Vides pieejamība un arhitekts

Kāds sakars arhitektam ar Bārbiju un Venēciju? Kaut vai tāds, ka arī Bārbijai var gadīties salauzt kāju, bet vides pieejamības ziņā vienu no sarežģītākām pilsētām arhitekti spējuši padarīt lielā mērā pieejamu ikvienam.

Kā tas ir pie mums? Diskusijā arhitekti, amatpersonas un vides lietotāji mēģina atbildēt uz jautājumiem ― Kāpēc vides pieejamība daudzos gadījumos objektos tomēr netiek nodrošināta? Kas ir «vājais posms» un cik vainīgs pie visa ir arhitekts? Kas jādara, lai uzlabotu situāciju ― īstermiņā, ilgtermiņā?

A4D publicē interesantākos citātus no diskusijas, kā arī apkopo tajā izskanējušos priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Pilns diskusijas Vides pieejamība un arhitekts teksts lasāms Latvijas arhitektūra 2007.gada pirmajā burtnīcā.

Jānis Lejnieks

Latvijas Architektūra galvenais redaktors:

Kas tad ir lielāka vērtība ― cilvēks vai ēka. Protams, pirmais.
Mani pirms gadiem desmit kaut kur Eiropā par to pārliecināja cilvēks riteņkrēslā un apjomīgs lifts greznā vestibilā cauri visiem stāviem ēkā, kas līdzīga mūsu Nacionālajam Mākslas muzejam. Protams, tas sagrāva eklektisma interjera estētiskās vērtības, bet šo apziņu kompensēja gandarījums par atbalstu citām, cilvēcīgām.

Ivars Balodis

Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vadītājs:

Bet ja tieši šajā kafejnīcā ir tāda virtuve, kas man garšo, kāpēc gan man būtu jāiet uz citu? Tās ir manas cilvēka tiesības.

Esam izbrīnīti, ka lai gan ir likumi, izdotas normas, bet cilvēki joprojām nevar apmeklēt ne vien koncertus, teātrus un kafejnīcas, bet arī pašvaldību iestādes.

Mums ir tāds tests ― kura no vietām nav pieejama invalīdiem: Reihstāgs Berlīnē, Kolizejs Romā vai šķiet jau bijusī kafejnīca Zvaigznīte Rīgā?

Edgars Zalāns

Kuldīgas pilsētas mērs, arhitekts:

Ja 300-500 m rādiusā līdzīga funkcija ir pieejama, neuzskatu, ka par katru cenu teiksim abiem kosmētiskajiem kabinetiem jābūt pieejamajiem. Varbūt pietiek ar vienu?

Kuldīgā galvenā ― Liepājas iela raksturīga ar kādu kāpienu pie katras ēkas, kas būs, ja mēs tos visus apgādāsim ar pandusiem vai pacēlājiem? Es neatbalstu tik apjomīgu pilsētas tēla pārveidošanu, jo līdz ar to koncepcija ― veidot vidi līdzīgu 19.gs. nav realizējama.

Baiba Baikovska

Apeirona vides eksperte:

Mums nepieciešama elementāra informācija par to, kur atrodas lifts, kas pieejams ar riteņkrēslu.

Emma Vernere

Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta Arhitektūras nodaļas vadītāja:

Tas ir arhitekta uzdevums ― izveidot šo uzbrauktuvi ērtu un skaistu.
ES jau sen pastāv Tomāras rezolūcija, kas nosaka ka visās vides veidošanas mācību programmās ir jāievēro universālā dizaina prasības, kas nešķiro cilvēkus pēc iespējām. Šie principi būtu jāpopularizē mūsu mācību iestādēs, bet, piemēram, izstrādājot arhitekta profesijas standartu, bija jāstrīdas ar profesoru Krastiņu par to, vai vides pieejamība tiks iekļauta RTU AF mācību programmā.

Likumi un normatīvie akti nepārtraukti tiek uzlaboti. Ja tos ievērotu, tad nevarētu būt tā, ka cilvēks, teiksim, nevar iekļūt Nacionālās operas jaunajā zālē vai kādā aptiekā otrā stāvā!

Jānis Ivbulis

Valsts būvinspekcijas Būvniecības kontroles daļas vadītājs:

Jautājumā par būvinspektoriem jāatzīst, ka pašvaldībām nav cilvēku resursu, nav laika.
Likumdošana ir laba, atliek prasīt tās izpildi.

Visvaldis Sarma

Arhitektu birojs Sarma & Norde, arhitekts:

Lielā problēma ir tā, ka mums gluži vienkārši trūkst tradīciju, nav sapratnes, ka visiem mums ir vienādas tiesības, lai gan mēs neesam vienādi.

Projektu dokumentācijā būtu jāievieš obligāta sadaļa, kur uzrādītu veidus, kā invalīds pārvietosies pa ēku. Līdzīgi kā tas ir ar shēmu ēku evakuācijai ugunsgrēka gadījumā.

Vēl ―  ir grūti ievērot normas, kuras nav saprotamas, piemēram, ja mēs visi saprotam, ka ar ratiņkrēslu var izbraukt pa 1m platām durvīm, tad kāpēc normās ir 1,2m? Tikko es likumā redzu pārspīlējumus, es sāku domāt, ka arī pandusa norma 1:12 vai 1:10 var tikt «mīkstināta»! Pielaides nedrīkstētu būt!

Diskusijas laikā tika izteikti vairāki priekšlikumi situācijas izlabošanai:

• Projektu dokumentācijā ieviest obligāto sadaļu, kur uzrādīti veidi, kā invalīds pārvietosies pa ēku
• Ieviest apmācības kursu par vides pieejamību arhitektu apmācības programmā
• Izsūtīt Apeirons aprakstītās un izskaidrotās vides pieejamības normas visiem arhitektu birojiem
• Izstrādāt informāciju par pieejamām un nepieejamām vietām Rīgā un citās pilsētās
• Izvietot pie sabiedriskajām ēkām vizuālo informāciju par ēkas pieejamību
• Izveidot vēl ciešāku vides ekspertu sadarbību ar būvvaldēm, palīdzot izvērtēt projektus to izstrādes vai būvniecības stadijā.

Vides pieejamības karte Venēcijai

Ar krāsām apzīmēti rajoni:
zaļā ― pieejami
dzeltenā ― pieejamība ierobežota
sarkanā ― nepieejami