Reklāmas kampaņa Stokholmas bibliotēkai

Konceptuālais komandējums izstādes The New Library apmeklēšanai sabiedriski aktīvajā Stokholmas Arhitektūras muzejā, kā arī Asplunda projektētās Stokholmas publiskās bibliotēkas ēkas apskate bija loģiska interese, publicitātē mērot starptautiskā arhitektūras konkursa augsto dalības temperatūru.

Turklāt pārbaudījums projekta idejas atbilstībai uz vietas — Eiropas ziemeļos. Tādas, kas iztēlē izjustai novietnei sadarbībā ar pazīstamu arhitektu biroju radusies Eiropas dienvidos.

Nez vai Stokholma savās pilsētnieciskajās skavās juta uz divām dienām ieklīdušas divas latviešu arhitektes. Ziemeļu pavasara pēkšņi skartajai Zviedrijas galvaspilsētai degungalā vēl manāmas ziemas miega paliekas — intensīvas pastaigas pa raupjiem akmens graudiem piebērtajām ielām ir tikpat netīkamas, kā smilšu vētras pēc atkušņiem mūspusē.

Kaislības, zināms, būvējamas aši. Mierpilno bibliotēku apvijusī konkursa intriga ir labs iemesls ēkas nokļūšanai starp arhitektūras tūrisma ikonām. Tomēr teju 80 gadus vecajā būvē turpinās humanitārā ikdiena. Cilvēki turp dodas, lai gūtu nepieciešamo lasāmvielu, pašķirstītu vispasaules dienas laikrakstus preses bistro vai izglītotu mazuļus, piemēram, pasaku teikšanas istabā ar teiksmainu sienas gleznojumu (Nils Dardel, zviedru impresionists). Arī vienkārši vērotāji neraisa bibliotekāru iebildumus — rotondas centrā līdzās grāmatplauktu diametriem sarindoti statīvi ar celtnes nākotnei svarīgo materiālu — seši konkursa fināla priekšlikumi piebūvei.

Stokholmieši izdzīvo nozīmīgas sabiedriskās apspriešanas laiku — septiņu publisko ēku hallēs apskatāmas vīzijas par lielākās no pilsētas bibliotēkām paplašināšanu: centrālajā kultūras namā Kulturhuset, Pilsētas vai Arhitektūras muzejos un vairākās citās Stokholmas bibliotēkās. Blakus izstādītajai projektu sērijai atrodami bezmaksas bukleti, kuros apkopota informācija par konkursu, žūriju, tās vērtēšanas metodi, kā arī pamatojumi sešu darbu izvirzīšanai uz otro kārtu. Interesentiem, kas internetu nelieto vai Zviedrijas Arhitektu savienības mājas lapā pieejamo kopsavilkumu labprātāk izlasa iespieddarba lappusē. Protams, kur vēlēšanas, tur — urnas. Savu viedokli par labāko veidu Observatorijas kalna un Asplunda meistardarba savešanai jaunā dialogā var atstāt apdrukātā kartona krājkasītē — «grāmatu kaudzītē».

Tuvojoties bibliotēkai no kalna puses, izprotu ikkuras starpnieces divām diženām būvēm — Dieva un arhitekta darbiem — bezjēdzību. Ne velti tālākai izstrādei nominētie 3 no 6 piedāvājumiem risina paplašinājumu kā protēzi kalnam. Divos — amputējot jau esošās, saskaņā ar Apslunda ieceri vēlāk uzceltās piebūves. Manuprāt, variants, kas arhitektoniski/dabiski visneredzamāk savietos kalnu ar bibliotēku, būs īstais. Nedz arhitektu tūkstoša egoisma koncentrātam izkonkurēt Observatorijas kalna unikalitāti kā bravūrīgai oāzei šī Stokhlomas rajona ortogonālā plānojuma struktūrā, nedz vērts pieduļķot raito Asplunda arhitektūras valodu — «esmu viena un varena». Romas Panteona proporcijās iedvesmotā, ziemeļnieciski improvizētā būve sniedz plānota rituāla pārdzīvojumu — pievadceļa panduss, deformēti palielināts portāls un šaura, melnīgsnēja kāpņu uzeja intelektuāli sakrālā, taču nereliģiozā iekštelpā, kuras tilpuma pietātē krītošu grāmatu blīkšķis neizrauj aizspriedumainu skatienu, bet saprotošu smaidu. Un McDonald’s ēstuve ēkas galvenās ieejas pakājē šķiet vien pagaidu komikss: arī literātiem pārejas periodos metas strutainas pumpas.

Pretēji puķainajai kancelejas bižutērijai, ar ko pārblīvēts Zviedrijas Nacionālā muzeja kiosks pavasarīgās fondu mākslas izstādes The Language of Flowers mārketingam, kā vienīgā The New Library «pavadzīme» tik pie bibliotēkas administratorēm iegādājama brošūra Stockholm City Library. Architect Gunnar Asplund, kas nodrukāta vēl ēkas 70.dzimšanas dienas vajadzībām… Jubilāres stilistiku grafiskā dizainā turpinošais izdevums tāpat kā melnā auduma iepirkuma maisiņš ar celtnes zīmējumu okera tonī — abi kļūst mūsu nervus kutinošie konteksta suvenīri, izbrīnot putekļiem lemto lietu pārdevēju. Arī krāsainās grāmatzīmju formāta bibliotēkas vizītkartes gulst tematiskā brauciena arhīvā gluži kā goda nodeva arhitektam — dizaina veikaliņa Asplund apmeklējums. Stila leģendu vienai no karstākajām ziņām arhitektūras jaunumu pasaulē savijām pašas.

Par kultūras būvju darbību sabiedrības ieinteresēšanai — tātad valsts un pašvaldības prioritāti sabiedriskajās attiecībās — Stokholmā domāju daudz. 70.gados nograutās, vecā centra apbūves vietā ieceltais Kulturhuset šobaltdien rāda savu aktualitāti kā daudzstāvu iestāde saturīgai brīvā laika pavadīšanai klimata zonā, kas retumis gadā ir labvēlīga atpūtai brīvdabā. Stiklotais kultūras nams masā līdzvērtīgi pa diagonāli pretim esošajam lielveikalam sniedz komunikatīvu kultūras kokteili dažādu paaudžu apmeklētājiem. Tādu daudzumu jauno māmiņu ar bērnu ratiņiem izstāžu zālē (trešā stāva!) darba dienā nebiju redzējusi. Un vecīšus, kas šaha spēļu sektorā aizņēmuši katru galdiņu.

Brīvā apmeklējuma piektdiena arīdzan Arhitektūras muzejā pulcē ģimenes ar jaundzimušajiem un sirmgalvju pārīšus. Pēc spāņu seniorarhitekta Rafaela Moneo projekta 1998.gadā pabeigtā ēka vienlaikus jumj arī Modernās Mākslas muzeju. Komplekss izvietots uz Skeppsholmen salas, ko dēvē par Zviedrijas kultūras institūciju nometni. Skaidrā arhitektūra, atsvaidzināta ar virtuālās estētikas ērai piemērotiem interjera elementiem, kā arī modernu aprites un izziņas navigāciju, ievada mūs mērķa ekspozīcijā.

Mulsinošā pustumsa un šaurība, kurā iepazīstam pirmos eksponātus — bibliotēkas maketa oriģinālu un bērnu fantāzijas, Asplunda pētījumus, skices un citu nodzeltējušu izejmateriālu (diemžēl komentāri tikai zviedru valodā), attaisnojas, kad pagriezienā atklājas milzu telpa kinētiski projicētu attēlu izstādei. Aiz piegāztajiem ekrāniem melnās pažobelēs zem punktveida gaismas saudzīgajiem stariem autentiski jaušams pagājušā gadsimta sākuma arhitektūras domātāja gars — mēbelēs, uzmetumos, zīmuļa štrihā. Tai pat laikā uzskatāma arhitektam tik svarīgā spēles laukuma pārredzēšana no situācijas pilsētplānā līdz ornamentam finierējumā. Kontrastējoši — bibliotēkas pārveides stāsta ekranizācijai mūsdienīgi veidota vidus ieleja, kur galvenie uzmanības avoti ir podesti konkursa finālistu projektu sešiniekam. Vieglums un cilvēciskums sarežģīta un atbildīga profesionālā procesa izpētē ir tikpat svarīgi kā laikmetu šķirtņu caurspīdība, veco savienojot ar jauno. Un Zviedrijas Arhitektūras muzejs ir darbojošās metodikas piemērs, kā paralēli izstāžu funkcijas mainīgumam pastāvīgi skolot vai tikai ievadīt izpratnē par arhitektūru un pilsētvidi visu vecumu un profesiju pārstāvjus. Pat samulsušu ministru prezidentu. 

 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x