Sajūtot vietu. Intervija ar Ritu un Kārli Lauderiem

2016. gada augustā tika izsludināts arhitektūras konkurss biroju ēkai centrālā Rīgas vietā — Miera ielā 1 jeb Miera, Šarlotes un Brīvības ielu krustojumā. Tobrīd tur atradās autostāvvieta grantētā smiltī. Kad vēl dažus gadus agrāk šajā vietā nojauca salīdzinoši necilu funkcionālisma ēku, likās, ka tukšumu ir pamanījuši ne mazums pilsētnieki — vismaz privātās sarunās. Gaišā trīsstāvīgā celtne acīmredzami daudziem nebija vienaldzīga — iespējams, dēļ maizes veikala, kas tur atradās kopš padomju laikiem. Salīdzinot ar šo vietas sākotnējo iemītnieci, konkursā iesniegtie darbi bija ambiciozāki, švītīgāki un lielākoties interesanti. Pirmo vietu ieguva Lauder Architects jeb Ritas un Kārļa Lauderu projekts. Dažus mēnešus pēc konkursa sazinoties ar arhitektiem, viņi par projektu vēl publiski nevēlējās runāt, jo tas bija attīstībā un ar zināmām izmaiņām. Taču sekojot projektam līdzi tā garajā pielāgošanas un birokrātiskās saskaņošanas procesā, nevarēja nepamanīt, ka tā autori, par spīti savai visai īsajai arhitektūras praksei (birojs dibināts 2013.gadā), demonstrē spēju izrāvienu, pēc Miera ielas vinnējot vēl četros pamanāmos arhitektūras konkursos. Projektiem pieņemot jau konkrētākas aprises, jaunais arhitektu pāris piekrita dalīties ar savu redzējumu un pieredzi intervijā. ­

Divi gadu laikā ir bijuši pieci konkursi, kuros esat vinnējuši ­— Miera ielas ēka, Ķemeru Dabas tūrisma centrs, Cēsu Kosmosa izziņas centrs, Krāsotāju ielas ēka, Valgas skola un sporta zāle.

Kārlis Lauders (K.L.):Vēl pirms šiem konkursiem 2016. gadā uzvarējām fasādes konkursā par lielveikalu Depo, kas mums bija kā atspēriena punkts. Nebijām piedalījušies konkursos vairākus gadus.

Rita Laudere (R.L.): Tas bija pirmais konkurss, kurā piedalījāmies pēc ilga laika un, protams, šī uzvara motivēja piedalīties tālāk. Un tajā vasarā bija arī Miera ielas konkurss. Pa vidu gan bija vēl viens, kur neizdevās neko iegūt.

K.L.: Un nākamā gada (2017) vasaras sākumā turpinājām  piedalīties un nāca pēc kārtas Krāsotāju iela, Valga, Ķemeri un Kosmoss. Un tad šogad uztaisījām starptautiskā konkursa Kimmel kvartāla attīstības pieteikumu, kur saņēmām atzinību. Varētu teikt, ka priekš mums Kimmel kvartāla konkursa rezultāti gandrīz jau bija uzvara, jo izdevās būt labākiem par četriem, pieciem Eiropas mēroga arhitektu birojiem. (kopā uzaicinātie bija 8). Tas bija ļoti patīkami.

R.L.: Laikam tie arī bija visi. Tagad kādu brītiņu jāatpūšas no konkursiem (smejas).

K.L.: Kimmel bija ļoti smags konkurss…

Gan jau atkal parādīsies kāds konkurss no kā nespēsiet atteikties.

R.L.: Kārlis jau ļoti ātri pavelkas (smejas).

K.L.: Kimmel visus nokāva — gan mūs, gan kolēģus, apjoms bija mežonīgs.

R.L.: Bet bija ļoti interesanti. Mēs tur arī bieži gājām — kvartāls ir pāri ielai no mūsu dzīvesvietas.

Ar ko Kimmel konkurss atšķīrās no citiem?

R.L.: Ar apjomu un prasībām.

K.L.: 40 tūkstoši kvadrātmetru kopējā platība. Bija ārkārtīgi sarežģīti saprast ko saglabāt no vecajām struktūrām — plašajiem divlīmeņu pagrabiem zem puses teritorijas.

R.L.: Dažādi izaicinājumi — vai pagrabi izturēs slodzi, kā ierīkot autostāvvietas?

K.L.: Projektu taisījām mēs, Alps, Sarma & Norde un citi cilvēki, kas piedalījās — kopā kādi 20-25 cilvēki.

R.L.: Tas arī bija tas izaicinājums — jo tik daudziem cilvēkiem strādāt kopā ir… nopietni (iesmejas).

