Piektdien daudzi rīdzinieki ar prieku saņēma ziņu, ka apcietināts bijušais Pilsētas attīstības departamenta direktors Vilnis Štrams. Un šoreiz tas noteikti mazāk bija prieks par cita nelaimi, daudz vairāk ― gandarījums un cerība par taisnības uzvaru. Droši vien ne tik viennozīmīgi šo ziņu uztvēra arhitekti.
Štrams un cits pašreizējais Attīstības departamenta darbonis ― Raimonds Janita ― ir apcietināti uz aizdomu pamata par konkrētu nodarījumu ― starpniecību kukuļa došanā.
Globalizētajā pasaulē, kur arvien ietekmīgākas kļūst starptautiskas korporācijas un biznesa struktūras, valstu loma samazinās. Lielas naudas spiedienam pakļautas nacionālās valdības, taču, iespējams, vēl dramatiskāka ir tās ietekme uz pilsētām. Jo taisni pašvaldību līmenī tiek pieņemti konkrēti lēmumi, kas daudz tiešāk iespaido daudzus pilsētniekus, viņu dzīves apstākļus un vidi.
Šie apstākļi maina pilsētu seju visā pasaulē. Ja sabiedrībā trūkst līdzsvara, ko nodrošina sadzīves kultūra, demokrātiskas tradīcijas un spēcīgas tiesiskās institūcijas, šī ietekme ir vēl jo iespaidīgāka. Ja šie mehānismi ir vāji, tad ir visai mazas cerības, ka, ienākot milzu kompānijai un naudai, pilsētnieku intereses biznesa priekšā spētu nosargāt saujiņa viegli ietekmējamu amatpersonu. Tāpēc tieši Austrumeiropas postkomunistisko valstu pilsētās pārmaiņas šķiet jo radikālākas.
Pirms pāris dienām, runājoties ar Juhani Pallasmā, ievērojamu somu arhitektu, kura viesošanās Rīgā nejauši sakrita ar Štrama aizturēšanu, nācās uzzināt, cik sarežģīts šai ziņā bijis Kamppi kvartāla projekts ― iepirkšanās centrs, mājokļi un autobusu termināls Helsinku centrā. Galu galā, vienīgā lieta, ko pilsētas politiķi spējuši projektā ietekmēt, bija ēkas logu mazgāšana.
Somija, kā zināms, ir valsts ar vienu no pasaulē zemākajiem korupcijas uztveres indeksiem. Savā ziņā likteņa ironija vai paradokss ir tas, ka Štrams ir gandrīz vienīgais Latvijas arhitekts, kas kādu laiciņu mācījies Helsinkos.
Štrams vadīja Attīstības departamentu laikā, kurš sakrita ar hipotekāro kredītu bumu, kas Rīgā raisīja būvniecības drudzi. Tie ir gadi Latvijas ekonomikā, par kuriem iepriekšējais Ministru prezidents Aigars Kalvītis, aizejot no amata, sacīja: «Tā kā tagad, tik labi vairs nebūs».
Ar Štrama vārdu saistīti gan pretrunīgi vērtētās atļaujas aizbūvēt daudzdzīvokļu māju iekšpagalmus, gan zonējuma maiņa nelikumīgi uzceltās Hansabankas gruntsgabalam Ķīpsalā, gan Stockmann ēka virs Rīgas kanāla. Viņa vadītajā departamentā tika izstrādāts pašreizējais Rīgas attīstības plāns, kurā redzami vairāki desmiti dažādi nesakarīgi izkaisītu vietu, kurās atļauta paaugstināta apbūve, vietas, kur privātās intereses dominē pār sabiedriskajām.
Esot Attīstības departamenta vadībā, Štrama darbībā tika konstatēti virkne pārkāpumu un interešu konflikta gadījumu, divas reizes viņš tika atstādināts, taču arvien viņš atgriezās darbā. Līdz pagājušā gada maijā aizgāja no tā pats. Kā apgalvoja ― lai paglābtos no smagajiem darba apstākļiem, kad nācies atvairīt «nemitīgos partijas Jaunais laiks uzbraucienus».
Šobrīd Štrams oficiāli ir aizdomās turamais un nav zināms, ar ko beigsies šī lieta. Nav iemesla būt naiviem un cerēt, ka no šī brīža Rīga attīstīsies tā, «lai visiem būtu labi», ka iestāsies līdzsvars starp to, ko vēlas pilsētas iedzīvotāji un attīstītāji. Līdz tam ir ejams stipri garš un grūts ceļš, kurā pašiem pilsētniekiem daudz jāmācās. Un arī arhitektiem ― jācenšas apjēgt, kāda ir viņu loma tajā. Tomēr šo notikumu var uzskatīt par simbolisku lappusi Rīgas attīstības vēsturē un tikai nākotne rādīs, vai no tā kaut kas mainīsies.
Rīgā bija un ir iespējams daudz kas tāds, kam grūti atrast izskaidrojumu. Rīgā var uzcelt tirdzniecības centru – "Štokmani" virs kanāla. Var būvēt dārgāko "zelta" tiltu pasaulē vietā, kas neatrisina visakūtākās transporta problēmas. Rīgas centrā var paredzēt aizbūvēt Daugavas krastus, neparedzot labiekārtotu, apzaļumotu joslu, kas nepieciešama pilsētaī. Viss pakļauts biznesa interesēm. Es domāju, ka arhitekti nedrīkst par to klusēt. Paldies Artim Zvirgzdiņam par rakstu!
