Rakstnieka dvēseles interjers un reālā dzīves telpa

«Interjers komentē vēstures gaitu, kur katra lieta ir kā atslēga, kura paver mums Laika durvis un ieved cilvēka dvēseles noslēpumos un Laikmeta atmiņu krātuvē.» Par J.Akuratera jubilejai veltītajā konferencē Dzejnieks un telpa paustajām atziņām raksta mākslas vēsturniece Vita Banga.

Katram mākslas veidam ir sava iespēja kā veidot tēlu — gleznojot, zīmējot, izkaļot skulptūrā, interpretējot mūzikas skaņu viļņos, projektējot, savukārt rakstnieks to uzbur ar vārdu pērlēm. Interjers, priekšmeti un vide palīdz vizualizēt ne tikai dzīves ainu, bet veido literārā varoņa tēlu ar visām no tā izrietošajām iespējām — raksturu, ieradumiem, gaumi, sajūtām, domām un sapņiem. Literāro interjeru vēsture veido ilustratīvu vides un personāžu kultūrslāni, kur rakstnieks ir kā atmiņu dārza kopējs un savdabīgs interprets.

Priekšmeti un lietas kļūst par metaforu, kas palīdz labāk izprast literārā tēla būtību un rakstnieka ideju. Jo literārā varoņa dzīve norit šajā vidē un palīdz atklāt viņa būtību, satuvinot to ar reālo pasauli. Ir lietas, no kurām katrs ir kaut kādā mērā atkarīgs, kaut vai rīta kafijas tasīte, telefons, spogulis utt. Tā ir ikdienas dzīve, starp lietām un priekšmetiem, kas zināmā mērā veido pirmās nojausmas par tēla dzīves veidu.

Telpa, kurā mīt cilvēks, kā laikmeta atmiņu krātuve ievilina mūs noslēpumainā pasaulē, kur stāv vientuļā bufete, samta pufīši, porcelāna trauki, klusē skapju vitrīnas par bijušo un esošo. Pulksteņi centīgi skaita laiku, iespējams jau kuru gadu desmitu, kas varonim atgādina, ka laiks rit un dzīve paiet.

Personāža tērps un dzīvokļa iekārtojums ir tiešā saistībā ar tēlu, kuru rakstnieks liek mums iepazīst, tā veidojot tā psiholoģisko «uzmetumu». Neapšaubāmi šeit atspoguļojas arī paša autora dzīves uzskati, gaume un simpātijas vai antipātijas pret lietu pasauli kā tādu. Savukārt mēs, lasot daiļdarbu arī uztveram caur savu domu prizmu un uzskatiem par lietu būtību.

Runājot par priekšmetisko vidi sevišķa nozīme ir viesistabas un ēdamistabas «tēmai», jo tieši ēdiena pasniegšanas rituāls, galda servējums un pati telpa, kur noris maltīte vai vieglas uzkodas, starp kurām raisās sarunas un mijas skatieni, uzbur tēlus un vidi. Gastronomiskās ainiņas var raksturot pat varoņa šķirisko piederību, izglītību un laikmeta kultūru.

Literārajos Interjera aprakstos no 19.gs.b. līdz 20.gs.30.gadiem rodas pat zināmas klišejas — iestērķelētas salvetes, sudraba galda piederumi, porcelāna trauki, plīša pufīši, ar ādu apvilktie krēsli, Vīnes krēsli, bufete — darbība parasti risinās uz šo priekšmetu fona vai klātbūtnes. Dīvaini, bet iestērķelētās salvetes ar laiku sāka iemiesot ne tikai kārtību un eleganci, bet liecināja, pie kādas šķiriskās kārtas varonis pieder, bet viņa attieksme pret telpas iekārtojumu, savukārt pauda viņa idejiskos uzskatus. Dzejnieks Linards Laicēns kā aktīvs komunisma piekritējs un radikālis bija sacerējis asu dzejoli pret ierasto dzīves veidu, kuru viņš uzskatīja par mietpilsonisku, bet būtībā tas bija mājīguma noliegums. «Izkaisiet mājību, iznīciniet visu un izputiniet visu pilsonisko ērto. Izmēziet naktskreklus». Dažs labs atklāti nicināja šo t.s. buržuāzisko vidi vai gluži otrādi lepojās ar to, ka dzīvo šādā vidē. Kā pretstats tika apskatīts īres nams un vidusmēra rīdzinieka dzīves telpa.

Konferences gaitā vēlreiz apstiprinājās aksioma, ka latvietim tuva daba, būtībā kaut kur dziļi mīt zemnieks. Rakstot daiļdarbu jo bieži metafora «pieslēdzas» dabai. Spilgti tas redzams 20.gs.s. literatūrā, kurā aktīvi ienāk Pilsētas tēma. Dzejnieks vai Rakstnieks personificē savas izjūtas caur dabas «spoguļiem». Interesanti, ka, piemēram, R.Blaumanis baidījās braukt uz Berlīni (viņu aicināja strādāt), lai nezaudētu savu identitāti, bet Rainis un Aspazija izvairījās no Romas brauciena, iemesls — bet, ja nu sagribētos tur palikt. Prāts uzceļ žogu, kad iedvesma rodas tikai noteiktā vidē un apstākļos.

