Rīgas Laika saruna: Arhitekts uz Piena Ceļa

Par augstāko izglītību arhitektūrā sarunājas arhitekti Mihails Bogomoļnijs (Izraēla), Austris Mailītis, Vladimirs Neilands, arhitektu skolas МАРШ (Maskava, Krievija) dibinātājs un rektors Jevgeņijs Ass un Arnis Rītups. Raksts pārpublicēts no žurnāla Rīgas Laiks 2019. gada  novembra numura.

Arhitekts uz Piena Ceļa

Arnis Rītups: Kāpēc ir svarīgi izglītot arhitektus? Kāpēc vajag izglītot arhitektus? Varbūt lai datorprogrammas ražo projektus un celtnieki būvē ēkas un nekāda arhitektūras izglītība nemaz nav nepieciešama?
Jevgeņijs Ass: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsāk no paša sākuma. Kas ir arhitekts? Ko īsti izglītot? Un pēc tam – kāpēc izglītot? Šis ir visneskaidrākais jautājums: kas mūsdienās vispār ir arhitekts? Kādām prasmēm un zināšanām jābūt viņa rīcībā, lai viņu varētu saukt par arhitektu?
Rītups: Vai ir kādas orientējošas atbildes, ko jūs varētu…?
Ass: Nu, manuprāt, uz šo jautājumu ir sarežģīti atbildēt tieši tā iemesla dēļ, ar ko tu iesāki, jo izskatās, ka tuvākajā nākotnē dators varēs pilnībā aizstāt arhitektu kā skiču un pat projektu ražotāju. Un nākamais šīs diskusijas pavērsiens varētu būt šāds: vai mums vispār vajag paturēt šo profesionālo arhitektu? Vai arī mēs pieskaņosimies civilizācijas attīstībai, kas notiek datorizācijas virzienā, un aizmirsīsim par arhitektūru tradicionālajā nozīmē? Es nezinu, kādas ir datorprogrammu iespējas, taču zinu, kas pašlaik, kad dators var izdarīt gandrīz visu un vajag tikai daudzmaz precīzi formulēt galarezultātu, notiek lielajos birojos.
Rītups: Labi, tu uzdevi jautājumu par arhitekta lomu datoru pārvaldītā pasaulē. Varbūt ar to arī sāksim.
Ass: Pabeidzot domu: dibinādams savu skolu, МАРШ, es precīzi zināju, ko domāju par arhitekta lomu un viņa pienākumiem pret sabiedrību. Arhitekts ir atbildīgs par kaut ko tādu, ko grūti aprakstīt vārdos, bet ko var dēvēt par “esības poētiku”.

Austris Mailītis: Manuprāt, tas, kā datoriem vēl nav, un nezinu, vai būs nākotnē, ir radītspēja un iztēle. Šīs īpašības vēl joprojām piemīt tikai arhitektam.
Rītups: Un kam vajadzīga iztēle un radītspēja? Varbūt mums vienkārši vajag funkcionālas būves dažādiem mērķiem.
Mailītis: Nu jā, varbūt. Tomēr es domāju, ka cilvēkam ir savas vajadzības – ne tikai fiziskās, bet arī mentālās, garīgās vajadzības. Mēs jau nedzīvojam tikai fiziskā pasaulē; ar prātu un dvēseli mēs dzīvojam arī metafiziskā pasaulē.
Rītups: Un ēkas ir ne tikai fiziski, bet arī metafiziski objekti?
Mailītis: Mēs dzīvojam vidē, un vidi mēs uztveram ne tikai fiziski, bet arī metafiziski, mentāli, garīgi… Citiem vārdiem sakot, mēs vidi uztveram kā simbolisku telpu. Laikam cilvēki ir vienīgās būtnes, kas dzīvo ne tikai fiziskā telpā – fiziskā telpā dzīvo arī baktērijas –, bet arī simboliskā telpā. Un arhitekts, manuprāt, ir tas, kurš strādā ar visiem šiem telpas aspektiem.
Rītups: Vladimir, kas ir arhitekts? Kādas ir arhitekta funkcijas?
Vladimirs Neilands: (Sarunu turpina krieviski.) Nu, šis jautājums – kas īsti ir arhitektūra un kas ir arhitekts – mūsdienu izglītībai nav īpaši svarīgs. Jo tā vispār ir feiks.
Rītups: Kas ir feiks?
Neilands: Mūsdienu augstākajai izglītībai arhitektūrā nav nekā kopīga ar to, ko es uzskatu par arhitektūru.
Rītups: Nu tad liec kārtis galdā un paskaidro, ko tu ar to domā.
Neilands: Lai saruna būtu konstruktīva, šobrīd varbūt nav jēgas spraukties iekšā ar kaut kādiem radikāliem…
Rītups: Tu jau iespraucies ar radikāliem…
Neilands: Es atvainojos.
Rītups: Neatvainojies! Izvērs! Kāpēc tu uzskati, ka augstākajai izglītībai arhitektūrā nav nekā kopīga ar to, ko tu uzskati par arhitektūru?
Neilands: Tāpēc, ka mūsdienu arhitekta izglītība vispār tika radīta mākslīgi. Pirms tam tā bija vienkārši daļa no universālās mākslas izglītības. Cilvēks ar mākslinieka izglītību varēja pievērsties glezniecībai, tēlniecībai, scenogrāfijai, rakstīt sonetus un, ja vajadzēja, arī uzskicēt kādu ēku. Tā bija vienota kultūras daļa. Bet tagad tas ir bizness. Tās ir tehniskās skolas, kurās var uzzināt, kā izbīdīt lielus projektus, kā attīstīt teritorijas, kā slaukt līdzekļus – budžeta, Eiropas, vienalga kādus. Nekādu saistību ar arhitektūru es tur nesaskatu.
Rītups: Miša, kāda ir tava izejas pozīcija?
Mihails Bogomoļnijs: Kad es sāku par to domāt, man jānošķir arhitektūra no projektēšanas. Un man šķiet, ka mūsdienās datorizācija noved līdz galējībai tieši projektēšanas situāciju – jo projektēšana jau sākotnēji prasa noteiktu analītiskumu un precizitāti, un pārdomātu rezultātu. Savukārt arhitektūra man ir nodarbošanās ar nejaušību, ar nenoteiktību, kas piemīt cilvēka eksistencei pasaulē. Un, ja arhitektūra ar to nodarbojas – un arhitektūrai ar to ir jānodarbojas –, tad mēs, man liekas, atrodamies ļoti labā laika momentā, kurā datori rada tādu situāciju, kas liek jautāt: bet tu, arhitekt, – kam tu esi vajadzīgs?

