Mājokļu arhitektūra un Venēcijas biennāles 14. starptautiskā arhitektūras izstāde
Venēcijas biennāles 14. starptautiskās arhitektūras biennāles kurators holandiešu arhitekts Rems Kolhāss šī gada izstādēm un nacionālo paviljonu ekspozīcijām bija devis kopīgu nosaukumu Pamati (Fundamentals), to attīstot divos virzienos — biennāles centrālajā izstādē skrupolozi izpētot tēmu Arhitektūras elementi (Elements of Architecture), bet nacionālo paviljonu ekspozīcijām liekot atklāt 20. gadsimta arhitektūras pamatu modernisma virzienu modernitātes laikmetā un tā izpausmes, pielāgošanos, absorbācijai vai protestu katras valsts lokālā mērogā (Absorbing Modernity. 1914—2014).
Ja viss uzceltais ciniski netiek sadalīts kā 1-10 procenti arhitektūras pret 90-99 procentiem nevērtīgas būvniecības, tad mājokļu celtniecību noteikti var uzskatīt par vienu no arhitektūras nozares pamatelementiem. Un pat, ja no visa uzceltā par apspriešanas un izvērtēšanas vērtiem uzskata vien pāris procentus, tos nodēvējot par Arhitektūru, tad arī šajā segmentā mājokļu arhitektūras risinājumi ieņem būtisku lomu. Piemēram, skatot 20. gadsimtā uzcelto un vērtējot atsevišķas ēkas kā gadsimta arhitektūras pagriezienpunktu rādītājus, Lekorbizjē Villa Savoye tiek uzskatīta par 20. gadsimta ietekmīgāko ēku, kas manifistē visu modernisma virzienu, ir tā sākuma atskaites punkts un būtiski ietekmējusi tālāku arhitektūras attīstību. Villa Savoye kā reprezentatīva villa vienam turīgam arhitektūras pasūtītājam neiekļāvās Rema Kolhāsa biennāles koncepcijā, kurā uzsvars tiek likts uz arhitektūru neizceļot atsevišķas personības ne kā tās radītājus, ne kā lietotājus.
Taču kā respekta pilns žests pret Lekorbizjē devumu 20. gadsimta arhitektūrai Biennāles Centrālā paviljona priekšā Venēcijas dārzos tika izstādīts Lekorbizjē izstrādātā mājokļa tipveida projekta prototipa Maison Dom-ino replika mērogā 1:1, ko bija radījuši Londonas Arhitektūras Asociācijas studenti kopā ar koka konstrukciju inženieriem Neue Holzbau, Just Swiss un GSA Technology. Ap Dom-ino apsietā sarkanā lenta ar lielo pušķi, kas norādīja, ka replika domāta vien apskatei, nevis tās konstrukciju izturības pārbaudei pa to staigājot, šķita kā dāvanas iesaiņojums Dom-ino projekta simtgadē. Lekorbizjē šo ēkas konstrukciju no betona un tērauda radīja 1914. gadā, domājot par Eiropas mājokļu fondu Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā, bet Dom-ino kā tipveida konstrukcija tā arī nekad netika ieviesta. Taču Dom-ino kā abstrakts un idealizēts modernās arhitektūras princips kļuva par 20. gadsimta fundamentālāko projektu, kas pēc Rema Kolhāsas domām norāda uz arhitektūrā tik šauro robežu starp uzcelto, zināmo un to, kas arhitektūra, tajā skaitā arī mājokļu arhitektūra, varēja un vēl varētu būt.
