Latvijas Architektūras 150. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 150 (2020/5)
Numura tēma: Līdzdalība

 Tematu LĪDZDALĪBA žurnālā atklāj biroja «Kkubā» ēka Laimes ābeles Rīgā, Lapu ielā, kas projektēta sadarbībā ar tās iedzīvotājiem. Jaunbūvei Valkas ielā («Didrihsons arhitekti») ir   īpaša vēsture, saistīta ar Klusā centra attīstību, bet pavisam cits stāsts ir par īres nama Tallinas ielā  pārveidi (birojs «A.I.D.E. »). Vēsturnieks Kārlis Sils vērtē cīņu par Rīgas pašvaldības īres namu apdzīvošanu 30. gados. Viktorija  Priļenska analizē cilvēku līdzdalību plānošanas spēlēs, Kristīne Budže iepazīstina ar Zonefeldu ģimenes māju Roterdamā. Žurnāls viesojas Norvēģijas mazpilsētā, kur arhitekti paši būvē vairākdzīvokļu ēku, bet Anita Pīra apraksta Annas Bates izveidoto restorānu Oslo. Savukārt Jānis Borgs dod ieskatu jūras velšu restorānā un bārā Barents Vecrīgā. Žurnāls izseko Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza ekspozīcijas «Āfrikas savanna» tapšanai. Publicēti aktuālie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja Skanstē («Adjaye Associates» un birojs AB3D ) un Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā  («Mailītis A.I.I.M.» un «Arhitekta J. Pogas birojs») projekti.

Redaktora sleja

Žurnāla “Latvijas Architektūra” pirmais numurs nāca klajā 1938. gada vasarā ar Ulmaņa valdības finansiālu atbalstu kā Latvijas Arhitektu biedrības korporatīvs izdevums. Nedz krievu, nedz vācu okupācijas režīms neatrada par vajadzīgu turpināt profesionālo ikmēneša žurnālu. Padomju varas gados, kad atļauju jauna žurnāla uzsākšanai vajadzēja saņemt Maskavā, Rīgā neatradās spēki, kas veiktu šo neiespējamo misiju. 1995. gada rudenī, jauna tirgus meklējumos — gluži kā senlaikos, vācu uzņēmējs izdevniecības “Baltika” ietvaros riskēja atjaunot profesionālu žurnālu, bet jau kā neatkarīgu izdevumu, kas domāts plašākai auditorijai.

Bija pagājuši piecdesmit gadi, kuru laikā arhitektūras jēdziens bija paplašinājies ar priekšstatiem par apkārtējo vidi un sociālo atbildību, kā arhitekta un viņa klienta Ego fantāzijas ierobežojošiem faktoriem. Iekštelpu arhitektūra bija uzplaukusi kā atsevišķa nozare, kas Latvijas mākslas akadēmijas ietvaros 60. gados bija izkarojusi tiesības pēc savas Interjera katedras arhitekta Voldemāra Šusta vadībā, un ar vārdu “interjerists” jau apzīmēja cienījamu profesiju. Pieaugošie ražošanas apjomi pieprasīja speciālistus, kurus padomju klamzīgajā leksikā dēvēja par māksliniekiem – konstruktoriem, vairoties no anglicisma “dizainers”, bet arī šī profesija tika legalizēta, un arhitekts Uldis Pīlēns kļuva par Latvijas dizaina centra vadītāju.

Atjaunotajā valstī žurnāls bija pirmais periodiskais izdevums, kas aptvēra gan  arhitektūru un dizainu, gan pilsētplānošanu un dārzu mākslu. Latvijā plānotājiem, ainavu arhitektiem un dizaineriem nav plašas iespējas uzrunāt sabiedrību, un mēs dodam vārdu visiem spēlētājiem vides kvalitātes laukumā. Arhitektūra ir politika un būvniecība – bizness. Tomēr jānošķir arhitektu ambīcijas no darījumu cilvēku peļņas.

“Latvijas Architektūra” 150. numura tēma “Līdzdalība” ir atslēgas vārds jebkura arhitektūras darba radīšanai, kā arī publikācijām par to. Jau krietnu laiku Valsts Kultūrkapitāla fonda regulārais atbalsts ir garants žurnāla pastāvēšanai, jo būvniecības process un ar to saistītais reklāmas tirgus periodiski ir pakļauts ekonomiskajām krīzēm. Neatkarīgi no tām mums ir jābūt laikmeta spogulim un seismogrāfam, kura uzdevums ir ziņot par cilvēku radītās vides veidošanas procesu tendencēm. Secinājumus mūsu lasītāji spēj izdarīt paši.

Jānis Lejnieks, Dr.Arch., žurnāla galvenais redaktors