Rīgas pilsētas Arhitekta kolēģijas 24. sēdē

Pilsētas arhitekta 24. sēdē, kas notika 20. septembrī, tika apspriesti trīs visai interesanti un paliela mēroga projekti — kvartāla apbūves komplekss Brīvības ielā pie Gaisa tilta un Lielajiem kapiem, ēka Imantā, Kleistu un Slokas ielas stūrī, kā arī kvartāls Mūkusalā.

Jāatzīst, jau vairāk kā gadu samērā regulāri apmeklējot pilsētas arhitekta kolēģijas sēdes, man tomēr arvien nav skaidra šīs institūcijas jēga un būtība. No vienas puses tā ir vēl viena birokrātiska institūcija, kurā stingrus un skaidrus noteikumus aizstāj slēgta lēmēju grupa. No otras — nekādu īpašu pilnvaru viņiem nav. Un tomēr tā ir vieta, kurā gudrākie un amatos esošie kolēģi pamāca mazāk veiksmīgos un prasmīgos, dodot tēvišķīgus padomus projektu uzlabošanā, kā arī piešķirot atlaides atsevišķu noteikumu pārkāpšanā. Šoreiz visi aplūkotie projekti bija posmā, kad vēl nav izsniegts Arhitektūras plānošanas uzdevums, tātad stadijā, kad vēl nevar runāt par pilnīgi skaidrām detaļām, taču — ir lielākas iespējas iespaidot projekta risinājumus.

Jaunums šajā sēdē bija Jānis Domburs. Nezinu gan, vai viņš tajā piedalījās kolēģa vai padomdevēja statusā. Ir skaidrs, ka Domburs ir izcils politisko debašu vadītājs, tāpat, pieļauju, viņš varētu būt arī ļoti labs diskusijas vadītājs sarunā par pilsētai nozīmīgām problēmām tādā diskusijā, kur piedalītos ne tikai arhitekti, bet plašāks speciālistu loks un pilsētas iedzīvotāji. Tomēr kā spriedējs arhitektu kolēģijā viņš likās pilnīgi neatbilstošs un nav saprotams, kāpēc viņam šāda loma iedalīta. Iespējams, lai kuplinātu kompāniju ar populāriem cilvēkiem. Kaut gan — runājot par vienu no projektiem, viņš aizskāra būtisku jautājumu. Tas viņam izdevās nejauši, domājot ko mazliet citu. Taču šis jautājums ir nopietns un atbildes nākotnes miglā tītas, lai kāds uz to varētu atbildēt šādā sēdē.

Arca Noae

Kā pirmais tika aplūkots Arhja arhitektu Arņa Kleinberga un Jāņa Zvejnieka projektētais komplekss Brīvības ielā, blakus Gaisa tiltam un Lielajiem kapiem. Tā ir Rīgas vēsturiskā centra mala, dzelzceļa loka tiešā tuvumā. Apkārtējo apbūvi veido dažādas mazvērtīgas ēkas, ko projekta teritorijā paredzēts pilnībā nojaukt.

Iecerēto kompleksu veido četras ēkas, kas kopā aizņem 12,8 tūkst. m² teritoriju. Jo lielākā no būvēm, faktiski, ir vesela kvartāla izmērā (8,5 tūkst. m²). Arca Noae laikam tāpēc, ka gan galvenā ēka, gan pārējās ir kā šķirsts, uz kura uzsēdināti vēl dzīvokļu un viesnīcas apjomi. Par zemē iegrimušu kuģi vai šķirstu patiesībā var saukt visu jauno teritoriju, jo tā ir kā milzīgā platforma, 3 pazemes stāvi, no kuriem virs zemes izbīdās minēti četri apjomi. Jaunajam kvartālam cauri, no Brīvības ielas uz Lielajiem kapiem izvijas gājēju ieliņa.

Kolēģija vienojās, ka viesnīca uz stūra ir atbilstoša šai vietai, tāpat arī laba doma ir gājēju ieliņa. Gandrīz visi vērtētāji atzina, ka lielākais projekta trūkums ir pārtrauktā Etnas iela. Ja tā turpinātos līdz Mazajai Klijānu ielai, projekts iegūtu saprātīgu un racionālāku cirkulācijas shēmu, kā arī telpiski uzsvērtu centru — abu ielu krustojumā.

Kolēģijas domas nedaudz dalījās jautājumā par atkāpi no Brīvības ielas sarkanās līnijas. Tāpat izskanēja arī šaubas par to, vai ēkas daļā pie lielajiem kapiem nepieciešams veikals. Lielāks ieguvums būtu no dzīvokļu ēkām. Šobrīd projekts tiek mainīts, ņemot vērā kolēģijas arhitektu iebildes.

Ēka Slokas ielā 181

Slokas iela ir savdabīga iela. Šobrīd tā sākas pie Uzvaras bulvāra, ejot ar loku garām Āgenskalnam, Iļģuciemam un Nordeķiem, cauri Imantai, tālāk, kļūstot par vienvirziena šoseju, nonāk līdz Babītei un Rīgas apvedceļam. Vietām, kā Iļguciema apkārtnē, Slokas ielā saglabājušas vecas divstāvu mājas vēl no tiem laikiem, kad tā bija ceļš uz Kurzemi. Taču, paejot no ielas nost, redzama pavisam cita, daudz jaunāka apbūve. Savukārt Imantā tā vietām pārvēršas par gājēju ielu, bet kopumā atgādina visai anonīmu mikrorajona iekšējo ielu, tādu, kā visas pārējās, jo nekas no vēsturiskās apbūves ap to saglabājies nav.

Jaunā ēka iecerēta Imantā, vietā, kur krustojas Slokas un Kleistu iela, kādreizējās Dammes muižas pļavās. Šobrīd tas ir lauks Kleistu ielas vienā pusē, starp 2 stāvu veikalu un sarkanajām ķieģeļu augstceltnēm Anniņmuižas bulvārī. Lauka vidū — 7 stāvus augstā Lattelecom ēka. Projekta autore ir Vita Rauhvargere, kura kopā ar Zani Kalinku 80.gado radīja sarkanās ķieģeļu augstceltnes Imantas vidū.

Iecerētā ēka ir pakavveidīgs apjoms, kas veido no trim pusēm noslēgtu perimetrālu kvartālu, iekšpusē atstājot Lattelecom ēku. Mājas austrumu un rietumu spārni pilnībā atvēlēti dzīvokļiem, bet Ziemeļu daļa, gar Sloka sielu — viesnīcai, paredzot arī bērnudārzu pirmajā stāvā, ar logiem pret pagalmu.

Jaunās ēkas plānojumā un veidolā ir sajūtams zināms Berlīnes IBA piesitiens vai arī — atsauce uz 20.—30.gadu sarkanās Vīnes sociālo mājokļu blokiem. Vai arī, kas vēl būtiskāk, uz Osvalda Tīlmaņa pilsētas blokēku J.Asara ielā.

Visas šīs ēkas, atšķirībā no Rīgas padomju laiku mikrorajoniem, raksturo skaidri nodalīta ielas publiskā telpa un paliels kopējs iekšpagalms. Imantas gadījumā pagalmu tomēr krietni traucē tā vidū esošā ēka.

Tomēr mulsinošs ir ēkas augstums. Normatīvi atļaujot šajā vietā 7—9 stāvu apbūvi, bet īpašnieki un autori pamanās izmantot populāro «plus trīsdesmitpiecu procentu» formulu, iegūstot 9—12 stāvus. Līdz ar to ēka ir 12 stāvu siena, kas tikai rietumu pusē ir 9 stāvu augsta. Uz to gan iebilda tikai viens no kolēģijas — kādreizējais Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris.

Izskanēja atsevišķi iebildumi par fasādēm, sevišķi par monotono viesnīcas fasādi. Tomēr šai posmā, kas nav pat vēl skiču projekta stadija, ir visai neatbilstoši spriest par detaļām. Apkaimes iedzīvotājs Andis Sīlis vairākkārt pauda vēlmi redzēt šeit kaut ko laikmetīgāku.

Interesanta replika atskanēja no J.Dombura puses — vai kolēģija skatot šodienas projektus padomju laika mikrorajonos uzskata par labo stilu turpināt padomju laika apbūvi vai tomēr meklēt izaicinājumu kaut ko mainīt. No vairāku turpmāk runājošo arhitektu sacītā varēja nojaust, ka tiem šis projekts nešķiet gana revolucionārs, tāds, kas mainītu Imantu.

Andris Kronbergs šo jautājumu pagrieza mazliet savādāk, vaicājot autorei, vai viņa redz, ko vajadzētu ar šādiem rajoniem darīt turpmāk? Ko darīt ar šiem padomju laika mikrorajoniem nākotnē — tas, protams, ir drīzāk retorisks jautājums un nevienam uz to atbildes īsti nav. Kaut arī pilsētai un arī valstij par to jādomā būtu daudz.

Domāju, ka Vitas Rauhvargeres projektētā ēka nav tā sliktākā atbilde uz to. Viesnīca un bērnudārzs māju dara tikai labāku. Pirmajā stāvā Kleistu ielas pusē arī varēja nebūt dzīvokļi, bet kas cits, ja ne gluži veikali, tad kāds cits, un apkaime tikai iegūtu. Katrā ziņā, šāda ēka Imantu dara krietni urbānāku, nekā tie dzīvojamie torņi, ko Kleistu ielas galā projektē Arhitektonika.

Burusala

Projekts ir turpinājums Mūkuslas konkursam, kurā par uzvarētājiem tika atzīts gan Uģa Šēnberga biroja priekšlikums, gan Briseles arhitektu biroja 51N4E darbs.

Sākumā laikam katrs vēlējies turpināt un realizēt savu projektu, līdz īpašnieki pierunājuši sadarboties. Šobrīd topošais it kā ir abu kopdarbs. Uģis Šēnbergs viņam raksturīgajā mākslinieciski haotiskajā manierē pārstāstīja galvenās idejas, ka šobrīd arī vēl nav ieguvuša likumīga projekta statusu.

Lai arī jaunajā plānojumā var nojaust abu autoru idejas, vienlaikus pavirši uzlūkojot jauno piedāvājumu, ir sajūta, ka tas ir stipri vien haotiskāks, nekā bija sākotnējie projekti. Gan Šēnberga, gan 51N4E konkursa projektos bija nojaušama kāda skaidrība, ārtelpu un apjomu hierarhija. Šobrīd to nojaust ir grūti. Tās laukumu un skvēru virkne, kas raksturoja beļģu projektu ir pazudusi. Tomēr saglabāts ir paraboliskās formas laukums, kas pāri Mūkusalas ielai nonāk līdz Daugavas krastam. Ir saglabāts arī kanāls, kas savienotu Kīleveina grāvi un Daugavu.

Uzstājoties autors no kolēģijas vēlējās atbildes uz 2 jautājumiem — par augstceltnēm un ūdensmalu izmantošanu. Abos konkursa projektos bija iezīmētas 18 stāvu augstas ēkas, kaut ar pilsētas normatīvajos dokumentos šeit atļauti paaugstinājumi līdz 9 stāviem. Pilsētas arhitekta kolēģi un padomnieki tik droši par augstceltņu pieļaušanu šeit nebija, atstājot uz nākotni. Jautājumā par ūdensmalu izmantošanu Andis Sīlis aicināja pilsētu nākt pretī un dot zaļo gaismu šādam projektam, pieļaujot daudz intensīvāku un dažādāku ūdensmalu izmantošanu, ļaujot apbūvēt ar dzīvokļiem un birojiem, pamatojot to, ka šis kanāls, atšķirībā no citām Rīgas vietām, būtu mākslīga ūdenstilpe. Andris Kronbergs arī atzina, ka tas varētu būt labs izaicinājums un iespēja pilsētai izveidot laukumu pie ūdens, vienlaikus bilstot, ka šādai publiskai ārtelpai nepieciešama arī kāda nozīmīga publiska celtne, kas darbotos kā enkura objekts.