Arhitektu izglītība Latvijā — I

Arhitektu izglītības Latvijā situācijas vērtējums. Studentu un arhitektu viedokļu apkopojums. Situācijas vērtējums un secinājumi. Latvijas Arhitektu savienības (LAS) XVI kongresa un pirmskongresa semināra materiāli.

1.1. VIEDOKĻU APKOPOJUMS PAR SITUĀCIJU

STUDENTU APTAUJA

2002.gada janvārī RTU AF notika neliela, improvizēta viedokļu aptauja par tēmu — situācija arhitektu izglītības sfērā.

Aptaujā piedalījās:
21 IV kursa students
16 III kursa studenti
25 II kursa studenti

RTU AF studentu aptaujā uzdotie jautājumi :
1. Pozitīvais / negatīvais arhitekta izglītības sistēmā patreiz.
2. Veicamie pasākumi, lai uzlabotu arhitektu izglītības kvalitāti.
3. Jautājums personai, kas saistīta ar arhitektūras izglītību.

Kā pozitīvās patreizējās mācību sistēmas iezīmes visu kursu studenti pieminējuši:

– to, ka šāda fakultāte vispār saglabājusies un funkcionē, iespēju mācīties arhitektūru Latvijā
– iespēju studēt par valsts līdzekļiem
– pasniedzēju pozitīvo attieksmi, individuāli augstu zināšanu līmeni
– pasniedzēju — praktizējošu arhitektu piesaistīšanu projektēšanas apmācībā
– lielo brīvību studentiem sava laika plānošanā, iespēja individuālai darbībai
– uzdevumus projektēšanā par aktuālām tēmām pašreizējā arhitektūras situācijā Latvijā
– saglabātu akadēmiskās zīmēšanas un gleznošanas tradīciju
– tendenci uzlabot esošo apmācības sistēmu
– interesantas jauno laiku arhitektūras lekcijas pie prof. J.Krastiņa

IV KURSA STUDENTI:

Par fakultāti un mācību darba metodiku

– Nav apstākļu pilnvērtīgam mācību procesam — darbnīcas, datori, koka apstrādes darbnīcas, telpu iekārtojums, nav pieejama kopējamā mašīna, piemēram, metodiskajā kabinetā (35% atbilžu)
– Patreizējās arhitektu izglītības formālisms un virspusība (30% atbilžu)
– Nedefinēts izglītības virziens, globālas domas trūkums (25% atbilžu)
– AF pasniegšanas metodika pēc sen novecojuša izglītības sistēmas parauga (25% atbilžu)
– Fakultātes vadība — birokrātiska, neprofesionāla lietu administrēšana (25% atbilžu)
– Piezemētība — studenta domas, koncepcijas, vēstījuma nenovērtēšana, dialoga trūkums (20% atbilžu)
– Novecojušas metodes

Par pasniedzējiem

– Patiesi ieinteresētu, intelektuālu, gudru uz nākotni vērstu pasniedzēju trūkums, kas dotu eksperimentālo garu, nepazaudējot tradīciju (25% atbilžu)
– Pasniedzēju neieinteresētība studentu attīstībā, izaugsmē. Personiskā viedokļa trūkums (15% atbilžu)
– Vieslektoru trūkums (15% atbilžu)
– Mācībspēku vecuma bilance neapmierinoša
– Attieksme ar cieņu un līdzjūtību pret esošiem pasniedzējiem, kas ir apstākļu upuri

Par priekšmetiem

– Kompozīcijas mācības trūkums (35% atbilžu)
– Absolūts arhitektūras teorijas trūkums (25% atbilžu)
– Mācību priekšmetu formalitāte, neadekvātu priekšmetu pasniegšana (20% atb.)
– Praktisko nodarbību un projektēšanas trūkums (25% atbilžu)
– Datorprogrammu apmācības trūkums (15% atbilžu)
– Pasaulē virmojošo ideju apspriešanas, filozofiskās un konceptuālās projektu pamatideju analīzes trūkums (15% atbilžu)
– Nav lekciju par aktuālām arhitektūras problēmām
– Krāsu mācības, psiholoģijas, fotomākslas, tektonikas, priekšmeta par dizainu, veidošanu neesamība.
– Restaurācijas priekšmeta trūkums par rekonstrukciju nevis plaģiātismu