Principaa jau kaada starpiiba, vai shim cilveekam ir arhitekta izgliitiiba, vai nav. Ja sasmeereejies, tad vainiigs. Vieniigi darvas piliens arhitektu medus mucinjaa 🙁 bet vienmeer jau buus kaads vaajais posms..
šaubos, vai arhitekta profesiju šodien var saukt par medus mucu!
12.25 rakstītā komentāra sacerētājs Artis nav tas pats, kurš raksta autors.
Kā saka – kamēr nav pieķerts pie rokas – nav vainīgs. Vai arī – kamēr tiesa nav to nospriedusi.
Kur gan tagad arhitektu solidaritāte, lai glābtu savu cunftes brāli un viņa godu? (nezinu gan, vai Štrams ir LAS biedrs) Varbūt šovakar, kā pie darbdienas taps kāda kolektīvā inteleģences atbalsta vēstule?
Paga paga, vai tad jēdzieni gods un vainīgs ir sinonīmi?
Vainas "pakāpi" tiešām nosaka tiesa, taču godu atgūt var tikai pats ar savu rīcību.
visus projektus, tai skaitaa pagalma aizbuuveeshanas, saules akmenja 26staavus utt vispirms uzziimeeja arhitektu cunftes paarstaavji, un tikai peec tam tos atbalstiija vai neatbalstiija rd ad. ja nebuutu uzziimeets, nebuutu ko ‘biidiit’ un ‘izbiidiit’.
Domāju, ka viens, kurš varētu parakstīt atbalsta vēstuli Štrama ir Rīgas. Ja ticam LETAs ziņām, tad pilsētas arhitekts sevi parādījis kā kukuļošanas eksperts, kas pārzin šis jomas cenas.
LETAs citāts:
< Kā aģentūrai LETA atzina Rīgas galvenais arhitekts Jānis Dripe, detālplānojuma izstrāde būvniecības ieceres attīstītājam tik lielā teritorijā varētu prasīt vairākus desmitus tūkstošus latu, kā arī daudz laika. "Atteikšanās no prasības izstrādāt detālplānojumu varētu būt kukuļa vērta," pieļāva arhitekts.>
Rīgā bija un ir iespējams daudz kas tāds, kam grūti atrast izskaidrojumu. Rīgā var uzcelt tirdzniecības centru – "Štokmani" virs kanāla. Var būvēt dārgāko "zelta" tiltu pasaulē vietā, kas neatrisina visakūtākās transporta problēmas. Rīgas centrā var paredzēt aizbūvēt Daugavas krastus, neparedzot labiekārtotu, apzaļumotu joslu, kas nepieciešama pilsētaī. Viss pakļauts biznesa interesēm. Es domāju, ka arhitekti nedrīkst par to klusēt. Paldies Artim Zvirgzdiņam par rakstu!
Principaa jau kaada starpiiba, vai shim cilveekam ir arhitekta izgliitiiba, vai nav. Ja sasmeereejies, tad vainiigs. Vieniigi darvas piliens arhitektu medus mucinjaa 🙁 bet vienmeer jau buus kaads vaajais posms..
šaubos, vai arhitekta profesiju šodien var saukt par medus mucu!
12.25 rakstītā komentāra sacerētājs Artis nav tas pats, kurš raksta autors.
Jep pasaulee ir arii citi Arti 🙂
Kā saka – kamēr nav pieķerts pie rokas – nav vainīgs. Vai arī – kamēr tiesa nav to nospriedusi.
Kur gan tagad arhitektu solidaritāte, lai glābtu savu cunftes brāli un viņa godu? (nezinu gan, vai Štrams ir LAS biedrs) Varbūt šovakar, kā pie darbdienas taps kāda kolektīvā inteleģences atbalsta vēstule?
Paga paga, vai tad jēdzieni gods un vainīgs ir sinonīmi?
Vainas "pakāpi" tiešām nosaka tiesa, taču godu atgūt var tikai pats ar savu rīcību.
visus projektus, tai skaitaa pagalma aizbuuveeshanas, saules akmenja 26staavus utt vispirms uzziimeeja arhitektu cunftes paarstaavji, un tikai peec tam tos atbalstiija vai neatbalstiija rd ad. ja nebuutu uzziimeets, nebuutu ko ‘biidiit’ un ‘izbiidiit’.
Nejauc atbildības pakāpes.
Tīri teorētiski arhitektam kā radošam cilvim ir tiesības projektēt destruktīvi, neglīti un visādi citādi neforši, riskējot pazaudēt klientūru un attiecīgi ienākumus.
Toties amatpersona ir sabiedrības algots filtrs, kura uzdevums ir rūpēties par akceptēto direktīvu ievērošanu BEZ ATKĀPĒM.
Domāju, ka viens, kurš varētu parakstīt atbalsta vēstuli Štrama ir Rīgas. Ja ticam LETAs ziņām, tad pilsētas arhitekts sevi parādījis kā kukuļošanas eksperts, kas pārzin šis jomas cenas.
LETAs citāts:
< Kā aģentūrai LETA atzina Rīgas galvenais arhitekts Jānis Dripe, detālplānojuma izstrāde būvniecības ieceres attīstītājam tik lielā teritorijā varētu prasīt vairākus desmitus tūkstošus latu, kā arī daudz laika. "Atteikšanās no prasības izstrādāt detālplānojumu varētu būt kukuļa vērta," pieļāva arhitekts.>