Varas arhitektūras stils

Apcerējums radies kā speciāls veltījums Rīgas Rātsnama nodošanai. Tā pirmpublicējums Latvijas Architektūras decembra numurā.

Domājot par Rīgas Rātsnama jauno ēku, gribu pieskarties kādam aspektam varas un arhitektūras attiecībās. Es to nosauktu par varas arhitektūras stilu. Visvienkāršāk to varētu stādīties priekšā kā valdības (domes) ēkā izmantoto formu valodu — pielietotos risinājumus, principus, ēkas izveidojuma elementu stilistiku.

Bet arhitektūras stilam ir arī cits aspekts — metodoloģiskais. To labāk iespējams izprast analizējot, kāpēc, kāda procesa rezultātā, mijiedarbojoties kādām ietekmēm un spēkiem būve šajā vietā un laikā izskatās tāda, kā tā izskatās. Tādā kontekstā ne tikai būve ar savu arhitektonisko izveidojumu — detaļām, materiāliem, būvpaņēmieniem — ir rezultējošā varas stila raksturojošais elements, bet arī pats pasūtītājs, viņa konsultanti un padomdevēji ar savu izpratni un vides veidošanas koncepcijām un, protams, izvēlētais arhitekts, kurš tad sākotnējo mērķa uzstādījumu materializējis un visa procesa (ēkas tapšanas) laikā uzturējis.

Tikai šo otro aspektu grupu analizējot, varam iegūt patiesu priekšstatu par ēkas arhitektūras stilistiskā izveidojuma likumsakarībām, jo arhitektūras detaļas, principi un paņēmieni nepastāv atrauti no cilvēku un sabiedrības attiecībām un attīstības. Vienīgi pieminekļus jau kā nedzīvas, sen pagājušas pagātnes lieciniekus varam atļauties analizēt tikai vai galvenokārt no to abstrakti arhitektoniskā viedokļa.

Kādreiz pagarākā privātā sarunā ar ēkas autoru (arh. U.Bratuškinu) vienojāmies, ka jebkuru objektu varētu uztvert kā zināma laika, zināma procesa objektīvu rezultātu. Tādā gadījumā arī atjaunotā Rātslaukuma ansamblis un pats Rātsnams būtu tikvien kā šā laikposma — mūsu nesenās pagātnes diezgan objektīvs auglis un ilustrācija. Tādā gadījumā mazāk vietas paliktu arhitekta un tā radītā veidojuma kritikai, bet tā vietā atnāktu atziņa un izpratne par to, ka, piemēram, ?šis segments pilsētas vēsturiskajā centrā tāds vairāk mazāk konsekventi izveidojies tādu un tādu ietekmju rezultātā? un, tātad, ir sava laika procesu un izpratnes produkts. No sērijas — katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, un katrai valdībai — tāda mītne, kādu tā sev ir izveidojusi.

Tādā gadījumā, izvērtējot kāda objekta parādīšanos pilsētas vidē (šajā gadījumā — Rātsnama), būtu jārunā par:
1) sākotnējā uzstādījuma — projektēšanas uzdevuma konsekvencēm
2) arhitekta lomu šo sākotnējo uzstādījumu attīstīšanā un interpretācijā
3) pašām arhitektūras kvalitātēm, kā funkcionālo risinājumu, krāsu un apjomu kompozīciju, proporcijām, materiālu pielietojumu, ēkas izveidojuma, detaļu un elementu stilizācijas semantiku.

Par pirmo — nav iespējams atbrīvoties no sajūtas, ka sākotnējais uzdevums savā pilsētbūvnieciskajā koncepcijā aplams pašā saknē.

Grūti iedomāties, kā XXI gadsimtā lielpilsētas centrālais orgāns varētu funkcionēt relatīvi sīkā, senlaicīgā mājiņā Vecpilsētas centrā, kur apgrūtināta jebkāda veida piekļūšana un praktiski nav perspektīvas telpiskai attīstībai. Kā zināms — telpu trūkums un nepietiekamība apstiprinājusies jau pirms ievākšanās.

Domes ēkai būtu jābūt centra tiešā tuvumā, bet pietiekami plašā vietā ar tiešām ērtu un funkcionālu piekļūšanu. Turpretī vēlme par katru cenu atrasties kādā mistiskā, viduslaikos pastāvējušā punktā nav pietiekami pamatota, drīzāk pašmērķīgi kaprīza, pat komiska.

