Starp Berlīni un Kopenhāgenu

«Mūsu izglītības modeli var kritizēt, ka neliekam jauniešiem iedziļināties
detaļās, bet, manuprāt, iemācīties nākt klajā ar ideju un to komunicēt citiem,
kuri tev var arī nepiekrist, ir labs starts topošajiem arhitektiem» intervijā
Kristīnei Budžei saka Vanessa Miriam
Carlow.



Vanessa Mirjama Karlova (Vanessa
Miriam Carlow, 1975) ir Berlīnē un Nīderlandē skolojusies urbāniste un
arhitekte. Pēc darba nīderlandiešu birojā MVRDV 2005. gadā kopā ar tur iepazīto
kolēģi dāņu izcelsmes arhitektu Danu Stubergordu (Dan Stubbergaard) nodibina biroju Cobe, kura nosaukums ir Kopenhāgenas un Berlīnes akronīms un norāda
pilsētas, kurās birojs darbojas. Tomēr Cobe
vairāk uzskatāms par piederīgu Dānijas arhitektu jaunajai paaudzei, kas īpaši
veiksmīgi strādā Kopenhāgenā ar uzvarām konkursos tur iegūstot vērienīgus
pasūtījumus un respektu vietējā profesionāļu vidē. Starp nozīmīgākajiem Cobe
projektiem ir Nordhavnen rajona māsterplāns Kopenhāgenā, Jaunā Nørreport
stacija Kopenhāgenā, Dāņu roka muzejs Roskildē, Ārhusas Centrālās stacijas
rajona māsterplāns un Lundas Zinātņu ciemats Zviedrijā, kā arī Bispebjerg
bibliotēka un kultūras centrs Kopenhāgenā. Pēdējais ir Cobe godalgotākais
projekts. Bibliotēka tika atzīta par 2011. gada labāko publisko ēku Kopenhāgenā
un 2012. gada pirmajā pusē MIPIM izstādes ietvaros saņēma godalgu par labāko
projektu Atjaunoto ēku kategorijā. Rīgā Vanessa Karlova pazīstama kā RISEBA
Arhitektūras un dizaina fakultātes viespasniedzēja.

Kāpēc
Jūs būdama veiksmīga praktizējoša biroja partnere uzņematies arī pasniedzējas
lomu topošajiem arhitektiem?

Mani vienmēr ir piesaistījušas universitātes, gan lai tur mācītos, gan arī
lai strādātu kā pasniedzēja. Akadēmiskā vide ir ļoti pievilcīga, turklāt tā
lieliski papildina praktisko arhitekta darbu. Pasniedzējas postenis dod iespēju
reflektēt par arhitektūru, par to sarunāties. Birojā mēs nodarbojamies tikai ar
projektēšanu. Ikdienā neatliek laika un vietas pārdomām. Protams, arī projektu
izstrādē ir iesaistīta domāšana par arhitektūru. Taču tas notiek citā līmenī
nekā akadēmiskā vidē. Esmu bijusi pasniedzēja Vācijā un Kopenhāgenā. Man patīk
darboties starptautiski. Iespēja iepazīt citādu pasauli bija viens no
iemesliem, kāpēc piekritu doties uz Rīgu. Tas ir tik interesanti. Manuprāt,
visi labie arhitekti ir bijuši arī pasniedzēji. Tā ir īpaši izteikta tradīcija
Eiropā, ka pasniedzēji augstskolās ir reizē arī praktizējoši profesionāļi.

Cik
lielā mērā strādājot Rīgā cenšaties respektēt vietējās arhitektūras tradīcijas?
Vai Jums svarīgāk ir dalīties ar starptautiski iegūto pieredzi?

Ļoti cenšos ņemt vērā vietējās tradīcijas. Arī saviem studentiem devu
uzdevumus tās izprast, jo pirmkārt tas ir interesanti man pašai. Mācīšana nav
vienvirziena kustība. Studenti ne tikai iegūst no manas pieredzes, arī es daudz
uzzinu caur viņiem par Rīgu, par ko pirms tam neko daudz nezināju. Esmu
ārzemniece, bet manā komandā ir vietējie un šī savstarpējā sadarbība ir ļoti
interesanta. Uzskatu tradīcijas par ļoti svarīgām, jo tās norāda, no kurienes
mēs nākam un kas esam. Ir būtiski ne tikai tās saglabāt, bet apzināties, kur tu
un tava domāšana sakņojas. Tas attiecas ne tikai uz arhitektūru, bet uz visu
dzīves aspektu sakņu apzināšanos — valodu, saskarsmi un kultūru kopumā. Nevaru
iedomāties, ka kādā no projektiem es neatsauktos uz savu personisko un
kultūrpieredzi, pat ja projektēju Ķīnā. Vienmēr, arī netieši un neapzināti,
izmantoju to pieredzi un zināšanas, kas man piemīt.