K.L.: Bija jāsaprot, kuras struktūras atstāt, kuras nē, kā labāk. Tā bija sarežģīta diskusija, ko īstenībā neizdevās simtprocentīgi izdiskutēt līdz galam un atrisināt, un kas attiecīgi arī bija par iemeslu tam, kāpēc arī neizdevās tikt augstāk. Labi, pirmās vietas tur nebija, bet otrajā vietā bija Schmidt Hammer Lassen. Viņi bija atbildējuši uz tiem jautājumiem, uz ko mēs neatbildējām un ir ko pamācīties.

R.L.: Mums arī pietrūka laika.

Tas ievērojamais padziļinājums konkursa darbos Kimmel pagalmā ir uz esošo pagrabu rēķina?

K.L.: Jā, tur pagrabi ir divos līmeņos, apmēram 7 metri pazemē.

R.L.: Tie pagrabi arī nav vienādi, dažādos laika posmos būvēti, ar dažādām sava laika paliekām.

K.L.: Bet viņi ir forši — tur ir ejas, labirinti. Daļa no pagrabiem ir nojaucami, jo ir vietas, kur nāk jaunās ēkas. Attiecīgi, ja tur ir jauna sešstāvu ēka, tad pagraba sienas to nevar nest — tur jādzen cauri pāļi. Ap pašu centrālo brūža ēku pagrabi ir saglabājami.

R.L.: Konkursa priekšlikumā mēs arī paredzējām, ka vairāki pagrabi tiek saglabāti — piemēram, vienā daļā izvietojās SPA centrs, otrā ir fitnesa centrs un vēl viss kas.

Līdz sabiedriskajai telpai nonāk tikai jūsu apbalvotie un konkursu darbi, bet ir arī citi, ne tā?

K.L.: Protams, ir arī interjeri, privātmājās.

Kas ir jūsu panākumu atslēga?

R.L.: Es domāju, ka komanda. Mums ir ļoti laba komanda, kura savstarpēji spēj sarunāties, diskutēt un atrast nepieciešamos risinājumus, vēlme iet tik ilgi, cik nepieciešams, lai sasniegtu labāko risinājumu.

K.L.: Arī mēs par šo jautājumu esam domājuši un tas ir grūti atbildams. Mēdz būt tā, ka ir uzņēmuma vadītājs, kas pasaka un tad pārējie izpilda un rasē. Mūsu gadījumā ir tā, ka mēs visi kopā domājam.

R.L.: Katram ir viedoklis un idejas un diskusijas ceļā tas tiek izanalizēts. Un beigās top risinājums. Manuprāt, savstarpējā sadarbība un komunikācijas veids ir tas, kas palīdz atrast veiksmīgāko risinājumu.

K.L.: Ja nav viens vai divi cilvēki, kas izdomā kā būt, bet beigās 5—7,vai vēl vairāk cilvēki, tad risinājums nav vairs tik lielā mērā subjektīvs, bet jau kļūst objektīvs. Nav jau tā, ka domāšanā esam kā diena pret nakti ar kolēģiem, bet karstas diskusijas ir vienmēr.

R.L.: Bet vispār tas nav viennozīmīgi atbildams jautājums. Šī atbilde var būt viena no vairākām.

K.L.: Varbūt arī bija veiksmīga apstākļu sakritība laikā. Toreiz, 2016. gadā bija mazāk darba — brīvāks laiks un bija periods, kad varēja vairākus mēnešus atvēlēt konkursiem.

R.L.: Toreiz, kad sākām [strādāt ar Depo], mēs domājām — pamēģināsim piedalīties konkursā, paskatīsimies, kas tur sanāks. Pamēģinājām un kaut kā aizgāja tas viss.

Cik liels ir jūsu kolektīvs?

K.L.: Komanda ar ko mēs sadarbojamies, un cilvēki, kas pie mums strādā — kopā 12.

Kas ir tie profesionālie principi, kam jums ir svarīgi sekot?

K.L.: Laikam jau vietas konteksts. Lai jaunā arhitektūra iekļautos apkārtējā vidē.

R.L.: Tas, ko mēs vienmēr skatāmies, ir vietas konteksts, un lai vietā veidojas konkrēta sajūta. To nevar raksturot vārdos, bet, apskatot dzīvē, katrai vietai to var just. Sajūta arī nosaka virzienu, uz kuru ejam. Uzdevums nevar būt atrisināts tikai funkcionāli, vizuāli par to nedomājot vispār. Un tas nevar būt tikai vizuāli estētisks, nedomājot par to kas notiek iekšā, jo ēka dzīvo līdz ar cilvēku, kas tajā uzturas. Funkcionālais zonējums kopā ar arhitektūras veidolu dod atbildi uz jautājumu, kā ēku novietot konkrētajā zemesgabalā.

Jūs arī daudz uzmanības pievēršat apdares materiāliem.

R.L.: Materiāls pašā pamatā arī ir sajūta. Viena sajūta veidojas pieskaroties materiālam, otra ir vizuāla. Vizuāli materiāls veido detalizāciju.