Rītups: Kam mums, datoriem, esi vajadzīgs tu, arhitekts?
Bogomoļnijs: Jā.
Rītups: Labi, lai savienotu šīs četraspozīcijas… Jevgeņijs ieviesa arhitekta poētisko atbildību. Austris ieviesa simbolisko līmeni, kurā pastāv cilvēks un ēka. Vladimirs ieviesa mākslinieka tēlu.
Neilands: Amatnieka.
Rītups: Labi, amatnieka – kura iemaņās ietilpa arī spēja radīt ēkas zīmējumu. Un Mihails ieviesa nejaušību. Šo kategoriju es saprotu vismazāk – kā arhitektūra ir saistīta ar nejaušību? Vai te vispār ir kaut kāda kopaina? Jevgeņij, vai tev pie šī galda veidojas kopaina?
Ass: Man liekas, pat ļoti veidojas, jo darbība, kuru es saucu par poētisku, ir mākslinieciska, proti, tās pamatā ir noteikta intuīcija, pirmām kārtām mākslinieciska. Tā ir darbība, kas ietver – ne obligāti, tomēr ietver – metafizisko komponenti, par kuru runāja Austris. Un, bez šaubām, dzeja – kā teicis Mandelštams, tā nav “pusdieva untums, bet parasta namdara alkatīgais acumērs”. Šai ziņā tā ļoti lielā mērā ir amatnieka prakse. Un nejaušība tā ir tik lielā mērā, cik dzīve vispār ir neparedzama. Bet kāpēc es neatlaidīgi pieminu poētismu? No vienas puses, skaidrs, ka tas saistās ar Heidegeru un Helderlīnu, jā? Cilvēks dzīvo dzejiski, proti, darbīgs, kreatīvs cilvēks…
Rītups: Cilvēks, kurš rada.
Ass: Cilvēks, kurš rada, jā, kurš dzīvo šajā radīšanas telpā. Un šajā ziņā arhitektūra man ļoti cieši saistās ar dzejas praksi, proti, ar tēlainu konstrukciju radīšanu no tiem pašiem vārdiem, kurus citi izmanto tikai avīžrakstu cepšanai. Valodai, lūk, piemīt šāda lieliska spēja – vienu un to pašu vārdu komplektu, ko lieto vienkāršu konstatāciju izteikšanai, pārvērst jaudīgās tēlainās konstrukcijās. Un tāpēc manā skolā būtiska programmas sastāvdaļa ir prakse radīt jēgas un kaut kādu saturu no tā paša, no kā citi taisa, nu…
Rītups: Paga, to es nesaprotu. Pirmkārt, jēgu radīšana. Kāds tam sakars ar arhitektūru, kāds sakars ar ēkām?
Ass: Nu pagaidi, visām ēkām, visiem telpiskajiem notikumiem piemīt zināmas jēgas. Bet jēga kā sense of being [1].
Rītups: Pieņemsim. Man vispār ir dziļi nesaprotama krievu valodas spēja vārdu “jēga” lietot daudzskaitlī. Citās valodās tas ir gandrīz neiespējami.
Ass: Piekrītu. Tas tiešām ir savā ziņā metaforisks šī vārda izmantojums, taču piedod man to.
Neilands: Lai gan vispār tas ir ļoti precīzs. Es domāju par jēgām arhitektūrā. Labi, es atkal sevi apliecinu kā pilnīgu reakcionāru, bet, teiksim, pēc Raskina arhitektūrā neviens nav radījis neko tādu, kas man būtu saprotams un pieņemams. Sākot ar uzupurēšanos un beidzot ar daiļumu vai atmiņu. Ja mēs nesaprotam, ko nozīmē uzupurēšanās arhitektūrā, tad mēs šādu jēgu svītrojam. Un, ja mēs to svītrojam, tad pēc Raskina iznāk, ka arhitektūras vairs nav: bez zināmas uzupurēšanās nekāda arhitektūra nevar notikt.

Bogomoļnijs: Kad jūs sakāt “uzupurēšanās” – kāpēc šis jēdziens, termins, stāvoklis ir svarīgs?
Neilands: Tā ir absolūti personiska iesaiste tajā, ko tu dari, dodot labāko, ko vari dot. Tu faktiski upurē ne tikai laiku, ne tikai veselību, tu būtībā…
Rītups: Upurē sevi.
Neilands: Sevi, jā. Un otra upurēšanās puse savukārt attiecas uz pasūtītāju, uz to, kam tu to dari. Ja mēs esam profesionāļi, mēs strādājam kādam. Reti paši sev. Un tāpēc ir jāprasa, lai šī uzupurēšanās notiktu arī no otras puses. Ne tikai ieguldot līdzekļus, bet… Ja viduslaikos cēla, teiksim, katedrāli, viņi faktiski atdeva labāko, kas viņiem bija. Nevarēja teikt: klau, ietaupīsim, pamatus ieliksim no lētāka materiāla. Nē. Tā būtu zaimošana. Tā arī ir uzupurēšanās jēga: mēs atdodam labāko.

Rītups: Tu piedāvā Raskina un viņa “Septiņu gaismekļu” prizmu. Es gribētu, lai Jevgeņijs to sastatītu ar savu izpratni par arhitekta darbības jēgu.
Ass: Es ļoti cienu Raskinu un viņa grāmatas man ir mīļas, tomēr nevaru sacīt, ka arhitektūras teorijā viņš man būtu galvenā figūra. Man būtu grūti minēt kādu viņa paradigmu, kuru varētu droši izmantot izglītības procesā vai praktiskajā arhitekta darbībā. Īstenībā šābrīža situācijas paradokss ir tas, ka šī paradigma visu laiku pārtop. Tieši tāpēc skolā, kuru esmu izveidojis un vadu, atslēgvārds ir rethinking [2]. Mēs visu laiku atrodamies rethinking procesā, jo viss, kas notiek apkārt, visa šī neiedomājami sarežģītā kustība – kulturālā, ekonomiskā, materiālā, sociālā un tā joprojām… Nav nevienas stingras koncepcijas, kuru mēs varētu izmantot šī procesa aprakstīšanai, un vēl jo mazāk – iespēju uz to kaut kā viennozīmīgi reaģēt. Tieši tāpēc mūsdienu izglītības procesā būtiskākā tēma ir rethinking. Tajā iekļaujas arī rethinking Ruskin [3], piemēram, paldies par ideju. Vai Raskinu, viņa gaumes īpatnības mūsdienās vispār var izmantot praktiskajā arhitekta darbībā? Tas man šķiet ļoti interesants jautājums. Bet, runājot par jēgu, mūsu izejas punkts ir tas, ka arhitektūrai vispār ir jēga. Saproti? Tāpēc ka…
Neilands: Jēgai ir jābūt – pēc definīcijas.
Ass: Nu jā, kaut kā tā. Vienu kursu, kuru esmu pasniedzis savā skolā, sauca Rethinking Building [4]. Jo: kas ir building? Vai building vienmēr ir arī piece of architecture [5]? Vai arī building ir tāda būve, kurai piemīt kaut kādas īpašības, taču nav obligāti jābūt ar kaut kādu arhitektonisku vērtību? Turklāt ir ēkas, kuras… Nu, es nosacīti minēšu kaut kādus lauku šķūņus Latvijā, celtus no laukakmeņiem, kuriem varbūt nepiemīt nekādas īpašas iezīmes, taču piemīt neticama arhitektoniska vērtība. Jā? Kad mēs runājam par poētiku, mēs sakām, ka arhitektūras poētikā ietilpst neskaitāmi daudz aspektu – materialitāte, materiāla poētika, konstrukcijas poētika…
Neilands: Spēka poētika.
Ass: Gaismas poētika, kustības, trajektorijas poētika – tas viss veido zināmu poētisko līdzekļu arsenālu, kas (turpina angliski) padara ēku jēdzīgu tieši ar tiem parametriem, ar kuriem jūs izskaidrojat, kam arhitektūra domāta. Arhitektūrā galvenais ir tāds kā garīgs komforts, ja vēlaties, vai…
Neilands: Garīgs komforts?
Ass: Jā. Nu, tai nav obligāti jābūt komfortablai. Tā var būt arī provocējoša.
Rītups: Es te jaušu spriedzi starp vismaz diviem viedokļiem. Vladimiram Raskins ir kaut kas līdzīgs standarta paradigmai, kas ļauj viņam saprast, kas ir arhitektūra. Jevgeņijam savukārt nav vienas vienīgas paradigmas, vienas vienīgas koncepcijas: visas koncepcijas vajag no jauna pārdomāt, pārskatīt. Austri, kāda ir tava pozīcija attiecībā uz šīm abām galējībām?
Mailītis: Es varētu piekrist jums abiem. Es vados no tā, ka pasaule ir pilna ar dažādām iespējām. Paradigmas var mainīt, taču, lai uzbūvētu izglītības programmu arhitektūras studentiem, man jāieliek kārtīgi, izturīgi pamati.

Rītups: Un kādu pamatu tu esi izvēlējies?
Mailītis: Es it kā jau mēģināju to izklāstīt savā atbildē uz pirmo jautājumu: es uzskatu, ka mēs dzīvojam gan fiziskā, gan…
Rītups: Fiziskā, metafiziskā, garīgā un negarīgā – bet tās ir…
Mailītis: Bet arhitektiem ir jāreaģē uz šīm cilvēku vajadzībām tai nozīmē, ka…
Rītups: Jāreaģē uz to, ka cilvēki ir arī metafiziskas būtnes.
Mailītis: Tieši tā. Kad viņi strādā ar telpu, kad viņi rada vai atsvaidzina priekšstatus par telpu vai kādu vietu, viņiem, manuprāt, jādomā par visiem šiem aspektiem: garīgo, fizisko, metafizisko. Šī ir tā ideja, kas man kalpo par izejas punktu domāšanai par iespējamu arhitektūras nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. Un varbūt es pieminētu arī paradigmu – un tā ir sena Rietumu paradigma –, ka arhitektūra ir māksla.
Rītups: Arhitektūra ir māksla. Bet ne tai izpratnē, kurā Vladimirs to dēvē par prasmi.
Mailītis: Nu, definīcijas mainās. Ja paraugāmies vēsturē, tad kādreiz amatniecība, zinātne un māksla bija vienotas, tās visas ietilpa mākslas jēdzienā. Tagad tās pastāv atsevišķi, tomēr joprojām dažkārt ir ļoti tuvas. Tāpēc es domāju, ka arhitektūrai var pieiet visādi: kā mākslai, kā amatniecībai vai kā dizainam.
Rītups: (Sarunu turpina krieviski.) Te it kā iezīmējas trīs pozīcijas. Jevgeņijs postulē jēdzienu pārskatīšanu. Vladimirs ierosina atgriezties pie pirmavota… Nē? Tad pasaki pats.
Neilands: Tas ir pamats, taču, pats par sevi saprotams, ir pagājuši 150 gadi, un to vajag pārskatīt. Katram pašam jāpārskata šie pamatpostulāti un jāizlemj, vai tie joprojām ir aktuāli vai arī bez tiem var iztikt.
Rītups: Varbūt jau uzradušies citi.
Neilands: Jā, varbūt uzradušies pavisam citi. Varbūt ir pat kaitīgi turēties pie šīs vecās paradigmas elementiem. Bet tad arī vajag sev pateikt, ko mēs zaudējam un ko iegūstam, atsacīdamies no kaut kā. Jo, iegūstot kaut ko jaunu, mēs kaut ko zaudējam. Tagad, piemēram, uzskata, ka nav politkorekti par argumentu izmantot spēku. Bet visa vēsturiskā arhitektūra turas uz spēka prioritātes. Arhitektūra ir spēka demonstrācija. Vienmēr ir tāda bijusi. Ja mēs tagad runājam par to, ka nav politkorekti mūsdienu pasaulē izmantot spēku par argumentu, jāpārskata arhitektūras pamatu pamati.
