Tāds Saules akmens

Var būt, ka Saules akmens ir nojaucis Rīgas mērogu izsmalcinātību, un senās Hanzas pilsētas silueta šedevrs ir zudis, zaudējot arī pilsētas identitāti. Var būt, ka skatoties no konkrētas personas loga tas patiesi atstāj ēnā Rīgas pili. Un var arī būt, ka tā tiešām ir neprasme īstās celtnes būvēt pareizajās vietās, turklāt paliktot brīviem no plaģiātisma un lēta simbola biedinājuma.

Mani ikdiena neved pār Vanšu tiltam, tāpēc braucu skatīties Saules akmeni. Braucu dienā, kad ir apmācies, vējains un līst. Braucu arī todien, kad varavīksne lieca savu Dieva derības tiltu ar cilvēkiem pāri Daugavai un tad, kad ir saulains. Man patīk, kā tas vizuļo lietū un mirdz saulē Rīgas panorāmā, kā atspoguļojas Daugavas tumšajā ūdenī. Man patīk, un ne jau tāpēc, ka beidzot taču ir tā kā Eiropā. Šķiet, sapnis, ka Saules akmens nu kļūs par jaunās Rīgas simbolu, tomēr ir pārsteidzīgs, bet par šodienas zīmi tas jau ir kļuvis.

Apmeklējot nejauši atrastus, arhitektūrai veltītus starptautiskus interneta portālus, atrodu pirmā debesskrāpja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas — Saules akmens — prezentācijas, kurā skatāma arī būves vizualizācija un lasāmas prieka un pozitīvisma pilnas atsauksmes. Patiku par Saules akmeni pauž aizvien vairāk manis sastaptu cilvēku, arhitektūras studenti un tie, kuru gaumi es godāju. Tas mani drošina, dziļi cienot Latvijas grande arhitektu dominanto viedokli, atzīties gan sev, gan citiem — man patīk, jo Saules akmenim ir raksturs. Tam ir arī savs liktenis. Bet patiesība par likteni vienmēr ir izzināma, un patiesība izriet no cilvēka vajadzības veidot pareizos priekšstatus. Patiesības robežas paplašina meli, kuri ir padarīti par likumīgiem. Es vēl aizvien ticu cilvēkiem, tikai neticot, ka viņi nemelo, jo nav citu iespēju, kā slavenajā latīņu teicienā: Credo, ut intelligam (ticu, lai saprastu).

Projekta pirmsākums. Konkurss

Ķīpsalas Saules akmens projekts no pašiem tā pirmsākumiem ir raisījis šaubas — neizpratni radīja fakts, ka konkursā par Vanšu tiltam līdzās esošā zemes gabala apbūvi Ķīpsalā, Balasta dambī uzvarēja A.Šleseram un V.Koziolam piederošās firmas Varner&Partners iesniegtais projekts, kaut gan tas, vērtējot pēc svarīgākajiem kritērijiem, nebija izdevīgākais pilsētai. Turklāt, kā vēlāk izrādījās, uzvarējušais projekts bija būtiskā pretrunā ar apstiprināto Ķīpsalas detaļplānojumu, un pret to atkārtoti jau tolaik Varner&Partners adresētajās vēstulēs iebilda Valsts Kultūras Pieminekļu Aizsardzības inspekcija.

Toreiz Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes profesors Ivars Strautmanis atzinis, ka balsošana notikusi, it kā paklausot kādai komandai. 2001.gada 25.septembrī tika saskaņoti un apstiprināti noteikumi un programma atklātam konkursam par labāko Daudzfunkcionālā darījumu centra Ķīpsalā skiču projektu, ar kuru jāsaprot būvprojekta stadijas skiču izstrādāšana. Konkursa rīkotāji bija Rīgas dome un Ķīpsalas Saules akmens, attiecīgi — Konkursa komisijas priekšsēdētājs — Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks A.Kreituss un komisijas priekšsēdētāja vietnieks — Varner&Partners ģenerāldirektors V.Koziols.

