Velo-Torņakalns

Oktobra sākumā Uģa Šēnberga biroja aicinājums piedalīties veloceliņa Torņakalnā apspriešanā izraisīja visai plašus komentārus A4D. Visi noderīgie ieteikumi ir apkopoti ideju projekta bukletā. Uzteicama ir projektētāju vēlme ieklausīties sabiedrības viedoklī par satiksmes organizāciju šobrīd vēl netapušā pilsētas daļā. Tomēr reizē tā ir arī projekta autoru nedrošība un pieredzes trūkums veloinfrastruktūras plānošanā.

5.novembrī notika arī veloceliņam Torņakalnā veltīta diskusija, kurā piedalījās: Māra Kalvāne (Torņakalna detālplānojuma projekta vadītāja), Jānis Andiņš (Rīgas domes Satiksmes departamenta Starptautisko projektu un velosastiksmes attīstības nodaļas projektu vadītājs), Inga Kreicmane (Fletcher Priest Architects), Uģis Šēnbergs un Pedro Vieira (Uģis Šēnbergs, arhitekts), Atis Peičs (Latvijas Universitātes direktors), Oļegs Stoļarovs (Velokurjers direktors), Marks Geldofs (ALPS), Evelīna Ozola (A4D).

Eventuālai velosatiksmes attīstībai Torņakalnā par labu runā tur plānotais Rīgas domes administratīvais centrs un Latvijas Universitātes mācību komplekss. Pētījumi liecina, ka tieši pilsētās ar augstākās izglītības centriem, piemēram, Kembridžā un Groningenā, velosatiksme ir attīstītāka. Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka Torņakalna un Ķīpsalas savienojums ar veloceliņu varētu veicināt draudzīgu attiecību veidošanos Latvijas universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes studentu starpā. Rīgas domes ierēdņiem, savukārt, būtu pienākums rādīt iedzīvotājiem priekšzīmi ekoloģiskā dzīvesveidā un ikdienā izmantot divriteņus.

Varētu domāt, ka, plānojot gluži jaunu pilsētas daļu, nav nekā vieglāka kā paredzēt atsevišķu joslu riteņbraucējiem katras ielas šķērsprofilā. Tomēr izrādījās, ka saruna ir par tikai vienu veloceliņu, kas riteņbraucējus plašā straumē nestu cauri jaunajam Rīgas centram, un par daudzajiem šķēršļiem, kas apgrūtina pat šī viena celiņa projektēšanu un izbūvi. Šķiet, šoreiz galvenais iemesls tik plašai projekta apspriešanai ir projekta autoru ne-izpratne par velosatiksmi: sarunā pavīdēja gan šausmināšanās par Vanšu tilta šķērsošanu: «Vai tad to celiņu vispār kāds lieto», gan pārspīlētas prasības pret jaunā veloceliņa platumu, pagrieziena rādiusiem, izvietojumu un labiekārtojumu, kas ievērojami sarežģītu un sadārdzinātu tā izbūvi. Te svarīgi izšķirt dažādus velosatiksmes veidus: pastāv pārvietošanās ar divriteni ikdienas vajadzību nodrošināšanai jeb lietišķā velosatiksme un brīvā laika sporta un atpūtas braucieni jeb velotūrisms. Atšķirīgi ir braukšanas ātrumi, pārvaramās distances un attiecīgi arī veloceliņu platums, atdalošie elementi un aprīkojums. Nenoliedzami, ir svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli, bet ne mazāk svarīgi būtu konsultēties ar veloinfrastruktūras izveides ekspertiem ārvalstīs.

Salīdzinoši maza uzmanība tika pievērsta jautājumam par jaunās apkaimes velomaršruta savienojumiem ar apkārtni un Daugavas pretējo krastu. Trūkst skaidrības par Torņakalnam tuvākā — Akmens tilta — šķērsošanu: Rīgas attīstības plānā veloceliņš uz tā nav paredzēts. Daļēji šo problēmu varētu risināt Torņakalna dzelzceļa stacija, ko nākotnē paredzēts pārvietot tuvāk Vecrīgai un apvienot ar jaunceļamo Starptautisko autoostu.

Paradoksāli, cik daudz tika runāts par «magnētiem, enkuriem un mērķiem» jeb sabiedriskiem objektiem, kas stimulētu velosatiksmi, un tajā pašā laikā nepietiekami izvērtētas ikdienas riteņbraucēju vajadzības. Tiem, kas ar divriteni pārvietojas ikdienas darīšanās, nav vajadzīgi nekādi īpaši āķi. Riteņbraucēji novērtē velosipēda sniegtās priekšrocības nonākt jebkurā vietā ātrāk un nebūt atkarīgiem no degvielas cenām un sabiedriskā transporta kustības grafika. Par mērķi var kļūt jebkura nama ieejas durvis, un, lai līdz tām nonāktu, nav vajadzīga vairākus metrus plata, atdalīta velošoseja. Par velonovietni var kalpot jebkurš tuvumā esošs stabs, restes vai barjera. Pat Amsterdamā un Kopenhāgenā uz katra stūra nav speciālu statīvu velosipēdu pieslēgšanai. Ja Rīgas vecajā centrā riteņbraucēji veic lielākoties lietišķus braucienus, vai ticams, ka Rīgas jauno centru ar pašvaldības un augstākās izglītības iestādēm iedzīvotāji izvēlēsies sportam un atpūtai?

Spriežot pēc SIA Velokurjers direktora Oļega Stoļarova sacītā, tomēr ir pamats Torņakalnā plānot velolielceļu, nevis atsevišķas velojoslas jaunajās ielās. Iemesls ir saskaņojošo institūciju nostāja un spēkā esošie normatīvi jeb to trūkums velosatiksmes regulēšanā — plašāka trase tiek uzskatīta par drošāku, un to vieglāk aizstāvēt. Velojoslas ir mazas un projekta saskaņošanas gaitā var arī pavisam izzust no plāniem.

Rīgā šobrīd esošie un plānotie veloceliņi:

• 2001.gadā izbūvēts veloceliņš Centrs — Imanta, kas turpināja 80.gados izveidoto celiņu Imanta — Jūrmala. Kopējais garums: 13 kilometri, no Imantas centrālās daļas pilsētas centrā iespējams nokļūt 30 minūtēs.
• 2007.gadā izbūvēts veloceliņš Centrs — Mežaparks. Kopējais garums: 6,6 kilometri, no Mežaparka centrālās daļas pilsētas centrā iespējams nokļūt 25 minūtēs.
• 2007.gadā izbūvēti Zaļā veloceliņa ielu šķērsojumi. Pārējo celiņa posmu izbūve ir Rīgas domes Vides departamenta pārziņā. Maršrutā paredzēts: Vanšu tilts — Āgenskalna līcis — Uzvaras parks — Arkādijas parks — Māras dīķis — Bieriņi.
• Izstrādāts tehniskais projekts veloceliņa Mežaparks — Vecmīlgrāvis — Vecāķi izbūvei. Rīgas 2008.gada budžetā piešķirts finansējums veloceliņa izbūvei līdz Vecmīlgrāvim. Šis ir veloceliņa Centrs — Mežaparks turpinājums. Kopējais garums: 9,5 kilometri.
• 2007.gada vasarā uzsākta veloceliņa Centrs — Berģi tehniskā projekta korekcija un pārskaņošana. Kopējais garums: 12,8 kilometri.
• No 2009.gada līdz 2012.gadam paredzēta veloceliņa Centrs — Dārziņi tehniskā projekta izstrāde un būvniecība. Kopējais garums: 17,5 kilometri.

Iemesli, kāpēc Rīgai piemērota velosatiksme:

• Kompakta pilsētas struktūra (blīva ekonomiski un funkcionāli aktīvā zona) un pilsētas teritorijas lieluma piemērotība pārvietošanās distancēm ar velosipēdu līdz 8 km. Velosipēds pilsētvidē distancēs līdz 8 km ir ātrāks par sabiedrisko transportu un personīgo autotransportu. Lielākā daļa Rīgas vietējo centru iekļaujas 8 km rādiusā no pilsētas centra. Ārpus velotransporta efektivitātes zonas atrodas Rumbula, Dārziņi, Bukulti, Suži, Trīsciems, Vecmīlgrāvis, Vecāķi, Mangaļsala, Daugavgrīva, Bolderāja, Rītabuļļi un Beberbeķi. Šo apkaimju satiksme ar pilsētas centru attīstāma kopā ar sabiedrisko transportu — kā bike&ride sistēmas.
• Rīga — studentu metropole. Jauniešu īpatsvars pilsētā veicina velosatiksmes attīstību. Jaunieši visātrāk spējīgi mainīt savus pārvietošanās paradumus un to vidū novērojama vislabvēlīgākā attieksme pret velotransportu.
• Līdzens reljefs, nav izteiktu augstumu starpību pilsētas teritorijā.
• Esošās transporta infrastruktūras augsta noslogotība — veloinfrastruktūra kā jauna telpa alternatīvam un videi draudzīgam pārvietošanās veidam.
• Laika apstākļus Rīgā nevar uzskatīt par būtisku traucēkli velosatiksmes attīstībai — citās Ziemeļeiropas galvaspilsētās (Stokholmā, Kopenhāgenā, Helsinkos, Oslo) laika apstākļi ir līdzīgi, un velosatiksme ir augsti attīstīta.

Apšaubīt riteņbraukšanas priekšrocības un attīstības nepieciešamību ir aprobežoti. Katram skaidrs, ka pārvietoties ar velosipēdu ir salīdzinoši lēti, ātri, videi un veselībai draudzīgi. Daudz svarīgāka par labvēlīgiem laika apstākļiem un tradīciju laušanu ir integrēta un nepārtraukta velosatiksmes attīstības politika un investīcijas veloinfrastruktūras izveidē.

Kamēr riteņbraucēju skaits Rīgā laika posmā no 2002. līdz 2006.gadam audzis 3,25 reizes*, un Vanšu tiltu rītos centra virzienā šķērso līdz pat 90 braucējiem stundā** , tikmēr atbildīgās institūcijas turpina atrast iemeslus, kāpēc velosatiksmes plānošanu atlikt uz vēlāku laiku. Piemēram, Rīgas domes Satiksmes departamenta oficiālā nostāja par velojoslām ir «šobrīd augstās satiksmes intensitātes un vadītāju kultūras dēļ nav ierīkojamas, jo apdraud velobraucēju drošību». Gaidot, kamēr satiksmes intensitāte samazināsies, atliek vien izmantot atļauto metru no brauktuves vai gājēju ietvi. Rīgas attīstības plāna kartē Veloceliņu tīkls lielas zaļas bultas — veloceliņu attīstības virzieni — visas kā viena vērstas prom no centra, kā sakot: «Ārā, diedelnieki!»

*Avots: Rīgas domes Satiksmes departamenta aptauja Velosipēdu izmantošana, 2006
**Avots: Jānis Andiņš, 2008