Bez tam, šķiet, Dome nav ēka, kurai pilsētā būtu īpaši jāizceļas, atrodoties pašā centrā par katru cenu… jo Dome jau ir pati galvenā pilsētā. Tas nav vairs ne jāpierāda, ne jāatgādina. Un strādājošas Domes rota varētu būt sakārtota pilsēta, ne tik daudz lepns nams.

Un vēl kāds būtisks moments, kas raksturo sākotnējā projekta uzstādījuma zināmu vieglprātību — šāds, ar cilvēku koncentrāciju saistīts objekts savā galīgajā izpildījumā realizēts bez autostāvvietām. Tajā pat laikā zināms, ka visu Rātslaukuma kompleksa projektu pavada nezināma nolūka tumšo telpu rēgs — aklā un pagaidām nedefinētā pazemes izbūve uz kuru ved tikpat nedzīvais cik dārgais tā sācaumā Kalpu nama veidojums.

Te nonākam ciešā sakarā ar otro jautājumu — arhitekta atbildība par savu darinājumu, tā lietderību.

Vai ir morāls pamats paredzēt izbūvēt telpas un ēkas tikai tāpēc, lai tās būtu izbūvētas? Nezinot ne to nolūku, ne lietderību, ne galīgo pielietojumu.

Domāju, ka šādā procesa norisē pamanāmas patvaldnieciska bezsaimnieciskuma iezīmes — kāds nolemj — lietderību pamato tikai daļēji, bet procesu uzsāk — sākotnēji lemj, par rezultātu vairs neatbild — tad sabiedrība par to visu maksā — beigās rezultātu pieņem kā faktu.

Demokrātiskā pretstatu patvaldnieciskajam es saskatītu apstāklī, kad pašā procesa sākumā būtu formulētas atklātas un saistošas atbildes uz jautājumiem:

– Vai šādu būvi lietderīgi paredzēt bez autostāvvietām?
– Vai jaunā Domes ēka spēs pietiekami nodrošināt sev nepieciešamās telpas un platības tagad un tuvākajā nākotnē?
– Vai viduslaiku simbola jēga ir nekaitīga mūsdienu demokrātiskās varas tēlam?
– Vai šāda funkcionējoša objekta izveidošana vecpilsētā atbilst vecpilsētas saglabāšanas un attīstības vadlīnijām?
– Vai cilvēkiem no visa pilsētas būs ērti nokļūt jaunajā ēkā uz pieņemšanu? u.c.

Šie un līdzīgie ir jautājumi, kurus būtu bijis jāizdiskutē savlaicīgi, vēl pirms visu darbu uzsākšanas, bet kuru adekvāts risinājums lielā mērā ir arī projektējošā arhitekta profesionāls pienākums, ja vien tā galvenais mērķis nav iespējami izpatikt un sekot visām pasūtītāja iegribām.

Domājot par trešo jautājumu, un pašas arhitektūras senatniskajām kvalitātēm, varam izdarīt secinājumu, ka Latvijā saglabājusies situācija, kad varas vizuāli dominējošais stils vēl aizvien ir, teiksim, senatnīgi konservatīvais.

Tās ir greznas telpas un mēbeles ar pietiekami bagātīgu dekorējumu un reizēm bez mūsdienu dizaina vērtības. Apmēram tāds ir arī vidusmēra pilsoņu priekšstats par varu. Par glorificētu varu ar tās ārējo krāšņumu, barokālajām pilīm, vēstures pieminekļiem un retro stila mēbelēm. Par varu, kas pati par sevi paceļ pāri vienlīdzības statusam un sadarbībai.

Valdošajai šķirai (ļaužu kopai) — kā deputātiem, bet arī tautiešiem kopumā pagaidām pieņemamas pārsvarā tikai utilitārās vērtības tam jaunajam, kas neatgriezeniski ienāk dzīvē, tehnikā, arhitektūrā. Toties estētiskie ideāli kā vēlme pēc greznības, izpaust savu privileģēto stāvokli, pārticību (kaut reizēm šķietamu), paliek virzīti uz vēsturē aprobētu formu respektabilitāti, kas izraisa asociācijas ar aristokrātiskumu (t.i. ? slavu un varu nevis pēc nopelniem, bet pēc stāvokļa).

