2007. gada notikumi — III

A4D redakcijai arvien būtisks licies «skats no malas». Arī tas, ko par notikumiem nozarē domā «nearhitekti». Uz A4D jautājumiem atbild Vita Banga, Kristīne Budže, Gatis Pāvils un Andris Vītoliņš.

A4D jautājumi:

1. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā / pilsētplānošanā pasaulē.
2. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā / pilsētplānošanā Latvijā.
3. Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistīta pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts utt.).
4. Ja lasāt A4D, Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta / apspriesta.

Vita Banga

Mākslas zinātniece, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore

Mēs ikviens domās vai rakstos veidojam savu pilsētas Dienasgrāmatu arhitektūras jomā. Pie tik strauja celtniecības buma vienkārši katrs mirklis nes ko jaunu Pilsētas tēlā, un šobrīd tas notiek visā Latvijā, kas arī priecē. Metropole arvien ir aktuāla, bet ― vai vienmēr avangards un kvalitāte top tieši Rīgā? Šo ieskatu 2007.gadā sniedza portāls A4D un žurnāls Latvijas Architektūra, katrs savu iespēju robežās ar vienu būtisku niansi ― portālā ir vairāk uzdrīkstēšanās runāt par profesionālo varēšanu un nevarēšanu, sev raksturīgā arhitektu «slengā». Kā teiktu Šopenhauers, kur melanholiķis saskata traģēdiju, tur sangviniķis redz tikai interesantu konfliktu, bet flegmatiķis ― kaut ko nozīmīgu. Un tas ir cilvēcīgi.

Par pasaules arhitektūras panorāmu lai spriež Arhitekti, jo ietekmes būtiski skar viņu pašu radošo attīstību. Vien gada beigās mani patīkami uzjundīja 100gadnieka O.Nīmeijera dvēseles azarts. Tas palīdz sapurināt sevi, ko novēlu ikvienam.

Tāpat kā 2006.gadā arī šogad plenēru, konkursu un konferenču apcirknis kultūras jomā, kur arhitektūra + māksla = viens veselums, paplašināja pārdomas par Telpu un Laiku. Tomēr kopumā uzrādīja to, ka nav sakārtota likumdošana autortiesībās, ir jāpārskata konkursu nolikumi, ka vīzijas top, bet, kad reāli jāsāk veidot projekts, pietrūkst varēšanas. Kā vienmēr visu savās vietās saliek reāli paveiktais, kur parādās, vai, veidojot Tagadni, arhitekts domājis par Nākotni.

Patīkami, ka Latvijas arhitektūrā ienāk trīsdesmitgadnieki, tātad paaudžu maiņa ir procesā. Šogad jo bieži iznāca rakstīt par viņu paveikto un mani priecē, ka tieši koka ēku atjaunošanā inovāciju pienesums ir acīmredzams. Šeit neslēpās smalks aprēķins «paņemt» apjomu un salikt iekšā «dajebko», bet vingrināt domu. Tāpēc atdzīvojās iekšpagalmi, saglabājās humānie apjomi un netapa monstri. Tikpat interesantas tapušas variācijas ar koka apdari jaunbūvēs.

Jūtīgs aizvien ir jautājums par kvalitāti. Šeit domāju gan formveidi, kas ietekmē pilsētas ainavu, gan objekta nodošanu ― galaproduktu. Par to katrs spriež no sava lauciņa, arī es. Tomēr mani skumdina, ka, aizraujoties ar «es varu tā», tiek aizmirsta publiskā ārtelpa. Savukārt, nododot objektu, arhitekta darbs ir daudzkārt sabojāts, kur atbildība jāuzņemas gan arhitektam, gan celtniekam un īpašniekam. Laika šodien nav nevienam, bet, ja gribi rezultātu, jātur roka uz pulsu.

Kā aizvien esmu cītīga portāla rakstu lasītāja, kur I.Ķempes, A.Zvirgzdiņa, I.Zībartes pārdomas un secinājumi mani interesē, nemaz jau nerunājot par spraigajām čatošanām.

Vēlu veiksmi turpmākajam darbam, nezaudējot optimismu, humora izjūtu un reālu problēmu iztirzāšanu!

