Arhitektu izglītība Latvijā

Latvijā kopš 1920.gada ir tikai viena skola, kurā var apgūt augstāko akadēmiskās un profesionālās arhitektūras izglītību, turklāt Latvijas skola šobrīd pārdzīvo nopietnu krīzi. Arī citviet Eiropā arhitektūras augstākā izglītība, pārejot no akadēmiskās uz profesionālo, meklē jaunas pieejas tam, ko pieprasa darba tirgus modernajā sabiedrībā.

Mēs (tie, kuri sekojam dienas kārtībai un pasaulei medijos) zinām, ka Latvijā ir daži talantīgi, personiski, profesionāli un arī valstiski atbildīgi, starptautiski un lokāli ievēroti, arī atzīti, drosmīgi un principiāli arhitekti. Mēs zinām, ka ir daži korumpēti naudas rausēji, profesionālo un ētisko vērtību pārdevēji investoru vēlmēm un augstprātībai, vienaldzīgi gadsimtu dzīvajai elpai, konformistiski un ne visai talantīgi arhitekti.

Mēs ( tie, kurus interesē procesi un to likumsakarības reālajā dzīvē) zinām, ka Latvijā neiedomājamā tempā aug vēlme un vajadzība būvēt un ka Latvijā katastrofāli trūkst arhitektu — ne tikai izcilu profesionāļu, bet arhitektu vispār. Mēs zinām, ka Latvijā kopš 1920.gada ir tikai viena skola, kurā var apgūt augstāko akadēmiskās un profesionālās arhitektūras izglītību, turklāt Latvijas skola šobrīd pārdzīvo nopietnu krīzi. Ielūkojoties attiecīgā literatūrā, tā vismaz šķiet, ka arī citviet Eiropā arhitektūras augstākā izglītība, pārejot no akadēmiskās uz profesionālo, meklē jaunas pieejas tam, ko pieprasa darba tirgus modernajā sabiedrībā. Loģisks laikā un telpā šķiet jautājums — kā mainīgajai pasaulei atbild, kā reaģē un galu galā trūkstošo arhitektu lietu risina Latvijā?

VISPIRMS PAR AF

Kas un kādi ir tie, kuri mācās, kas un kādi ir tie, kuri māca, un KAS ir tas, ko māca?

RTU Arhitektūras fakultāte (ar šo mācību gadu Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte — APF) ir vienīgā augstākās izglītības institūcija Latvijā, kura nodrošina otrā un trešā līmeņa augstāko izglītību. Bakalaura studijas — 3,5 gadi. «Arhitektūras bakalaurs sniedz akadēmiskās izglītības pamatus un pētniecības darba iemaņas arhitektūras projektēšanas jomā,» teikts RTU APF mājas lapā. Arhitekta studijas — 2 gadi, kas nozīmē «augstu kvalifikāciju arhitektūras nozarē. Arhitekts var strādāt birojos, organizācijās, uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās, var veikt pētniecisko darbu, darboties arhitektūras kritikā, darba organizēšanas pilnveidošanā, kā arī veikt ekspertīzes un sniegt konsultācijas.» Maģistra studijas ilgst 1,5 gadus, un arhitektūras maģistri izglītību var turpināt doktorantūras studijās. Arhitekta diploms dod iespēju pēc 3 prakses gadiem saņemt Arhitekta sertifikātu, kurš ļauj uzsākt patstāvīgu projektēšanas praksi. APF ir divdesmit budžeta vietas un divdesmit maksas studenti, kuri, sākot ar šo mācību gadu, maksā 1200 latu (vēl pagājušajā gadā — 800).

KUR PROBLĒMA?

Kvantitatīvi krīzi arhitektūrā apliecina fakts, ka vienkārši fiziski trūkst arhitektu, speciālistu un to, kuri profesionāli strādā nozarē. Par to liecina arhitektu pārslodze un tas, ka strādā jau pirmā kursa studenti. Pirmajā kursā strādā 20% studentu, otrajā — 20% nestrādā (APF dekāna vietnieces Sandras Treijas veikta expres aptauja studentu vidū). Cilvēku resursu trūkums nozarē šobrīd ir skaitliski izrēķināts. Trūkst 150—200 cilvēku laikā, kad strauji pieaug celtniecības apjomi (IKP pieaugums būvniecības nozarē 2003.gadā bija 13,7%) .

Tuvāk iepazīstot Latvijas arhitektūras izglītības sistēmu, programmu, finanses, studentu un mācībspēku vēlmes un vajadzības, atklājas vairākas problēmas: valsts stratēģijas trūkums, nepietiekams finansējums, kopīgs RTU attīstības trūkums, nepietiekošs un novecojis akadēmiskais personāls, novecojusi infrastruktūra un tehniskais aprīkojums. Mans uzdevums ir saprast, kāpēc nerodas vēlme (tiešām nevienam?) un vai ir iespējams šķietami neiespējamā KAUT KO mainīt?

