Architectural Design galvenās redaktores Helēnas Kāstlas (Helen Castle) ievada lappuses un izdevuma redaktoru The Emergence and Design Group ievadraksta Emergence in Architecture tulkojums.
Ja raugāmies no vēstures viedokļa, dabisko sistēmu brīnums ir kalpojis tiklab zinātniekiem kā radošajiem konstruētājiem. Piemēram, Leonardo da Vinči anatomijas un botānikas studijas veidoja pamatu gan viņa mākslai, gan jaunizgudrojumu metiem. Tas ir asā kontrastā ar 20.gadsimta pirmo pusi, kad motorizētās ierīces — lidaparāti, navigācijas vai zemes transporta līdzekļi kļuva par paraugu arhitektūrai, kas arī tika veicināts un ilustrēts Lekorbizjē sacerējumos (viņa tik iemīļoto mašīnu attēli kļuva gandrīz tikpat slaveni kā viņa projektētās celtnes). Nostādot cilvēka paša radītos izgudrojumus zenītā, automātiski tiek ierobežots arhitektoniskā dizaina un konstruētu formu potenciāls, jo dizains šķiet pārlieku aizrāvies ar viena vienīga, nospodrināta un sastinguša objekta producēšanu. Galu galā, kāda gan mehāniska sistēma var sacensties ar sarežģītību, refleksivitāti un izsmalcinātību, kas piemīt ģerānijas kātiņam?
Šī izdevuma viesredaktoriem Maiklam Henselam, Ahimam Mendžesam un Maiklam Veinstokam no Rašanās un konstruēšanas grupas (The Emergence and Design Group; EDG ) jēdziens rašanās (emergence) ir zinātnisks veids, kurā dabiskās sistēmas tiek pētītas un izskaidrotas mūsdienīgā kontekstā. Šis zinātniskais veids piedāvā “modeļu un procesu kopumu, kas ļauj radīt mākslīgas sistēmas, kas veido komplicētas formas un uzvedības imitāciju un, iespējams, pat kalpo īsta saprāta radīšanai.”
Šajā īsajā definīcijā rašanās jau tiek skatīta kā paraugs, kas spējīgs uz sarežģītiem atgriezeniskiem apzīmējumiem, kas pārsniedz jebkuru mehānisku vai statisku priekšstatu par arhitektonisku formu; paraugs, kas, iespējams, nosaka jaunus mijiedarbības un integrācijas līmeņus dabiskajās ekosistēmās.
Līdz šim rašanās arhitektūras un zinātnes kontekstā agrāk pastāvējusi visai nenopietni, tikai minējumu līmenī. Jēdziens bija arhitektūras teorētiķu un akadēmiķu iemīļots vairāk tā sarežģītības rezonanses un zinātnisko papildu nozīmju dēļ, nevis kā noteikts apzīmējums. Zinātnē šim jēdzienam ir piešķirta daudz skaidrāka definīcija nekā ?kā kādas sistēmas īpatnību kopums, par kuru nevar secināt pēc atsevišķām sistēmas daļām.?
Iespējams, rašanās jēdzienu var izskaidrot, par piemēru ņemot skudras, kurām kā kolonijai kopumā piemīt daudz saprātīgāka uzvedība nekā atsevišķiem indivīdiem.
Līdz ar rašanās jēdziena aizstāvēšanu Rašanās un konstruēšanas grupa gatavojas veidot jaunu, uz zinātnisku izpēti balstītu modeli, kas kalpotu arhitektūras pētīšanai. (Tajā iespējamas dažas vispārējas iezīmes, kas atspoguļotas grupas izstādes nosaukumā “Apveidi: evolucionāras stratēģijas projektēšanā” Arhitektūras Asociācijā Londonā, 2003.gada pavasarī.) Veiktie pētījumi ir tiklab nozīmīgi arhitektūras darba attiecību pārvērtēšanai, kā arī atkārtoti pielietojamu tehnoloģiju un jaunu materiālu ziņā.
RAŠANĀS JĒDZIENS ARHITEKTŪRĀ, EDG
(Emergence in architecture, EDG)
Jēdziens rašanās (arī parādīšanās, uzpeldēšana) ir pēdējā laikā bieži lietots arhitektūrā, taču vēl nav noskaidroti līdzekļi, kurus tas ietver, nav arī bijis nopietna mēģinājuma palūkoties tālāk par pierasto, izplūdušo un neskaidro definīciju par rašanos kā kādas sistēmas īpatnību kopumu, par kuru nevar secināt pēc atsevišķām sistēmas daļām. Rašanās ir paradigmas maiņas, kas sākās jau pirms 80 gadiem, nostiprināšanās; pamatīgas pārmaiņas, kas izpludinājušas robežas starp kādreiz pilnīgi atšķirīgām zinātnēm, izmaiņas, kas padarīja industriju citādāku. Paradigmas maiņa spēcīgi ietekmējusi tehnoloģiju pasauli, pieprasot pilnīgi jaunu domāšanas veidu, pieeju arhitektūrai, un būtiskas izmaiņas tās radīšanā. Rašanās negaida praksi un nepakļaujas vispārpieņemtajam iedalījumam praksē vai teorijā.