RISEBA
programma tika izveidota kā antitēze Latvijass tradicionālajai arhitektu
izglītībai RTU.

Protams, esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par RTU, bet uzskatu, ka nav
viena pareizā arhitektūras izglītības modeļa. Profesiju var mācīt dažādi.
Studēt gribošajiem pašiem jāizlemj atkarībā no kultūras fona un ar kādiem
projektiem plāno nākotnē stradāt, kuru modeli izvēlēties

Viena
no lietām, par ko tiek kritizēta RTU izglītība, ir pārāk lielas uzmanības
pievēršana projektēšanas praktiskajiem aspektiem aizmirsot par konceptuālās
domāšanas klātbūtni arhitekturā. Cik būtiska konceptuālā domāšana ir RISEBA
piedāvātajā izglītības modelī?

 Telpiskajai konceptuālajai domāšanai
veltam izglītības pirmo gadu. Šajā laika studenti saņem daudzus gan īsāka, gan
garāka termiņa uzdevumus, kuru izpilde ir saistīta ar ideju producēšanu. Bieži
vien sava doma jaunajiem arhitektiem jāspēj noformulēt īsā laika sprīdī.
Studentiem ir jārada idejas, idejas un vēlreiz idejas. Mūsu izglītības modeli
var kritizēt, ka neliekam jauniešiem iedziļināties detaļās, bet, manuprāt,
iemācīties nākt klajā ar ideju un to komunicēt citiem, kuri tev var arī
nepiekrist, ir labs starts topošajiem arhitektiem. Latvijas jaunieši ir tikpat
radoši kā citur pasaulē, tikai pasniedzējiem, jācenšas šīs spējas viņos atklāt
un attīstīt.

Šķiet,
ka ir mainījies arhitektūras radīšanas process. Ja agrāk biroja līderis
izprātoju ģeniālu ideju, ko tālāk attīstīja viņa komanda, tad tagad birojā
jauni arhitekti ražo ideju simtus un tūkstošus, bet vadītājs strādā kā
redaktors, kurš atlasa labāko no sastrādātā.

Darba process birojā ir atkarīgs arī no klientiem. Strādājot Nīderlandē
MVRDV, mums lielākā daļa klientu bija sabiedriskas organizācijas, pašvaldības,
kas pasūtīja publiskas ēkas un vērienīgus māsterplānus. Šādu klientu projektiem
raksturīgs ierobežots budžets, izteikti caurspīdīgs projekta attīstības
process. Vārdu sakot, par nelielu naudu jāpanāk maksimāls rezultāts. Ar
pasūtītāju kopīgi izskatot daudzus variantus, ir iespējams labāk parādīt
potenciālos ieguvumus un zaudējumus. Daudzi varianti ir labs dialoga sākums,
bet, protams, ir klienti, parasti no Ķīnas vai Krievijas, kas dialogu nevēlas.
Viņiem pietiek tikai ar vienu priekšlikumu. Darba modelis ir atkarīgs arī no
arhitekta attieksmes pret sevi. Ir arhitekti, kuri jūtas kā ģēniji, kuri
klientam piedāvā savu ideālo ideju un pasaka, ka tā maksā tik un tik miljonus,
un klienta darīšana ir to pieņemt vai noraidīt bez dialoga iespējām. Es piederu
profesionāļiem, kuri uzskata, ka arhitekts ir tikai viens no ēkas tapšanas autoru
komandas un klientus uztveru kā partnerus. Šajā sadarbības modelī arhitektam
jābūt gatavam izskaidrot savu ideju, izstāstīt kā tā radusies un kā tu nonāci
pie rezultāta. Dažādu variantu parādīšana ir labs komunikācijas līdzeklis.

Vai
iespējams sarežģīto arhitektūras radīšanas procesu izskaidrot vienkāršā un
viegli saprotamā veidā? Daļa jauno arhitektu tiek apsūdzēti, ka rādot
elementāri saprotamas diagrammas viņi vienkāršo projekta izstrādes procesu?

Protams, ir gadījumi, kas ir uz robežas, kuros skaidrojumi ir pārāk banāli
un vienkāršoti. Taču es esmu mācīta, ka arhitektam savas idejas jāmāk izklāstīt
tā, ka tās saprot arī pašvaldību ierēdņi un lietotāji. Tas, protams, ne vienmēr
izdodas. Taču mūsdienās arhitektu ieceres tiek publicētas žurnālos un internetā.
Mums jāspēj pārliecināt arī neprofesionāļi un cilvēki, kas tavas idejas
novērtējumam velta vien minūti laika. Tāpēc projektu prezentācijas ir kļuvušas
tik glamūras, žilbinošanas un vienkāršotas. Trakākais, ka, spriežot pēc šīm
vizualizācijām, studenti iedomājas, ka ģeniālu projektu iespējams radīt divās
nedēļās. Mums, pasniedzējiem, ir grūti pārliecināt, ka arhitektūras radīšana
nav tik vienkārša kā izskatās, ka vienreiz prātā ienākusi spilgta ideja nav
likumsakarība, bet gan laimīgs gadījums, kas neatkārtosies regulāri. Vienkāršo
skaidrojumu bīstamība ir iespaids, ka kaut ko tik žilbinošu var paveikt
ikviens.

Tā
šķiet, ka jaunie projekti vienā mirklī apceļo visu pasauli daudzus gadus pirms
to realizācijas. Bet vai publikācijas archdaily.com
vai dezeen.com nozīmē, ka par
iecerēto uzzina plaša sabiedrības daļa?

Arhitektūra ir visu mūsu dzīves daļa un ir tikai normāli, ka par to
interesējas ne tikai kolēģi. Īpaši Ziemeļvalstīs sabiedrība kopumā  ļoti interesējas par arhitektūru, dizainu,
modi un mākslu. Viņi saņem labu estētisko audzināšanu jau skolās. Es nāku no
Vācijas, kur šī tradīcija būt lietas kursā par arhitektūrā un dizainā notiekošo
bija kādu laiku zudusi. Pēc Bauhaus ideoloģijas virzītāju izceļošanas 60 gadus
vācu sabiedrība neinteresējās par arhitektūru un tikai tagad pamazām interese
atgriežas. Tā ir pozitīva tendence. Strādājot Dānijā, ņemam vērā sabiedrības
izglītotības līmeni. Pašlaik strādājam pie Jaunās Nørreport stacijas projekta Kopenhāgenā, kas ir viena no
intensīvākajām cilvēku pārvietošanās ceļu krustošanās vietām. Būvniecības darbi
šādā objektā izraisa neērtības milzīgam daudzumam pilsētas iedzīvotāju, kuri
nevar doties pa sev ierasto ikdienas maršrutu. Tāpēc radījām projekta
vizualizācijas, kas būtu saprotamas neprofesionāļiem un tās izvietojām
būvniecības darbu vietā, lai cilvēki būtu informēti, kas te notiek, un tādējādi
izvairītos no konfliktiem un iedzīvotāju neapmierinātības. Cilvēkiem patīk
vizualizācijas, bet dažkārt šie izteiksmes līdzekļi nepieciešami tikai lai
uzvarētu konkursā un par tiem interesējas tikai kolēģi.

Jaunās Nørreport stacijas
projektā jūs daudz uzmanības veltat riteņbraucējiem, viņu ērtībām. Tas ir
pašlaik aktuāls pārvietošanās veids Kopenhāgenā, bet vai tā būs arī turpmāk?