Socioloģe Dagmāra Beitnere sniedza ieskatu kā 20.gs.70.gados veidojās kritiskas teorijas, ko izmantoja sociologi, savukārt 80.gados radās jaunas teorijas, kas iespaidoja mākslu, literatūru, arhitektūru un cilvēku uzvedību. Dzīvi nemitīgi pavada komunikācijas. Tika apskatīta naratīvā pētniecība, hermeneitika, pašreference (pašnovērojums). Autore secina, ka latvietim spēcīgi ir izteikts harmoniskās dzīves ideāls, bet daudzi teksti ir rakstīti no zaudētāja vai uzvarētāja pozīcijas. Pamatā bailes izrādīt savas jūtas.

Mājas robežlīnija ir dārzs. Māja ir cilvēka atskaites punkts, organizēta vide, kura J.Akuratera darbos tiek personificēta ar garīgumu, mazāk fokusēta uz interjera aprakstu. Literārajos darbos Logs jo bieži ir meditators starp telpu un dabu. K.Skalbes darbos jēdzieniski telpa ir maz noslogota, tā vairāk kalpo kā darbības vieta, nevienam vairs nav interese par to, kas notiek pasaulē, jo telpa aizrauj kā darbības un notikuma vieta. (M.Valtere. Skumjās istabas un pilis K.Skalbes pasakās un stāstos.)

Kaut arī traģiskā dzejniece Austra Skujiņa raksta: «Man draugs ir tas, kas neprot dzīvot», savu īso Dzīves gājumu viņa veltīja tās jēgas meklējumiem. Klejošana no viena dzīvokļa uz otra, meklējot lētāku un labāku, pieder pie dzīves realitātes, kur telpas iekārta ir ģeometriski «precīza» — galds, krēsls, gulta un logs. Mainot jo bieži mēbelēto istabu Pieturvietas, viņai tomēr bija sapnis par Savu Istabu: «Istaba, kas pieder pašam, nav jādalās ar citiem. Aiz logiem, protams, bija jābūt kokiem un krūmiem, kur putni dzied, un pāri koku galotnēm aizskrien vēji un mākoņi. Uz grīdas liels persiešu tepiķis, par kādu Bodlērs savā dzejā teicis: «Ja man ir pasakainām krāsām izausts tepiķis uz grīdas, nevajag nekur ceļot. Varu sēdēt uz tā un sapņot par nekad nesasniedzamām vietām, neiegūstamām bagātībām.» Istabas stūros milzīgas māla krūzes un vāzes pilnas ar puķēm. ..Vienā sienā būtu kamīns. Uz kamīna auļojošs zirgs vai meža stirna. Grāmatu plaukti no griestiem līdz grīdai. Grāmatas iesietas zīdā vai smalkos ādas vākos, vismaz dzeju grāmatas, ja visām nesanāktu labs iesējums. Kaut kur liels, plats dīvāns, pie sienām gleznas. Logiem viegli violeti plīvuraini aizkari. ..Rudens un ziemas vakaros kamīnā degtu lielas bērzu šķilas vai sveķaini egļu kluči. Degtu sveces. ..Par to ko ēdīs un kas to istabu samaksās, daudz nedomājām».

Dainis Bruģis vēstīja par muzeja ēkas rekonstrukciju, kas šodienas apstākļos ir interesanti no arhitekta skatu punkta. Memoriālais muzejs, pie tam J.Akuratera muzejs ir viens no autentiskākajiem Latvijā. Fasādē nav pārveidojumu, interjers neskarts, izņemot iekārtu, kas nedaudz papildināta. Rafinētās profesijas pārstāvji — arhitekti varētu palauzīt galvas kā tad šodien veidot ekspozīcijas muzejos, kā to pielāgot mūsdienu skatītājam, kā ēkai pastāvēt vidē, lai pati nepazaudētu dvēseliskumu, bet nebūtu nekrofīlija, no kuras izvairās.

Baudot interjera aprakstu prizmu mēs vērojam ne tikai personāžu, bet sabiedrību vispār, kurā dzīvo literārais varonis, kurš komunicējas un veido saskari ar apkārtni. Būtībā interjers komentē vēstures gaitu, kur katra lieta ir kā atslēga, kura paver mums Laika durvis un ieved cilvēka dvēseles noslēpumos un Laikmeta atmiņu krātuvē. Tostarp literārie darbi jo bieži apskata ēku un pilsētu no vēstītāja pozīcijām, kur topogrāfiski izstaigā ielas, pagalmus. Konfrontējot arhitektūru ar pilsētvidi kā jēdzieniski noslogotu Telpu.