Venēcijas biennāles 14. starptautiskās arhitektūras izstādes galvenā izstāde Arhitektūras elementi bija veltīta 15 ēku elementiem, kurus izmantojot jebkurš arhitekts visos laikos un visās būvēs. Tie bija grīda, siena, griesti, jumts, logs, fasāde, balkons, koridors, krāsns, tualete, kāpnes, eskalators, elevators un rampa. Tā Rems Kolhāss arhitektūru bija sadalījis pirmreizinātājos, to dekonstruējis līdz atsevišķiem kāpņu margu reliņiem un logu rāmjiem. Bieži vien arhitektūras pirmelementu piemēri tika ņemti arī no dzīvošanai celtām būvēm un no izstādes varēja izprast arī mājokļu arhitektūras attīstību no senākajiem laikiem līdz mūsdienām. Senākos mājokļus pārstāvēja, piemēram, loga rāmis izgatavots no bērza tāsīm, kas ticis reiz izmantots jakutu mājokļos Krievijas tālajos austrumu apgabalos. Jakutu mājokļiem parasti bija trīs šādi logi, no kuriem divi bija iekārtoti mājokļa dienvdu pusē, bet viens rietumu pusē. No govs pienā vārītām tāsīm rāmju konstrukciju kopā ar govs vai zirgu cīpslām sašuva kāds no ģimenes vīriešu kārtas pārstāvjiem. Loga rāmi ar nelielām stikla plāksnītēm varēja atļauties aizpildīt vien jakutu bagātākās ģimenes. Pārējie izmantoja ieeļļotu papīru vai zivs membrānu. Ziemās šie bērzu tāss logi tika izņemti un aizvietoti ar bieziem ledus gabaliem koka rāmjos.
Kā viens no spilgtākajiem mājokļa arhitektūras attīstības lakmusa papīriem Rema Kolhāsa izstādē tika izcelta mākokļa apsildes iekārtu attīstība — no ugunskura un kamīna līdz Google paspārnē izstrādātam mājas klimata automātiskajam termostatam, kurš temperatūru mājoklī regulē attālināti. Rema iezīmētais ceļš no vēstures līdz mūsdienām rāda kā sākumā cilvēks meklēja siltumu, bet mūsdienu tuvākajā nākotnē siltums sameklēs cilvēku, piemēram, atpazīstot saimnieka tuvošanos mājām, ieslēgs apkures sistēmu vai pat, cilvēkam pārvietojoties, viņu pavadīs siltā gaisa mākonis, kas ļaus justies komfortabli vidē, neapsildot nevienu lieku kvadrātmetru, kurā mēs neuzturamies.
Venēcijā tika izstādīta arī shēma kā no kamīna kā viena elementa, kas sevī apvienoja gan mājokļa apsildīšanas iekārtu, ēst pagatvošanas ierīci un ģimenes kopā pulcēšanās vietu, tas ir sadalījies daudzās specializētās iekārtās, pats pārvēršoties tikai par dzīvojamās telpas, bieži vien vispār nefunkcionējošu, dekoru. Tā apsildīšanas funkciju ir pārņēmusi centrālā apkure, ēst gatavošanas funkciju mikrovilņu krāsns, bet ģimenes sanākšanas un vakarēšanas vietas funkciju nu pilda pat ne vairs kopīga sēdēšana pie televizora, bet gan virtuāla komunikācija viedtālruņa ekrānā, ko nodrošina interneta Wi-Fi pārklājums.
20. gadsimta vidus arhitektu eksperimentus ar dzīvojamo vidi Venēcijā pārstāvēja arhitekta Kloda Parēna (Claude Parent) eksperimenti par dzīvi mājoklī ar dažādu grīdas slīpumu, kas ļautu izvairīties no trepēm ar pakāpieniem. Šādu dažādu slīpumu grīdu viņš iekārtoja 1974. gadā savas mājas Neuily dzīvojamajā istabā. Venēcija varēja izmēģināt šo dzīves scenāriju izstādē eksponētajā Neuily dzīvojamās mājas grīdas replikā. Kloda Parē eksperimenti un nākotnes dzīvojamās telpas vīzijas sasaucas ar latviešu izcelsmes Zviedrijā dzīvojošā arhitekta un dizainera Andreja Legzdiņa radikālajām idejām par nākotnes mājokli 20. gadsimta 70. gados, kas toreiz tika publicētas žurnālā Domus.
