Rīgas centra attīstība

Vērojumi pēc semināra par pēckara arhitektūras mantojumu.

Š.g. 20.novembrī notika seminārs Pēckara arhitektūras mantojums. Rīgas Rātslaukuma apkārtnes detālā plānojuma koncepcijas, kuru rīkoja pilsētas Attīstības departaments un Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija sadarbībā ar Rīgas biroju.


Lai gan semināra norisei nācās sekot vienīgi pēc publikācijām preses izdevumos, pamanīju vairākas interesantas tendences: 


Tā, piemēram, vēl aizvien dzīvas ir koncepcijas, kas sludina, ka Vecrīgas pilsētbūvnieciskās vēstures augstākais un atzīstamākais punkts ir vienīgi vācu birģeriskās apbūves pieminekļi kā Melngalvju nams u.tml., bet mūsdienu nesenās vēstures patiesākie liecinieki kā Okupācijas muzejs, brīvi interpretējami vai pat nojaucami (A.Holcmanis u.c.).


Šīs koncepcijas aizstāvji par aksiomu pieņem, ka arhitektūras objektus var diezgan brīvi pārkomponēt, bīdīt, mēģināt miksēt., kā to redzam, piemēram, Rīgas dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas (?) projektā gadījumā ar pārvietoto pulksteņa torni, arī priekšlikumos bīdīt un kombinēt Okupācijas muzeju un Latviešu strēlnieku pieminekli.


Tādējādi tiek pazaudēta arhitektūras kā kultūrvēsturiskas parādības jēga, un arhitektūras objekts tiek aplūkots vienīgi kā abstraktas būvmākslas darinājums — glīta lietiņa bez piesaistes savai vietai, laikam un kontekstam, kuru pieļaujams novietot jebkurā, aplūkošanai ērtā vietā.


Bet tas būtu: 1. vispārējas neizpratnes apliecinājums par autorības jēgu arhitektūrā, ignorējot katras ēkas kā mākslas objekta rašanās procesa vides kontekstuālo aspektu. 2. Arī novēršanās no savas pagātnes — mēģinājums atbrīvoties no varbūt neglītākiem, bet patiesiem vaibstiem pilsētas un visas tautas vēstures sejā. Mēģinājums savu pagātni rediģēt, izskaistināt, estetizēt.


Ja vadītos pēc augšminētās doktrīnas, Berlīnē nebūtu Fostera rekonstruētās Reihstāga ēkas! Vai tas kaut ko izsaka?


Kopumā jāsaka, ka Rīgas pilsēta, savos centienos uzsākt apzinātu un plānveidīgāku centra zonas attīstību, vēl nav formulējusi vispārīgu un pietiekami universālu plāna izstrādāšanas koncepciju. Nevis tikai lēmumu par atbildīgo personu vai institūciju, bet tieši koncepciju — arhitektoniski māksliniecisko doktrīnu, uz kuras pamata projektēsanas darbus varētu pasūtīt. Tā vietā pagaidām vēl izplatītas tādas parādības, kā atsevišķi pieņemti lēmumi par muzeja ēkas nojaukšanu, Strēlnieku laukums atzīts par apbūvējamu teritoriju u.tml.


Seminārs varētu būt uzskatāms par soli attīstības un sakārtotības virzienā, un varam cerēt, ka arī Rīgā pienāks laiks, kad pilsētas Centra zonas attīstības plāns ne tikai būs sākts izstrādāt, bet pirms tam būs arī tikusi formulēta, apspriesta un nodefinēta visaptveroša tā izstrādāšanas arhitektoniskā un kultūrvēsturiskā koncepcija.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000