Konkursa nolikumā teikts, ka Daudzfunkcionālo darījumu centru ir paredzēts izvietot uz Rīgas pilsētai piederošās zemes, kuru veido trīs teritorijas, bet tā kā «noteikumi attiecas uz atsevišķiem zemesgabaliem viena izmantošanas veida teritorijā, tad minētos noteikumus konkursa dalībniekiem atļauts saprātīgās robežās interpretēt. Tas attiecas arī uz apbūves augstumu,» kaut apbūves noteikumos noteikts, ka maksimālais stāvu skaits ir 15 stāvi. Konkursa žūrijas komisijas atbildīgais sekretārs, arhitekts Edgars Bērziņš, atzīst, ka «troksnis ap Saules akmeni nav par lietu — par 15 stāviem, kas patiesībā ir murgs. Aizejiet Daugavmalā un saskaitiet, kur iznāk 15,» viņš saka. «Tas sakrīt ar Preses namu. Tad vai nu augstāk, vai zemāk.»

Mulsinoša ir faktu sakritība — ideja par Saules akmeni, Hansabankas vēlme rīkot konkursu un pilsētas tēvu akūtā vajadzība izsolīt Rīgas telpiskajā struktūrā unikāla zemesgabala apbūves tiesības.

«Ir principiāli nepareizi, ka izsolot zemi, prasa ideju konkursu, izsola zemi tam, kuram ir labāka ideja. Domei vislabāk patika Saules akmens, un tas jau nebija arhitektūras konkurss, tā bija Rīgas domes politika. Ir jāsāk ar to, ka pilsēta to zemi vispār nedrīkstēja izsolīt, tur varēja būt ekselenta vieta pilsētas domei. Runājot jau par notikušo, lielākā kļūda ir tā, ka Saules akmens ir uzcelts uz 3 zemesgabaliem, detālplānojumā iepriekš neizveidojot zemesgabalu,» turpina arhitekts Edgars Bērziņš.

Jautāts par vairāk kā miljona latu lieliem zaudējumiem darījumu virknē, kurā Šleseram un Koziolam piederošo daļu pircējs bija Hansabankas biroju izvietošanai iecerētā Saules akmens būvnieks Merks, kas tās pārdeva Hansabankas meitasuzņēmumam Hanza līzings, Merks direktors Ivars Geidāns atbild, ka «būvfirma bijusi gatava ciest šos zaudējumus, lai tikai iegūtu izdevīgus būvniecības noteikumus.» Acīmredzami, ka komerciāli neloģiskā darījuma vienā galā ir ietekmīgais politiķis, Ministru prezidenta biedrs un veiksmīgais biznesmenis Šlesers, bet otrā — Hansabanka, kuras intereses tieši vai netieši varētu skart dažādi valdības lēmumi.

Gandrīz gadu vēlāk VKPAI vadītājs Juris Dambis kādā vēstulē toreizējai LR Kultūras ministrei Ingūnai Rībenai rakstīs: «Ar negodīgiem paņēmieniem veiktam darbam nav svētības, un tā darītājus mūžīgi tramdīs nemiers.» Nemiers plosa ne tikai Saules akmens cēlējus, nemieru rada bažas par likumību, politisko gribu, aizdomas par dokumentu viltošanu un šķietamā aizstāvības pozīcija par vēsturiskā centra saglabāšanu.

«UNESCO nekad nav gudrāki,» domā E.Bērziņš, «UNESCO nav profesionāļi, viņi ir fanātiķi šaurā mantojumu nozarē. Ja mūsējie paši un Dambis viņus neaicinātu un nenodrošinātos pret kādu, kuram būs jāatbild, viņi šeit nebūtu un neuzspiestu savu pozīciju.»

Neatbilstība nosacījumiem

Aizvadītā gada sākumā, kad arī Arhitektu Savienības valdes sēdē tika skatīts jautājums par Saules akmens projektu Ķīpsalā, konstatēja projekta neatbilstību akceptētajam detālajam plānojumam un būtiskas izmaiņas konkursa realizācijas gaitā.

VKPAI nosūtīja Hansabanka vēstuli, kurā norādīts, ka būvdarbi uzsākti bez VKPAI atļaujas, pārkāpjot likumdošanu. Par Saules akmens nelikumīgo celtniecību tikusi informēta valdība, taču Rīgas domes amatpersonas paziņoja, ka «Ķīpsalas detālplānojumā ir ieviesusies drukas kļūda, līdz ar to Saules akmens projekta realizācija šajā vietā ir likumīga.»

Pavasarī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre D.Neiburga un VKPAI vadība nolēma lūgt UNESCO Pasaules mantojuma centra konsultācijas, kam sekoja Inspekcijas ierosinājums apturēt biroju ēkas Saules akmens celtniecību, lai veiktu korekcijas projektā.

