Kurzemes reģiona arhitektu sajūtas pirms LAS kongresa. Arhitekti dalās pārdomās par LAS nozīmi Kurzemē, izsaka vērtējumu organizācijas virzībai un min iespējamos priekšsēdētāja amata kandidātus.
«Vai Kurzemes arhitektu sabiedrība nav mīts?» pārjautā bijušais Liepājas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs. Reiz bijis mēģinājums noformulēt profesionālo interešu apvienību Rietumkrasta arhitekti kolēģiem no Kuldīgas, Liepājas, Saldus un Ventspils. Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke redzēja kopības nepieciešamību gan ikdienas problēmu risināšanai, gan perspektīvajai plānošanai, gan izaugsmes veicināšanai, taču 2001.gadā notika tikšanās divās no pilsētām un viss. A4D aptaujai par šodienas ainu Kurzemes arhitektu sabiedriskajās attiecībās, diemžēl, neatsaucās ne saldenieki, ne kuldīdznieki.
LAS vajadzīgs jebkādā formācijā
Arhitekts, uzņēmējs un Liepājas deputāts Uldis Pīlēns nosauc LAS par instrumentu komunikācijai ar kolēģiem Rīgā, ne profesijas prestiža celšanai, tomēr uzskata, ka LAS ir vajadzīga jebkādā formācijā un neredz jēgu izdalīt kurzemnieku viedokli: «Ar Kurzemi viss ir kārtībā. Te arhitektu ietekme uz politiku ir lielāka nekā Rīgā un Latvijā kopumā. Liepājā ir laba komunicēšanas kultūra, jo tradīcija ir ilgstoša, diskusiju gaisotne ir civilizēta, brīvdomīga un rīcības brīvību pieļaujoša. Klubs V—10 sanāca netīšām. No iekšpuses. Bez uzspiešanas, bez normatīvās bāzes. V—10 ievērojami ietekmē pilsētas politiku.»
LAS patreizējais priekšsēdētājs Juris Poga atzīst klubu V—10 par labu piemēru tam, kā darbojas sabiedriska organizācija: «Allaž ar skaudību skatos uz liepājniekiem, kas regulāri izrunā arhitektūras jautājumus. Kur te LAS loma? Ne tā ievāc meslus, ne arī finansiāli palīdz. Manuprāt, visu nosaka piederības sajūta arodam, kas rada neformālo motivāciju rīkoties.»
Ironizējot, ka katrs jūtas tik izolēts, cik pats nevēlas iesaistīties, Kaugurs atstāsta oficiālas vēstules neceļu (atkārtoti) uz Latvijas «tālāko» punktu Liepāju: «Ja 1.aprīlī saņemu uzaicinājumu uz LAS notikumu 24.martā, atļaujos uzskatīt, ka kārtības nav.»
«Cik no reģionu arhitektiem izmanto plašos saziņas līdzekļus kontaktiem?» aicinot biežāk «iet uz Rīgu», koleģiālo sadzīvi komentē Šnipke: «Pēdējos gados jūtami aktivizējusies LAS profesionālo braucienu rīkošana. Šī darbības joma visnoderīgākā ir arhitektu vidusslānim jeb lielākajai daļai — tiem, kuri ir aktīvi savā radošajā prātā, bet nav turīgi. Tomēr ne vienmēr tiek reāli ievērtētas reģionālo arhitektu iespējas. Piemēram, lekcijas sākas rīdziniekiem izdevīgos laikos.» Par LAS lomu Liepājas arhitektūras dzīvē Šnipke norāda: «Dažkārt esam izmantojuši palīdzību, pieaicinot valdes pārstāvjus debatēs vai lūdzot rakstisku LAS viedokli.»
«LAS nav rīdzinieku privilēģija,» apgalvo Poga līdzās atziņai, ka kolēģi ārpus galvaspilsētas jūtas izolēti: «To varēja just LAS valdes izbraukumos Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Alūksnē. Izolētības sajūtu nemanīja tikai Liepājā un Ventspilī, kurp, pateicoties vietējo aktivitātēm, rīdzinieki regulāri tiek izvilkti no metropoles.» Minot notikušos plenērus Jūrmalā, Jelgavā, Siguldā kā arī sadarbības protokola parakstīšanu Jelgavas LU, Rīgas TU, Jēkabpils pašvaldību un LAS starpā, sevis pilnvaru pēdējo gadu viņš cer dēvēt par sākumu pozitīvām pārmaiņām.
LAS ceļa plusi un mīnusi
Pīlēns domā, ka LAS savu lomu valsts politikā pazaudēja tūlīt pēc neatkarības atgūšanas: «1990.gada kongress (Latvijas PSR Arhitektu savienība pārtapa LAS) varēja būtiski nostiprināt arhitektu autoritāti, izveidojot pārstāvniecību — Arhitektūras un celtniecības komiteju — Augstākajā Padomē (Saeimā). Vispārējā atmodas atmosfērā arhitektu sabiedrība nekonstruktīvi izbrāķēja ceļu būt triecienorganizācijai un izvēlējās demokrātisko ceļu — būt biedrībai ar liberālu vadību bez stingras ietekmes valsts struktūrās un varas aparātā.