Priekšlikumi

– Reformu nepieciešamība kadru līmenī
– Semināru nepieciešamība par aktualitātēm projektēšanā, jaunu arhitektūras objektu apmeklējumi, mācību ekskursijas
– Nepieciešamība pēc konkurējošas vienības RTU AF, kas nodrošinātu arhitektūras izglītības līmeņa celšanos
– Veiksmīgus Eiropas piemērus jāpiemēro Latvijas arhitektu izglītības veicināšanā

III KURSA STUDENTI:

Studiju programma

– Saspiesta, saīsināta, haotiska un spontāna
– Pārāk virspusīga un vispārīga
– Pietrūkst dinamikas apmācības procesā
– Nesakoordinēti studiju priekšmeti, kas rada nevienmērīgu darbu apjomu, pauzes un pārslodzi
– Daudzi priekšmeti ir savstarpēji nesaistoši
– Par maz vajadzīgo un interesanto priekšmetu (projektēšana, kompozīcija, skicēšana, krāsu mācība, zīmēšana, gleznošana, grafika, datorgrafika, arhitektūras vēsture)
– Daudz lieko jeb neadekvāti pasniegto priekšmetu (socioloģija, tiesību pamati, politoloģija)
– Pietrūkst praktisko darbu un praktisko priekšmetu, kuri studentiem ir jāapgūst uz sava rēķina strādājot arhitektu birojos.
– Novecojusi studiju pasniegšanas metodika un tehnoloģija, nav mūsdienām atbilstoši uzskates materiāli (projektors, kompjūteri, kopmašīnas, internets)
– Angļu valoda — nav reāla pielietojamība studiju procesā, taču tās izmantošanai būtu būtiska nozīme studentu integrācijai starptautiskajā arhitektu saimē un laikmetīgo pasaules arhitektūras strāvojumu ātrākai uztveršanai
– Krievu valoda — netiek izmantots tās pielietošanas potenciāls studentu resursu piesaistē no Latvijas un citām Post padomju valstīm. Formāla un neelastīga pieeja esošo krievvalodīgo studentu apmācībai

Pasniedzēji

– Neieinteresēti studenta attīstībā, neiedziļinās studenta darbā, pietiekami neizskaidro un bieži nav objektīvi, ne reti neierodas uz lekcijām, nodarbībām
– Nepietiekams individuālais darbs ar studentiem
– Nav vieslektoru
– Parasti vajadzīgā informācija par projektiem aizkavējas un tiek pasniegta tikai pēc studiju projekta izstrādes. Pietrūkst savlaicīgu lekciju ciklu par izstrādājamā projekta specifiku

RTU vispār

– Demotivējošs mācīties AF telpu stāvoklis
– Plašais RTU ēku komplekss tiek uztverts kā mīnuss, kas neļauj radīt atbilstošu radošo atmosfēru AF

II KURSA STUDENTI:

Par mācību darba metodiku

– Novecojusi studiju pasniegšanas metodika, nav dinamikas, neizprotama mācību sistēma un apgūstamo priekšmetu kopsakarības (25% atbilžu)
– Mācību priekšmetu programmas nesaskaņotība, piemēram, I kursā — koka konstrukciju projektēšana, III kursā — teorijas priekšmets par koka konstrukcijām
– Arhitektūras fakultātes pastāvēšana šādā kvalitātē bezjēdzīga

Par mācību priekšmetiem un programmām

– Kompozīcijas, foto, arhitektūras teorijas u.c. priekšmetu nepieciešamība (25% atbilžu)
– Profesionālu datorprogrammu apmācības trūkums (15% atbilžu)
– Praktisko nodarbību nepietiekamība (10% atbilžu)
– Mūsdienīgu materiālu, informācijas un teorētisko zināšanu nepietiekamība
– Mācību programmas un informācijas neatbilstība praksē nepieciešamajam
– Informācijas trūkums par mūsdienīgo, nepietiekama novitāšu ienākšana, priekšmetu virspusīgums
– 25% aptaujāto atzīmē neadekvātu mācību telpu aprīkojumu

