Aizvēru aiz sevis kabineta lielās, smagās ozolkoka durvis un ātri devos pie sava iemīļotā Česterstona krēsla. Piektdiena. „Latvijas Architektūra”. Habanos cigāri un 100-gadīgais konjaks. Kā jebkurš arhitekts biju iemīlējis šos vientuļos brīžus ar arhitektūras žurnāliem, lēni gruzdošu Habanos cigāru, glāzi 100-gadīgā, kurš lēni sasilst plaukstā un protams Česterstona krēslu ar mazu smieklīgu kājkrēsliņu. To laikam sauc par dzīves baudīšanu.
Aizkūpinādams „Habanos” cigāru, ar mazu čīkstoņas pavadījumu, kas rodas labi piegulošiem rīta svārkiem beržoties pret 100 gadīgu bifeļa ādu, atvēru 4.lappusi un sāku ar patiku lasīt , bet pēc mirkļa gandrīz aizrijos ar 100-gadīgo – „Princis pret valsti”. Ātri metos pie biezajiem brokāta aizkariem un lēni, zaglīgi palūkojos ārā vai aiz stūra nestāv „Melnā Berta”. Iztēlē jau iedomājos kā visā Rīgā pie pazīstamu arhitektu durvīm, kuri parakstījuši vēstuli pret Strēlnieku muzeja iznīcināšanu, piestāj „Melnās Bertas” un vīri ādas mēteļos, hūtēm galvās ar Parabellumiem dauza pie ārdurvīm un mani iemīļotie profesori ar naktsmicēm galvā dodas palūkoties actiņā uz savu bēdīgo nākotni. Jā. Ar valsti nejoko. It sevišķi ar mūsējo.
Mazliet nomierinājos, kāja turpināja mazliet vibrēt, nelīdzēja pat kaķa nomierinošā murrāšana. Lasot tālāk uzdūros kaut kam tādam, ka mans pensejs, man saraucot uzacis no pārtsteiguma iekrita konjaka glāzē: „ Skaidrojot melnā un baltā attiecības, kā arguments noder daoisma filozofijas iņ un jan jēdziens, kas iekļauj atziņu par diviem šķietami pretējiem spēkiem…”. Kaut arī Filozofijas lekcijās gulēju aizmugurējā solā pēc vētrainiem nakts “rasēšanas” pasākumiem, acīmredzot kaut kas smadzeņu krokās tomēr bija aizķēries. Ātri sameklēju grāmatu „Laodzi sacerējums par Dao un De ( Daodedzin)” filozofa Viļņa Zariņa tulkojumā. Izdevniecība ” Avots”. 22.lappuse:
...”Saistībā ar zīlēšanas rituālu attīstījās Senās Ķīnas filozofijas jan un iņ nozīme un apjoms. Sākotnēji jan, ko rakstīja ar nepārtrauktu svītru _______, nozīmēja kalnu dienvidu nogāzi vai upes un gravas ziemeļu krauju, ko visintensīvāk apspīdēja saule, bet iņ, ko apzīmēja ar vidū pārtrauktu svītru — , nozīmēja kalna vai gravas ēnaino pusi.
Jāpiebilst, ka senās Ķīnas filozofijā jan un iņ nebija antagonistiski pretstati. Tie netiecās viens otru iznīcināt, sagraut vai padzīt, bet parasti sadarbojās un viens otru papildināja…”
Jā, šeit izpratnes iegūšanai bija strauji nepieciešams papildināt 100-gadīgā glāzi, nē, varbūt tomēr labāk divas… Jo kā tad sanāk, ka pamatojums par iņ un jan ir pilnīgi falšs un piedevām balstīts seno ķīniešu zīlēšanas prasmē metot pret zemi Āzijas pelašķus ( Achilea sibirica )?
Daoisma filozofija runā par pavisam ko citu – „galvenais pasaules procesu regulētājs ir “dao”, bet cilvēku attiecībās svarīgākais regulējošais faktors ir “de”, kas ir ļoti cienījams, taču nav tik augsts un vispārīgs kā “dao”.” ( 37 lpp.)”.
Turpinot lasīt, pensejs konjaka glāzē iekrita arī otro, trešo reizi un arī ceturto reizi. Jo izrādās, lai saskaņotu kādu arhitektūras projektu Latvijā, kuru nesaskaņo Būvvalde, atliek vienīgi pieņemt likumu Saeimā, saskaņojot to ar arhiektūras disciplīnā izglītotiem deputātiem ( Diviem? ), likumam pielikumā pievienojot ģenplāna skici ( kodētais nosaukums – Birkerta skice ) – un tas nebūt nav deputātu 1.aprīļa joks. Nu tāds legāls citu būvniecības likumu apiešanas process. Šo gan būs jāmāca mazdēliem un mazmeitām. Tas ir vērtīgs tiesiskās paļāvības piemērs. Un vēl IT KĀ G.Birkerts zem kompromisa projekta varianta neparakstīsies. Jautājums – vai tad uz Rīgas Būvvaldē iepriekš iesniegtā projekta stāv G.Birkerta paraksts? Un ceturto reizi pensejs sastapās ar glāzi pie vārdiem “latviešu sarkanie strēlnieki – noziedznieki”. Identisku vēstījumu nesen pauda kaimiņvalsts politiķis Žirinovskis. Sagadīšanās? Nedomāju…
Mans nabaga pensejs. “Latvijas Architektūras” redakcija visiem lasītājiem varētu bonusā žurnālam pievienot pensejus. Katrā žurnālā pa vienam pensejam. Katram gadījumam. Nu mazums.
Bet kaut kur taču jābūt arī darbaļaužu vēstulēm? Ātri izšķirstīju žurnālu. UN BIJA AR. 121 lappusē. Nu viss akurāt kā padomju laikos. Spīdoši!
Bet tad pamanīju ielocītu lappusi. Kā tā? Jauns žurnāls? 45.lappuse. Paga, paga. Tad tādēļ svīda konsjeržs?
Nu ja, laikam taisās mainīt darba vietu. Jūrmalā tomēr veselīgāks gaiss. Nupat Konsjeržu bizness Latvijā sāk uzņemt apgriezienus.
P.S. Leģenda vēsta, ka lielā vecumā Laodzi jāšus uz melna bifeļu vērša esot devies rietumu virzienā projām no toreizējās Ķīnas. Robežsargu posteņa priekšnieks Kuan liņ Jin Hi lūdzis, lai viņš atstāj kādu rakstisku piemiņu. Tad Laodzi pa nakti uzrakstījis tekstu, kas aptver aptuveni 5000 hieroglifu. Tas arī esot Daodedzin teksts. Šis ir arī viens no Miķeļa mīļākajiem tekstiem. Varu tikai ieteikt to izlasīt arī Jums…