Jūnijā Rīgas domes priekšsēdētājs G.Bojārs vēstulē LR Ministru prezidentam E.Repšem:«Ieraksts Ķīpsalas detālplānojuma ievadā par to, ka Ķīpsala ir iekļauta Rīgas pilsētas vēsturiskā centra aizsardzības zonā, nevar aizvietot Latvijas Republikas likumdošanā noteikto juridisko kārtību par kultūras pieminekļu aizsardzību? Teritorālplānošanas likumdošana ir pretrunīga un atšķirīgi traktējama.» Savukārt profesionāļu un Saules akmens celtniecībā iesaistīto ekspertu tikšanās reizē, kuras protokols atrodams dokumentācijā, arhitekts Pēteris Blūms sacījis: «svarīgi ir pierādīt sabiedrībai, ka likumus nedrīkst izmantot par tualetes papīru.» Un tomēr? Kaut, izsniedzot būvatļauju, ir pārkāpti MK noteikumi Nr.423., nav ievērots spēkā esošais detālplānojums, nav ievērota procedūra, kā mainīt detālplānojumu, būvi negrasās apturēt nedz Rīgas dome, nedz Valsts būvinspekcija, nedz Ekonomikas un Kultūras ministrija, nedz arī VKPAI. Vai tāpēc, ka tam, kurš mēģinās apturēt Saules akmeni, nāksies atbildēt par miljonos mērāmām kompensācijām?

Merks un Hansabanka saņēmuši vēstuli, kurā teikts: «Kultūras ministrija, Inspekcija un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija savu iespēju robežās ir darījušas visu, lai novērstu Pasaules mantojuma vietai un spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem neatbilstoša risinājuma īstenošanu. Lai neradītu ievērojamus materiālos zaudējumus pilsētai, Ministrija un inspekcija netraucēs projekta tālāku realizāciju?»

Kāpēc TĀDS Saules akmens?

Stāsts par Saules akmeni ir nebeidzama jautājumu virkne, kurā katra atbilde rada jaunus, neskaitāmus jautājumus. Apstājoties pie KĀPĒC Saules akmens ir tāds, kāds tas ir, E.Bērziņš atbild: «SAVĀDĀKS TAS NEVARĒJA BŪT. Arhitektūra ir sociāla māksla, un Saules akmens ir spogulis šodienai. Diemžēl tādi mēs esam un nav iespējams runāt par Saules akmeni, neieskatoties tā tapšanas procesā. Turklāt Zenico projekts un TECTUM kolēģu kopīgi radītais rezultāts nemaz nav tik slikts.»

Arī jautājumam par to, kāpēc projekts tā realizācijas laikā ir mainīts, atbilde meklējama politisko un finansiālo spēļu labirintos, kaut viens no projekta autoriem, Zenico projekts arhitekts Viktors Valgums atzīst: «Ideja ir mainīta tikai vienu reizi. Tā ir precizēta.»

E.Bērziņš, kurš strādāja Saules akmens žūrijas komisijā uzskata, ka tas ir normāli, ja publisko ēku projekti mainās, «nevar būt viens pret vienu konkursa projekts un tas, kas iet uz īstenošanu. Projektam ir jāattīstās un jāiet uz priekšu, citādi jau varētu vālēt vaļā pēc skiču projektiem.»

Arī V.Valgums ir pārliecināts, ka konkursa rezultātā tika noskaidroti projekta autori. «Šī konkursa tēma bija —daudzfunkcionālais darījumu centrs, kurā ieguvām 1.vietu. Uzdevumi nevienu neierobežoja, un puse konkursa darbu bija augstceltnes — vismaz 26 stāvi. Arī 2.vietas ieguvēji Sarma&Norde proponēja 27 stāvu augstceltni. Konkursa nolikumā teikts, ka 1.vietas ieguvējam obligāti nav jāslēdz tālākais līgums par projekta realizāciju, taču ar mums līgumu slēdza. Notika konkursa II kārta, kurā piedalījās arī Sarma&Norde, iesniedzot kopīgu konceptu ar Arhis. Protams, mums vajadzēja mainīt arī savu konceptu, jo tad jau radās nojauta, ka tur varētu būt banka, iepriekš mūsu risinājums bija vairāk orientēts uz darījumu centru ar izvērstu tirdzniecību. Biroja ēkai tas nebija racionāls. Mūsu praksē tas bija pirmais gadījums, kad precīzi nezinājām to, kas atradīsies šajā ēkā, bet bankai jau bija gatava programma. Pasūtītājs, darot zināmu, ka viņi varētu strādāt ar mums, bet neslēpjot, ka viņi ir runājuši arī ar citiem arhitektiem, lūdza 1 mēneša laikā projektu pilnveidot, darot to funkcionālāku. Beigu beigās, konkursa rezultātā, mēs savu priekšlikumu pielāgojām pasūtītāja prasībām, un, ja skatās no šīs pozīcijas, tad nekas nav mainīts, izņemot daļējas fasādes izmaiņas. Tik lielā projektā, kur iesaistās lietotājs, vienmēr parādās risinājuma maiņas un precizējas programma.»

