Uz pilnīga korķa sliekšņa

«Motorizēta iebraukšana Vecrīgā nav konstitucionālas tiesības, bet gan tikai privilēģija, kuru var piešķirt speciālos gadījumos. Galvenajai prioritātei Vecrīgā ir jābūt cilvēcīgai videi — funkcionāli un vizuāli,» par iebraukšanu vecpilsētā vēl pirms jaunās kārtības ieviešanas rakstīja Sigurds Grava.

«Rīgas domes Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns norādīja, ka [reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs] Zalāns acīmredzot nezina vai nevēlas zināt, ka iebraukšanas maksa, tāpat kā ierobežots caurlaižu skaits iekļūšanai lielo pilsētu vēsturiskajos centros, mūsdienās ir efektīvākais līdzeklis, kā samazināt veselībai bīstamo, draudīgi pieaugošo auto plūsmu.»

LETA, Rīga, 2.decembris.

Kas gribēs staigāt pa Vecrīgas ielām, sēdēt atvērtā kafejnīcā vai apmeklēt galerijas, kurš varēs netraucēti gulēt, ja iebraukšanas barjeras tiks nojauktas? Kā mēs pasargāsim trauslos mūrus, plānos stiklus, vecos ķieģeļus, interesantos skatus, ja šaurās Vecrīgas ielas būs pārpludinātas ar spēkratiem? Derētu atcerēties, ka Vecrīga ir daļa no visas pilsētas ekonomikas motora, jo cilvēcīgā vide nav vēl pilnīgi sabojāta un vēstures elpa ir jūtama, un tādēļ tā ir pievilcīga vieta dažādām nodarbībām, pat naudas apgrozībai.

Nav jābūt transporta speciālistam, lai nāktu pie slēdziena, ka autiņi nopietni bojā esošo situāciju. Rīga var būt lepna, ka bija viena no pirmajām starp pasaules pilsētām, kas īstenoja iebraukšanas kontroli vēsturiskajā rajonā, un šim piemēram ir sekojuši citi, bet šī sistēma nedarbojas pietiekoši labi. Kādēļ? Nav nekāds noslēpums — tādēļ, ka ir izdalītas pārāk daudzas iebraukšanas kartītes (klīst runas, ka pat vairāk kā viena uz katru mājokli! — un pat cilvēkiem, kuri šeit īsti nedzīvo), tādēļ, ka tās ir dāsni izsniegtas birojiem un iestādēm (kaut gan būtu grūti atrast daudz darbinieku, kuriem tiešām ir nepieciešams ik dienu iebraukt Vecrīgā ar saviem spēkratiem), tādēļ, ka valsts un pašvaldības ierēdņiem ir dota šāda privilēģija (kaut gan viņiem kā atbildīgiem kopienas kalpiem vajadzētu rādīt priekšzīmi mums citiem), un tādēļ, ka vietējā policija nespēj jeb negrib iedzīvināt satiksmes un stāvvietu noteikumus. Motoristi novieto savus autiņus, kā nu tiem iepatīkas (pat pa pusei uz ietves uz ilgāku laiku), un neviens par to neko daudz nav teicis.

Kaut kas ir jādara, un tas ir atzīts jau sen. Bet kas? Ir viena pieeja, ko angliski raksturo kā throwing out the baby with the bath water — izliet bērniņu no vannas kopā ar ūdeni. Šī nu būtu tā visprimitīvākā iespēja — ja mājai tek jumts, dedzināsim to nost! Grūti saprast, kā Latvijas Republikas ministrijas ir nonākušas pie slēdziena, ka tā būtu saprātīga politika, un kur slēpjas viņu loģika.

Atrisinājumi būtu jāmeklē konstruktīvā veidā. Pieredze Londonā, Stokholmā, Oslo un citās labi organizētās pilsētās ir pozitīva. Tallinas vecpilsēta nav pilnīgi līdzīga Vecrīgai, bet tā darbojas, jo stāvvietu ierobežojumi uz ielām ir drastiski un policija darbojas veiksmīgi. Viļņas vecpilsētai nav iebraukšanas ierobežojumu — un tur esošā situācija nav arī diez cik skaista.

Pirmā lieta, kas jānostiprina, ir doma, ka motorizēta iebraukšana Vecrīgā nav konstitucionālas tiesības, bet gan tikai privilēģija, kuru var piešķirt speciālos gadījumos. Galvenajai prioritātei Vecrīgā ir jābūt cilvēcīgai videi — funkcionāli un vizuāli. Gājējiem jāspēj kustēties brīvi un šķērsot jebkuru ielu bez apkārt skatīšanās; bleķa kastes uz riteņiem nedrīkst aizsegt ievērojamas celtnes; publiskās drošības un apkalpes spēkratiem jādod pieeja visur, bet ne obligāti vienmēr. Rīgas domes pašreiz piedāvātā programma ir racionāla un tā būs iedarbīga, jo tā ietver arī iespējas kopējo slodzi samazināt, ja īslaicīgie rezultāti nav vēl apmierinoši. Labi, dosim katram mājoklim un katriem desmit darbiniekiem vienu atļauju, bet saistīsim to kopā ar noteiktu automobili. Nekādā gadījumā nelaidīsim iekšā nevienu parastā lieluma autobusu, nevienu kravas mašīnu, lielāku par pašreizējiem atkritumu savācējiem, un nevienu personīgo spēkratu, kas ir garāks par 5 metriem un smagāks par 1500 kilogramiem (jā, lielie SUV paliks ārpusē). Pēc tam kad šī programma būs bijusi spēkā kādus trīs mēnešus, apskatīsimies ar pliku aci, vai uz Smilšu ielas stāv, teiksim, septiņi vai vairāk spēkrati, un ja ir vairāk, tad piegriezīsim skrūves ciešāk. Valstsvīri (vai mums ir vēl valstssievas?) būs sapratuši, ka viņu uzvešanās tiek novērota.

Mana programma ar to vēl nebeidzas. Es gribētu redzēt arī gludu ietvju tīklu Vecrīgā, kas neizmežģī potītes un pietaupa kurpes gājējiem (lai gan īstajiem vēsturniekiem patīk apaļie bruģakmeņi) un kaut kādu transporta līdzekli, kas satur Vecrīgu kopā. Daudziem pārgājiens no Galerijas Centrs līdz Arsenālam, piemēram, ir nogurdinošs, un palīdzētu mehanizēta iekārta — people mover, vilcieniņš, kas sastāv no vaļējiem vagoniem, kurus velk palēns traktors ar daudzām pieturām — ko darbina daiļi vadītāji, un kas neapdraud gājējus. Arī zirgu karietes (vieglie ormaņi) un «pedikabi», kuri sasniedz arī tuvākos galapunktus Rīgas centrā. Daudzstāvu stāvvietām (garāžām) tuvāk un tālāk ap Vecrīgu jāatbalsta «novieto un brauc» koncepcija.

Rīdzinieki var būt lepni uz savu vēsturi, cīnoties par savām tiesībām. Tādi apspiedēji bija krustnešu ordenis, archibīskapi, iekarotāji no ārzemēm, visāda veida karaļi un cari. Vēsture atkārtojas! Kā republikas valdība uzdrošinās iemaisīties pašvaldības darīšanās par tās vietējo iekārtu apsaimniekošanu? It sevišķi valdība, kura pēdējā laikā neizceļas ar prasmi nevienā jomā? Nesaprotama situācija tiesiskā (?) valstī. Nost ar tirāniju! Citoyens, aux barricades, avec nos parapluies!*

Es nevēlu neko ļaunu rīdziniekiem, bet iešaujas prātā ķecerīga doma, ka varbūt būtu interesanti redzēt, kas notiks, ja Vecrīga tiks tiešām atvērta visiem iebraucējiem. Auksta ūdens šalts bieži ir veselīgs līdzeklis, lai atmodinātu tautu un saprastu lietas nopietnību. Rīgas satiksme vispār stāv pie krīzes (gridlock — pilnīga korķa) sliekšņa, bet pagaidām neviens vēl paniku nejūt. Var pareģot nopietnas sekas, ja Vecrīgas barjeras kritīs. Ja arī legālo stāvvietu skaits būtu ļoti ierobežots, rajons tiks piepildīts ar mašīnām, katrā vismaz viens braucējs, kurš mēģinās apbraukt sastrēgumus uz blakus ielām; vēros vecpilsētas ainavu tikai ērti sēžot; neatlaidīgi braukās cerībā, ka tomēr kāda stāvvieta atradīsies vai gaidīs, kamēr viņa pasažieris nokārto kādas darīšanas (parasta parādība centros, kur nevar spēkratus «noparkot»). Ja arī būtu modrs policists uz katras ielas, viņi nevarēs apstādināt iebraukšanu, bet tikai tramdīt motoristus, lai tie kustas — tā ir vēl viena parasta situācija centros, kur šāda neproduktīva kustība var sasniegt 30 procentus no visa satiksmes apjoma.

Vecrīgas vārtu nojaukšana varētu dot iespēju iekļūt Guinness World Records sarakstā, kas nesaprotamu iemeslu dēļ ļoti piesaista latviešu uzmanību. Pieņemot gan, ka tur ir kategorija par pilsonisku stulbumu (civic idiocy).