Lai arī Arhitektūras elementu izstādē viena no elementiem balkona sadaļā visspilgtāk tika demonstrēta tā kā politiskās platformas funkcija, taču nebija aizmirsta arī balkona kā robežšķirtnes starp publisko un privāto loma mājokļu arhitektūrā. Tika spilgti parādītas šīs robežšķirtnes transformācijas 20. gadsimtā, kas ietver gan 20. gadsimta Šveices Alpu kalnu tuberkolozes sanatorijas ar plašām lodžijām, kurās svaigā gaisā gulēšana bija viena no plaušu ārstniecības metodēm, kas spilgti attēlota Tomasa Manna romānā Burvju kalns. Jau Tomasa Manna romāna varoņi lodžijas izmantoja arī kā neoficiālus ceļus, dodoties ciemos viens pie otra, tā apejot kontrolēto pārvietošanos pa sanatorijas gaiteņiem un klauvēšanu pie iemītnieku istabu durvīm.
Par balkonu kā socializācijas platformas spilgtāko piemēru Rems Kolhāss izvēlējās PLOT arhitektu projektēto VM dzīvokļu ēku Kopenhāgenā, kurā trijstūra formas atvērtie un stiklotie balkoni maksimāli nojauc iedzīvotāju privātās telpas barjeras un tiek lietoti kā visas mājas iedzīvotāju sociālais tīkls. Balkoni kalpo arī daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju pašizpausmēm, uz to rēķina improvizēti paplašinot mākoļa platību, bet pilsētās, kurās jaunceltnes ir tikai nākotnes apsolījums, piemēram, Dubaijā uz debeskrāpju balkoniem reti redzamās āra mēbeles nenoslēpjami norāda uz augstceltņu patiesi zemo apdzīvotības indeksu.
20. gadsimts un modernisma virziens arhitektūrā iezīmē attieksmes maiņu pret mājokļu arhitektūru. Tā vairs nav tikai turīgu indivīdu villas vai strādnieku baraku tipa mājokļi un buržuā dzīvokļi ārēji greznos īres namos. 20. gadsimta arhitektu rūpju lokā nonāk intrese un nepieciešamība pēc dzīvojamās telpas visiem sociālajiem slāņiem, kas atbilstu modernās pasaules uzstādījumiem par higiēnu, izsauļojumu un mājokļa finansiālo pieejamību. Tagad zinām, ka labās ieceres un grandiozie plāni izgāzās un moderinstu estētiskajiem un funkcionālajiem principiem atbilstošie rajoni piedzīvoja sociālu katastrofu ar kriminogēnu vidi un nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem. Par modernisma beigām ir pasludināta nevis neveiksme ar kādu sabiedriskas ēkas projektu vai celtni, bet gan tieši izgāšanās ar iecerēto mājokļu arhitektūras politiku. Čārlzs Dženkss par šo brīdi ir pasludinājis Minoru Jamasaki projektētā dzīvojamā rajona Pruit-Igoe Senluisā, Misūrī štatā ASV uzspridzināšanu 1972. gadā. Tik kardināls lēmums par rajona uzspridzināšanu tika pieņemts kā izmisuma un bezspēcības radīts solis, kad pašvaldība nevarēja kontrolēt nelabvēlīgi sociālo vidi un bīstamo kriminogēno situāciju dzīvojamajā rajonā. Arī Venēcijas biennālas nacionālajos paviljonos uzsvars tika likts uz modernisma beigu posmu 20. gadsimta vidū un otrajā pusē, nevis uz tā optimistisko sākumu 20. gadsimta sākumā.
