Draudzīgais aicinājums

Pastāv mūžam neatbildēti jautājumi — kas ir arhitektūra vispār un kas ir mūsu laika arhitektūra. Vai tā ir izsmalcināti dārga, elitāri—intelektuāla un sakramentāla būvmāksla, kas paredzēta augsti attīstītas kultūras, prāta un citu izcilo īpašību īpašniekiem (tipa — dižciltīgie, oligarhi, bohēma, jūgenda mantojuma sūkātāji un pārējie snobi) un ko rada likteņa izredzētie talanti, mērķtiecīgi ieguvušie izcilu izglītību un pieredzi — vārdu sakot izdaudzinātie 5%, vai arī tā ir vienkārši ekonomiska, demokrātiska un utilitāra tautsaimniecības nozare domāta plašu iedzīvotāju masu ikdienas un svētku vajadzību apmierināšanai (tipa — tirgotāji/ražotāji, deputāti, mediatori, pieminekļu sargi-veidotāji, bomži un pārējā nedaudz labāk dzīvot griboša tauta), un ar ko nodarbojas šis masas producētie, zināmas iemaņas apguvušie izpildītāji un visi tie, kas iesaistīti šajā, kā tagad pieņemts teikt — biznesā (atlikušie 95%).

Jautājums — vai tās ir pilnīgi dažādas sfēras — māksla un nemāksla, vai arī vienas lietas divi gali — analoģiski pēc būtības produkti tikai dažādām patērētāju grupām?

Kur pieskaitīt un kā vērtēt uzbūvētos — rātsnamu, staciju, LB naudas šķirotavu—glabātavu, ekskluzīvus mājokļus un aplokos veidotos ciematus, stokmani, melngalvjus ar ziliem gvardiem, molu, vernisāžu, bovlero, dažādus bastionus, topošos — saules akmeni, jūrmalas akvaparku un ilgi cerēto Nacionālo Stikla Kalnu — Lielo Arhitektūras Ieceri (L.A.I.)?

Jautājums ir drīzāk retorisks, tāpat kā jautājums, kas ir māksla — sevišķi laikmetīgā (modernā) — vai tā ir humānas domas un gara augstākais lidojums balstīts uz profesionālas amatprasmes izcilākiem sasniegumiem vai arī vairāk vai mazāk veiksmīgi menedžētā pašmērķīga pusdiletantiska pašizpausme? Tomēr gribas ticēt, ka arhitektūra vienmēr paliks pirmkārt amatniecība, ar mūžam dzīvu, paaudzēs izkoptu, tektonisko valodu, amata tradīcijām un noslēpumiem, un jā, vismaz 75% no visam būvēm vienkārši būtu godprātīgu amatnieku veidojumi, ar to pilnīgi pietiktu lai dzīves telpa būtu humāna, patīkama un nekaitinoša, bet ja dažiem labiem amata pratējiem pietiks prasmes, izpratnes un talanta paveikt ko vairāk, tas nodrošinātu pateicīgiem pēcnācējiem iespēju pievērsties kādam no «stikla pērlīšu spēles? paveidiem, vai vismaz patiesi garu pacilājošā mantojuma sargāšanas priekam.

Vai mūsu arhitekti, plānotāji, junesko aizsargi un citi kapitālas celtniecības bīdītāji, kas pa pilnam izmanto pēkšņi iestājušos pilnīgas neatkarības un plurālistiskas attīstības ZELTA (TIRGUS) LAIKMETU, bija, ir un būs tam atbilstoši un atbildīgi sagatavoti? Kas galu galā ir profesionāla atbildība, ētika un gandarījums, tagad un šeit? Mēģināsim to visu apjēgt ? platforma domāta tieši tam. Laipni lūdzam (velkam)!

P.S. Bet patiesībā galvenais jautājums, kas interesē un kā ļoti pietrūkst ? vai pie mums ir iespējama vienkārša saruna par ARHITEKTŪRU? ? interesanta, viegla un erudīta, nepiesārņota ar rūpēm par «vēsturiskā centra saglabāšanu un attīstību» vai «jūgendstila metropoles» propagandu u.t.t., drīzāk, piemēram, par Mocarta mūzikas ietekmi uz romantisko neoklasicismu Prūsijā Lībeskinda muzeja Berlīnē kontekstā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x