Gāliņciema bibliotēka Ventspilī. MED51

Trešo vietu
Gāliņciema bibliotēkas konkursā ieguva apvienība, kas startēja ar devīzi MED51,
piedāvājot plastiskas plāna formas ēku, kurā galvenā bibliotēkas telpa veidota
ka amfiteātris. Projektu pavada literāra eseja, kas tiecas iedziļināties
bibliotēkas būtībā.  

Neviens
nav tik daudz tintes un papīra ziedojis cilvēcei kā rakstnieks un arhitekts.

Neviens
nav rūpējies par cilvēku, lai tas nebūtu vientuļš un tam nesaltu, kā rakstnieks
un arhitekts.
Neviens
nav spējīgs domu telpu pārradīt un iedvest tai dvašu reālajā telpā, ko spēj
rakstnieks grāmatā un arhitekts būvē.

Ar šo
patosa pilno uvertīru lieliski varētu turpināt savu domu šķetinājumu,
spekulējot par to, kas savieno rakstnieku un arhitektu, grāmatu un bibliotēku.
Bet pirms tam jāpiemetina, ka abi šajā gadījumā ir pilntiesīgi autori, uz
kuriem var attiecināt franču kino režisora, kritiķa un teorētiķa Fransuā Trifo
radīto režisora-autora koncepciju,
kurā režisors veido filmu no pirmā burta scenārijā līdz pēdējai minūtei
montāžas telpā.  Arī ar arhitektu un
rakstnieku var sasaistīt šo konceptu, jo ir klātesoši  no baltas lapas līdz finalizētai literārajai
vai reālajai telpai. Autora idejiskais satvars arīdzan ir Gāliņciema
bibliotēkas projekta mugurkauls — tas ir izaicinājums, ņemot
vērā esošo bibliotēku veiksmīgo arhitektūru. Šis svarīgais aspekts liek radīt
pārliecinošu papildinājumu esošajai «kompānijai».

Rakstnieks
liek cilvēkam šķērsot ierasto un palīdz domāt, izvēršot lasītāja pasaules
skatījumu graciozā literārajā špagatā, bet arhitekts rada komfortu prāta treniņam.
Svarīga ir vieta, kur tas notiek. Gāliņciemā un tuvā
tā apkārtnē trūkst kvalitatīvas labiekārtotas zaļās zonas, tamdēļ vieta, uz
kuru doties aktīvākā vai pasīvākā atpūtā, ir ļoti būtiska vietējās identitātes
konstruēšanai. Tā kā izvēlētais kvartāls ir atvēlēts publiskas funkcijas ēku
apbūvei, parka izveidošana esošo koku tuvumā būtu kā funkcionāls, tā emocionāls
savstarpējs papildinājums — gluži kā Gētes Fausta pirmā un otrā daļa — viena
seko līdzi Fausta dvēselei — mikrokosmam (ēkas mērķis), bet otra — sociālajiem
fenomeniem makrokosmā (sabiedriskais aspekts). Parks ordenēts kā tikšanās vieta
— Gāliņciema centrs, kur iedzīvotājiem tikties un pavadīt savu brīvo laiku.

Tagad
jājautā, kas notiek ar lasītāju — pasaules izzinātāju tālāk? Viņš dodas pie citiem
sev līdzīgajiem — meklē tos, kas velk ar pirkstu līdzi alfabēta secībā
sakārtotajām grāmatām, lai atrastu īsto, kas nekad neļauj grāmatu klāt ar
putekļiem, kas verbāli izkausies par Petrarkas, Borhesa, Prusta grāmatām un kas
mīlēs turēt savā rokā ne tikai sava mīļotā cilvēka roku, bet arī grāmatu. Tie
ir cilvēki, kuri, pārfrāzējot krievu literāta Josifa Brodska sacīto, zina, ka
ir ļaunāki noziegumi par grāmatu sadedzināšanu, piemēram, to nelasīšana.

Mūsu
lapotmīlis dodas uz bibliotēku satikties, spriedelēt, sūkstīties, filozofēt,
cīkstēties, šķendēties, skaļi domāt par grāmatām ar citiem cilvēkiem zem viena
jumta vienpus slieksnim. Aristotelis jau savulaik trāpīgi atzīmējis, ka cilvēks
ir sabiedrisks dzīvnieciņš. Dotais zemesgabals,
atšķirībā no pārējo Ventspils bibliotēku izvietojuma pilsētvidē,  atrodas gar vienas dominējošas  ielas trasi. Kuldīgas iela mazliet pačukst
priekšā arhitektam, kas ar jaunbūvi darāms, jo tā ir gara — tās sākums
meklējams pilsētas centrā. Šī metafora simboliski risināta ēkas apjoma
kompozīcijā — graciozs izliekums, kas ierakstās vides audumā.