Rašanās jēdziens ir izskaidrojums tam, kā attīstījušās un pašsaglabājušās dabiskās sistēmas un vienlaikus modeļu un procesu kopums, kas ļauj radīt mākslīgas sistēmas. Rašanās ietekmei uz arhitektūru ir nozīmīgs potenciāls. Ievērojamās pārmaiņas, kas tuvina jaunajai paradigmai un tās evolūcijas un morfoģenēzes tehnoloģijām, atrodas attīstības degpunktā .
EDG rašanās raksturojumam kā pirmo izvēlējušies ilustrāciju — kompleksu ligzdas struktūru, ko veidojuši apicotermes termīti — 20 cm diametrā. Struktūra ir veidota no augsnes un koka ar ārējām atverēm, lai varētu ventilēt horizontāli veidotās pasāžas, kuras ir savstarpēji vertikāli savienotas ar iekšējām spirāliskām kāpnēm. Kompleksā forma ir radusies no liela daudzuma termītu, kas seko ļoti vienkāršiem likumiem, kolektīvās izturēšanās.
Rašanās un morfoģenēze
Ir neko neizsakoši raksturot rašanos kā vai nu tikai abstraktu jēdzienu vai tikai kā ražošanas līdzekli, jo rašanās procesā šie abi ir nesaraujami saistīti. Zinātnes jomā jēdziens rašanās attiecināms uz ārējā apveida veidošanos un dabiskās vides sarežģītas uzbūves sistēmu izturēšanos. Šajā jēdzienā, kurš parādās daudzās cita citu pārklājošās attīstības bioloģijas sfērās, fiziskajā ķīmijā un matemātikā, ietverts liels apjoms zināšanu.
Rašanās metodes un procesi ir pārsvarā izteikti matemātiski, un ir izplatījušies citās jomās, kur pamatā ir analīze un sarežģītas uzbūves ārējo apveidu un dzīvības formu izturēšanās radīšana.
Maikls Veinstoks savā darbā Morfoģenēze un rašanās matemātika pēta pazīmes, izseko izcelšanos un piedāvā matemātiskā pamata aprēķinus procesiem, kuros rodas apveidi un izturēšanās dabā un informācijas un skaitļošanas jomā.
Projektēšanā un konstruēšanā morfoģenētiskās stratēģijas nav īsti evolucionāras, ja vien tās sevī neiekļauj fiziskās formveidošanas atkārtošanos, un nav iespējams arī radīt sistēmas, kas izmantotu rašanos bez pašregulējošu materiālistisku — apveidu atrašanas un ražošanas loģikas — elementu iekļaušanas. Rašanās pieprasa celtņu atzīšanu nevis pēc atsevišķiem un fiksētiem ķermeņiem, bet kā saliktu enerģiju un materiālu sistēmas, kam piemīt dzīvība un kas pastāv kā apkārtējās apbūves vides daļa, un kā garu sēriju, kuras seko evolucionārajai attīstībai inteliģentu ekosistēmu virzienā, atkārtojumu.
Par pirmo, kurš veicis fizisko ārējo apveidu atrašanas mēģinājumus arhitektūrā, tiek uzskatīts Antonio Gaudi. Freja Oto pirmreizējais darbs formveidē ir lieliski dokumentēts rakstā Freja Oto saruna ar Rašanās un projektēšanas grupu, kur viņš aplūko formveidošanas attīstību ar ārējo apveidu atrašanas paņēmienu palīdzību kontekstā, kas iekļauj viņa interesi par dabiskajām sistēmām, eksperimentālo modeļu saistību ar ģeometriju, atkārtošanās matemātiku un neregularitāti.
Jaunu formu atrašanas metodes ir nepieciešamas, lai radītu formas, kuras spējīgas mainīties par labu adaptācijai, ko pieprasa rašanās.
Rakstā Eksotisku formu atrašana Maikls Hensels stāda digitālu un dinamisku formu atrašanas paņēmienu, kas iekļauj materiālus līdzekļus ārējā apveida adaptācijai konkrētajā atrašanās vietā. Viņa arguments ir attīstījies Cilvēku Interešu Pasaules Centra dizaina, parazītēkas arhitektonisku studiju ietekmē, kurā strukturālā un cirkulējošā neatkarība no milzu masas ir panākta ar krītoša apjoma imitācijas apšuvuma palīdzību.
Informācija, gēni un specializācija
Rašanās un konstruēšanas grupa, kuru dibinājuši Maikls Hensels, Ahims Mendžess un Maikls Veinstoks, piedāvā savu risinājumu morfoģenētiskajai stratēģijai augstceltņu projektēšanas studijām, skatītu argumenta kontekstā, kas paredz strukturālo kritēriju integrāciju vertikālā urbānisma materiālu sistēmā. Savā darbā Fit Fabric (Piemērots audums) viņi piedāvā augstceltnes kā virsmas faktūras, pēta ieliekumus un sastingumu un demonstrē modeļus, kas ņemti no dabiskajiem ģeometrijas, ornamentu, formu un atbilsmes apkārtējai videi paraugiem.
Viņu evolucionārā piegājiena radīts ir augstceltņu dizains, kurā spirālveidīga konstrukciju sistēma un ādas struktūra ir apvienotas vienā veselā, daudzpusīgi izmantojamā materiāla sistēmā. Evolucionārā metode šeit ir formu kopuma attīstība, no kurām izdzīvo tikai vispiemērotākā.
Attiecības starp indivīdu, kopumu un citām dzīvības formām ir sīvu debašu iemesls, un attīstības bioloģijā strīds starp Doukinu un Gouldu ieildzis jau gadu desmitus.
Darbā Tipi, stils un filoģenēze Faršids Mosavi un Alehandro Zaera Polo no Ārzemju Arhitektu Pārstāvniecības diskutē par sava darba sistematizāciju sugu (species) filogramām*, un šīs jaunās organizatoriskās paradigmas slēptajām nozīmēm, ņemot vērā metodes un paņēmienus, kādi izstrādāti 10 gadu ilgās prakses laikā. Viņi apskata filoģenēzi arhitektūras tipu un stilu ideoloģiju kontekstā un izskaidro savu mainīgo projektēšanas pieeju pēdējos darbos.
Jaunradīšanas tehnoloģijas un projektēšana ir jauna programma, paredzēta arhitektūras maģistriem Arhitektūras Asociācijas Absolventu mācību iestādē, pirmā šāda veida programma pasaulē. Tās izveidotāji un vadītāji ir Maikls Hensels un Maikls Veinstoks. Ahims Mendžess ir darbnīcas vadītājs. Profesors Kriss Waiss, ātruma inženierijas direktors un civilās projektēšanas inženierijas priekšsēdētājs Londonas Impērijas Koledžā, ir izcils projektu inženieris, un kā ārējais eksaminētājs maģistra programmā novērtē studentu darbus. Savā darbā Noreibis tehnoloģiju orģijās viņš pārspriež studentu saindētību ar tehnoloģijām, matemātiku un datoriem, un viņu pirmo saskarsmi ar radīšanas procesu.
Izturēšanās, materiāls un vide
Uzsvars uz arvien pieaugošo pilsētu konglomerātu blīvumu ir svarīga iezīme, kas raksturo daudzu lielpilsētu un reģionu varas institūciju rīcības stratēģijas nākotnē.
Kad vienā vietā koncentrēts liels daudzums cilvēku, resursi, kas nepieciešami vides kvalitātes uzturēšanai publiskajā un privātajā telpā, pieaug saskaņā ar ģeometrisko progresiju. Sabiedrības mijiedarbība ir daudz sarežģītāka un intensīvāka, un to nepieciešams uzlabot ar telpisku un infrastrukturālu dizainu, kas palielina tiklab kvalitatīvos, kā kvantitatīvos faktorus.
Rašanās nodrošina modeļus dzīves cikliem un veidu, kādā dažādi dzīves cikli savstarpēji mijiedarbojas ekosistēmā. Šis ir būtiskākais, lai saprastu ekoloģijas problēmas blīvi apdzīvotā vidē, kurā topoloģiskā, strukturālā un programmatiskā saliedētība atvieglo cilvēku darbības.
Ahims Mendžess darbā Morfo—ekoloģijas iepazīstina ar diviem no viņa arhitektūras izpētes projektiem, kas noskaidro apdzīvošanas paradumu, vides mainības un materiālu uzbūves dinamiskās attiecības. Dabiskajās sistēmās visprātīgākās un izlēmīgākās reakcijas ir pilnīgi lokālas, un izturēšanās lielos mērogos ir lokālo reakciju secīgs rezultāts, kam turklāt vēl raksturīga augsta funkcionalitāte pašā materiālā. Visas dabiskās materiālu uzbūves sevī iekļauj kustību, bieži bez muskuļu palīdzības, lai panāktu adaptāciju un atbilstību apkārtējai videi.