Šobrīd mēs varam vērtēt šī ceļa plusus un mīnusus. Arhitektu loma valsts politikā ir nenozīmīgāka par citām radošajām profesijām. Mēs neesam kultūras prioritāšu augšgalā, esam pašā apakšā. Arhitektūrai nav vieta hierarhijā, kāda tai pienāktos pēc saimniecisko aktivitāšu loģikas. Būvniecības sektorā arhitektu viedoklis ir blakus produkts. Būvniecība attīstās, un ir jāuzstāda augstākas arhitektūras kvalitātes prasības, kas pozitīvāk ietekmētu sabiedrību.
Jautājums — vai ir iespējams mainīt pozīciju, ko mēs paši sev uzstādījām, kur šodien atrodas arhitektu profesija? XVII kongresam jāizvēlas vissvarīgākais ceļa variants. Ja ir vēlme palielināt arhitekta autoritāti, LAS vadībai būtu vajadzīga kaujas mentalitāte. Ar daudz augstāku, agresīvāku rīcībspēju, ne vienmēr izsverot un saglabājot liberālo pieeju telpai. Vieglākais ceļš ir diskusiju klubs, kam nav tālākiem mērķiem organizēta spēka. Kur, neprasot abus atzarus — gan koncepciju, gan virzītspēju, nonācām diskusijā par IX biennāli? Pie viduvējas pieejas Latvijas arhitektūrai.
Arhitektu lomu nevar palielināt ar būvnoteikumiem, nedz instrukcijām. Tie nav garanti. Mums ir tik daudz ierobežojošās likumdošanas kā reti kurā valstī, piemēram, pieminekļu aizsardzībai. Vai rezultāts ir labs? Nav. Naivi ir iedomāties ar likumu regulēt arhitektu izglītības kapacitāti. To var ar personālijām, ar profesūras harizmu (ne autoritārismu!) vai īpašām teorijas skolām.»
Šnipke atgādina: «LAS pastāvēšana rada iespaidu par arhitektu brālības potenciālo iespēju vienoties arhitektūras labā — ja ir konfliktsituācijas starp biznesa un pilsētvides interesēm, oponentu acīs katrs no arhitektiem ir profesionāļu vienības daļa. Bet. Mums nav konsekventas rīcības programmas. Mūsu darbība ir labu nodomu vadītu aktīvistu rosīšanās bez skaidra motīva. Vai darbojamies kā arodbiedrība, pašpalīdzības kase, partija, mafija? Man personīgi vajadzīga profesiju kopjoša un tās intereses aizstāvoša organizācija, kas tuvāka partijai vai mafijai nekā arodbiedrībai. Arhitektūras lietotājiem es vēlētos mērķtiecīgu būvmākslas popularizēšanas pasākumu kopumu ar LAS starpniecību. LAS nav visu arhitektu Dievs. LAS ir kopīgi nolemtā realizācijas instruments.»
Kādai būt LAS un kam tās vadītājam?
LAS valdei Šnipke izvēlētos personības, kuras var strādāt gan «uz arhitektiem», gan «uz tautu», un priekšsēdētāja amatā redzētu profesionāļu un neprofesionāļu aprindās vienlīdz atpazīstamu personību bez pārlieku noslodzes citos darbos (cienīgi atalgotu) un ar spēju saglabāt mieru, vadot visādi daudzveidīgo un ambiciozo kolēģu saimi.
Kaugurs par priekšsēdi gribētu kādu sev zināmu kā labu LAS biedru, kas zina, ko var dot un ko grib no LAS, kura mērķi, principi un metodes ir pieņemamas un kuru respektē.
Pīlēns apsver konkrēti: «Ja LAS būs reprezentācijas organizācija, priekšsēža pienākumu neviens nepildīs labāk kā Jānis Dripe. Ja intelektuāla organizācija, tad Zaiga Gaile. Ja triecienorganizācija, asi kustoties mērķtiecīgā virzienā, progresu var panākt Ingurds Lazdiņš. Ja diskusiju klubs, varētu būt Andis Sīlis.
Diskusiju kluba vadītāju nav vajadzības apmaksāt. Triecienorganizācijā būs jāiemontē virkne organizatorisko funkciju, kam nepieciešams normāls nodrošinājums. Tā būtu mārketinga komanda produktam «arhitektūra» ar uzdevumu: lomas būtiska palielināšana lēmējvarā, izpildvarā, medijos. Ja mēs arhitektūru nepārdodam, pielietojot klasiskos paņēmienus, varam nebrīnīties, ka citas nozares mūs apsteidz. Ir jāiet mērķtiecīgs arhitektūras maketēšanas un iedzīvināšanas ceļš — piedaloties politikā un ietekmējot to.»
kjbjgliug;iufg;iu