Bibliotēkas
pasaule ir sakārtota — tas ir grieķu kosmosa koncepts, kas aptver haosu. Ēkas tēls veidots pēc dažādiem principiem, kas iestrādāti
vienā arhitektoniskajā filozofijā. 
Sākotnēji par pamatu ņemts novietnes lineārais virziens, kurā kārtojas
projektējamā ēka. Apjoms, par ko liecina arī 
viļņveida siluets, ietver divas svarīgas publiskas funkcijas, sanāksmju
zāli, ko izmantotu sabiedriskām norisēm un multifunkcionālu lasītavas telpu,
kuras telpisko kvalitāti paaugstina ēkas daudzveidīgās pārmaiņas gan pa
horizontāli, gan pa vertikāli. Ēkas tēla neatņemama sastāvdaļa ir caurspīdīgi baltā
akrila lokšņu fasāde, kas rada vieglu kopiespaidu un ēku organiski iekļauj
apkārtējā vidē.

Autori
pēc savas būtības un sūtības ir paši uzticamākie — savu vārdu tie paraksta
pirms solījuma, proti, grāmatas nosaukuma, apliecinot savas idejas autorību. Vāku
lasītājs ierauga pirmo, gluži kā ārējo labiekārtojumu bibliotēkas mīlis. Gāliņciema bibliotēkas labiekārtojuma ideja ir veidot katru
publiskās ārtelpas funkciju kā atsevišķu atsauci uz ēku, bet to formu kā
loģisku ēkas turpinājumu. Saglabāt vairumu esošo koku, kas ļauj ēkai harmoniski
iekļauties zemesgabalā un saglabāt esošo vides raksturu. Dažāda stila un
kārtojuma bruģa iesegumi risināti tā, lai akcentētu galvenās gājēju un
velosipēdistu plūsmas bibliotēkas virzienā. Šim pašam nolūkam veidotas arī izmaiņas
reljefā virzienā no parka un bērnudārza puses.

Domu
arhitektūra rada vārdu konstrukcijas, kas rezultējas darbos — rakstnieks padod
godprātīgi savu pildspalvu arhitektam, lai tas šajā gadījumā ēkas formu papildinātu ar tai pievienotajiem funkcionālajiem
elementiem – logiem, ieejas portālu,  kas
ne tikai nodrošinātu burtisko un metaforisko apgaismību ēkā, bet arī
pārvietošanās un piekļūšanas funkciju, kā arī paspilgtinātu ēkas siluetu. Arhitekts
domā par ēkas funkcionalitāti, ko varētu salīdzināt ar grāmatas lasīšanas
ērtību — papīra maigumu un lapaspušu apjomu. Tamdēļ
ieejas mezgls un izeja uz terasi veidoti kā konceptuāli līdzīgi apjomi, lai
saglabātu apjomu tīrību pret ekspresīvo ēkas tēlu. Stiklotais «ekrāns», kas
vēsts pret Kuldīgas ielu ļauj ne tikai dienas gaismai iekļūt sanāksmju zālē,
bet ir arī simbolisks apjoma noslēgums. Tam priekšā kārtots līmētu koka
žalūzijas, lai aizsargātu lielo stiklojumu un veidotu interesantu gaismēnu
spēli telpas interjerā.   Svarīgi ir
lielajiem lasītājiem dozēt gaismu attiecīgajā proporcijā, lai gaisma no savas
spozmes nedarītu aklu to kā savulaik Homēru, kas entuziastiski pētījis Sauli.
Logi ir veidoti šauri un reti, lai arī gaiss telpās neuzkarstu dienvidu saules
ietekmē.

Būtiski
ir tas, ka rakstnieks ar bibliotēkas palīdzību liek lasītajam šķērsot savu
taisnprātības un šaurprātības slieksni — nirt bezgalīgajās un pasaules uztveri
paplašinošajās zināšanās, nereti plunčāties un niekoties vārdu spēļu
kutinošajos stāstos, retāk gadās, ja lasītājs katarses mirklī slīkst varonim
līdzi atvarā, tad gan vārda demiurgs pasniedz riņķi un piedāvā dvieli, lai
slapjais švabraks izķepurotos laukā. Kad izglābtais ir izsusinājies, tad viņš
konstatē patiesu premisu, proti, ja rakstnieka nebūtu, tad nebūtu viņa paša —
lasītāja.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x