Pēdējos gados tieši valsts svētkos arvien
izdevies publicēt svaigi celtas valstiski nozīmīgas būves. Ārī šogad neapšaubāmi
tāda ir — pirms dažām nedēļām svinīgi atklātā Liepājas koncertzāle Lielais dzintars, par kuru vērtējumi
tomēr ir gana pretrunīgi.
Kopā ar nesen uzceltajām Rēzeknes un Cēsu
koncertzālēm, Lielais dzintars
Liepājā veido nu jau reģionālo koncertzāļu tīklu — pa vienai katrā vēsturiskajā Latvijas reģionā. No trijām tapušajām, Liepājas koncertzāle tika
aizsākta pirmā — arhitektūras konkurss notika jau 2003. gadā un Grācas
arhitekts Folkers Gīnke (Volker Giencke)
tajā uzvarēja ar priekšlikumu Urban Loop
(Pilsētas cilpa). Projekta attīstības
gaitā tā mērogs ir nedaudz samazināts, garenais oranžais apjoms kļuvis
kompaktāks, apaļāks un, tā kā saglabājis sākotnējo ideju par oranžo stiklu, —
diezgan likumsakarīgi ieguvis Lielā
dzintara nosaukumu.
Izteiksmīgais ēkas arhitektoniskais tēls, dažādās
gaismās mainīgā stikla fasāde neapšaubāmi ir ēkas stiprā puse, — tā ir jauna
Liepājas vietzīme, kas pilsētas tēlam piešķir mūsdienīgu vaibstu, kas
teorētiski varētu pievilkt tūristus un
mūzikas klausītājus ne tikai no Latvijas vien. Arī pašas zāles akustika jau ir
atzīta par izcilu.
Tomēr citi jaunās ēkas telpas un arhitektūras
aspekti tiek vērtēti visai pretrunīgi. Sašutuma un vilšanās pilni komentāri lasīti
ne vien Liepājas internetos, bet vērā ņemamus kritiskus argumentus nācies
uzklausīt no tiem arhitektūras profesionāļiem, kas ar ēku iepazinušies
klātienē. Vispirms gan jāatzīmē, ka šobrīd skatāma un lietojama ir būves pirmā
kārta, kas nozīmē, ka pilnībā vēl nav novērtējams ceļš uz ēku un tās iekšienē.
Skarbi ir aculiecinieku pārmetumi ēkas autoriem, vainojot tos neprofesionalitātē, kas jaušama viscaur koncertzāles
iekštelpās. Gandrīz no ikviena koncertzāles apmeklētāja ir dzirdēts apgalvojums
par sarežģīto, teju neiespējamo orientēšanos iekštelpā. Sarežģīta telpa, — tā gan varētu būt arī konceptuāla, apzināta šīs
arhitektūras iezīme, tomēr citi pārmetumi drīzāk liecina to, ka autori,
iedarbinot neparasto, neortogonālo ģeometriju, kas ir pamatā šai būvei, galu
galā nav spējuši to pilnībā kontrolēt un savaldīt. Nepietiekami daudz telpas
vestibilam un laukumiem pie kāpnēm, liftiem; griestu augstumi un sijas, pret
kurām atdauzīt galvu; pārāk stāvas kāpnes, neracionāls telpas izlietojums — tie
ir daži no biežāk izteiktajiem pārmetumiem. Tāpat tiek apšaubīta arhitektu
sadarbība ar inženieriem, ko apliecina haotiski izvietotās, neslēptās
inženierkomunikācijas — caurules un vadi, kas dominē iekštelpu skatos.
Par liktenīgi neveiksmīgu var uzskatīt
programmas maiņu projekta gaitā, iecerētajā ēkas apjomā iespiežot telpas
Liepājas mūzikas skolai, kā rezultātā cietusi koncertzāles publisko telpu zona.
Un, kā to paredz skrupulozi izstrādātais līgums, — mūzikas skolas skolēn
ikdienā nemaz nedrīkst pārkāpt savu telpu robežas, — līdz ar to laikam nevar
īsti runāt par abpusēji bagātinošu simbiozi, kurā ieguvējas būtu abas puses,
jo, skolēni ikdienā no mūziķiem ir stingri nodalīti.
Taču pagaidām, atklāšanas kņadā un pacilātībā šīs kritiskās piezīmes vēl nav
ļoti dzirdamas. Neapšaubāmi, ka jaunā
koncertzāle ir visas Latvijas mēroga arhitektūras notikums, un kā rādās — arī
pieredze, no kā mācīties.
Liepājas koncertzāle
Pasūtītājs: Liepājas dome
Arhitekti:
Volker Giencke & Company,
Grāca, www.giencke.com
Giencke & Company – Latvija PS,
Rīga
Partnerarhitekti: Arhitekta
J. Pogas birojs
Akustiskie risinājumi: Müller BBM,
Karlheinz Müller, Minhene
Projekēšana, būvniecība:
2003—2015
Platība: 16523 m²
Sēdvietas:
Lielā zāle — 1080
Kamerzāle — 200