Kristīne Budže

Žurnāls Pastaiga

1. Tie lielākie notikumi šķiet atsevišķas celtnes. Ir arhitekti, kuru katrs projekts ir notikums, piemēram, SANAA, Peter Zumthor, Bjarkes Ingela BIG. Viņu šogad pabeigtās ēkas ir arī šī gada notikumi.

2. Latvijā šis gads bija raksturīgs ar daudziem veiksmīgi notikušiem konkursiem. Ļoti gribētos, lai arhitekti par vienīgo piedalīšanās iemeslu un motivāciju neuzskatītu pasūtījumu trūkumu vai garantēto apmaksu, bet gan arī sava redzējuma piedāvājumu, īpaši par pilsētā nozīmīgiem un vērienīgiem projektiem.

3. Mani sajūsmināja Richard Rogers izstāde Pompidū centrā Parīzē. Skaidrs stāsts un īsta paraugmaketu parāde ― gan izstādei speciāli izgatavoti, gan no biroja arhīva ņemti nevainojamas kvalitātes maketi, kas projektus atainoja gan tēlaini, gan paskaidrojoši.

4. Mans favorīts A4D joprojām ir Arhiblogs, bet augstu vērtēju arī operatīvo reaģēšanu uz aktualitātēm.

Gatis Pāvils

Rīgas Ziemeļu koridora attīstības biroja vadītāja p.i.

Manas atbildes, protams, ietekmē nevis reālie notikumi, bet mans izziņas process par tiem ― tāpēc droši vien es kā ievērojamus deklarēšu tos pasākumus, kas man nākuši kā būtiski jaunumi, bet kas kopumā varbūt nav gluži jaunumi.

1. Ievērojamākais pasaulē. Manuprāt ― pēc īslaicīga apžilbuma, ko radījuši daudzi uz ekrāna vizuāli izteiksmīgie un grandiozie projekti Ķīnā, Dienvidaustrumāzijā, Persijas līča valstīs, Krievijā, Kazahstānā un vēl šur tur, tagad daudz kur nāk «atsitiens». Līdz šim pārāk daudziem (arī man) bijusi ticība, ka pie pārcilvēcīgām pūlēm var izdoties «izrāviens» (breakthrough) ― sameklē pāris miljardus kapitāla, lērumu brīvas zemes uz kādas salas vai krastmalas, pierunā un samaksā Hadidai, Lībeskindam un bliez augšā kaut ko multifunkcionālu. Un uz jauno pilsētas daļu līksmi trauksies laimīgu cilvēku straumes, pašvaldībai un investoriem pildīsies maki un pasaules arhitektūras žurnālu pirmās lapas rotās tavs megaprojekts. Un Tava mīļotā pilsēta GaWC pasaules pilsētu listē pakāpsies par kādu pakāpi augstāk jeb vai vēl kāds tamlīdzīgs abstrakts «laimes» rādītājs.

Nekā ― izrādās, ka pilnai laimei vajag ieguldīt vēl daudz vairāk pūļu un katram individuālajam gadījumam piemeklēt unikālu recepti, kas apvieno ekonomisko un sociālo pamatotību, humānismu, ultramodernismu, savdabību, skaistumu un vēl kaut kādu netveramu mīļumu. Tagad šķiet, ka Dubajas smiltīs strauji augošie debesskrāpju kvartāli nākotnē radīs vairāk problēmu nekā labuma. Vairāk apbrīna izsauc Hamburgas HafenCity jeb, piemēram, Vankuveras nemainīgā, pietiekami straujā un vienlaikus humānā attīstība. Katram reģionam savs ― Ķīnai ir milzu vajadzības, un viņi būvē ļoti ātri un ļoti daudz, viņiem nav laika visu smalki un gadiem ilgi izsvērt. Mums Eiropā patiesībā ir laiks ― un to jāprot izmantot kā trumpi.

2. Ievērojamākais Latvijā. Laikam būtu jāsaka ― jaunā Rīgas administrativā centra konkurss. Bet es tā neteikšu. Daudz interesantāk bijis vērot jau agrāk pieteikto projektu likteni. Rīga izcēlusies ar ļoti lielo skaitu pieteikto «megaprojektu», kas solījušies skriet kā vējš. Absolūtais vairākums atdūrušies kā mieti, viena daļa gan vēl turpina agrīnas attīstības aktivitātes, bažīgi vērojot, kā mainās nekustamā īpašuma tirgus aina.