Arī Rīgas dome, atbildot uz pārmetumiem par izmaiņām projektā, Ministru prezidentam E.Repšem raksta: «Rīgas domei nav zināms neviens gadījums pasaules būvniecības praksē, kad turpmākajā projektēšanas un celtniecības gaitā pilnīgi nemainītos sākotnējās ieceres.»

Beidzot par arhitektūru

E.Bērziņš atzīst, ka konkurss nav devis skaidru atbildi un nav bijis ideāls savās nostādnēs. «Īstenībā neviena grupa nebija pārliecinoša. Bija trīs grupu objekti: pirmkārt, augstceltnes un debesskrāpji, otrkārt, objekti, kuriem bija nosacīti masa un, treškārt, zemie apjomi. Žūrijai nebija vienprātības. Man patika zemie projekti, taču rezultātā neviens no zemajiem objektiem netika izvirzīts. Es domāju, ka konkrētajā brīdī labāka nebija. Bija labākas idejas, kuras it kā vairāk solīja, bija modernāka arhitektūra un forma, bet sliktāk atrisināta no pilsētbūvniecības un novietojuma viedokļa. Bija arī projekti, kas neradīja pārliecību, kā tos attīstīt. Konkurss ir izdevies tajā ziņā, ka autori ir pieredzējuši profesionāļi. Absurdi, ja būtu ideāla ideja, kuru nevar realizēt. Šodien es neiebilstu pret augstceltni, nemelošu, ka tas ir labākais, kas varēja rasties mūsu situācijā. Augstceltņu būvniecībai ir objektīvi iemesli.»

Būvēt uz augšu, komercializēt pilsētas siluetu, ir gandrīz vienīgā lielpilsētas, arī Rīgas iespēja, kurā dzīvot un strādāt vēlas aizvien vairāk cilvēku. Saules akmens ir izaicinājums, apliecinot investoru politisko aktivitāti un finansu resursus, katalizators vēlmēm un iespējām būvēt urbānāk un modernāk. «Ja rakstītu par moderno arhitektūru Rīgā, vispirms būtu jāmin Saules akmens, jo moderna arhitektūra ir tā, kura rodas šodien,» domā E.Bērziņš. «Formas ir lakoniskas, tie ir mūsdienu materiāli, kas nevar būt nemoderni. Buras, kubi, paralēlskaldņi ir izteiksmes līdzekļi. Es nekad nestādu jautājumu — kā es to taisītu? Ja neesi iekšā konkrētā darbā, vari tikai runāt. Strādājot diendienā, kad nodarbina simts un viena nianse, iespējams pateikt, kāda arhitektūra tā ir. Arhitektūru mēs deklarējam kā mākslu, kuru vērtējam ar patīk vai nepatīk un uz kuru mēģinām iedarboties administratīviem līdzekļiem. Uz arhitektūru kā mākslu var iedarboties tikai ar kritiku.»

Arhitekts Andis Sīlis, kurš strādāja arī Saules akmens Žūrijas komisijā saka: «Man ir subjektīva rakstura iebildumi pret ēkas arhitektūru. Buras motīvs ir pārāk primitīvs, novazāts un truls simbols, bez tēlam vēlamā idejiskā dziļuma. Tas ir vairākkārt pielietots lētā dienvidu kūrortu arhitektūrā, un tā atkārtots pielietojums Eiropas galvaspilsētā nešķiet pieņemams. Man nepatīk izteikti asu formu pielietošana apjomu veidošanā, jo uztveru tās kā mazāk harmoniskas un nevēlamu enerģiju ģenerējošas. Manuprāt, augstceltnes formas kvalitātes izpaužas tektoniskā loģiskumā un labās proporcijās. Buras līkumu uztveru kā lieku sadizainētību.»