Arhitektūra, kas atbilst šādai gaumei, realitātē it kā noslāņojas utilitārajā telpu struktūrā, kas kopā ar iekšējo tehnisko labiekārtojumu kalpo reālajām modernās dzīves prasībām, un no tās nošķirtajā ārējā dekorācijā – buržuāziskā priekšstata par skaisto iemiesojumā.

Tādējādi tiek atražotas simtu un tūkstoš gadu senas kvalitātes, kas savā dziļākajā būtībā cēlušās, nevajag aizmirst, no amatnieciskās arhitektūras un feodālās sabiedrības principiem, ir ilustrācija sevi radījušās sabiedrības sociālajai uzbūvei un attiecībām. Bet cilvēkus valdzina un uzpērk senlaicīgo risinājumu šķietamais miers, cēlums, dekoratīvais skaistums un… snobiskā gaumes izjūta. Ko visu būtībā arī redzam Rīgas Domes pieprasītajā (ieteiktajā) Rātsnama koncepcijā ar zināmajām butaforiskajām fasādēm.

Kur pretim demokrātiskā valstī tās vēlēto priekšstāvju galvenā privilēģija varētu būt darbs — iespēja strādāt savas valsts un pilsētas labā. Strādāt rezultatīvi, iespējami mūsdienīgos, ērtos un piemērotos apstākļos. Salīdzinājumam — nevis justies nozīmīgam vienīgi, atrodoties zināmā kopsakarā ar vizuāli krāšņu, greznu un bagātīgu vidi. Tāpēc, domājot par Rīgas Domes jauno ēku, arī tagad, pēc tās nodošanas, būtu nepieciešams vispirms un vairāk domāt par to, kā Dome šajās telpās strādās. Kā šīs telpas vai nu palīdzēs vai traucēs veikt to iemītnieku funkcijas jaunajā ēkā. Būtu jāvērtē ēku, kurā Rīgas Dome strādās XXI gadsimtā, ne tik daudz ēku, kura iekļaujas, sasaucas, atspoguļo, kopē, imitē, pieder pie nezin kāda stila utt., u.tml. Zīmīgi, ka līdz pašai nodošanai runāts tiek mazāk par ēkas funkcionālām un arhitektūras laikmetīgām kvalitātēm, bet vairāk par telpu noformējumu un ēkas fasāžu čaulu.

Sava daļa atbildības procesa iznākumā jāuzņemas arī Latvijas arhitektu sabiedrībai (savienībai, inspekcijām, komisijām, pārvaldei u. tml.), jo saprotama ir Rīgas Domes zināma neuzticēšanās īsti mūsdienīgas arhitektūras valodas iespējām, ja atceramies, ka arhitekti un eksperti, tā vietā, lai izklāstītu un pamatotu JAUNĀS ĒKAS iespējami mūsdienīgu funkcionālo koncepciju, lietošanas un transformācijas iespējas, mūsdienu estētiskos principus un attīstības modeļus nākotnē, pārsvarā runā par dominējošu vēsturisko vidi, neskaitāmiem telpiskiem un principiāliem ierobežojumiem, nepieciešamību kaut kam līdzināties, būt saskaņā, nepārsniegt, neaizskart, ievērot u.tml. Vairums pasūtītāju šādā situācijā iekšēji noslēgtos radošam, atklātam, pamatīgam dialogam un izvēlētos ko vēsturiski aprobētu un atpazīstamu. Varbūt, kopētu, mazvērtīgāku un atdarinātu, bet šķietami drošu un saprotamu.

Procesu uzlabotu arhitekts, kurš savas misijas jēgu vairāk saskatītu vispirms konkrētā pasūtītāja patieso un laikmetīgo vajadzību un problēmu risināšanā, mazāk — ērtā konformismā un šauri profesionālos centienos pēc stilistiskām, pilsētbūvnieciskām, pseidovēsturiskām un citām līdzīgām ierobežojoša un reproducējoša rakstura konsekvencēm.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
3 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Ed

vēl arī likumsakarīgs būtu jautājums, kā vara (varas attiecības) realizējas caur arhitektūru.

Ed

vēl arī likumsakarīgs būtu jautājums, kā vara (varas attiecības) realizējas caur arhitektūru.

Ed

vēl arī likumsakarīgs būtu jautājums, kā vara (varas attiecības) realizējas caur arhitektūru.

3
0
Would love your thoughts, please comment.x