Par pasniedzējiem

– Mūsdienīgu pasniedzēju trūkums (20% atbilžu)
– Pasniedzēju — studentu savstarpējo prasību neadekvātums (10% atbilžu)

JAUTĀJUMI:

– Kāds ir patreizējās mācību programmas mērķis?
– Kam šodien ir domāta izglītības sistēma — studentiem vai pasniedzējiem?
– Cik arhitektūras skolas būtu vajadzīgas Latvijā?
– Kuras pašlaik ir labākās arhitektūras universitātes pasaulē un kāpēc?
– Kā Jūs domājat, vai tā kvalitāte, informācija utt., ko mēs iegūstam par patreizējo mācību maksu ir pietiekama?
– Vai izglītības kvalitāte mainītos, ja mācību maksa tiktu paaugstināta?
– Kāda ir motivācija tam, ka Jūs strādājat (strādāsiet) Arhitektūras fakultātē kā izglītības darbinieks? Kāpēc Jūs to darāt? Kas liek Jums izvēlēties pasniedzēja specialitāti.
– Vai tiešām vēlaties un spējat uzlabot arhitektūras izglītību, ieņemot vadošu amatu?
– Vai Jūs apmierina Jūsu iegūtā izglītība?
– Vai arhitektūras projektēšanā Jums ir savs redzējums, sava domāšana un vai tajā pašā laikā Jūs varat analizēt, pieņemt pilnīgi atšķirīgas domas, nebaidoties?
– Kāpēc studiju maksa katru gadu palielinās, bet studiju kvalitāte paliek nemainīga?
– Vai pēdējos gados darba metodika AF kopumā ir pārskatīta, pārvērtēta? Vai tā ir pietiekami elastīga, atbilstoša mūsdienu dinamikai arhitektūras tendencēs? Kā tas izpaužas?
– Vai kaut ko būtisku ir iespējams mainīt manā mācību laikā, tuvākajā laikā?
– Kad Jūs beidzot sāksiet kaut ko darīt? Kad Jūs beigsiet vienīgi spriest un diskutēt?

BIROJU VADOŠO ARHITEKTU APTAUJA

Savās pārdomās par arhitektu patreizējo izglītības stāvokli un vēlamo pārmaiņu virzieniem padalījās arī virkne Latvijas vadošo arhitektu: Kaspars Avotiņš, Pēteris Blūms, Juris Gertmanis, Sigurds Grava, Vladimirs Neilands, Uldis Pīlēns, Andis Sīlis, Ervīns Timofejevs, Viktors Valgums (alfabētiskā, bet ne publicēšanas secībā).

Respondents 1

Patreizējā mācīšanas sistēma zināmā mērā paļaujas uz to, ka studentiem kam jau ir iekšā, tam arī būs iekšā un no tā varēs sagaidīt spožākos rezultātus. Kā sekas šādai ģēniju gatavošanas sistēmai ir vāja pārējo, ne tik spēcīgo studentu sagatavošana darbam un profesionāli.
Pārspīlēta uzmanība mācību procesā tiek piešķirta radošajam, abstraktajam, estētiskajam aspektiem un nepietiekamas ir izvirzītās prasības praktiskajai sagatavotībai, normatīvu un likumdošanas zināšanām, elementārām ēku plānojuma tipoloģijas un ergonomiskām zināšanām un projektēšanas iemaņām (virtuves plānošana, sanmezgli, kāpnes u.tml., kā arī slēdžu un apkures ķermeņu izvietojums telpās, sadarbības iemaņas ar saistītajiem speciālistiem). Tiek aizmirsts, ka projekts ir ārkārtīgi komplekss produkts ar daudziem aspektiem un skaistums nav primārs.
Bez tam studenti īsti neizprot komandas darba principus un subordināciju — bieži novirzās no uzdotā uzdevuma, patvaļīgi pārsniedz savas atbildības robežas vai, tieši pretēji, izvairās no tiem pienākošos lēmumu un risinājumu patstāvīgas izstrādāšanas. Kā rezultātā sadarbība kļūst neražīga un nav profesionāla.
Arhitektu — tehniķu sagatavotība nepietiekama reālam darbam. Nav vajadzīgo patstāvīga darba iemaņu, kā arī struktūras un izpratnes domāšanā.
Nākas konstatēt, ka patreizējā mācību metode neatbilst un nav pieņemama birojiem kā produkta (speciālista) pircējiem. Izglītības trūkumi pārlikti uz biroju vadošo arhitektu pleciem, kas ir ārkārtīgi apgrūtinoši intensīva pamatdarba apstākļos.

Priekšlikumi:

Mācību uzdevumus — netik plašus, bet sīkāk izstrādājamus, detalizētākus, kompleksus, lai veidotos vajadzīgā izpratne par profesionālo darbu.
Varbūt pat — diplomdarbā visiem vienas grupas studentiem varētu būt viena tēma, bet detalizēti izstrādājama — tad īpaši labi parādās katra absolventa individuālās spējas un prasmes, mazāk — abstrakta domas lidojuma, burbuļi.
Auglīgs mācību process iespējams vienīgi, ja ir nodrošināta stingra, pamatīga un abpusēja disciplīna gan no fakultātes, gan studentu puses.

Respondents 2

Vispirms jādefinē vēlamais izglītības rezultāts — nevar gatavot speciālistu vispār.
Jāstrādā pie sistēmas arhitektūras projektēšanas apmācībā, kurā būtu skaidri redzams kas, kam un kā jāmāca.
Pēc patreizējās samērā haotiskās projektēšanas mācīšanas sistēmas iegūti tiek daži spēcīgi absolventi, toties caurmērā sagatavotības līmenis ir nepieņemami vājš un neatbilst darbaspēka tirgus prasībām
Patreizējā izglītības sistēma un studenti cieš arī no nivelēšanas, kad radošā ziņā faktiski netiek stimulēta domu daudzveidība un individualitāte.
Reālās dzīves prasībām neatbilstoša izrādās arhitektu sagatavojamo kvalifikāciju definīcija, jo ir daudz amatu, pienākumu, kam nav atbilstošās profesionālās sagatavotības.

Respondents 3

Arhitekta profesijā ir kā ūdenī — visu laiku jāairējas, citādi jānoslīkst. Mājiens uz to, ka arhitekta profesijā, it īpaši izglītības darbā, nepieciešama nepārtraukta attīstība, pilnveidošanās, aktualizēšanās, tās trūkums patreiz neapslēpjams.
Viens cilvēks nevar uz sevīm ņemt pārāk daudz, bez tam — arhitektūra nav tikai arhitektūras vēsture vai māksla, vēlams aiz tās redzēt un reālāk apzināties arī milzīgo saimnieciskās dzīves nozari un ar to saistītos praktiskos aspektus?
Arhitektu izglītības sistēmā trūkst metodiskuma.

Respondents 4

Ar trūkstošo arhitektūras projektēšanas mācīšanas metodiku jāsaprot galvenokārt secību, kādā māca savstarpēji saistītus priekšmetus, kādā secībā un cik sistemātiski (vai nejauši) students apgūst nepieciešamās teorētiskās zināšanas un tās pielieto praktiskajās nodarbībās.
Viens no veidiem kā, it sevišķi pārejas periodā, varētu kompensēt mācību metodikas trūkumu ir jau Latvijas laikā pielietotais princips ar meistaru vadītām darbnīcām, klasēm, kursiem.
Absolvents patreiz nav tā sagatavots, lai varētu ražīgi strādāt profesionāli ? praktisko iemaņu kvalitāte nav atbilstoša. Līdz ar to darba devējs faktiski cieš finansiālus zaudējumus.

Respondents 5

Atzīmē arhitekta izglītības nepietiekamu specializāciju, kad tehniķi nav spējīgi risināt tiem pienākošos uzdevumus.
Arhitektūras fakultātei, it īpaši pārejas posmā, vajadzīgs saimnieciskais direktors.
Katastrofāli trūkst darbinieku, labs arhitekts Rīgā šobrīd jau ir deficīta specialitāte, studenti spiesti strādāt pie patstāvīgiem projektēšanas uzdevumiem.
Darbinieku vidū — līdz ar to nav konkurences.