K.L.: Tā ir sanācis, ka mēs strādājam diezgan detalizēti un, iespējams, tas nāk no interjeriem, jo ir pierasts strādāt ar katru puļķīti un tad arī konkursos nevar atļauties nepadomāt arī par tādām detaļām.

R.L.: Nevaram atļauties nepievērst uzmanību detaļām, jo tās jau arī veido arhitektūru un ir ļoti būtiskas, risinot arhitektūras uzdevumu. Detaļas rada cilvēka mēroga sajūtu.

K.L.: Savulaik konkursos pārsvarā varēja redzēt vīzijas un apjomus, bet materialitāte bija miglaina.

R.L.: Jo tā nebija atrisināta līdz galam.

Vai glītie apdares materiāli arī ir funkcionāli?
R.L.: Lielākoties.

K.L.: Šur tur arī ir uzstādījumi — piemēram, Ķemeros bija nolikumā uzrakstīts, ka viņi vēlas koka konstrukcijas. Bet tur tas arī ir iederīgi — Ķemeri, dabas parks. Ar Kosmosa centru ir sarežģīti, ka no pasūtītāju puses fundamentāla prasība visā ir ilgtspējība.

R.L.: Par Kosmosa centru runājot, mums likās interesanti paspēlēties — doma bija uztaisīt iekšējo kubiņu koka apjomā un uzlipināt tādu kā sietu apkārt, lai nakts laikā tas kubs būtu redzams cauri tam. Siets iedod asociācijas ar kosmosu.

K.L.: Konkursā varēja redzēt krasas atšķirības starp darbiem — viena daļa [arhitektu] projektēja kosmosa centru kā kosmosu. Arī no ārpuses bija dažādas formas atainotas. Mums likās, ka no ārpuses tai jābūt kā ēkai un jāŗeflektē ar vidi, bet “kosmosam” jābūt iekšā.

R.L.: Mēs arī kaut kādā ziņā iespaidojāmies no [Stenlija] Kubrika filmas Kosmiskā odiseja 2001, kur ir tas monolīts sākumā. Tā mēs ari nolikām to kubu — tā it kā tas būtu no kosmosa.

K.L.: Sākumā gribējās taisnstūrainu, izstieptu formu, tā nesanāca. Bet iespējams tomēr sanāks līdzīgāks Stenlija Kubrika monolītam, kad sāksies tālākā projektēšana. Ir idejas šo to pārveidot.

Tā ir interesanta atsauce ar to, ka tas monolīts ir līdz galam neizteikts, svešs, bet tajā pašā pievilcīgs. It kā draudīgs, bet varbūt arī potenciāli inteliģents.

R.L.: Kaut kā likās, ka tā vieta ir tāda, kur derētu kas tāds. Projekts arī jārealizē kārtās — tāpēc tur ir divi kubi. Sākotnēji bija ideja par vienu kubu, bet to nevarēja apvienot ar programmu, jo programmā bija nolikums, ka ir jābūt pirmajai kārtai un otrajai kārtai un vienā kubā uztaisīt abas kārtas bija nereāli. Beigās mēs sākām par to domāt kā par divām kārtām, un tad nolēmām ka sākumā ir viens kubs, un, ka tas mazākais kubs varētu reflektēt otru kubu. Tāpēc rezultātā arī ir divi kubi.

Jūs arī beigās paskaidrojāt, ka atsauce ir Kubrika monolītu?

K.L.: Nē, tā ir reference pašiem. Mēs gan nebijām vienīgie, kas par to iedomājās.

R.L.: Bet neviens cits darbs uz to konkrēti neatsaucās.

Vai filmas atstāj iespaidu uz jūsu daiļradi?

K.L.: Iespējams, jo filmas ir skatītas ļoti lielos daudzumos — īpaši klasika.

R.L.: Pēdējā laikā gan nesanāk. Mēs arī diezgan daudz skatāmies filmas par dabu, un tās rosina vēlmi braukt uz laukiem.

K.L.: Sevišķi dokumentālās, BBC filmas. To gan nav tik daudz, dažu gadu laikā mēs visas noskatījāmies (smaida).

Tātad jūsu arhitektūrā arī ir dabas ietekme?
R.L.: Droši vien. Ietekmē jau pilnīgi viss ar ko cilvēks saskarās.

Kur jums ir lauki?

K.L.: Parasti braucam uz Vecpiebalgu — pēdējā māja, ceļa galā.

R.L.: Tur tiešām ir idille, pilnīgs miers.

Kuru no projektiem mēs redzēsim realizētu dzīvē?
K.L.: Cerams jau, ka visus. Ķemeri top.

R.L.: Līgums ir noslēgts un mēs ar to strādājam.

K.L.: Kas attiecas uz Miera ielu, tad ceru, ka tā saskaņošanas process dažu mēnešu laikā pabeigsies. Tur ir neliela aizkavēšanās siltumtrases dēļ, bet būvniecība sāksies rudenī, vai nākamgad pavasarī. Valga top, skola būs ar stadionu, pie tā strādājam.

R.L.: Kosmoss arī šķiet sakustējies.

Vai Krāsotāju ielas ēka būs?

K.L.: Tas jau apstājās uzreiz un tur citi projektē, jo investori neuzticējās jauniem arhitektiem bez dzīvojamās mājas pieredzes un ar to arī tas beidzās.

Vai jūs, projektējot Igaunijā, jūtat atšķirības starp piegājienu tur un Latvijā?

R.L.: Pilnīgi noteikti (iesmejas).

K.L.: Valgā pilsētas arhitekti un visi kas ir iesaistīti, ir aktīvi domājoši un grib, lai ir forši un kvalitatīvi.

R.L.: Iesaistās, nāk pretim un ir ieinteresēti.

K.L.: Procedūras ir daudzreiz vienkāršākas nekā šeit. Būvniecību var uzsākt ļoti ātri, jo tehniskais projekts faktiski nav jāskaņo ar būvvaldi. Tas ir vairāk arhitekta, būvnieka un pasūtītāja interesēs.

R.L.: Katrā ziņā, tā ir ļoti interesanta pieredze. Mēs arī piesaistījām vietējos arhitektus ar ko sadarbojamies, jo skaidrs, ka savādāk nav iespējams notvert visas projektēšanas nianses citā valstī.

K.L.: Piemēram, pie vienas ielas skolas ēka iet 20 cm pāri sarkanajai līnijai. Latvijas gadījumā tas nebūtu iespējams — kā? Tā taču nedrīkst. Es par to situāciju informēju igauņu arhitektus, pašvaldības pārstāvjus. Bet viņi atbildēja, — nu labi, lai ir, tie taču tikai 20 cm, tie neko nemaina esošajā situācijā.

R.L.: Viņi skatās pēc būtības nevis burta. Bet, protams, no Valgas mēs nevaram spriest par visu Igauniju.

K.L.: Tallinā droši vien ir sarežģītāk, bet vismaz pagaidām Valgā viss ir ļoti patīkami.

Kas ir tas, ko jūs labprāt redzētu atvieglotu un uzlabotu Latvijas arhitektūras un būvniecības procesā?

K.L.: Droši vien vairāk komunikāciju un iedziļināšanās lietās.

R.L.: Nevis tikai virspusīgi paskatīties, kas ir rakstīts un kā katrs to varētu interpretēt, bet tomēr skatīties lietas pēc būtības, kā, piemēram, mums bija gadījumā ar terasi Vecrīgā.

K.L.: Kalēju ielā pie restorāna Trīs Vecrīgā ugunsdzēsēji šogad pasūtītājiem aizliedza terasi, jo brīvajā ielas daļā neieskaitīja pretējās puses gājēju ietvi. Divus gadus tā ozolkoka terase bija tur stāvējusi, bet šogad to pēkšņi vairs nevarēja uzstādīt. Taču beigās tomēr tai atļāva tur atrasties. Patīkami, ka [Rīgas Būvvaldes vadītājs Ingus] Vircava kungs iesaistījās un palīdzēja virzīt uz priekšu lietas un organizēt tikšanos ar attiecīgi piesaistītajām pusēm. Tad notika tikšanās ar iesaistītajiem uz vietas, un nolēma, ka tomēr tā var būt, tikai uz pusi īsāka citu iemeslu dēļ.

Ekonomikas ministrs pērn solīja, ka atvieglos būvniecības procesu, cita starpā mazinot administratīvo slogu.

R.L.: Es nezinu, vai kas ir atvieglots. Man šķiet, ka nē.

K.L.: Vismaz pagaidām tas nav pieredzēts.

Cik ātri Igaunijā var saskaņot būvniecības projektu?

K.L.: Igaunijā teorētiski var projektu saskaņot 2—3 mēnešos un tad sākt rakt bedri. Jo viņiem ir jāsaskaņo tikai minimālais sastāvs, kas gan ir mazliet detalizētāks kā mūsu būvprojekts minimālā sastāvā.

Jūs jūtat atšķirīgu pieeju arhitektūras un būvniecības procesam starp dažādām pašvaldībām? 

K.L.: Skaidrs, ka Rīgā ir epicentrs un attālinoties no tā ir mazāka birokrātija, kā arī mazāk iesaistīto cilvēku. Mazākās pašvaldībās ir vienkāršāk. Valgā, Igaunijā ir cita sistēma, un tā ir gadījies, ka tur viss liekas ļoti sakāroti un efektīgi. Bet mēs nevaram pateikt, kā ir, piemēram, Tallinā. Iespējams, tur arī ir sarežģītāk.