Ironiskais, bet visnotaļ pretimnākošais APF dekāns prof. Jānis Briņķis, prof. Jānis Krastiņš, uzbrūkošs jau ar jautājumu — «kādas Jums vispār ir problēmas, un, ja ko vajag, jautājiet A4D, nevis mums?», un inteliģentais prof. Ivars Strautmanis atzīst, ka šajos gados jau pietiekami drebējuši par savu eksistenci. «Problēmas, kuras saistītas ar izglītību, ir pastāvējušas vienmēr. Pēdējo četrpadsmit gadu laikā mēs vienmēr esam bijuši lūdzēju lomā pret tām instancēm, kuras rūpējas par izglītību — ministrijā un RTU vadībā. Pēdējie trīs RTU rektori mūs ir sapratuši visvairāk,» bilst dekāns.

Profesors Krastiņš man un acīmredzot arī jums iesaka nespēlēt aklās vistiņas, jo «nemiera cēlāji un apmelotāji ir zināmi?. Viņi ir TIE. «TIE ir Ingurds Lazdiņš, Juris Paegle, šad tad Pēteris Blūms, Ervīns Timofejevs, šad tad pasprūk Zaigai Gailei un Andrejam Ģelzim. Ir seši arhitekti. Vai kādā no pārmetumiem ir precīzi formulēts, argumentēts kāds iebildums? Ir dzirdētas tikai rupjas lamāšanās un ķengāšanās, tukši apgalvojumi, ka: «kā zināms, skolā neko nevar iemācīties un jaunie laiki tur nav sākušies.»

Es kaut ko cenšos bilst par autoritātēm, par tiem, kuriem sabiedrība tic un uzticas. «Ja Jums Timofejevs ir autoritāte, runājiet ar viņu. Es ļoti cienu visus profesionāli strādājošos arhitektus atšķirībā no šiem — tiešām autoritatīvus arhitektus, kuri strādā šeit gandrīz bez atalgojuma un uzskata, ka skola ir nepieciešama. Jautājiet birojos, kuros ir radītas celtnes, kā viņi vērtē mūsu studentus? Mēs sevi nevērtējam, lai studenti vērtē mūsu darbu!» tā prof. Krastiņš.

Vērtē gan studenti, gan arhitekti. Ir, protams, žēl, bet TO sešu robeža paplašinās. Arī Kaspars Avotiņš, Juris Gertmanis, Vladimirs Neilands, Sigvards Grava, Uldis Pīlēns, Andis Sīlis, Viktors Valgums un daudzi citi norāda uz nerisinātām problēmām.

Patreizējā apmācības sistēma uztur dabiskās izlases principu, jo studenti, kuriem ir labs un profesionāls iekšējais potenciāls, uzrāda tiešām labus rezultātus, taču ne tik talantīgie studenti netiek sagatavoti darba tirgus konkurencei. «Fakultāte orientējas uz personībām, nepietiekami sagatavojot procesam kā zināšanu, prasmju, tehnoloģiju un arī saskarsmes kompleksam.» Arhitekti uzskata, ka joprojām nav precīzi definēts studiju apmācības programmas rezultāts — tas, ko sevī ietver arhitekta kvalifikācijas definīcija (skat. iepriekš). Trūkst sistēmiskas pieejas mācību procesam, atklājot nozari kā loģisku un secīgu sistēmu, būvniecību un arhitektūru kā procesu, kurā arhitektam ir jāorientējas kā vienotā sistēmā. Tieši studiju procesā ir jāiemācās arhitektūru vērtēt kā dzīvu, pulsējošu un modernu, līdz ar to spējot reaģēt uz tirgus, tehnoloģiju un globalizācijas vajadzībām, vēlmēm vai arī untumiem, kur nepieciešama arhitekta prasme argumentēt un aizstāvēt savu viedokli. Latvijas arhitektūrā trūkst profesionālas analīzes un kritikas, arhitektūras teorētiķu un līdz ar to arī zinātnisku darbu, netiek attīstīta sadarbība ar ārvalstu partneriem gan profesūras, gan informācijas un studentu apmaiņas līmenī. Arī Edgars Bērziņš personiski sarunā atzina, ka arhitektu izglītība šobrīd ir strupceļa situācijā. Aizstāvībai profesors Strautmanis min, ka: «40.gados es neatceros laiku, kad fakultātē nebūtu bijusi opozīcija. Nekur pasaulē nav tā, ka uz biroju atnāk jau gatavs arhitekts.» I.Strautmanis spriež, ka arī kritiskajā situācijā arhitektūras izglītībā «galvenais ir nauda un naudas radītā konkurence arī biroju starpā. Tie biroji, kuriem neveicas, nav pietiekami pasūtījumi, vainu meklē ārpus sevis un, starp citu, arī fakultātē.»

Fakultātē ar dekāna vietnieces Sandras Treijas, pēdējo kursu studentu un profesora J.Krastiņa palīdzību tika veiktas divas aptaujas. Kvantitatīvā, kurā, vērtējot pēdējos 10 gadus, centās noskaidrot, cik APF absolventu strādā nozarē, kā viņi sadalās, ieņemot dažādus amatus un strādājot dažādu darbu kā biroju vadītāji, darba ņēmēji, interjeristi u. c. Veiktā aptauja deva nosacītu atbildi tam, kur, iesaistoties darba tirgū, pazūd arhitekti. Otra — 2002.gada absolventu aptauja.
UNESCO pārvaldībā darbojas starptautiska arhitektu organizācija, kura ir izstrādājusi vadlīnijas arhitektūras izglītībai Eiropā, pamatojoties uz to ir akreditēta arī APF. Tie ir divpadsmit punkti, uz kuriem balstoties, tika izstrādātas anketas 2002.gada absolventiem un viņu darba devējiem, jo viņi visi jau strādāja (absolventu darba stāžs svārstījās no 2 līdz 9 gadiem). Apkopotās anketas uzrādīja detaļas, kuras kā nepietiekamas studiju procesā vērtēja nu jau praktizējošie arhitekti — kvalitatīvās lietas, kuras trūkst (nedomājot par to, kam vajadzētu būt optimālā variantā). Inženiertehniskās zināšanas, pilsētbūvniecības, plānojuma un attīstības jautājumi, kā arī organizatoriskās prasmes un iemaņas, kas neļauj veikt pilnu projekta izstrādi.

DARBĪBA SITUĀCIJAS UZLABOŠANAI

Lai saprastu, kādas arhitektūras izglītības struktūrā ir problēmas un kāpēc tā nevar attīstīties, arhitekte Anda Kursiša 2004.gadā Rīgas Biznesa Institūtā izstrādājusi maģistra darbu Arhitektūras izglītības attīstības stratēģija Latvijā. Latvijas Arhitektu savienībā (LAS) bija izveidota darba grupa, kurā strādāja Ingurds Lazdiņš, Modris Ģelzis, Juris Poga, Anda Kursiša. «Tad arī mēs sapratām, kas patiesībā notiek ar fakultāti, mācību spēkiem un studiju programmām,» teic A.Kursiša. «Mēs bijām Igaunijā, kur viss patiesībā ir ļoti līdzīgi.? LAS Valdes priekšsēdētājs J. Poga, atceroties kolēģu apmeklējumu, atzīst, ka situācija Igaunijas skolā ir pat vēl sliktāka. «Mums LAS bija saruna ar profesoru Krastiņu, kurš divdesmit minūšu laikā mūs un mūsu argumentus pilnībā nolika,» turpina A.Kursiša. «Mēs par šo tēmu nespējām vispār sarunāties kādu pusgadu, jo no Krastiņa puses tas nebija pat personisks apvainojums, bet kaut kas tāds, kas neļauj pat domāt un kur nu vēl pirkstu piedurt šādai tēmai. Bet laiks visu nogulsnē, un tad arī es spēju paskatīties uz arhitektūras izglītības problēmu Latvijā no distances.»

Līdz A.Kursišas izstrādātajam maģistra darbam jau ir bijuši centieni un mēģinājumi vērtēt arhitektūras izglītības situāciju, apkopojot AF studentu un arhitektu viedokļus, LAS XVI kongresam 2002.gada 24.—26. aprīlī tika iesniegti aptaujas rezultāti un priekšlikumi arhitektūras izglītības krīzes risinājumam RTU. LAS uzdevumā tika sagatavots arī plāns RTU AF pāriešanai uz meistardarbnīcu organizācijas shēmu praktiskās projektēšanas apmācībā.

Veikto studentu aptauju daži vērtēja kā emocionālu un «tādu, kura apvaino fakultāti», līdz ar to no fakultātes saņemot vien izsmējīgu noraidījumu aicinājumam sadarboties. Un tomēr, atmetot lieko, šajā gadījumā — emocionālo, šī studentu aptauja apstiprina atbilžu sakritību un līdzību ar manis jau augstāk minēto AF veikto aptauju 2002.gada absolventiem un vēl vairāk — profesionālo arhitektu vērtējumu izglītības procesam. Studenti atzīmē arhitektūras teorijas, praktisko nodarbību un projektēšanas trūkumu, galarezultāta un mērķa definīcijas neskaidrību, kas nerada drošību gatavojamā speciālista zināšanu un spēju adekvātam pielietojumam, kā arī nepietiekamo stundu skaitu.

APF dekāns J.Briņķis bilst, ka «daudz esam domājuši, kā mainīt un palīdzēt uzlabot arhitektūras augstākās izglītības darbu». Profesors J.Krastiņš varbūt vienkārši grib visu nolikt pie vietas: «Valsts mērogā pēdējos četrpadsmit gadus ir tāda augstākās izglītības politika, kas neveicina vispār cilvēku interesi iegūt izglītību. Ja valstī deklarē, ka vērtība ir intelektuālais potenciāls, tad ir skaidrs, ka potenciāls ir, bet tā adekvāta izmantošanas veida nav. Un galu galā — nevienā augstskolā neviens nevienu nemāca, students iemācās tik, cik viņš pats mācās.»

Tad tieši tāpēc — par studentiem, viņu pasniedzējiem un pie visa vainojamo naudu, kā arī studiju programmām turpmāk.