Respondents 6

Jāmaina projektēšanas mācīšanas metodoloģija.
Varbūt pat ieviešams darbnīcu princips.
Patreiz situācija, kad gan studenti, gan pasniedzēji, faktiski dara kā māk.
Jānodala un jāanalizē amatnieciskās, rutinētās iemaņas no radošajām spējām.
Patreiz, jāatzīst, Arhitektūras fakultātē idealizēts mācību process — vēl neiemācot projektēšanas secību, runā par tēlu.
Arhitektu apmācībai jābūt intensīvai, 40—48 stundas nedēļā, klātienē, nepārtrauktā kontaktā starp mācībspēkiem un studentiem.

Respondents 7

Ļoti pietrūkst vieslektoru un apmaiņas programmu, nav savu — ārzemēs mācījušos speciālistu.
Trūkst zināšanu arhitektūras teorijā.
Nav profesionālas kritikas un analīzes.
Praktiskajā darbā studenti ienāk bez apgūtas projektēšanas metodikas.
Ģēniju sagatavošanas sistēma nenodrošina pietiekamu daudzumu kvalificētu speciālistu.
Jāattīsta studiju specializācija gan vienā augstskolā, gan vairāku skolu starpā, tādējādi nodrošinot lielāku absolventu kopskaitu, kā arī labāku piemērotību darba tirgus un reālās darba dalīšanas prasībām.
Jāizmanto ārzemju augstskolu studiju kvotas ārzemniekiem ar nolūku iegūt iespējami lielāku skaitu jaunus, ārzemēs studējošus speciālistus.

Respondents 8

Kādreiz bija ļoti liela interese par profesionālu attieksmi pret vēsturiskajām celtnēm, tagad tās nav. Ja nav šīs intereses, ar laiku pazemināsies profesionālais līmenis. Būtu jānosaka profesionālais līmenis un cik lielas ir šīs zināšanas. Kritiska situācija ir vides pārveidošanā, kas nav tas labākais rezultāts.
Profesionāla izglītība ir, tikai nav skaidrs uz kā viņa eksistē.
Būtiski ir zināt, kāds ir tas mehānisms, kas ir šeit Latvijas Arhitektūras fakultātē. Kāda ir šajā fakultātē gūtā pieredze un kā var paņemt šeit labāko, nemācoties ārpus Latvijas.
Negatīvs moments ir nemainīgs pasniedzēju pamatkontingents. Būtībā tā ir riska zona, kas ir ļoti zīmīgi.
Problemātiski ir tas, ka Latvijā ir maz teorētisku darbu, maz teorētiķu.

Respondents 9

Trūkst literatūras, informācijas par to, kas notiek pasaulē.
Latvija ir maza un nav iespējas izveidot speciālu apmācības programmu. Var izveidot profesionālu pamatizglītību, bet nav iespējas iegūt izglītību specializācijā. Ideālais variants būtu, ja Latvijas arhitektūras skola varētu dot labu pamatizglītību un students varētu turpināt tālāk specializēties. Būtu labi, ja trīs Baltijas valstis varētu attīstīt šādu izglītības sistēmu kopā.
Pilsētplānošanas izglītību Latvija nevar uzturēt, jo nevarēs atrast pietiekami daudz studentu, jāatrod cits veids kā to organizēt.
Nepietiekams atalgojums fakultātēs. Bez tā daudzi labi cilvēki/speciālisti nav ieinteresēti.
Studentiem nav attīstīta pietiekami kritiska pieeja, nav attīstīta analītiska domāšana, mēģina iemācīties pēc normas, profesora lekcijas nav tik svarīgas, lai eksāmenā atbildētu to pašu atpakaļ. Studenti ir tā jāievada, lai paši skatītos un domātu.
Vajadzīgs attīstīt pedagoģisku reformu, lai profesori pilnīgi pārzinātu pieejamo materiālu klāstu un jāatrod veidi, kā students var studēt pilnu laiku nevis dienas laikā atnākt uz pāris lekcijām.
Daudzsološiem cilvēkiem ir jādod iespēja skatīties kā dara citur. Svarīgas pedagoģiskās metodes kādas tiek pielietotas citur. Svarīga ir pieeja, kā ievirzīt studentus, jārada ceļš, jādod iespējas.
Jauni mācībspēki varētu iemācīties to darīt.