Jau Venēcijas biennāles 13. starptautiskās arhitektūras izstādes laikā 2012. gadā tika runāts, ka Rema Kolhāsa OMA alter ego AMO radītā mini izstāde biennāles galvenās izstādes ietvaros ir izmēģinājums mazākā mērogā nākošajai Venēcijas biennāles arhitektūras izstādei pēc diviem gadiem. Toreiz holandieši neizstādīja pašu birojā tapušos vērienīgos projektus, bet izvēlējās slavas saulītē izcelt tos 20. gadsimta 60.-70. gados strādājošos arhitektus, kuru vārdi ir palikuši ārpus arhitektūras oficiālās vēstures lappusēm. AMO ar Renjē de Grāfu vadībā bija kuratori miniizstādei ar nosaukumu Publiskie darbi: ierēdņu arhitektūra, kurā eksponētas publiskās ēkas, kuru projektus izstrādājuši arhitekti, kas strādājuši kā ierēdņi dažādās institūcijās un kuriem nekad nav bijuši savi praktizējoši biroji.
OMA iezīmēja ne tikai anonīmos arhitektus kā vēstures piemirstas personības, bet arī toreizējo ideoloģisko uzstādījumu 60. un 70. gados, kad Rietumeiropas pilsētu (piemēram, Londonā, Amsterdamā un Rietumberlīnē) kreisi orientētās pašvaldības algoja arhitektus kā ierēdņus, kuru radošajam darbam bija tikai viens mērķis – kalpot sabiedriskajām interesēm. Izstāde atgādināja par 21. gadsimtā aizmirstu sabiedrības arhitektūras pasūtīšanas veidu īpaši algotiem ierēdņiem—arhitektiem, kas, pēc OMA/AMO domām, ir ļāvis rasties arī 21. gadsimta kontekstā arhitektoniski un sabiedriski vērtīgām būvēm, no kurām diemžēl daļa jau ir nojaukta.
Rems Kolhāss paša kūrētajā Venēcijas biennāles 14. starptautiskajā arhitektūrā turpināja un aicināja citus pievērst uzmanību šai 20. gadsimta arhitektūrai un tās problēmām, tajā skaitā lielpilsētu dzīvojamajiem masīviem, kas netiek attēloti 20. gadsimta slavenāko arhitektu monogrāfijās un dažāda skaita labāko/skaistāko un citādi izcilāko arhitektūras piemēru izlasēs. Tā ir arhitektūra, kas nevis ļauj priecāties par atsevišķu ģēniju talantu, bet gan uzdod jautājumus, kāda tās nozīme bija uzcelšanas brīdī, tagad un tālākā nākotnē.
Visburtiskāk un vistiešāk šajā skatījumā uz arhitektūru iekļāvās Čīles nacionālais paviljons, kas atradās Arsenāla izstāžu telpās. Tā kvalitāte un atbilstība Kolhāsa uzstādītajai tēmai Modernitātes absorbēšana. 1914-2014 tika novērtēta no Venēcijas biennāles izraudzītās žūrijas puses, piešķirot Čīles nacionālā paviljona autoriem Sudraba lauvu. Čīles nacionālā paviljona ekspozīcijas centrālais eksponāts un ideoloģiskais kodols bija rūpnieciski ražotais betona panelis daudzdzīvokļu augstceltņu būvniecībai, kas Čīles paviljona kuratoruprāt aizvietoja arhitektus kā individualitātes ar savu radošo rokrakstu, tā vietā kā noteicošo izvirzot anonīmus strādniekus, kas ražoja šos paneļus rūpnīcās un kas vēlāk tos montēja, lai pēc iespējas ātrāk un vairāk tādu pašu strādnieku nodrošinātu ar dzīvojamo platību.
Čīles gadījumā tas ir stāsts par Padomju savienības dāvinājumu draudzīgajai Salvadores Ajendes (Salvador Allende) Čīles valdībai 1972. gadā. Sic! Tas ir tas pats gads, kad Amerikā kā neizdevušos eksperimentu uzspridzināja Minoru Jamasaki projektēto daudzdzīvokļu dzīvojamo namu rajonu Pruit—Igoe Sanluisā. Taču tajā laikā Čīlē uz masveidā Padomju Savienības finansiāli atbalstītas rūpnīcas KPD ražota dzīvojamo namu paneļa vēl mitrā betonā parakstu atstāja Salvadors Ajende. Tagad šis panelis ne tikai Čīlē simbolizē modernitātes laika un modernisma virziena drupas un liek atcerēties, ka visā pasaulē laika posmā no 1931. gada līdz 1981. gadam tika attīstītas 28 līdzīgu paneļu ēku būvniecības sistēmas un tika uzcelti 170 miljoni betona paneļu dzīvokļi, no kuriem lielā daļā joprojām dzīvo cilvēki, atkarībā no valsts ekonomiskās un sociālās labklājības šādus dzīves apstākļus uzskatot par sodu vai ērtiem sadzīves apstākļiem.
Viena no 20. gadsimta pasaules arhitektu prātus nodarbinošajām problēmām bija kā industriālās revolūcijas ieguvumus un rūpniecības attīstību izmantot dzīvojamā fonda uzlabošanā, nodrošinot pasaules iedzīvotājus ar ērtiem mājokļiem. Franči savā Venēcijas biennāles 14. starptautiskās arhitektūras izstādes nacionālajā paviljonā apgalvojot, ka viņi nevis absorbēja modernismu, bet gan to radīja, uzņemas atbildību arī par betona paneļu daudzdzīvokļu augstceltņu rajoniem, kas 20. gadsimta laikā tika uzcelti 300 Francijas piepilsētās tālu no pilsētu vēsturiskajiem centriem. Tiem vajadzēja francūžiem garantēt laimīgu dzīvi bez bezdarba un citām problēmām. Lai arī celtniecības sākumā dzīvokļi šajos namos bija kārotas dzīves vietas, taču drīz vien tās bija vienādības zīme sociālā neveiksminieka liktenim, kura īpašnieks nevarēja atļauties savu privāto namiņu.
Francijā pirmie eksperimenti ar paneļu un rūpnieciski ražotu konstrukciju izmantošanu daudzdzīvokļu namu celtniecībā sākās jau 20. gadsimta 20. gados. Pie betona paneļu ražošanas izgudrošanas sākumiem bija franču inženieris Raimons Kamī (Raymond Camus). Francijas būvlaukumi, kuros izmantoja Kamī izgudrotos masveidā ražotos paneļus kā medus trauks pievilka ārzemju inženierus un atbildīgos par dzīvojamā fonda sagādi. Kamī izgudrotā patentus iegādājās gan Vācijas Federatīvās republikas, gan Vācijas Demokrātiskās republikas pārstāvji. Visplašāk tie tika izmantoti Padomju Savienības teritorijā, kas paneļu ražošanas tehnoloģijas eksportēja tālāk gan uz Centrālo Āziju, gan arī uz Kubu un Čīli, tikai nedaudz tās piemērojot daudz siltākajam šo zemju klimatam.
Skumjākais franču stāsts par paneļu daudzdzīvokļu namiem ir par Parīzes pirmajiem dzīvojamajiem debesskrāpjiem tās ziemeļos Drancy, kurus uzcēla 1934. gadā pēc arhitektu Eižena Beduīna (Eugène Beaudouin) un Marsela Lodsa (Marcel Lods) kopā ar inženieriem Eižena Mopīna (Eugène Mopin) un Vladimira Bodianska (Vladimir Bodiansky) izstrādātā projekta kā alternatīvu tā sauktajām dārzu pilsētām. Tās bija piecas 14 stāvu būves no tērauda konstrukcijām, kurām tika piestiprināti iepriekš saražoti betona paneļi. Taču drīz pēc uzcelšanas šie Parīzes pirmie debesskrāpji tika atzīti par dzīvošanai nepiemērotiem un pārveidoti par policijas barakām, bet 1940. gadā par koncentrācijas nometni, ko vēlāk vācu nacistu okupācijas laikā izmantoja kā ebreju iznīcināšanas vietu…