Vinnētajs izrādījies viens no «senākajiem» megaprojektiem ― Skanstes ielas rajons, kur šis tas tiek būvēts un, izskatās, diezgan daudz kas ir nobriedināts drīzai būvniecībai. Vinnētāji, protams, ir arī tie, kas «neķēpājas» ar konkursiem un plānošanām un strauji uzcēluši vienveidīgus, vidēji normālus un stipri garlaicīgus jaunos kvartālus. Lielākā daļa pārējo projektu, diemžēl, ieskaitot Trīs brāļus, ir stipri aizkavējušies un daži pat «miruši».

Gūtā atziņa ― brīnumi nenotiek. Ja uz ne pārāk bagātu un dilstošu pilsētu nāk daudzi investori un visi saka, ka katrs no viņiem cels jaunu pilsētas daļu ― netici viņiem, vairumam nekas nesanāks. Otra gūtā atziņa ― ja nav spēcīgas vietējās arhitektūras skolas un stingri uzspiestas prasības, nekustamā īpašuma «buma» laikā labai arhitektūrai vietas maz ― ja ar to «ķēpāsies», projektu nepaspēs uzcelt.

3. Mana spilgtākā pieredze ― paša darbs.

4. Varu atzīt ― neviens raksts vai tēma priekš manis nav bijuši īpaši spilgti. Drusku iesēdās atmiņā peripetijas ap Ikšķiles kultūras namu ― bet laikam jau tāpēc, ka tam bija skandāla piegarša. Caur A4D uzzināju par Pecha Kucha ― būs kādreiz japaskatās dzīvē. Godīgi ― nevēlos meklēt kļūdas un trūkumus A4D darbā. Rakstu daudzums un kvalitāte ir adekvāti šī brīža kondīcijai, un tas būtu drusku prasti ― prasīt vēl vairāk, zinot, ka tas nozīmē pašuzupurēšanos, kas var nest nelāgas sekas citās dzīves plāksnēs. Ja kādi cilvēki spēs sevī rast spēku, prasmi un aicinājumu uzsākt pēc iespējas neatkarīgu pagātnes, tagadnes un nākotnes paradību analīzi, aizmirstot, ka visapkārt ir dzīvi cilvēki, kas to var ņemt ļaunā ― OK, pārējiem būs interesanti un gan jau būs arī kāds labums. Šobrīd tas tā īsti nav un esmu pārliecināts, ka tam ir objektīvi iemesli. Vienalga A4D ir vērtīgs resurss un noteikta, drusku kautra domu apmaiņa te arī notiek.

Andris Vītoliņš

Mākslinieks

1. Arhitektūra un propoganda!
HUGO BOSS nakts Tallinā, kad pārvietoja padomju zaldāta pieminekli. Mazas skulptūriņas pārvietošana izraisīja mega kaislības, kas ilgi neaprima gan ielās, gan pasaules mēdijos. Man pašam grūti kaut kā novērtēt šo gadījumu. Pārāk daudz propagandas un sāpju zem šī notikuma apakšā.

2. Haotiskā ATĪSTĪBA….Rīgā.
Tas, ka pasaulē dārgākajam tiltam parādījušās vantis. Tautai ir dota cerība, ka Dienvidu tilts paglābs šo haotiski plānoto pilsētas satiksmi no sastrēgumiem. Tikmēr Haotiskas attīstības bums Rīgā turpinās!

Otrs svarīgākais ir VALKAS un VALGAS atkalapvienošanās. Lai dzīvo Šengena! Lokālie ierēdņi nespēja šo jautājumu atrisināt vismaz 15 gadus.

3. Lai gan redzēts daudz, man jāatzīst, ka modernā arhitektūra sākusi mani garlaikot. Mūžīgais stikls un betons…, kompī uzburtās formas UTT. UN TĀPĒC šī gada spilgtākais pārdzīvojums ir Andalūzijas lauku ciemati, kas izveidoti, ierokoties smilšakmens klintīs. Neiedomājamas konstrukcijas, kas izveidojušās daudzu gadsimtu laikā, bez Zvaigžņu arhitektu klātbūtnes.

4. MAN ŠVAKA ATMIŅA