1.2 SITUĀCIJAS VĒRTĒJUMS

Latvijā 10 gadu garumā ieilgusi situācija, kad arhitektoniskā vide faktiski netiek pilnvērtīgi atražota. Ikdienā pietrūkst masveidīgas un vienkāršas mūsdienu arhitektūras, tajā pat laikā tiek kultivēta gadsimtu senās Rīgas arhitektūras pielūgsme bez dziļākas tās rašanās cēloņu un to procesu analīzes, kas reiz Latvijai nodrošināja vietu Eiropas pilsētbūvniecības elitē. Latvijas arhitektūras skola tās patreizējā formā vairāk vērsta uz senatnes vērtību hrestomātisku apgūšanu, nevis procesu analīzi un jaunās arhitektūras rašanās studijām. Uzmanība tiek pievērsta faktiem un nevis metodēm, zināšanām un nevis procesu izpratnei.

Daļēji tas ir cēlonis Latvijā vienīgās arhitektūras skolas (RTU AF) mācību struktūras izmaiņām pēdējā desmitgadē. Jau vairākus gadus Arhitektūras fakultātē ar arhitektu sabiedrības mēmu piekrišanu faktiski vairs nepastāv patstāvīgs mācību novirziens, ko vēl 80.gadu beigās pārstāvēja arhitektūras projektēšanas katedra, praktisko nodarbību un atsevišķu lekciju ciklu mācību laiks samazināts līdz neiespējamībai. Pati projektēšanas mācīšana notiek it kā starp citu, it kā pati no sevis, it kā viena cilvēka aizbildniecībā zem nosaukuma arhitektūras un kultūras pieminekļu restaurācija. Tas ir kliedzošā pretrunā ar jebkuras rietumu augstskolas praksi, kur ar atsevišķiem studiju priekšmetiem nodarbojas atsevišķas katedras, pat institūti, profesoru vadītas grupas pietiekamā skaitā un ar šauru specializāciju (piemēram, pilsētbūvniecības, rekonstrukcijas, restaurācijas, interjera, arhitektūras projektēšanas, arhitektūras teorijas u.tml.).

Bet šāda mācību struktūras noplicināšana ir arī sekas jau pieminētajai situācijai, kad Latvija, pamatoti lepojoties ar savas pirmās brīvvalsts meistaru sasniegumiem, XXI gadsimtā ieiet bez agrākajai līdzvērtīgas vides mākslas apmācības programmas, sagatavojot nepietiekamu skaitu un nepilnīgi kvalificētus arhitektūras speciālistus, akli apbrīnojot senās Rīgas lieliskumu, bet acis pieverot uz masveidīgi paviršiem, haotiskiem un mazvērtīgiem mūsdienu arhitektūras darinājumiem. Ar būtiskiem izņēmumiem, protams, bet izņēmumi, kā zināms, tikai apstiprina likumsakarības.

Ikdienas situācijās un arhitektūras vērtējumos tiek nonivelēta tā būtiskā atšķirība, kāda pastāv starp augsta līmeņa profesionāļa darinājumu sabiedriskajā (valstiskajā) situācijā, kur nodrošināta viņa profesionālo spēju un iespējami pilnīgākā realizācija, un produkciju, kādu, labākajā gadījumā, spēj nodrošināt mūsdienu vidusmēra arhitekts ar haotiskiem robiem viņa profesionālajā izglītībā un tādos apstākļos, kad valsts politika, likumdošana, arī sabiedrībā dominējošās ētiski — estētiskās prasības ir nabadzības nospiestas un lielkorporatīvā biznesa izplešanās ietekmētas.