Ass: Lai cik tas būtu paradoksāli, mūsdienu arhitektūra, it īpaši dārga arhitektūra, pirmām kārtām ir spēka – finanšu spēka – demonstrācija. Bet te, protams, ir nianses. Jo Villa Rotonda spēks un Gherkin spēks Londonā ir divi dažādi spēki. Taču Fostera spēks mūsdienu pasaulē diemžēl ir lielāks nekā Pallādio spēks. Tāpēc ar šīm definīcijām jābūt ļoti uzmanīgiem. Es liktu priekšā no jauna pārdomāt pašu spēka ideju.
Rītups: Miša, ja tev būtu jāizglīto arhitekti, ar ko tu nodarbotos, kas būtu tavs izejas punkts?
Bogomoļnijs: Es jau arī nodarbojos ar izglītību, un es izeju no tā, kas man jāuzbūvē. Lūk, pie manis pirmoreiz atnāk cilvēki. Nav svarīgi, vai viņi pirms tam ir vai nav mācījušies. Es primāri saprotu, ka man viņiem jāuzbūvē šī sava sense of being atrašanas pieredze pasaulē, ikvienam tāda ir, jo viņš taču ir nogājis kaut kādu savu cilvēcisko ceļu. Man jāuzbūvē, lai cilvēks sāktu to atrast, kaut kā sāktu izvērst ar noteiktu vingrinājumu palīdzību, ar noteiktas metodoloģijas palīdzību, lai viņš caur sense of being sāktu šo pasauli interpretēt.
Rītups: Bet kā tas saistīts ar jebkādu arhitektūras izpratni? Es tavā izklāstā neredzu arhitektūru. Nu, es daudz kur neredzu arhitektūru. Varbūt paskaidro!
Bogomoļnijs: Es teicu – izvērst. Man liekas, te ir līdzīgi kā ar rethinking. Man rethinking ir uzdevums. Man nav uzdevuma nokļūt pie rezultāta un pateikt: ā, šis bija tas, ko mēs meklējām! Man rethinking tad arī ir process, tā tad arī ir būtība. Un tas man jāiemāca: rethinking. Māka to katru reizi paveikt no jauna, jo tas ir mežonīgs darbs. Arhitektūrā ir viena vienkārša lieta – tas, ka arhitektūra vienmēr nodarbojas ar kādu konkrētu vietu. Lūk, šajā vietā uzrodas cilvēks, turklāt viņš uzrodas jau ar domu, ka viņam šajā vietā kaut kas jāizdara – kaut kas jāuzceļ. Un man liekas, šis stāvoklis no cilvēka prasa kaut kādu pavēršanos. Pavēršanos ne jau uzreiz pret to vietu – pavēršanos vispirms pret sevi.
Rītups: Un kur ir arhitektūra?
Bogomoļnijs: Tur starpā, starp tevi un vietu. Šīs vietas interpretācija, būtībā sevis interpretācija, kāds tu esi šajā vietā uzradies, – tā arī manā skatījumā ir saucama par arhitektūru.
Neilands: Es gribētu mazliet iespraukties pa vidu.
Rītups: Jā, lūdzu, iespraucies!
Neilands: Visas šīs pārskatīšanas, sevis atklāšanas, pavēršanās pret sevi un vietu – tas ir klātpieliktais. Kam? Galvenais mērķis taču ir kaut ko uzcelt. Es vispār esmu praktisks cilvēks un jebkuru uzdevumu uztveru kā reālu: lūk, jāatrod risinājums kaut kādai vajadzībai. Kādam vajag kaut ko uzcelt – tātad vajag. Un, raugoties šādi, var uzcelt arī, pārāk nemežģījot prātu ar globālo procesu pārskatīšanu. Var uzcelt mazu šķūnīti un tajā darīt kaut ko labu dzīvei. Cita lieta, ja uzrodas klients vai pasūtītājs, vai tu pats sev kaut ko dari, tad tu sāc sev uzdot šos jautājumus – ē, kāpēc? Kā tam jāpiedalās kopējā procesā, kā tam jāreaģē uz vietu? Vai šī vieta šim mērķim ir pareiza vai nepareiza? Čupām visādu praktisku uzdevumu. Es tos uzskatu par praktiskiem, jo rezultātā tie kļūst par kaut ko materiālu. Un jebkurš šāds jautājums, ja tas rod atbildi materiālā, tas jau nāk tikai par labu.
Rītups: Bet, kad tu saki, ka esi praktisks cilvēks, tu taču nenoliedz, ka arhitektūrā pastāv arī teorētiskā daļa.
Neilands: Protams.
Rītups: Starp citu, teorijas un prakses savstarpējo attiecību problemātika arhitektūras iekšienē – vai tas izglītības procesā ir aktuāli, vai arī varbūt ir kaut kas tāds, kas šo dihotomiju atceļ?
Ass: Es te mazliet precizēšu. Arhitektūras teorija ir pavisam cits stāsts. Tā ir patstāvīga disciplīna, tai nav jābūt tieši saistītai ar arhitektūru. Tas, par ko runā Miša, nav teorija. Tā ir zināma metodika, ar kuras palīdzību var izvērst, nu, projektēšanas domāšanu, jā? Taču par teoriju nav slikti zināt. Ir daudz teorētiķu, kuri labi apraksta arhitektūru. Un tas ir interesanti, tas ietekmē rethinking, taču tam nav noteikti jāietekmē projektēšana. Bija tādi padomju maldi, ka teorijai jāapkalpo praktiskā arhitektūra, ka tai jāsagatavo kaut kāda bāze, lai tad padomju arhitekts pareizi projektētu. Bija pat Arhitektūras teorijas institūts.
Neilands: Viņi tur darīja labas lietas, starp citu, tekstus tulkoja…
Ass: (Sarunu turpina angliski.) Jā, un ir labi, ka šīs grāmatas ir pieejamas, ir labi tās apkopot hrestomātijā studentiem. Tas ir absolūti nepieciešams. Kādas grāmatas studentiem jālasa? Tikai arhitektūras teorija un vēsture? Nē. Manā hrestomātijā ir daudz grāmatu, kuras nemaz nav par arhitektūru, no Džona Keidža līdz Taņidzaki.
Rītups: “In Praise of Shadows” [6].
