Tallina reabilitē Karpa arhitektūru

Runājot par Raines Karpa (Raine Karp) arhitektūru, vienaldzīgo nav. Viņš ir viens no mīlētākajiem un vienlaikus neieredzētākajiem arhitektiem Igaunijā. Vaicājot viedokli par viņa monolītajām betona vai kaļķakmens ēkām, var dzirdēt kā lamas, tā jūsmas. Pēdējā laikā gan komplimenti kļūst skaļāki, nekā nojaukšanas draudi.

Tagadējiem arhitektūras studentiem Karps ir igauņu modernisma zīme, un pat tie, kam nepatīk viņa darbi, atzīst to nozīmību. Janvārī Linnahalles, Igaunijas Nacionālās bibliotēkas un centrālās pasta ēkas arhitekts Karps saņēma ikgadējo Kultuurikapital balvu, ko pasniedz par mūža devumu Igaunijas kultūrā.

67 gadu vecais arhitekts, kas pēdējos piecpadsmit gadus pacietis virkni zāku un kritikas no jaunās paaudzes arhitektiem par savu darbu komunistisko pagātni, ir pārsteigts: «Es nezinu, kāpēc man iedeva šo balvu, es to nelūdzu. Ja balva ir kompensācija, tas nebija nepieciešams.» Karps domā, ka balvu saņēmis vēsturisko apstākļu sakritības dēļ.

Sakala centru, kas pabeigts 1985.gadā kā jaunā Komunistiskās partijas mītne, paredzēts nojaukt. Tā jaunie īpašnieki tur ieplānojuši grandiozu iepirkšanās centru kopā ar daudzzāļu kino kompleksu. Ziņas par Sakala centra nojaukšanu mudinājušas daudzus vietējos iedzīvotājus iestāties par šī Tallinas simbola saglabāšanu. Protests izaudzis pilsētas mērogā, aicinot pārvērtēt Karpa arhitektūras mantojumu.

Arhitektūras vēsturnieks Andress Kurgs (Andres Kurg) Karpu uzskata par iepriekšējo gadu desmitu nozīmīgāko pilsētas arhitektu. Patiesā vēlme saglabāt tādas ēkas kā Sakala centrs saistīta ar kritizēto neseno iekšpilsētas būvniecības bumu, kā rezultātā pilsētas centrā saaudzis debesskrāpju mežs. «Pēdējā desmitgadē esam kļuvuši par lieciniekiem anonīmām internacionāla stila būvēm no stikla un tērauda,» norāda Igaunijas Mākslas akadēmijas filozofijas doktorantūras students Kurgs. «Kas noteiks pilsētas identitāti, ja mēs it visu aizvietosim ar stikla torņiem? Sakala ir sava laika zīme, padomju laika retums.»

Karps pats ir pārsteidzoši divdomīgs: «Nekad neesmu bijis pret lietu nojaukšanu. Ēka pieder tās saimniekam, kam ir tiesības darīt ar to, ko viņš vēlas. Arhitektam nekas nebūtu jāiebilst.»

Karpa karjera pieredzējusi neskaitāmus kāpumus un kritumus. Viņš sāka kā inženieris un tiek uzskatīts, ka tas ietekmējis paša funkcionālos projektus. 60.gados Karps sāka strādāt galvenajā valsts arhitektūras birojā, kas izstrādāja visus lielākos sabiedriskos projektus Tallinā. Šis amats viņam deva īpašo iespēju ceļot ārpus Padomju Savienības, un izpētes braucieni pa Somiju un Japānu atstāja spilgtu iespaidu uz viņa nākamajiem darbiem.

Karpa zenīta laiks bija 70.gadu vidus, kad tika projektēta Linnahalle — galvenā izrāžu ēka 1980.gada Maskavas olimpisko spēļu ūdenssporta pasākumiem, kas notika Tallinā. Tā bija milzīga funkcionāla būve, kam jāsavieno osta un Tallinas vecpilsēta, neizjaucot nevienas vizuālo daili.

Karps uzdevumu izpildīja, monolīto būvi paslēpjot zem kāpņu kalna. No attāluma Linnahalle atgādina kāpnes, kas ved uz pilsētu. Pakāpienu labirints ved augšup un lejup pa platformām, radot sajūtu, ka pastaigājies pa holandiešu sirreālista Morisa Kornēlija Ešera slaveno gleznu Relativitāte. Ikviens var uzkāpt kukuragā koncertzālei, tā izzinot īstu publisko pieejamību.

Meistars pats kliedē pieņēmumu, ka ietekmējies no maiju un inku zikurātiem. Viņu uzrunājusi ainava, rosinot veidot piezemētu, neuzbāzīgu būvi. Prātā gan bijuši sengrieķu amfiteātri, tāpēc koncertzāles interjers veidots pusaplī. Impozantais Linnahalles projekts uzbūvēts nekvalitatīvi. Struktūra pamazām sairst. Tā tikusi būvēta steigā, valdībai liekot pieņemt darbā nepieredzējušus celtniekus un pat cietumniekus.

Kurgs kritizē pilsētas varas vīrus, kas pieļāvuši Linnahalles postu. Viņaprāt, ēka tikusi mērdēta ienākumu badā, naudu tērējot konkurējošās vietās — jaunās koncertzālēs un ledus hallēs citās pilsētas daļās. Ēkas izdzīvošanas brīnums slēpjas atzinumā par to kā funkcionējošu kultūras celtni. Kurgs cer, ka tam var būt galvenā loma ostas rajona atjaunošanā, mūsdienu izklaidei un kultūras pasākumiem ideālā vietā. Protams, visus, kas augstu vērtē Linnahalli, satrauc attīstības tendences Tallinā, kas ikvienam, kam ir nauda, ļauj «dabūt cauri» atļaujas vecā nojaukšanai un plānus jaunā būvniecībai, tendences, kas paredz arī Linnahalles nojaukšanu, lai rastu vietu atkal stiklam un metālam.

Augot interesei par Karpa darbu saglabāšanu, aug arī arhitekta reputācija. Atstumšana Karpam sāpējusi, taču viņš pieradis. «Padomju laikā biju populārs. Dusmas pret režīmu pārauga dusmās uz mani, lai arī nebiju partijas biedrs un savas mutes dēļ nebiju cieņā pie komunistu līderiem.» Ir arī otrs iemesls publikas mīlai un naidam. «Skatītāji ienāca teātrī, kad izrāde jau bija sākusies un detaļas noslīpētas,» arhitekts kritiski poetizē, «viņiem neatlika nekas cits kā bļaušana.» Viņaprāt, ēkas jāiepazīst kontekstā ar laiku, kad būvētas. Kvalitatīvu būvmateriālu trūkums padomju arhitektus spieda būt radošiem un attapīgiem. «Būt radošam bija vieglāk nekā tagad. Nebija arī tādas birokrātijas, lai cik dīvaini tas neskanētu. Padomju laikā nebija naudas, un zeme piederēja valstij. Šodien visu nosaka nauda.»

Karps nu strādā uz pusslodzi, tomēr aicinājumiem atsaucas. Viņš piesaistīts ziemas sporta stadiona projektēšanā Igaunijas dienvidos, kā arī daudzviet citur. Viņš pauž riebumu par ēku stilu, kas pārpludinājis Tallinu, bet nav ieinteresēts debatēs, kas mutuļo ap viņa ēkām. «Esmu tik vecs. Vecam cilvēkam nerūp zemes lietas. Man pašlaik rūp kas daudz svarīgāks.»

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx