Latvijas Architektūras 80.numurs

Latvijas Architektūra Nr.6(80)/08
Tēma: Jaunais un vecais
Apakšvirsraksti: Hotel Promenade Liepājā. Agris Padēlis-Līns

Latvijas architektūras jaunākais numurs Nr.80 (6) atbilstoši tēmai «jaunais un vecais» apskata viesnīcu Promenade Hotel Liepājā, kas izbūvēta vecajos ostmalas spīķeros, vienu no Zaigas Gailes t.s. Ķīpsalas kolekcijas ēkām, kas uz Ogļu ielu pārvietota no Rīgas centra, kā arī Latvijas gāzes sporta centru, kas izveidots cara laiku gāzes holderī Vagonu ielā. Savdabīgs dažādu laikmetu arhitektūras salikuma piemērs ir Ventspils prāmju termināls. Cēsu pils renovācijas gaitu apraksta tās autors, arhitekts Arturs Lapiņš. Apskatīts Prickera prēmijas laureāta Žana Nuvela veikums. Ir aplūkojams arī jauno arhitektu M.Pīlēna un N.Paegles veidotais Vīna studijas interjers. Žurnāla vēstures sadaļā Jānis Borgs vērtē Skulmju dinastijas savrupmāju Mežaparkā.

Redaktora sleja

«Jaunais un vecais» — parasti gan šajā jēdzienu pretnostatījumā vārdu kārtība ir otrāda, aiz cieņas pret senatni. «Jaunais» ir prasīgs — ar vajadzībām pēc mūsdienu komforta un ar to saistīto ēku inženiertehnisko nodrošinājumu. «Jaunais un vecais» ir mūžsens uzdevums arhitektiem ar daudziem iespējamiem atrisinājumiem. Cik daudz paturēt no vecā un cik daudz drīkst un pat vajag pielikt no jaunā? Kvartāls, ēka vai priekšmets — mērogam nav nozīmes, ja runa ir par lietām, kas vairs nespēj funkcionēt vecajā veidolā. Priekšmetu var novietot muzejā vai izmest, bet kvartālam ir jādzīvo.

Pasaulē un Latvijā nav mazums būvju, kurās kādreiz pulsēja piepildīta un pilnvērtīga dzīve, bet atnāca drastisku pārmaiņu laiks un pieprasīja no senajām ēkām neiespējamo — pavairot to kapacitāti, pie tam mūsdienu komforta līmenī! Jaunā apjoma saturs un būvprogramma parasti ir skaidri, bet strīdus ābols ir jaunā forma. Vai atkārtot bijušo, vai radīt ko jaunu?

Drosmīgākie izvēlas iespēju iemūžināt sevi savā laikā. Riskanti, jo nav izslēgtas neveiksmes. Tādēļ daudzi arhitekti izvairās no atbildes un glābjas aptuvenībā, liekot projekta ideju «kausējamā katlā» no visa pa druskai. Uz to viņus mudina dažādas padomes, kolēģijas un citi varas instrumenti. Dominējošās publiskās gaumes prasība pēc stilizācijas «pod starinu» manierē būtībā tikai noslēpj bailes no salīdzinājuma, kurš var nākt par sliktu gan vecajai ēkai, gan jaunajai piebūvei.

Mūsdienu trafaretā būvvaldes prasība «nodrošināt modernas jaunās arhitektūras ainavas radīšanu, nepieļaujot vēsturiskās centra apbūves mēroga, rakstura un mākslinieciskā veidola transformāciju» bieži vien ir izpildīta. Tomēr gandarījuma nav. Kāpēc? Vēsturisko vietu apbūves pievilcību veido tās dažādība, un laikmetīgās arhitektūras pienesumam tā ir jāvairo. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados arhitekta Alfrēda Birkhāna celtais karavīru sanatorijas Cēsīs jaunais korpuss ir cerīga laikmeta liecinieks.

Jānis Lejnieks, Dr.arch., Latvijas Architektūras galvenais redaktors