Ass: Jā, vai Italo Kalvīno. Lasīt “Neredzamās pilsētas” ir svarīgāk nekā izlasīt kaut kādas teorētiskas grāmatas par arhitektūru. Bet tavs jautājums bija: kā teorija piedalās arhitektūras procesā. Tas ir ļoti svarīgi, jo visa 20. gadsimta arhitektūras skola balstījās Bauhaus un ВХУТЕМАС izstrādātajā propedeitikā. Tie ir ļoti stingri kompozīcijas likumi: kā radīt labu arhitektūru. Un es domāju, ka mums vispirms jāaizmirst šī modernistiskā propedeitika. Mums jāpārskata formveide, jāizstrādā pilnīgi jaunas formveides koncepcijas. Tās var būt klasiskas, tās var būt no jebkurienes…
Neilands: Piedošanu – tradicionālas, nevis klasiskas.
Ass: Labs ir, lai būtu tradicionālas. Mums, piemēram, šogad viena studija ir pilnībā veltīta tautas arhitektūrai – ieskaitot arī apkures veidus un visu pārējo. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi atgriezties pie kaut kādas tādas formveides, kas 20. gadsimtā tika pilnīgi aizmirsta.
Rītups: (Sarunu turpina krieviski.) Vai pēc šiem stingrajiem Bauhaus noteikumiem arhitektūrā ir uzradušies kādi jauni noteikumi?
Ass: Jā, jā. Piemēram, Vīnes arhitektūras akadēmija COOP HIM-MEL-B(L)AU. Viņu propedeitikas pamats ir neparedzami žesti.
Rītups: Tas ir kā?
Ass: Nu tā – viņi tur švīkājas, švīkājas, švīkājas, līdz galu galā no tā var kaut ko uztaisīt. Tas ir, piemēram, Volfa D. Priksa projektēšanas pamatprincips – ka projektēšana notiek, nepakļaujoties prāta kontrolei. Tu kaut ko dari, un pēc tam no tā kaut kas iznāk. Apmēram tāpat strādā Franks Gērijs. Viņam savas skolas nav, bet SCI-Arc, šī skola Franka Gērija ietekmē, strādā aptuveni tajā pašā stihijā, nejaušības stihijā.
Mailītis: (Sarunu turpina angliski.) Jaunie ekspresionisti?
Ass: Nosaukums nav galvenais. Ja vēlaties, varam to saukt par jauno ekspresionismu. Mums skolā bija Erika Ouena Mosa lekcija, un viņš rādīja, kā tapis viens no viņa projektiem: viņš lūdzis visus sava biroja darbiniekus savākt atkritumus, un šos atkritumus viņi salikuši maisos. Pēc tam viņi šos polietilēna maisus auklās sakāruši pa visu ateljē. Pēc tam safotografējuši šos maisus ar visādiem mēsliem iekšā. Un tad uztaisījuši šo mēslu kolāžu uz vienas lapas. Un beigās tas kļuvis par projektu. Lūk, tā. Tas, protams, ir kaut kas pilnīgi pretējs Bauhaus propedeitikai.
Rītups: Austri, kādus arhitektu izglītības modeļus tu esi apsvēris, domājot par iespējamo arhitektūras nodaļu Mākslas akadēmijā?
Mailītis: Es pakāpšos solīti atpakaļ. Mēs runājām par dažādām paradigmām izglītībā, un es pieminēju – un jūs pieminējāt – Rietumu tradīciju, kurā ir divu veidu arhitektūras fakultātes. Ir tādas, kuras vairāk koncentrējas uz tehnoloģisko pieeju un inovāciju meklējumiem. Šādu fakultāšu ir daudz, un tās parasti atrodas tehniskajās universitātēs. No otras puses, ir arhitektūras fakultātes, kas atrodas mākslas akadēmijās, un tajās, manuprāt, galvenā ir pārdomāšana vai radīšana, vai pārradīšana, un tajās tiek meklētas atbildes uz tādiem jautājumiem kā: kāpēc celt? Ko mēs ceļam? Vajadzīgas abas šīs pieejas. Latvijā mums bija Arhitektūras fakultāte Latvijas Universitātē, tā pastāvēja līdz 50. vai 60. gadiem. Tad to slēdza, bet pēc protestiem no jauna izveidoja Tehniskajā universitātē. Tādējādi padomju laikā mēs lielākoties centāmies atbildēt uz jautājumu: kācelt?
Rītups: Uzmanības centrā bija tehnoloģiskā puse un amata prasme.
Mailītis: Jā. Manuprāt, mums vajadzīgas abas šīs tradīcijas, un tāpēc ir šī ideja izveidot arhitektūras nodaļu LMA. Kāds ir mūsu mērķis? Mūsu mērķis ir konceptuāli, radoši domāt par arhitektu un apmācīt nākamos arhitektus radītspējai, ēku veidošanai. Mēs vēlamies arī kaut kādā mērā attīstīt viņos amata prasmes, tomēr galvenais mērķis ir attīstīt spēju domāt konceptuāli. Jo Latvijā ir spēcīgi tehniķi, taču, lai turpinātu pārradīt mūsu kultūru, ir nepieciešami radoši un domājoši arhitekti. Mēs plānojam, ka fakultātē darbosies darbnīcu (studio) sistēma; katru darbnīcu vadīs cits pasniedzējs, un katra darbnīca, kā mēs esam iecerējuši, varētu strādāt ar nedaudz atšķirīgu pieeju, izmantojot atšķirīgas metodes.
Rītups: Ja daudz laika tiks atvēlēts konceptuālai domāšanai, studenti neapgūs amata prasmes. Tie būs tehniskajā ziņā vāji arhitekti. Vai nepastāv šāda problēma?

Mailītis: Mūsdienu arhitektūra ir komandas darbs. Var sanākt kopā divi cilvēki: viens var dot kaut kādu impulsu vai ideju, otrs var palīdzēt ar savām tehniskajām zināšanām. Darba dalīšana ir tīri laba lieta.
Ass: Esmu mazliet pārsteigts: tas, ko kolēģi sacīja, īstenībā ir diezgan elementāras lietas. Biju domājis, ka dzirdēšu kaut ko radikālāku. Bet no mana viedokļa ir labi, ka jūsu programmas centrā ir humanitārais aspekts. Manuprāt, ir būtiski uzsvērt, ka visa tā tehnisko zināšanu apguve, kas pēdējo simt gadu laikā bija nepieciešama arhitektūras izglītībai, mūsdienās absolūti nav vajadzīga.
Rītups: Kāpēc nav?
Ass: Kas mūsdienu pasaulē jāprot arhitektam? Viņam jāprot uzdot īstos jautājumus īstajiem speciālistiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ir ļoti maz arhitektu, kuri spēj pienācīgi aprēķināt sijas pretestības momentu. Tas viņiem nekad nav bijis jādara. Taču jābūt apjausmai, kā sija strādā. Un, kad viņam šī apjausma ir, viņam jādodas pie attiecīgā speciālista: vai jūs varat man to aprēķināt? Taču viss turas uz šī ļoti spēcīgā humanitārā pamata. Ka tas tiek darīts kaut kāda noteikta iemesla pēc. Un tas laikam ir pats interesantākais jautājums – jautājums par citu. Arhitekts – un citi. Jo mēs strādājam šiem citiem, bet kaut kādā ziņā viņus ienīstam. Lielākā daļa arhitektu savus klientus ienīst. Ir tāda slavena anekdote par ievērojamo krievu arhitektu Žoltovski. Viņš uzcēlis ļoti skaistu ēku netālu no Kremļa, skaistu Pallādio tipa ēku. Un kāds žurnālists viņam jautājis: “Kā jūs jūtaties, pabeidzis šo ēku?” Viņš atbildējis: “Es uzcēlu tik skaistu ēku, bet viņi ieradās un sāka tajā dzīvot.” Tāpēc arhitekti savas ēkas vienmēr fotografē bez cilvēkiem. Jo cilvēki arhitektūru sabojā. Tātad ir jautājums par citu, un tas arhitektam ir ārkārtīgi svarīgs. Padomju laikā to sauca par labu dāvanu, ko maskavieši un pilsētas viesi saņēmuši vai nu uz Jauno gadu, vai kādiem citiem svētkiem.
Rītups: Tā labā dāvana ir jauna ēka?
Ass: Jā, jauna ēka ir laba dāvana – un tas ir nepareizi. Taču ko es gribu teikt – ka galvenais ir atbildība sabiedrības priekšā. Un tāpēc ir ļoti svarīgi iesaistīt studentus sabiedrības dzīvē, lai viņi saprastu, kāda ir šī politiskā un sociālā telpa, kurā viņi dzīvo. Lielākā daļa studentu to nesaprot. Tātad, pirmkārt, tehniskā atbildība. Otrkārt, sociālā atbildība. Un, treškārt, izglītības uzbūve kopumā. Manā skolā mēs izdarījām kaut ko ļoti vienkāršu, tā ir absolūti primitīva shēma. Mums arhitektu izglītībā ir četri pamatmoduļi. Pirmais ir radošā darbnīca. To vada pasniedzējs, kurš šai darbnīcai dod noteiktu ievirzi. Studenti katru gadu maina darbnīcu un strādā ar dažādiem pasniedzējiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai viņi nesekotu vienai ideoloģijai. Otrs – humanitārais modulis. Kulturoloģija, kritika, teorija, vēsture, sociālās zinības – visas šīs lietas. Trešais modulis ir inženierzinības: kā strādā mūsdienīga ēka? Un ceturtais ir prakse, profesionālā prakse: kā būt arhitektam? Kā strādāt birojā? Kā sastrādāties ar cilvēkiem? Kā komunicēt ar klientiem, ar kolēģiem?
Rītups: Jevgeņij, šī ir skaidra struktūra, taču tava reakcija uz Austra sacīto bija, ka tas nav pietiekami radikāli.
Ass: Nav. Jo es… Tas, ko mēs gaidām no jaunās Latvijas arhitektu skolas, ir jaunas, spožas idejas. Nodibināt Latvijā jaunu arhitektūras skolu – tas ir vēsturisks notikums, kaut kas tāds notiek reizi simt gados. Manuprāt, jums šajā jaunajā skolā jāienes svaigas, neparastas idejas, jums jārada kaut kāds sprādziens. Piedodiet! Vai es drīkstu tā teikt? Manuprāt, jūs esat daudz labākā situācijā, nekā bijām un vēl joprojām esam mēs, jo jūs neesat privātskola, jūs esat valsts skola. Tas nozīmē, ka jums nav jādomā par finansēm. Viena no mūsu problēmām katru gadu ir izdzīvošana.
Bogomoļnijs: Tā ir labāk, jo tā ir eksistenciāla situācija.
Ass: (Smejas.) Protams, tas atbrīvo adrenalīnu.
Mailītis: Es negribu taisnoties, bet mans nolūks nebija nākt klajā ar manifestu. Es kaut kādā ziņā mēģināju strukturēt pastāvošo situāciju un paskaidrot, kur mēs atrodamies.
Rītups: Mums kaut kā jātiek līdz kopsavilkumam. Es nesen jautāju kādam mūsu arhitektūras pasniedzējam: kas ir galvenais, ko tu centies iemācīt? Viņš atbildēja: būtībā es mēģinu studentiem iemācīt tikai vienu lietu.
Ass: Vienu lietu?
Rītups: Jā. Domāt. Kas ir tā viena galvenā lieta, ko jūs mācītu nākamajiem arhitektiem?
Neilands: (Sarunu turpina krieviski.) Es uzskatu, ka visa šobrīd sniegtā izglītība ir bulšita kultūras sastāvdaļa. Uzskatu, ka arhitektūra nav savienojama ar celtniecību kā komercdarbību. Un pati arhitektūra… Ja arhitektiem vispār kaut ko mācīt, tad mācīt viņus kā humanitāri izglītotus cilvēkus. Kā cilvēkus, kuri ne tikai domā – pēc idejas visiem jādomā –, bet arī ar ievirzi, ka viņi kaut ko saprot no tektonikas, ir pazīstami ar arhitektūras vēsturi, ar arhitektūras teoriju, izprot cilvēka vispārējās vajadzības utt. Un nevis kā projektētājus, kuri strādā būvindustrijas labā, bet kā pilsoņu konsultantus. Un jebkādai arhitekta darbībai jābūt izslēgtai no licencēšanas. Tās ir tādas pašas jebkura cilvēka neatņemamās tiesības kā ēst, kakāt un vienkārši dzīvot. Tev vajag kaut ko uzcelt – pasauksi konsultantu, un jūs kopā kaut ko izdarīsiet. Un, izdarījuši kaut ko sev, jūs iekļausieties sabiedriskajā, urbānajā vai rurālajā telpā un būsiet daļa no tās. Un nevajag nekādas speciālas koncepcijas. Ja kāds ir noskaņots trakoti konceptuāli un jūtas kā mākslinieks, kuram par varas makti vajag ienest kaut ko neredzētu, kurš ir brīvs no korporatīvajiem pienākumiem, – nu, Dieva dēļ! Kuram tas aizliegts? Bet patlaban būvindustrija ir tik ļoti atdalīta no cilvēka, ka nav pat jēgas viņam uz ielas jautāt, patīk vai nepatīk: viņi par to nospļaujas. Viņi nesaprot un negrib zināt. Ja no arhitektūras tiek izsvītrots tās humānistiskais komponents, pats galvenais, tad nekādas arhitektūras vispār nav.
Rītups: Saki man tā: pie tevis atnāk jaunietis un lūdz, lai tu viņam iemāci arhitekta domāšanu. Kas būtu galvenais, ko tu viņam vēlētos…
Neilands: Novēro. Novēro. Mācies no tā, kas ir. No dabas, no tradīcijām. Atrodi, kas tev patīk, kam tu vēlies veltīt savu dzīvi. Viss.
Rītups: Miša, kas, pēc tavām domām, ir galvenais, ko arhitektu izglītībā vajag nodot skolniekam?
Bogomoļnijs: (Ilgi klusē.) Nezinu.
Ass: Starp citu, laba atbilde.
Rītups: Jā, es arī neprotestēju.
Bogomoļnijs: Viss, par ko šeit tika runāts, jau arī ir mēģinājums kaut kā notvert šo galveno. Vārdu sakot – nezinu. Es centos.
Mailītis: (Sarunu turpina angliski.) Man atslēgvārds ir “radīt”. Tas ietver arī domāšanu.
Rītups: Tātad tu vēlētos nodot tālāk spēju vai vēlēšanos radīt?
Mailītis: Spēja radīt cilvēkiem droši vien ir dabas dota. Taču ir iespēja vingrināties šajā jomā un to izkopt.
Bogomoļnijs: (Sarunu turpina krieviski.) Es pateikšu, kāpēc man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.
Rītups: Jā. Pasaki.
Bogomoļnijs: Es studēju Izraēlā; tur nebija neviena studenta, jaunāka par 21 gadu, bet gandrīz visiem, kas nāca uz arhitektiem, jau bija ap 30. Kad nāk studēt arhitektūru 18–17 gadu vecumā, viņi būtībā nāk pieaugt. Mans skolotājs teica: par arhitektu kļūst, nu, kādu 50 gadu vecumā. Es nodomāju, ka tas ir tāds dzejisks izteiciens, taču tagad jūtu, ka tā arī ir. Jūtu, ka tikai tagad sāku kaut ko saprast. Taču pirms kādiem 15 gadiem es sapratu daudz vairāk.
Rītups: (Smejas.)
Neilands: 19. gadsimtā 32 gadi bija standarta vecums, kad viņi beidza apceļot Itāliju un sāka kādā kantorī nodarboties ar reālu celtniecību. Bet, ja vienā vārdā, – ja Austrim tas ir vārds “radīt”, tad es teiktu “palīdzēt”. Arhitekts ir tas, kurš palīdz līdzpilsoņiem sevi organizēt, nu, labāk, nekā viņi spētu paši saviem spēkiem.
Rītups: Tas ir, palīdz veidot dzīves formu.
Neilands: Jā, jā. Ja viņš ir arhitekts, viņa pienākums ir palīdzēt cilvēkiem – tāpat kā ārsts palīdz. Cilvēks grib mājiņu, grib skaistu istabu, grib dārziņu. Palīdzēšu, ja jau zinu, kā to darīt. Un viss.
Ass: Kad es veidoju skolu, uzreiz tika pieteikti trīs vārdi, kuri definē…
Rītups: Jūtošu, domājošu, atbildīgu arhitektu audzināšana.
Ass: Jā! Jūtīgums nozīmē spēju tvert pasauli visā tās pilnībā. Tā ir acu, smadzeņu izmazgāšana: iemācīt cilvēku redzēt kaut ko varbūt pat reizēm neredzamu, bet kas veido šīs pasaules būtību. Domājošs – par to jau tika runāts. Arhitektam ir jādomā, turklāt jādomā ļoti nopietni. Atbildība. Līdztekus Mišas sacītajam izglītībā ir vēl kāda svarīga sastāvdaļa – atbildības sajūtas veidošana, tādas sapratnes veidošana, ka vienalga, vai tu kādam taisi dārziņu vai istabu, tu esi par to atbildīgs. Jo konsultēšana jau neuzliek nekādu pienākumu.
Neilands: Ja tā ir konsultācija bez naudas, un kā vēl uzliek!
Ass: Nu, tu tur kaut ko ieteici; tev noticēja vai nenoticēja; izdarīja tā, neizdarīja. Bet atbildība… Es saviem studentiem saku: paturiet prātā, ka pa šo līniju tavā rasējumā reiz ies cilvēks. Tas ir tavas atbildības mērs – cilvēku priekšā, sabiedrības priekšā, manis pēc kosmosa priekšā. Manā koncepcijā arhitektūra ir kosmiska parādība. Tā vienmēr ir iesaistīšanās…
Neilands: Pasaules ēkā.
Ass: Pasaules ēkas veidošanā, jā. Jo, lūk, gulēja akmens – un pēkšņi tā vietā uzrodas kaut kāds šķūnis vai katedrāle, un tā jau kļūst par daļu ne tikai no šī ciema vai pilsētas, bet arī par daļu no visas pasaules ēkas, no visa Piena Ceļa utt.
Rītups: Nu skaisti. Ar to arī varētu beigt, ja vien man nebūtu glupa paraduma atcerēties visādas vecas lietas. Jūs te atdalījāt arhitektūru no celtniecības: celtnieki lai ceļ, bet mēs viņiem dosim padomus. Un saistībā ar to es atcerējos Hammurapi likumus. Tur ir pārītis ļoti… tādu, kurus derētu iemācīties no galvas. Ja celtnieks ir uzcēlis namu un, tam sagāžoties, aizgājis bojā nama saimnieks, celtnieku nogalināt. Ja, namam sagāžoties, bojā aizgājis saimnieka dēls, nogalināt celtnieka dēlu. Tāda, lūk, kārtība.
Ass: Nopietni, jā.
Rītups: Tu runā par atbildību. Kā arhitekts atbild par sliktu darbu? Kā? Riskē ar savu reputāciju?
Ass: Nē, te jau mēs nonākam kaut kādā citā griezumā, jo…
Rītups: Es gribēju pabeigt ar nāvi.
Ass: Nē, ar nāvi beidz visi.
Rītups: (Smejas.) Jā, jā, es vienkārši esmu nekrofils.
Ass: Pāriešana uz diskusiju par labu un sliktu arhitektūru mūs aizvedīs pilnīgi citā virzienā. Jo, kā avīzē Коммерсантъ rakstīja viens žurnālists, ļoti labs literatūras kritiķis, viņš lielāko daļu Maskavas arhitektu sodītu ar nāvi Sarkanā laukuma Pieresvietā. Un es kaut kā iekšēji pat gandrīz piekritu.
Rītups: (Smejas.)
Ass: Vārdu sakot, cilvēks nopelnījis čupām naudas, braukā “jaguārā”, bet rēgojas kaut kāda smerdelība, es atvainojos. Viņš nomirs, bet smerdelība joprojām tur stāvēs. Un ko lai ar to iesāk? Šeit tieši ir runa par atbildību, bet kā lai to izmēra?
Rītups: Nav mehānismu.
Neilands: Šai ziņā tieši Raskins labi… Nu jā, Nīče jau sen formulēja, ka Dievs mūs ir pametis. Taču tas bija vienīgais atbildības mērs – ka Dievs mūs visus redz. Mēs nevaram taisīt falši, kad zinām, ka mūs kontrolē.
Ass: Vladimir, pat ticīgi arhitekti taisa drausmīgu arhitektūru.
Neilands: Bet viņi to dara no tīras sirds.
Ass: Jā, taču tas nav attaisnojums.
Rītups: No sirds, bet vai no tīras – tas nav skaidrs.
Ass: No tīras, no tīras. Nē, arhitekti ļoti reti grib tīšām iekaitēt. Taču neapzināti viņi to dara 90% gadījumu.
Neilands: Manuprāt, visradikālākais gājiens būtu izveidot absolūti tradicionālu skolu. Tādu kā Notre Dame Amerikā. Viņi gan ir pārāk orientēti uz klasicismu, es tagad drīzāk runāju par tradīciju. Katra vieta jau ir ar savu tradīciju. Šo tradīciju nosaka gan pati vieta, gan klimats, gan iedzīvotāji, gan mentalitāte utt. Vajag darīt tā, lai šī vieta patiktu visiem tās iedzīvotājiem, nevis to maitāt ar kaut kādām savām koncepcijām.
Bogomoļnijs: Iespējams. Taču tad tas kļūst par ļoti atbildīgu, stratēģisku, politisku projektu. Tāpēc ka būtībā tev šai brīdī jāpasaka, ka šī vieta sastāv nevis no kaut kādiem tevis atlasītiem elementiem, nē – tā sastāv no šī visa. Viss, kas šeit ir, jau arī ir šīs vietas identitāte, ieskaitot visus notikumus, kas šeit risinājušies. Es reiz veicu pētījumu par Samaras pilsētu. Nu lūk, kara laikā visas militārās rūpnīcas izkrāva tieši pilsētas centrā. Tās tika izkrautas daudzās vietās, taču gandrīz nav tādu pilsētu, kurās tas būtu noticis pašā centrā. Un, sarunājoties ar Samaras kulturologiem, arhitektiem, viņi visi kaut kā sāk ar to, ka īstenā Samara ir kaut kur tur, bet mums te izkrāva rūpnīcas. Es saku: nē, pilsētas identitātē ietilpst arī izkrautās rūpnīcas pilsētas centrā. Un vajag lielu gribasspēku, lai to pateiktu, jo tas būtībā rada pilnīgi citu paradigmu ne tikai attiecībā pret vietu, bet arī pret to cilvēku identitāti, kuri šeit dzīvo.
Rītups: Te ir jautājums, vai jaunai arhitektūras skolai Rīgā kaut kā jāizriet no šīs pilsētas gara jeb genius loci.
Bogomoļnijs: Manuprāt, Rīgas realitātē pateikt, ka es strādāju ar pilsētas identitāti, būtībā nozīmē pateikt, ka esmu atvērts pasaulei. Nevis “esmu aizvērts pasaulei”, bet “esmu atvērts pasaulei”.
Mailītis: (Sarunu turpina angliski.) Mēs to varam formulēt divējādi. Varam strādāt ar identitāti – vai varam strādāt ar konkrētā reģiona identitāti.
Rītups: Es laikam nezināšu, ko nozīmē strādāt ar vienkārši identitāti.
Ass: Mūsu globālajā pasaulē apmācīt arhitektu darbam tikai lokālā mērogā, es teiktu, ir savā ziņā ekstravagance.
Mailītis: Bet lokalitāte taču ir globāla tendence.
Ass: Protams – domā globāli, dari lokāli. Jā?
Rītups: Glokāli.
Ass: Glokāli, tā to sauc, jā. Liekas, tas ir Kolhāsa dots apzīmējums.
Bogomoļnijs: (Sarunu turpina krieviski.) Centru, kuru es nodibināju pirms 10 gadiem, sauc Izglītības, mākslas un identitātes institūts. Un man vienmēr jautā, ko es saprotot ar identitāti. Par izglītību un mākslu neviens nejautā. Man jautā par identitāti, un man katrreiz no jauna nākas domāt un sev to izskaidrot.
Rītups: Kungi, paldies.

[1] Pastāvēšanas jēga (visi angļu val.).
[2] Pārdomāšana, pārskatīšana, domu mainīšana.
[3] Raskina pārskatīšana.
[4] Ēkas izpratnes maiņa.
[5] Arhitektūras darbs.
[6] “Ēnu cildinājums”.