Zenico projekts arhitekts Uldis Bērziņš uzskata, ka arhitekts nekad nevar būt apmierināts ar sava darba rezultātu, jo «tad jau viss beidzas.»

V.Valgums: «Es varu pieņemt, ka daudziem nepatīk pārāk skaidra valoda un tik asociatīvs tēls — bura. Nevietā liekas ēka, kura ir vairāk kā skulptūra. Bet mēs jau neprojektējam Sīlim, Andrejam Ģelzim vai Zaigai Gailei. Tas ir pozitīvi un labi, ja tā tiešām ir kritika, bet kritizējot jābūt godīgam. Ir jāatbild — vai es to vispār darītu? Nedrīkst teikt: «Ja es būtu skrējis, noskrietu ātrāk, bet es nepiedalījos skrējienā.» Troksnis ir tāpēc, ka šī ir pirmā augstceltne, un nav īstas skaidrības, kā Ķīpsalas augstceltnes attīstīsies tālāk. Ja Saules akmeni projektētu 2.vietas ieguvēji, esmu pārliecināts, viņus nokritizētu tāpat. Bet pasūtītājs izvēlējās mūs. Godīgi sakot, mēs tur gadījāmies nejauši.»

Plaģiātisms arhitektūrā ir grūti pierādāms. Arhitekti nenoliedz, ka atdarināt spiež gan pasūtītāju vēlmes, gan ietekme no pasaulē valdošā stila. «Apaļas ēkas ir daudz mazāk par kantainām mājām, tad arī četrslīpu jumts ir plaģiāts. Mājas Rīgas centrā atšķiras ar dekoru, nevis pēc būtības, un neviens tās nesauc par plaģiātu. Kas ir moderna māksla? Tā vienkārši vai nu ir, vai nav. Ja modernu saista ar mūsdienīgām un advancētām tehnoloģijām, būvniecības paņēmieni un formas izriet no iespējamiem materiāliem, tad moderns ir tas, kas pārdzīvo gadsimtus.Funkcionāli forma attaisnojas, iespaids ir mānīgs, bet platība apakšējos un augšējos stāvos nav liela — attiecīgi 900 un 800 kvadrātmetri. Būvējot augstceltni, galvenais nav augstums, bet kopskats un tas, ka ēka iederas kompozicionāli. Ja arhitektam ir izdevies radīt ēku, kura ir funkcionāla un skaista, viņam ir laimējies radīt šedevru, bet racionālais ir padomju domāšanā – kastītēs. Tāpēc jau tā ir māksla, kurā ir citas sakarības, kurā kaut kas ir jāziedo formai. Man nav negatīvisma pret Saules akmeni,» atzīstas E.Bērziņš, «tas, protams, nav šedevrs un, paldies Dievam, ka ir atšķirīgi viedokļi. Arhitektu savienībai parasti pārmet kopīga viedokļa trūkumu, bet tad, kad visi arhitekti sāks domāt vienādi, būs beigas ar arhitektūru.»

Jautājums par arhitekta brīvību

Izzinot Saules akmens likteni, gribas turpināt domāt par arhitekta brīvību nebrīves diktētajos apstākļos.

«Kurš ir teicis, ka arhitekts ir brīvs?» pārsteigti jūtas V.Valgums un U.Bērziņš. «Arhitektam ir trīs pasūtītāji — reālais pasūtītājs, sabiedrība un pats arhitekts, jo arī mēs gribam realizēt savas radošās idejas. Arhitekts ir brīvs tikai vienā izvēlē — projektēt vai neprojektēt.»

A.Sīlis ir pārliecināts, ka arhitektu brīvu tomēr dara izpratne un spēja rīkoties, atbilstoši profesionālās ētikas pamatprincipam, «augstāk par pasūtītāja ietekmēm stādot savu personisko atbildību pret vidi un sava darba sekām.»

Saules akmens dienas kārtībā izvirza diskusiju par arhitekta brīvību. Tas ir arī omans personiskais jautājums par brīvību atļauties pateikt — man patīk, par spīti tam, ka ir profesionāļi, kuriem tas izklausās profāni.

E.Bērziņš: «Tā ir politika. Kņada ap Saules akmeni ir politika, jo arī arhitektūra nav brīva no politikas. Es piedzīvoju, ka pozitīvi mainās sabiedrības attieksme pret Saules akmeni. Un godīgi sakot, ir jāpriecājas, ka Latvijā kaut kas VISPĀR rodas.»