Vai starp jums profesionālajā dzīvē ir kāds lomu dalījums?

R.L.:  Droši vien, ka tas ir izveidojies.

K.L.: Man sanāk vairāk administrēt, Ritai vairāk radoši domāt. Man sanāk [labāk komunicēt] ar cilvēkiem un tamlīdzīgi, līdz ar to Rita ir vairāk pasargāta no līgumiem un visa tā pārējā (smaida).

R.L.: Es tajā visā ne pārāk jūtos (smaida) — es vairāk ar biroja komandu strādāju.

K.L.: Nepatika ir abiem, bet sanāk, ka mana nepatika pret menedžmentu ir mazāka…Prasās vēl trešo partneri. Tas iespējams kādreiz arī būs, jo, redzot ka darbinieki aug, gribās arī paņemt lielāku apjomu ar projektiem, bet vienā brīdī to vairs nespējam, jo nepietiek ar diviem cilvēkiem, kas vada to procesu.

R.L.: Mums pašiem vēl daudz ko mācīties. Mums vēl viss ir jauns.

Ņemot vērā, cik veiksmīgs jums ir bijis starts, vai jūtiet pasūtītāju palielinātu interesi?

K.L.: Skaidrs, ka parādās vairāk intereses — presē un tajā pašā Facebook, parādās arī cilvēki, kas ir kaut ko redzējuši no mūsu darītā un vēlas uzzināt ko vairāk. Ņemot vērā, ka pat neesam

kārtīgu mājaslapu uztaisījuši, tas nav slikti [mājaslapa īsi pēc intervijas tika atvērta — V.G.].

Runājot par pilsētvidi — ko jūsuprāt vajadzētu Rīgā uzlabot, kas ir vērtīgs, kas ir saglabājams? Kā ir strādāt pilsētā, kur ir tik daudz vēstures?

K.L.: Droši vien būtu jābūt lielākai pretimnākšanai no pašvaldības puses, ja runājam par veloceļiem un pieejamu vidi. Labi būtu, ja tā kārtīgi izvērtētu no dažādām sabiedrības grupām izskanējušās idejas, jo daudzas no tām ir ļoti labas un pilsētvidei tikai nāktu par labu. Droši vien būtu nepieciešama lielāka diskusija.

R.L.: Rīgas pilsētvide ir skaista un ja vecajām vērtībām tiktu pievērstu lielāka uzmanība, rekonstruējot ēkas, tad būtu labi. Ja nāk, kas jauns, tad tam nav jāatkārto vecais, bet ir jābūt modernam, vienlaikus respektējot vides kontekstu.

Jūs paši dodiet priekšroku dzīvot centrā?

R.L.: Mums patīk būt šajā vidē.

K.L.: Mums arī patīk, ka tur, kur atrodamies, ir pirmās ielas, kur var atstāt mašīnu par brīvu (smaida).

R.L.: Mašīna ir svarīgs jautājums, jo mums nepārtraukti ir jābrauc uz objektiem visā Latvijā un mēs nevaram iztikt bez auto. Tajā pašā laikā ir ļoti patīkami, ka, dzīvojot centrā, visur var tikt ar kājām.

Jums arī ir klienti, kas novērtē Rīgas centru, ne tā?

K.L.: Droši vien tādi tādus atrod.

R.L.: Mums nav bijuši klienti ar ko grūti saprasties.

Vai jūsu projekti nav šķituši pārāk dārgi, ņemot vērā jūsu uzmanību uz detaļām?

K.L.: Nē. Tas jau pašā sākumā top skaidrs uz kādu līmeni iet. Savukārt lielajos projektos ir pašvaldības un pasūtītāji nav konkrēti cilvēki. Tas attiecīgi uzliek lielāku atbildību mums pašiem.

Kā jūs izjūtat arhitektūras un būvniecības aktivitāti — kā stabilu vai pieaugošu? Vai tomēr tās ir par maz? Vai ir jūtamas investīcijas?

K.L.: Ir jūtama aktivitāte — man šķiet, ka daudz kas notiek.

Savā darbā to arī izjūtat?

R.L.: Cilvēki ir aktīvi. Konkursi notiek.

K.L.: Vairākos konkursos ir jūtams Eiropas līdzfinansējums. Protams, jautājums ir, kas būs pēc diviem gadiem, kad šī nauda beigsies. Kad paskatās iepirkumos, tad pašvaldības lielā masā ar to vien strādā.

Kādos arhitektūras segmentos vai pie kādiem pasūtījumiem jūs strādājat vislabprātāk? Pie kāda veida arhitektūras?

K.L.: Ja kādam vajadzētu debesskrāpi, mēs arī pie tā varētu strādāt (iesmejas).

R.L.: Man šķiet, ka ir patīkami strādāt, kad jūti, ka pretējā puse ir ieinteresēta, lai projekts izdotos un taptu, lai tam cilvēkam gribētos to uztaisīt forši. Gan ārtelpu, gan interjeru — ja, protams, ir tāda iespēja. Man šķiet, ka svarīgs nav noteikts segments, bet cilvēks, kam ir interese attīstīt un darīt.

K.L.: Tas tā notiek ar Miera ielu — pasūtītājam ir interese darīt un uztaisīt skaistu un kvalitatīvu ēku, un viņš ir gatavs iet cauri visam procesam, protams, saprāta robežās.

R.L.: Man ir ļoti patīkami tajā brīdī, kad pretējais cilvēks ir ieinteresēts, kad ar viņu ir kontakts. Kad tu saproti, ko viņš grib un, kad viņš saprot uz ko mēs ejam. Bet mums laikam citādāk nav bijis. Vismaz es īsti neatceros, ka tā nebūtu bijis.

Ko jūs domājiet par mūsdienu arhitektūru Rīgā? Vai tā ir veiksmīga?

K.L.: Es domāju, ka jā. Katrs gadsimts atstāj savu uzslāņojumu.

Vai ir kādi labi piemēri? Droši vien ir grūti runāt par kolēģiem?

K.L.: Nav vismaz ļoti slikti piemēri.

R.L.: Kaut vai viens labs piemērs ir Motormuzejs, kur sanāk diezgan bieži braukt pēdējā laikā ar dēlu. Pilsētvide pamazām jau diezgan laba veidojas.

K.L.: Man personīgi patīk [Andra] Kronberga māja pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Tāpat arī Jaunromāna un Ābeles ķieģeļu ēka Vecrīgā. Ir cita lieta, kas jāņem vērā — proti, viens ir tas, kā ēku ir iecerējis arhitekts, bet otrs — kā to realizē. Bieži vien autors, iespējams, ir saķēris galvu par to, kā pasūtītājs to ir realizējis. Tāpēc ne vienmēr var pārmest, — redz, ko tu tur uzprojektēji. Būvējot objektu, arhitekts ne vienmēr visu var ietekmēt un saglābt situāciju, ja kas aiziet greizi.

Vai tad nav autoruzraudzība?
R.L.: Mazām ēkām ne vienmēr pasūtītāji saprot tās nepieciešamību, bet paši pārsvarā cenšamies, lai objekts tiek novests līdz galam un nepaliek pusceļā.

K.L.: Visādi jau var būt — arī lielajām ēkām, piemēram, būvnieks pēkšņi atved kādu citu materiālu, kas ir daudz lētāks, un pasūtītājam tomēr sāk mainīties domas un sāk izdarīt spiedienu, kas galu beigās kompromisa rezultātā varbūt tomēr nav labākais risinājums.

Vai jūs jūtat paaudžu atšķirības arhitektūrā?

R.L.: Tā īsti nē.

K.L.: Var runāt, ka atšķīrās sistēmas, kas ietvēra dažādu paaudžu arhitektus, bet manuprāt paaudzes arhitektūrā nav, jo visiem ir jāmācās, jāattīstās un jāizprot jauni risinājumi. Un tā mēs visi ejam uz priekšu.

Bet kā ir jauniem arhitektiem ielauzties tirgū?

R.L.: Konkurss ir viens no paņēmieniem.

Kā saprotu, tad pasūtītāji ļoti skatās uz pieredzi?
K.L.: Protams, bet to arī var saprast. Mēs ieguldām ļoti daudz laika izpētē un risinājumos. Protams, ir lietas, ko neesam zinājuši iepriekš, un attīstot projektus, tas rada mazas izmaiņas. Bet kopumā nav tā, ka jauni arhitekti noteikti nevar atrisināt, bet pieredzējušiem viss notiek bez jebkādas aizķeršanās.

Latvijā droši vien projektu bieži vērtē pēc zemākās cenas, ne tā?

R.L.: Tie ir iepirkumi, un tas ir kaut kas nedaudz savādāks. Iepirkums ir, kad piedāvājums ir cena, nevis projekts. Mēs jau piedalāmies metu konkursos un tajos izvērtē ideju.

K.L.: Zemākās cenas principu var arī saprast, jo pēc kādiem tad kritērijiem noteiksi izdevīgāko piedāvājumu?

R.L.: Pēc kvalitatīvajiem kritērijiem.

K.L.: Vienīgi jāsaka, ka no kolēģiem dzirdam par iepirkumiem, kuros uzvar piedāvājumi par neiespējami zemām cenām. Tāpēc nesaprotu, kādēļ pašvaldības nepakonsultējas, piemēram, ar Latvijas Arhitektu savienību par to, kāda būtu normāla projektēšanas cena par attiecīgajiem objektiem. Tas, starp citu, notika Valgas skolas gadījumā, kur organizētāji noskaidroja, kāda būtu normāla projektēšanas cena par šādu objektu un tādu arī noteica metu konkursā. Ja ir zemāka par novērtēto, tad kaut kas nav kārtībā. Tiesa, sekojošā gada laikā Igaunijā bija noticis būvniecības bums un, kad sākām saņemt piedāvājumus no igauņus inženieriem, tad izrādījās, ka sākotnējā cena tomēr bija par mazu. Tad notika sarunas un pašvaldība palielināja budžetu.

Vai Valga bija jūsu pirmais ārzemju konkurss?

K.L.: Jā, šovasar ir mērķis vēl pamēģināt — visticamāk Igaunijā.

Kādēļ tieši Igaunijā?

R.L.: Mums patīk (smejas).

K.L.: Aizbraucot uz Tallinu vai Tartu, patīkami redzēt, ka tur ir sakarīgi, atvērti, brīvi un priecīgi cilvēki. Tartu centriņš ir labi sakārtots — var redzēt, ka tur cilvēki vēlas radīt kvalitatīvu pilsētvidi.

Kā jūs salīdzinātu Igaunijas un Latvijas jaunās arhitektūras vidi?

R.L.: Igaunijā nebaidās eksperimentēt. Latvijā cilvēkus vairāk cenšas ielikt rāmjos, Igaunijā viņi ir atvērtāki. Tā ir mūsu personīgā sajūta — es nevaru pateikt, vai tā ir objektīva.

K.L.: Varbūt viņu finanšu iespējas ir lielākas, grūti pateikt.

R.L.: Bet vizuāli ir tāda sajūta.

Kādas ir jūsu iedvesmas arhitektūrā?

K.L.: Konkrētas laikam nav.

R.L.: Jā, es arī nevaru minēt konkrētas.

K.L.: Es pieļauju, ka tās vairāk ir tās sajūtas — piemēram, no dabas, vai filmām.

R.L.: Protams, ka, esot kādā citā valstī, mēs skatāmies arhitektūru, bet visvairāk tiešām iedvesmojamies sajūtu līmenī.

Kā jūs nonācāt pie arhitektūras?

R.L.: Sarežģīts jautājums. Man vienkārši patika vide apkārt. Tad es kaut kad skolas laikā padomāju, ka tā lieta, ko es varētu darīt, ir vides veidošana. Bet es vairāk iedomājos, ka es veidošu interjerus, vai telpu apkārt cilvēkam. Taču arhitektūra, līdzīgi kā interjers, jau ir tā pati telpa cilvēkam, vienīgi lielākā mērogā. Gadu arī pamācījos ainavu arhitektūru, tā nebija mans lauciņš, un es sajutu, ka mani velk citā virzienā. Šobrīd es nevarētu teikt, ka varētu darīt ko citu, jo man ļoti patīk tas ar ko mēs strādājam.

K.L.: Man vecāki ir mākslinieki — tēvs rotu un māte tērpu māksliniece. Es līdz 9. klasei domāju, ka pats arī būšu rotu mākslinieks. Man nebija tās labākās atzīmes, īpaši matemātikā. Un tad pēkšņi 9. klasē aptvēru, ka visu var saprast. Pēc tam visādi varianti gāja cauri galvai — fiziķis, ekonomists, režisors, un tad 12. klasē kā viena no versijām uzpeldēja arhitektūra un izdevās iestāties. Interese par arhitektūru droši vien veidojās, sākot tuvāk vērot dabu un apkārtni. Bet pārliecība, ka arhitektūra tiešām ir tā lieta, ko darīt, man laikam nāca pēc Zobārstniecības [klīnikas] projekta. Kad tu uzcel pirmo ēku un redzi, ka sanāk. Tad saproti, ka tā varētu būt pareizā izvēle.

R.L.: Jau pirmajā kursā, sākot strādāt šajā profesijā, man patika tas, kas tur veidojās. Tikai tad daudz ko vēl nespēju saprast.

Vai jums ir ko teikt par Latvijas arhitektūras izglītības sistēmu?

R.L.: Grūti kaut ko teikt, tādēļ, ka pa lielam — man vismaz tāda sajūta, daudz iemācījos tieši strādājot.

K.L.: Vienmēr jau var būt labāk (smaida). Jā, mēs sākām strādāt jau pirmajā kursā.

R.L.: Protams, universitātes priekšmeti un uzdevumi jau kopumā attīsta cilvēku. Man gan šķiet, ka students tomēr vairāk iemācās, strādājot konkrētajā profesijā.

K.L.: Un tas ir mazliet bīstami, jo var jau trāpīties dažādās vietās — vienas ir vairāk radošas, citas ne tik.

R.L.: Tāpēc ir ļoti būtiski pareizi izvēlēties vietu, kur strādāt.

Kur jūs strādājāt sākumā?

R.L.: Es sāku stādāt pie Ilzes Liepiņas, tad pie Reiņa Liepiņa Sudraba arhitektūrā un tad pie Zanes Teteres Open AD.

K.L.: Es pašā sākumā pie Uģa Šēnberga un tad arī pie Zanes [Teteres].

R.L.: No turienes daudz kas aizgūts (smaida).

Arī viņai ir izteikta materialitātes sajūta.

K.L.: Tur, protams, iemācījāmies, kas ir interjers.

Un arī jūsu ēkas, līdzīgi kā viņas, ir mākslinieciski augstvērtīgas.

R.L.: Mēs ļoti pievēršam uzmanību detaļām un proporcijām.

K.L.: Bet būtiskākais ir funkcija. Atrisināt līdz pēdējam to.

Vai jūs jūtat ekoloģisko elementu, ilgtspējas, enerģētisko apsvērumu ienākšanu arhitektūrā, vai nē?

K.L.: Mēs paši projektu sākumā to izvērtējam, bet tas arī izriet no pasūtītāja finansiālajām iespējām, jo šie risinājumi bieži vien prasa ieguldījumu. Bet tik daudz, cik mēs varam izdarīt no arhitektūras viedokļa — novietojums, logu proporcijas, noēnojums un tamlīdzīgi, to mēs ņemam vērā un ieviešam visos projektos.

R.L.: Ilgtspēja ir pareizs virziens, kurā iet gan videi, gan cilvēcei, gan indivīdam — sajūtu līmenī, elpojot un dzīvojot.

K.L.: Protams, daudz ko nosaka arī pats zemesgabals. Mums ir mājas projekts zemesgabalā ar stāvu nogāzi pret ezeru uz ziemeļu pusi. Galvenais skaistais skats ir pret ziemeļiem un attiecīgi šajā virzienā būs lieli logi, lai redzētu ezeru, kas nav tas labākais no energoefektivitātes perspektīvas.

R.L.: Tas vienmēr ir izvērtējams jautājums — nevar stingri pateikt, ka vajag tikai tā un ne savādāk. Vide, cilvēks un viss pārējais rada attiecīgos apstākļus.

Runājot par Ķemeriem — vai jūsu projektam ir kāda sasaiste ar Eižena Laubes projektēto sanatoriju?

R.L.: Tas, ko mēs izvērtējām [Laubes projektā], ir ritms. To mēs paņēmām no viņa fasādēm, jo tās ir ļoti ritmiskas — logi atkārtojas, dalījums, un tamlīdzīgi. Un izveidojām garu fasādi kā Laubes sanatorijai. Attiecīgi sajūtas nāca no turienes.

K.L.: Arī mums ir nosvērta fasāde — tās ir konceptuālās ietekmes.

Teritorijas ir blakus viena otrai, ne tā?

K.L.: Otrā ielas pusē.

Kas tagad notiek ar sanatoriju?

R.L.: Šķiet, ka viss ir apstājies, vismaz uz brīdi.

K.L.: Bet it kā kaut kas notikšot. Es pieļauju [ka attīstot Dabas Tūrisma centru] arī būs motivācija un stimuls kaut ko darīt.

Vai Miera un Šarlotes ielas stūra ēkai ir atsauce uz maiznīcas ēku, kas agrāk atradās tās iecerētajā vietā?

R.L.: Es personīgi to ēku neesmu dzīvē nekad redzējusi, tikai attēlos, jo neesmu no Rīgas.

K.L.: Tai, atšķirībā no mūsu projekta, bija taisni stūri.

R.L.: Iemesls, kādēļ mūsu projektētajai ēkai ir noapaļotais stūris, ir tāpēc, ka arī šobrīd krustojumā jau divu citu ēku stūri ir apaļi — un tā ir atsauce uz šiem stūriem.

Arī uz kara laikā sagrautās Miera/Brīvības ielas stūra ēkas apaļo stūri?

K.L.: Jā, arī uz to — lai arī jaunais projekts, kas iecerēts konkrētajā vietā, ir ar taisnu stūri.

Jūs domājat Anda Sīļa projektu no pirmskrīzes laika?

K.L.: Jā.

Jūs kādos konkursos uz centra ēkām šobrīd piedalāties?

R.L.: Nē.

K.L.: Tikai domājam — gribētos jau, bet ir pārāk daudz esošo projektu.

Ir kādi konkrēti konkursi, kuros gribētos piedalīties?
K.L.: Protams. Domājām par cirka [atjaunošanas] konkursu…bet diez vai. (V.G. — Lauder Architects gan izvēlējās piedalīties Salaspils bērnudārza jaunbūves konkursā, kur ieguva 3.vietu)

R.L.: Pagaidām jātiek galā ar to, kas jau ir sakrājies.

K.L.: Gan Miera iela jāpabeidz, gan Valga nāk uz beigām, gan Ķemeri palēnām kustās. Jātiek galā ar sasēto (smaida).