Nørreport stacija atrodas pilsētas centrā un visticamāk, ka arī nākotnē tur
nebūs atļauts iebraukt pat ar elektriskajiem vai citas zaļās enerģijas auto,
jo, pat neraugoties uz izmantoto enerģiju, problēma ar pilsētas centra
ietilpību paliek un tā attiecas gan uz Mumbaju, gan Beidžinu, gan Kopenhāgenu.
Pašlaik viena ceturtdaļa Dānijas galvaspilsētas iedzīvotāju savus ikdienas
maršrutus veic ar divriteņiem. Tiek plānots, ka līdz šīs desmitgades beigām
regulāro riteņbraucēju skaits pieaugs līdz 50% iedzīvotāju. Pilsēta šo tendenci
atbalsta un arī iedzīvotājiem patīk šāds pārvietošanās veids, tāpēc arī mēs,
arhitekti, veltam tik lielu uzmanību riteņbraucējiem. Tas var šķist banāli un
neorģināli, bet tādu redzam Kopenhāgenas nākotni.

Citāda situācija ir Nordhavnen
rajona attīstības plānā. To kopā ar pilsētu un inženieriem esam paredzējuši kā
pilsētas zonu, kas būs brīva no oglekļa dioksīda izmešiem. Mūsu, arhitektu,
uzdevums ir radīt fizisko rāmi, kurā varētu iekļauties teju jebkuras nākotnes
tehnoloģijas, par kurām šodien vēl nav ne jausmas. Tā ir sociāla inženierija.
Ir noslēgti līgumi ar energokompānijām, valsti un pašvaldību, kad Nordhavnen
rajons būs vieta, kur vispirms jaunās tehnoloģijas ieviesīs. Tas ir visa jaunā
testēšanas rajons un mums tas jāparedz jau tagad.

Šķiet, mūsdienās ir grūti uzturēt ticību optimistiskām nākotnes prognozēm.

Es pilnībā ticu pilsētām. Nākotnē viss notiks tieši tur. Jau tagad mums
jāpieņem fakts, ka lielākā daļa zemeslodes iedzīvotāju dzīvo pilsētās un esmu
pārliecināta, ka tas nav tikai tāpēc, ka viņi ir spiesti to darīt, bet gan
tāpēc, ka dzīvot urbānā vidē ir jauki — tur viss notiek, satiekas dažādas
kultūras, tur ir koki, ūdenstilpnes un augstceltnes. Tādas ir pilsētas. Turklāt
ticu, ka iedzīvotāji var būt pilsētu līdzradītāji, ne tikai lietotāji. Nedomāju
par urbānu vidi 20. gadsimta garā, ka valdība vai administrācija var atrisināt
visas problēmas. Uzskatu, ka gan tu, gan es, gan mūsu kaimiņi ir atbildīgi par
to, kāda mūsu pilsēta ir un būs. Mums pašiem jārūpējas par savu dzīves vietu un
nedrīkst gaidīt, ka to darīs kāds cits. Arhitektiem un pilsētplānotājiem ir
jārada arvien vairāk iespēju iedzīvotājiem pašiem noteikt pilsētu attīstību, to
raksturu. Ir skaidrs, ka Dānijā, Nīderlandē un arī Vācijā politiķi apzinās, ka
pilsētu nākotne ir atkarīga no pilsētnieku iesaistes to attīstībā. Protams,
piemēram, Ķīnā par šādu attīstības modeli neviens neko negrib dzitdēt. Tur
joprojām pilsētnieki tiek uztverti kā patērētāji un tas optimismu nevieš.

Tas ir katras pilsētas politisks lēmums, kādā virzienā attīstīties. Galvenais
iemesls, kāpēc Ziemeļvalstu pilsētas ir tik komfortablas dzīvošanai ir fakts,
ka atšķirība starp augstākajiem un zemākajiem pilsētnieku ienākumu līmeņiem nav
liela. Piemēram, Ņujorkā situācija ir gluži pretēja un ja nekas netiks darīts,
lai novērstu milzīgo segregāciju, konflikti un sadursmes starp dažādajiem
pilsētniekiem ir neizbēgamas. Mūsu nākotnes uzdevums ir pielāgot pilsētas, kas
mums ir, tās remodelēt un pārkvalificēt. Es neticu kaut kā nojaukšanai un
pilnīgi jauna radīšanai iznīcināta vietā. Katrai vietai ir vēsture, cilvēku
atmiņas un tām jātiek saglabātām. Nāku no Austrumberlīnes un esmu piedzīvojusi
arī šo iznīcināšanas kāri, kad 20. gadsimta 90. gados visa sociālisma laika
arhitektūra tika noliegta. Protams, to var kritizēt, bet cilvēki, kas šajā vidē
bija uzauguši, pieraduši to lietot, viņi jutās nepareizi un neiederīgi jaunajā
situācijā, tikai tāpēc, ka gaume un politiskā iekārta bija mainījušās. Pēckara
arhitektūra tika stigmatizēta un līdz ar to arī iedzīvotāji, kas to lietojuši
un pie tās pieraduši. Notikušais nebija prātīgi darīts.  Nedomāju, ka kāds ir tik varens, ka ir
tiesīgs izlemt iznīcināt pagātni. Manuprāt, daudz labāk ir to censties pielāgot
jaunajai situācijai un tās prasībām. Lai arī tas ir sarežģītak, bet būtu vairāk
vairāk ieguvumu.

Bet kādu nākotni Jūs
paredzat lauku teritorijām?

Pievienojos tiem, kuri uzskata, ka nākotnē visa planēta būs totāli
urbanizēta. Bet arī urbānajās teritorijās iekļaujas nosacītas dabas
teritorijas. Piemēram, it ka mežs pilsētas nomalē, bet līdz tam iet metro
līnija, tur ir paredzēta vieta autostāvvietām, mežā ir ierīkots golfa laukums
un citas izklaides iespējas. Patiesībā tas nav nekāds mežs, bet gan parks, kas
izskatās kā mežs. Nākotnē daba pilsētās un pie tām būs apdzīvoto vietu zaļā
teritorija. Tikai dažās vietās uz zemeslodes, varbūt Grenlandē vai Antarktīdā,
saglabāsies neskarta dabiskā vide. Samazinoties neurbānajām teritorijām, arvien
vairāk jādomā kā dabu ieviest urbānajā vidē. Tendence iekopt bišu fermas uz
Ņujorkas debesskrāpju jumtiem nav nekas pārsteidzošs, vien loģiskas sekas
pasaules virzībai.

Vai dodat priekšroku
blīvi apdzīvotām pilsētām?

Skaidrs, ka mums jāierobežo pilsētu izplešanās, jo arī nākotnē būs
nepieciešama platība, kur audzēt pārtiku un kur atrasties zaļajām teritorijām.
Taču kādu apbūvi veidot pilsētas iekšienē, ir jāizlemj katrā vietā individuāli.
Piemēram, mums Kopenhāgenā pietiek vietas un nav nepieciešams būvēt
augstceltnes. Turklāt Dānijas galvaspilsētai ir izteikts vēsturiskais kodols,
kura silueta dominantei debesskrāpju puduri nenāktu par labu. Londonā situācija
ir citādāka. Tur iedzīvotāju skaits pieaug dramatiski, bet tā nevēlas
palielināt savu teritoriju, turklāt vēlas saglabāt pilsētu ieskaujošo zaļo
jostu, tāpēc viņi būvē augstceltnes. Manuprāt, šajā gadījumā tas ir pareizais
lēmums.

Cobe
biroja veiksmes stāsta pamatā ir uzvaras konkursos.

99% mūsu pasūtījumu ir iegūti kā uzvaras konkursos. Mums nav privātu
klientu loka, kas veiktu tiešus pasūtījumus, kaut gan to, protams, gribētos,
tāpēc nekas cits neatliek kā piedalīties sacensībā ar citiem birojiem. Turklāt
uzskatu, ka konkursi garantē, ka sabiedrības nauda tiek iztērēta labākajā un
efektīvākajā veidā, tāpēc arī privātie uzņēmēji, kuriem konkursu organizēšana
nav obligitāti noteikta, izvēlas šādu veidu kā iegūt sev labāko arhitektūras
risinājumu. Es ticu konkursiem un katru dienu sekoju online žurnāliem ar
konkursu pieteikumiem. Nekad gan šajos žurnālos neesmu redzējusi sludinājumus
no Latvijas. Tur bieži parādās Igaunija, Krievija, Polija, bet Latvija gan
nekad nav manīta.

Bieži
vien jūs konkursos piedalāties sadarbojoties ar citiem arhitektu birojiem.

Īpaši Cobe darbības sākumposmā, lai piedalītos konkursos, kuros vēlāk
uzvarējām, mums nebija pietiekoši resursu priekškvalifikācijai – ne mums bija
vajadzīgais finanšu apgrozījums, ne rekomendācijas, ne paveiktā pieredze, tāpēc
veidojām komandu ar citiem birojiem,lai varētu atbilst konkursu izvirzītajām
prasībām. Mūs ļoti atbalstīja MVRDV, kur pirms tam abi ar Danu strādājām. Viņi
deva savu vārdu mūsu projektiem, taču MVRDV kolēģi vienmēr pret mums izturējās
kā pret līdzvērtīgiem partneriem. Tagad ar savu vārdu atbalstām jaunākos
kolēģus, bet arī pret viņiem cenšamies attiekties kā pret līdzvērtīgiem
partneriem. Gribam jaunajiem dot to, ko paši saņēmām no vecākajiem kolēģiem.
Esmu dzirdējusi no Latvijas jaunajiem arhitektiem, ka viens no iemesliem, kāpēc
viņi pamet valsti, ir fakts, ka demokrātiskā veidā nav iespējams uzvarēt
vietējos konkursos. Tas ir ļoti, ļoti skumji, jo nozīmē, ka pēc 10 vai 20
gadiem šeit būs palikuši tikai sliktākie arhitekti, jo visi labākie strādās OMA
vai mūsu birojā. Šāda situācija nekādi neuzlabos pilsētu un valsti.

Cobe
projekti dažkārt tiek apsūdzēti par pārāk ciešo līdzību OMA paveiktajam.

Esmu studējusi un strādājusi Nīderlandē. Mani ļoti
ietekmēja viņu laikmetīgā arhitektūra, kas ir innovatīva un reizē sociāli
atbildīga, dod risinājumu sabiedrības izvirzītājiem jautājumiem. Darbs MVRDV ir
atstājis uz mums gan estētisko, gan ideoloģisko nospiedumu. Tā ir viena skola,
kurai pieder arī BIG un Žuljēns de Smedts (Julien
de Smedt), kas ir pilnībā pretēja materialitātes uzsvērumam arhitektūrā,
kas savukārt ir raksturīgi Šveices arhitektūrā un kam Dānijā pieder Henning Larsen.

Vai
jūtaties kā daļa no dāņu mūsdienu arhitektūras?

Man Kopenhāgenā iedzīvoties palīdzēja tas, ka nepazīstu
nevienu dāni, kuram nepatiktu Berlīne. Tā ir pirmā lielā pilsēta, uz kurieni
dodas skandināvi. Viņi tur labprāt brauc ceļojumos un apmetas uz dzīvi, tāpēc
ir priecīgi satikt kādu, kas nāk no Berlīnes. Man kā vācietei Dānijā ir iespēja
iegūt tādu pieredzi un strādāt pie tādiem projektiem, kuros iesaistīties Vācija
tik jaunam arhitektam būtu daudz grūtāk. Mums jaunajiem Dānijā bāzētajiem
birojiem jābūt ļoti pateicīgiem Bjarkem (Bjarkem Ingelsam — red.), kurš
pierādīja, ka arī jauni arhitekti var gūt panākumus. Vācijā piedaloties
nozīmīgos projektos ir nācies piedzīvot, ka mani, nezinot manu pozīciju, uztver
kā sekretāri. Kaut kas līdzīgs nekad nav atgadījies Dānijā vai Nīderlandē.
Turklāt Dānijas valsts ir ļoti ieinteresēta dāņu intelekta eksportā un atbalsta
jaunos arhitektus, dizainerus, mūziķus, lai viņi varētu darboties
starptautiski. Vācijā šāds atbalsts nav jūtams.

Dāņu
profesionālā sabiedrība ir atvērta ārzemju arhitektiem?

Manuprāt, jā. Protams, Kopenhāgenā Cobe seja ir Dans, jo vinš tur ir
vietējais. Taču Dānija ir maza valsts tāpat kā Latvija un ir atkarīga no
pienesuma no ārpuses, kas nav vajadzīgs Vācijai, kur Berlīnē vien dzīvo vairāk
cilvēku nekā visā Dānijā kopā. Mazām valstīm jābūt atvērtām un jāļauj ienākt jaunām
vēsmām no ārpuses. Protams, tas nenozīmē, ka jāļaujas visam, kas notiek kaut
kur citur. Šim procesam jābūt kontrolētam. Taču svaigas asinis ļoti noder.