Arhitekti pasaulē diskutē par to, kas arhitektus aizraus rītdien, kas ir produktivitāte arhitektūrā un kas — arhitekts tikai arhitekts. Teju paaudzei izpalikusi komunikācija starp divām disciplīnām — māksla un arhitektūra attīstās katra citā trajektorijā, tomēr — mijiedarbojoties.
2005.gada augustā Alvara Ālto akadēmijā Jiveskilē notika otra starptautiskā konference Architecture + Art = New Visions, New Strategies — pētnieku un praktiķu diskusija par arhitektūras un mākslas sintēzi pasaulē laika posmā no pēckara līdz mūsdienām, lai arī pārskata periodu tēmas vēsture teorētiski pārsniedz.
Helsinku Tehniskās universitātes arhitektūras profesors Juhani Pallasmā uzskata, ka tiekšanās pēc mākslas un arhitektūras mijiedarbības aizsākusies XX gadsimta 60.—70.gados. Mūsdienās arhitektūra un vizuālā māksla attīstās zibenīgi, rādot arvien pārsteidzošākus sajaukumus — arhitektūras fantāzijas ietekmē mākslu, arhitektūra inspirējas no mākslas meklējumiem. Arhitektus iedvesmo teātris, kino vai tēlniecība, dzejniekus — literatūra, glezniecība vai arhitektūra. Un galveno sižetu mākslas vēsturē veido vizuālo mākslu apskats arhitektūras kontekstā.
Laikmetīgā arhitektūra distancējas no reālās dzīves un meditē par fizikālas būves simbolisko nozīmi, ēkas transformējot mākslas objektos, turpretī laikmetīgā māksla skaidro attiecības ar realitāti — māksla un nemāksla. Tā vairs neakceptē sevi kā savrupu objektu, iegrožotu simbolisma nozarē, un, sašūpojot pašas māksliniecisko identitāti, ietiecas ikdienā — tur, kur parasti tusē arhitektūra.
Tradicionālā mākslas darba suverenitāti definē tā pamatne vai rāmis, taču modernā skulptūra kļuvusi viengabalaini konstruktīva, glezniecība — integrēta telpā. Skulptūra ir «pieņēmusies svarā» līdz ainavas vai arhitektūras apmēriem, tās intereses no estētiskām kļuvušas eksistenciālas, vizuālā māksla izmanto arhitektūrai raksturīgus zīmējumus. Savukārt arhitekti apgūst skulpturālas, gleznieciskas vai kinematogrāfiskas kvalitātes, taču — arhitektūra dzimst lietošanas vajadzībā. Māksla pielietojumu noliedz.
Teju paaudzei izpalikusi komunikācija starp abām disciplīnām — māksla un arhitektūra virzās katra citā trajektorijā: kamēr māksla attīstās interdisciplināri, arhitektūra iestrēgusi datora grafiskajās programmās… Kas arhitektu aizraus rītdien? Protams, ideju aizmetņiem vienmēr rezervē būs bagātīgā arhitektūras vēsture. Nīderlandieši, UN Studio arhitekti Karolīne Bosa un Bens van Berkels aicina kolēģus vienkārši domāt par mākslu — kā vingrinājumu, ne metaforu.
Lekorbizjē ik rītu gleznoja. Ko arhitektam dod būšana pa pusei māksliniekam? Vai arhitekta brīvbrīža gleznojums, zīmējums vai skulptūra ir tīrāka personības izpausme — brīva no pasūtītāja spiediena, biznesa žņaugiem vai konstruktīvā kompromisa? Vai tās ir formu, laukumu un krāsu attiecību studijas? Iespējams, glezniecības treniņos Lekorbizjē atraisīja savu spēju spektru daudzpusīgāku kā ikvienam laikabiedram. Piemēram, Mīsam van der Roem, kura laika kavēkļi bija džins un cigāri.
70.—80.gados salikteni arhitekts—mākslinieks it kā anulēja papīra arhitektūra, pasauli pāršalca sauklis: jebkas var būt māksla. Rema Kolhāsa seksīgie debesskrāpji vai Zahas Hadidas grafiski zobainās ainavas nebija noslēpumaini alter ego autoriem, kas parasti strādā pavisam citādi. Papīra darbi manifestēja jaunas idejas un principus arhitektūrā, nevis bija formālas kompozīcijas studijas. Konceptuālais lēciens no «arhitektūra un māksla» uz «arhitektūra kā māksla» nepiezemējās vakuumā. Iezīmējās jauna niša mākslas tirgum — radās novirzienu eksponējošas galerijas.
Arhitekts Santjago Kalatrava apzināti nodarbojās ar mākslu. Tapa bezkaislīgu skulptūru sērijas, toties skices bija pārliecinoši sirreālas. Kalatrava sevis saiknē ar mākslu un arhitektūru tā arī palicis vientuļš, kamēr Lekorbizjē vienmēr bija kādas mākslinieciskas kustības pārstāvis — viņa mākslas darbi bija gluži pavēstes līdzīgi domājošiem.
Vientulīgi rīti darbnīcā mūsdienu arhitektam nav aktuāli. Tā vietā, lai visu darītu viens, var sastrādāties ar mākslinieku. Uzdevumu sadale ir ļoti efektīva, jo arhitekta—mākslinieka eksaktais darba process ir sevī noslēgts, bet arhitekta un mākslinieka radošās attiecības — uz attīstību virzošas. Sadarbības stratēģiju izvērsa Hercog & de Meuron.
Padomāsim par produktivitāti arhitektūrā. Vai ražojam aiz mantrausības, laimes vai čakluma? Vai padarītā apjoms ir maznozīmīgs, tikai statistisks vai tomēr jēgpilns? Sērijveida produkcija aizvietojusi akadēmisko tradīciju meistardarbus saudzīgi pozicionēt. Tās ir arhitekta—mākslinieka darbības sekas. Lekorbizjē bija ražīgs arhitekts. Atšķirībā no Jerna Utsona kompaktā mantojuma arhitektūrā, Lekorbizjē atstājis arhitektūras hroniku — virkni ēku — dažādas pēc tēmas vai motīva. Vai uz to viņu pamudināja ieradums gleznot audekla pēc audekla?
Kāda ir arhitekta—mākslinieka nākotne? Būt tikai arhitektam ir garlaicīgi. Nav svarīgi, vai esi arī režisors, rakstnieks vai tēlnieks. Vienīgā cerība radīt brīnišķīgu ēku ir: skatoties uz savu pasauli ar citām acīm, — tā UN Studio.