Rezumējot arhitektu izglītības patreizējo situāciju, varam konstatēt, ka pašā pamatā nav skaidras mērķa definīcijas — kādu tad speciālistu gatavo, kāds ir viņa zināšanu pielietojums un spējas. Šajā ziņā nav pietiekams apgalvojums par arhitekta izglītības universālumu un vispusību — praktiskās dzīves nosacījumi pieprasa pamatīgu specializāciju un iespējami kvalificētas iemaņas konkrētās jomās. Nepietiekams ir arī sagatavoto un sagatavojamo jauno profesionāļu skaits. Patreizējā laika posmā jākonstatē, ka pastāvošā arhitektu izglītības sistēma nenodrošina arvien pieaugošo būvniecības tirgu un, vispirms jau, pārslogoto arhitektūras biroju prasības pēc pietiekami sagatavotiem un darbaspējīgiem kadriem. Lielākā mērogā vērtējot, tas noved pie situācijas, kad nācijas attīstības objektīvās prasības pēc praktiskas, mūsdienīgas telpiskās vides politikas un darinājumiem paliek nenodrošinātas.

Šāds disbalanss starp piedāvājumu un pieprasījumu lielā mērā radies arī pateicoties tam, ka graduētu speciālistu trūkuma dēļ arhitektūras jomā Latvijā, vienas un tās pašas personas uzstājas gan kā arhitektūras teorētiķi, gan arhitektūras pieprasījuma eksperti un definētāji, gan arī kā šā paša uzstādījuma izpildītāji, līdz ar ko devalvējot jebkuru sabiedrisko struktūru demokrātiskas un adekvātas attīstības pamatnosacījumu — principu par izpildu un lēmējvaras nodalāmību.
Šādā aspektā arī izglītības finansiālās problēmas ir tikai sekundārs faktors un nevis galvenais cēlonis, kura novēršana automātiski kļūtu par panaceju situācijas uzlabojumam. Jāapzinās, ka arī arhitektu profesijas juridiskais statuss, prestiža un materiālās nodrošinātības līmenis valstī ir saistošs un reāli ierobežo jebkādus šās profesijas izglītības maksas paaugstinājuma mēģinājumus. No otras puses — sagatavoto speciālistu nepietiekamā kompetence graujoši bremzē to pašu prestižu un materiālās nodrošinātības līmeni. Šo abu, savstarpēji saistīto faktoru esamība ir izskaidrojums pēdējās desmitgades krīzes situācijai Latvijas arhitektūrā, kā arī pamatojums ilgstošas, tālredzīgas, mūsdienīgas un nepārtrauktas izglītības attīstības un pilnveidošanas programmas nepieciešamībai, kuras veiksme pārejas periodā vislielākajā mērā atkarīga no LAS vadošās lomas abpusējā un ieinteresētā sadarbībā. Tikai uz kādas vienas puses interesēm vērsti pasākumi (piemēram — izglītības maksas paaugstināšana) šādā situācijā nevar būt rezultatīvi un attaisnojami.

Pilnīgi nepieņemama ir situācija, kad nepilnības jauno arhitektu sagatavotībā tiek kompensētas faktiski uz praktizējošo arhitektu un biroju rēķina, tiem būtiski papildinot absolventu zināšanas pat elementāros jautājumos. Tāpēc arī pagaidām nepamatoti ir mēģinājumi, kvalitatīvi neuzlabojot izglītības struktūru un līmeni, iesaistīt biroju u.c. darba devēju resursus finansiālo problēmu dzēšanā, kas, savukārt, būtu pamatoti, piedāvājot kvalitatīvi augstāku izglītības līmeni.

Analizējot procesu kopsakarus dziļāk, nākas atzīt, ka arī kritiskais kadru trūkums arhitektu izglītības jomā ir nevis un ne tikai grūtās finansiālās situācijas sekas, bet arī cēlonis, jo vienīgi spējīgu, enerģisku un mūsdienīgi domājošu cilvēku vadībā var tikt plānota fakultātes ekonomiskās un organizatoriskās situācijas būtiska uzlabošanās, salīdzinājumā ar iepriekšējo 10—15—20 gadu periodu. Pretējā gadījumā var izrādīties, ka izveidojusies situācija, kad izglītību patreiz vadošo speciālistu kopa faktiski nav ieinteresēta jaunu, aktīvu un perspektīvu kadru piesaistīšanā, par primāro uzdevumu netieši izvirzot sava stāvokļa nodrošinājumu un tam atbilstoša kolektīva un mikroklimata veidošanu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx