Projektējot Baltiju

Arhitektūra kā
māksla — starp «jūzeriem», «developeriem» un teorētiķiem. Ievas Lejasmeijeres Intervija
ar žurnāla Project Baltia redaktoru, arhitektūras kritiķi un kuratoru Vladimiru
Frolovu.

Ar Sanktpēterburgas
arhitektūras kritiķi un kuratoru Vladimiru Frolovu tiekamies Latvijas
Arhitektūras muzejā — viduslaiku gaisotnē, ko atsvaidzina mūsdienu somu
arhitektu biroju izstāde. Šī ir otrā Vladimira kūrētā izstāde Rīgā, un pamazām
izplatās ziņas par viņa veidoto Baltijas jūras reģiona arhitektūras žurnālu Project Baltia.

Žurnāla iecere
— aptvert Baltijas jūras valstis — ir jau mākslā un kultūras publicistikā
mēģināta stratēģija, bet ne vienmēr veiksmīga, jo valstu kopība izrādās vairāk
formāla. Kā radās jūsu žurnāla iecere, un kas šī reģiona valstīm tomēr kopīgs?

Žurnālu iecerējām
2007. gadā Sanktpēterburgā. Krievijā iznāk daudz dažādu izdevumu. Ir tāds
žurnāls Projekt Rossiji, kuru 1995. gadā dibinājis Barts Goldhorns no Nīderlandes. Ar laiku sāka rasties vēl visādi
projekti, arī reģionāli. Krievija ir liela valsts, bet žurnālos, ko izdod
Maskavā, arī pārsvarā par Maskavu raksta. Tā radās žurnāli Projekt Volga, Projekt Sibirj
utt. Arī Sanktpēterburgā bijuši mēģinājumi veidot arhitektūras žurnālu. Padomju
laikā jau tāds bija, saucās Ļeņingradas Arhitektūra. Sapratām, ka vajag kārtējo
reizi mēģināt izdot žurnālu, taču aprobežoties tikai ar mūsu pilsētu nelikās
gana interesanti un ambiciozi, tāpēc nolēmām veidot starptautisku, bet
reģionālu žurnālu. No sākuma tas bija eksperiments, jo mēs paši sev uzdevām šo
jautājumu — kas šim Baltijas jūras reģionam kopīgs. Tātad mūsu reģions ir
Somija, Krievijas ziemeļrietumi un trīs Baltijas valstis — Latvija, Lietuva,
Igaunija. Protams, šīs valstis ir ļoti dažādas. Tomēr, stāstot par projektu,
piemēram, Maskavā vai Berlīnē, visiem ir skaidrs, kāpēc šāds nošķīrums. Tātad
kaut kas kopīgs tomēr ir gan vēsturiski, gan arī mūsdienu izpausmēs. Piemēram,
pie jums tikko nozīmīgā konkursā uzvarēja lietuviešu birojs (Nacionālā mākslas
muzeja piebūves konkurss — I. L.). Igauņi ir projektējuši Kaļiņingradā, somi —
Igaunijā un tamlīdzīgi. No reģionālo profesionālo saišu viedokļa viss ir
kārtībā. Tomēr tas ir jāparāda, lai būtu iemesls par kaut kādu reģionālo
nošķīrumu runāt. Tas ir mēģinājums parādīt to, kas pazūd mūsdienu mediju
specifikas dēļ. Pasaulē tā arī lielākoties ir — ir zināmi vai nu globāli, vai
ļoti lokāli žurnāli, un koncentrēties tikai uz globalitāti ir tikpat bīstami kā
iekapsulēties sevī, jo tad iznāk pievērsties tikai zvaigžņu arhitektūrai,
aizmirstot par saviem kaimiņiem, kuri arī dara visu ko interesantu. Mūsu
žurnāls rāda telpu, kāda reāli ir, jo no Sanktpēterburgas aizbraukt līdz Rīgai
ir ļoti vienkārši, kāpēc gan to nedarīt?

Tas būtu tā saukto kultūras sakaru jautājums, bet kā
ar kopīgu estētiku?

Šai ziņā kopīgais
laikam saistīts ar tuvumu Skandināvijai. Mūsu kolēģi Maskavā, piemēram, bieži
Baltijas valstu arhitektūru tiecas apskatīt kopā ar Skandināvijas valstīm. Šai
gadā esam iecerējuši pat atsevišķu numuru, lai meklētu, ko ziemeļniecisku var
atrast Baltijas valstu arhitektūrā. Kāds teorētiķis no Sanktpēterburgas
uzskata, ka tā saukto ziemeļu modernismu pareizāk būtu saukt par Baltijas
modernismu, jo tas raksturīgs plašākam reģionam. Un tā sauktā somu tradīcija,
kas šeit ir ļoti ietekmīga, izpaužas arī Sanktpēterburgas arhitektūrā, turklāt
jau kopš padomju laikiem. Varbūt var runāt par līdzībām drīzāk raksturā, nevis
detaļās. Tas kopīgais būtu mierīgums, atturība. Skaidrs, ka lielākā daļa
mūsdienu autoru, lai kur viņi arī strādātu, orientējas uz pasaules zvaigznēm —
Remu Kolhāsu, Zahu Hadidu… Taču var būt reģionāls šo orientieru traktējums,
piemēram, igauņi atkārto holandiešus ne tā kā ķīnieši vai krievi, precīzāk,
maskavieši.

Nav arī tā, ka mēs —
žurnāla veidotāji — paziņojam, ka esam atklājuši kaut kādu Baltijas stilu.
Nekāda tāda stila nav un būt nevar. Tāpat kā nav nekāda Pēterburgas stila,
vismaz man gribētos tā domāt. Vai arī, ja kāds ņemtos tādu uzrādīt, tas būtu
kaut kas diezgan bēdīgs. Liela daļa mūsdienu arhitektūras teorētiķu un praktiķu
vispār tiecas uzskatīt, ka stila jēdzienu nevajadzētu lietot attiecībā uz
mūsdienu procesiem.

Ar ko Pēterburga tik atšķirīga no Maskavas?

Pēterburgā jūtamas
Maskavas ietekmes gan formveidē un estētikā, gan pilsētbūvnieciskās
koncepcijās, bet ir vēsturiski veidojušās atšķirības. Maskava ir objektu
pilsēta, telpas aspektiem tur pievērš mazāk uzmanības. Šādā ziņā tā ir ideāla
pilsēta kapitālismam. Pēterburga — gluži otrādi — ir telpiska, ansambļu
pilsēta, kurā videi lielāka nozīme nekā atsevišķam objektam. Šai ziņā Helsinki
ir ļoti līdzīgi Pēterburgai, bet Helsinki savu telpiskumu kopj konsekventāk.

Interesanti, ka pat
gluži netālu no Pēterburgas ir pavisam kas cits. Nesen bijām Karēlijas
galvaspilsētā Petrozavodskā, un tur notiekošais vairāk atgādina Latvijas, nevis
Pēterburgas arhitektūru.

Pirmkārt, reģionam
kopīgi vai vismaz līdzīgi ir dabas apstākļi, kas ietekmē arhitektūru. Piemēram,
ir diezgan tumšs, tāpēc bieži vien gaismas problēma tiek risināta ar košas
krāsas palīdzību. Tā ir Petrozavodskai un Latvijai līdzīga iezīme.

Otrkārt, visam
reģionam raksturīgs zināms perifērisms. Gan Pēterburga, kas sen vairs nav
galvaspilsēta, gan Baltijas valstis un Somija neatrodas pasaules arhitektūras
attīstības centrā. Līdz ar to veidojies pat tāds kā arhitektūras un dizaina
apziņas perifērisms. Arī tas ir pietiekams iemesls, lai strādātu pie lielākas
šī reģiona integrācijas — galu galā vienkārši vairāk satiktos un sarunātos.
Somiem, piemēram, ir visādi arhitektūras un dizaina forumi, kuros Baltija
nepiedalās, tāpēc mēs pamazām sākam rīkot savus forumus, uz kuriem aicinām arī
somus. Vienu tādu apaļā galda sarunu publicējām arī žurnālā. Tā bija saruna ne
tikai par estētiku, bet arī par jaunumiem nozares likumdošanā.

Kā raugāties uz padomju modernismu?
Rīgā kopš rudens sarīkotas jau divas vērienīgas izstādes, kas ne vien pievēršas
izciliem autoriem, bet arī aktualizē nesenā mantojuma problēmu. 90. gados bija
izteikti kritiska attieksme vienotā skepsē pret visu padomisko, mūsdienās šī
attieksme pamazām tiek pārskatīta. Taču autorprojektu vērtību ir vieglāk
«pierādīt», savukārt daudz kas no industriālām būvēm vai pilsētbūvniecības
ansambļiem iet bojā.

2008. gadā šeit pat,
Latvijas Arhitektūras muzejā, bija apskatāma izstāde Ļeņingradas modernisms. Veidoju šo izstādi vēl pirms žurnāla.
Palūdzu 20 labus Sanktpēterburgas fotogrāfus uzņemt attēlus ar 20 labiem
objektiem, kas projektēti 60.–80. gados. Tolaik vēl nebija krīzes, gluži otrādi
— tas bija ekonomiskā uzplaukuma laiks, un likās, ka šos objektus lielākoties
vienkārši nojauks, lai būvētu kaut ko jaunu. Tomēr tai attieksmei bija citi
iemesli nekā pie jums un citās Baltijas valstīs vai Austrumvācijā. Tā nebija
padomju laika kritika, bet tīri ekonomiski apsvērumi — bija izdevīgāk šīs ēkas
jaukt nost, lai investētu jaunos objektos. Diemžēl tā bija. Izstādē bija 19
mazas un viena liela fotogrāfija. Tajā bija redzama viesnīca Maskava. Tieši pēc
gada šo lielo objektu, varētu teikt, iznīcināja. Ne gluži nojauca, bet mainīja,
turklāt uz pavisam sliktu pusi.

Pēc Padomju
Savienības izjukšanas pie mums iepriekšējā estētika tika noliegta un notika
atgriešanās pie tāda kā postmoderna historisma. Ja atceramies, arī Hruščovu
savulaik lamāja par viņa nostādnēm, ka jāceļ daudz un lēti. Tagad jau saprotam,
ka viņa manifests bija gluži nepieciešams un ka hruščovka kā arhitektūras
objekts nemaz nav tik slikts, salīdzinot ar paneļu daudzstāvu apbūvi, ko būvēja
pēc tam, un lielā mērā arī salīdzinot ar mūsdienām. Hruščovku radītā pilsētvide
pašlaik šķiet teju optimāla — zaļumu ieskauta mazstāvu apbūve.

Runājot par
sabiedrisko būvju arhitektūru, Sanktpēterburgā ir vairāki spoži padomju
modernisma piemēri. Noteikti jāpiemin brīnišķīgā arhitekta Aleksandra
Vladimiroviča Žuka daiļrade, ko arī var apskatīt reģionālā kontekstā, jo viņš
lielā mērā orientējās uz Alvaru Ālto. Mūsdienās šo ēku liktenis ir dažāds.
Piemēram, Oktobra koncertzāle, kas ir rets piemērs, kā moderns apjoms iekļauts
vēsturiskajā pilsētas apbūvē, ir pamatīgi un atbilstoši restaurēta. Turpretim
Žuka projektētā valdības rezidence k2 — rets villas tipoloģijas piemērs XX
gadsimta otrās puses padomju arhitektūrā — arī tika rekonstruēts, bet pilnīgi
samaitāti skaistie oriģinālie interjeri.

Kopumā šīs
arhitektūras problēma ir nepietiekamais temps, kādā tiek pieņemta mantojuma
likumdošana, kas svarīga pieminekļa statusa piešķiršanai. Speciālistu līmenī
viss ir skaidrs, bet nepieciešams šiem objektiem pievērst sabiedrības uzmanību,
lai ietekmētu un paātrinātu likumdošanu. Izstādes ir ļoti svarīgs instruments,
lai veidotu izpratni par šī mantojuma vērtību un aizsargātu to no neizglītotiem
developeriem.

Padomju arhitektūra
Baltijā bija būtisks orientieris pārējās republikās. Redzams, ka šeit
arhitektiem bija mazliet vairāk brīvības nekā Maskavā, Ļeņingradā un citās
pilsētās. Tieši Latvijas modernisma perioda arhitektūras vērtība ir
neapstrīdama un acīmredzama!

To nodrukāsim lieliem burtiem. Arī
nākamais jautājums izriet no reģiona specifikas. Kā jūs komentētu piejūras
teritoriju attīstības tendences? Rīgā, piemēram, tiecas jūras piekrasti pilsētā
uztvert tikai kā industriālu resursu — kravu pārkraušana, tranzīts un
tamlīdzīgi —, ignorējot iespēju attīstīt dabas un kultūras mantojumu ar
starptautisku prestižu. Kāda te būtu arhitekta loma?

Patiesībā tas ir
ļoti vienkārši. Ir sabiedrības intereses un atsevišķu sabiedrības grupu intereses.
Un ir cilvēki, kas pieņem lēmumus. Galvenā atbildība, manuprāt, ir pilsētas
galvenajam arhitektam, kā arī pilsētbūvniecības padomei vai tamlīdzīgai
institūcijai, kas plāno un uzrauga attīstības jautājumus. Šo institūciju
uzdevums ir prast pārliecināt ierēdņus un uzņēmējus, ka, attīstot tik
ekskluzīvu resursu kā jūras piekraste, primāras ir sabiedrības, nevis grupu
intereses. Tomēr skaidrs, ka noskaidrot sabiedrības intereses ir pietiekami
sarežģīti.

Starp citu, pirmo
žurnāla numuru veltījām ūdens tēmai. Raudzījāmies, kā šai ziņā attīstās dažādas
valstis. Gan Sanktpēterburgai, gan Tallinai ļoti svarīga ir ainava, kas paveras
skatienam no ūdens puses uz pilsētu. Tallina, piemēram, pieņēma lēmumu uzcelt
debesskrāpjus, kas būtiski mainīja šo pilsētas siluetu. Toreiz publicējām
projektu, kas paredzēja ar augstceltnēm aizcelt tā saukto Vasilija salas jūras
fasādi. Tomēr tas nenotika.

Kā vērtējāt šo projektu?  

Domāju, tas nav
pareizi. Padomju laikā nereti šis sabiedrisko un biznesa interešu balanss tika pat
vairāk ievērots. Tolaik gan bija cita sabiedrības struktūra un nebija arī tik
vājprātīgas pilsētu konkurences kā mūsdienās. Ir izveidojies savdabīgs
Sanktpēterburgas telpiskais kods, kas sastāv galvenokārt no ne pārāk augsta
horizonta ar dažiem akcentiem. Tiesa, šis kods tiek slikti ievērots. Kad šeit
senu cietokšņu vietā gribēja uzcelt milzīgu Gazprom debesskrāpi, tika rakstītas
neskaitāmas vēstules un rīkoti mītiņi, kamēr projektu tomēr atcēla.
Arhitektūras vēsturē ir diezgan daudz piemēru, kad neīstenojas grandiozi,
laikmetu simbolizējoši projekti, kā padomju pils Maskavā. Es domāju, ka tomēr
ir kādi objektīvi likumi, kurus ieinteresētās grupas vai cilvēki vienkārši
nevar apiet, ja arī ļoti grib.

Šai ziņā labs
piemērs laikam būtu Helsinki, slikts — Tallina, kur minētie debesskrāpji bija
pretrunā ar pilsētas telpisko kodu, tomēr tie tur ir.

Kā jums šķiet — kāda vērtība šim kodam?
Vai to nolasa, piemēram, vienkāršs cilvēks, kas atbrauc ar prāmi un skatās, kā
tuvojas pilsēta?

Domāju, ka labs
arhitekts, tāpat kā dzejnieks vai gleznotājs, nedomā, kā publikai patiks tas,
ko viņš dara. Ir taču profesionāli apsvērumi, kas tā arhitektūras māksla ir.
Arī savā žurnālā bieži runājam par to, ka ir svarīgs ekspertu loks, kuru
viedoklī ieklausās, īpaši gadījumos, kad jāpieņem sabiedriski svarīgi lēmumi.
Tādos gadījumos nav svarīgs ne kādas personas viedoklis un noteikti arī ne
vairākuma viedoklis. Iedomājieties, kā izskatītos kādas pilsētas piekrastes
siluets, ja to veidotu pēc vienkāršā skatītāja jeb jūzera izpratnes, — tur taču
būtu viss kas, ko tikai viņš būtu un nebūtu redzējis, Heopsa piramīdu
ieskaitot.

Jautājums gan drīzāk bija, vai
«patērētājs» redz, novērtē — ir vai nav ievērots tas kods.

Atkārtošos —
vērtējums jāsniedz ekspertiem. Turklāt vēlams, lai tie nebūtu eksperti, kas
piedalās procesā — plāno, projektē un startē konkursos. Eksperti var būt,
piemēram, no autoritatīviem arhitektūras žurnāliem. Tiem galvenokārt jābūt
teorētiķiem, kas personiski nav ieinteresēti konkrētu projektu virzībā.
Arhitektiem vienmēr ir kaut kāda korporatīva ieinteresētība. Tas būs ķecerīgi,
tomēr — svarīgākās ir tās pilsētas intereses, kas attiecas uz pilsētu kā
mākslas darbu ar savu attīstības vēsturi, loģiku un tamlīdzīgi… Piemēram,
Sanktpēterburgai veiksmīgs bija XIX gadsimts, Rīgai — pat XV gadsimts. Un ir
periodi, kad nesanāk un neveicas. Tad kādam gudram pārvaldītājam (ja tādu
spējam iztēloties), piemēram, galvenajam arhitektam, ir dažādas, brīžiem smagas
morālas un ētiskas izvēles, lai, izlemjot sabiedriski svarīgus jautājumus,
nenostātos savas korporācijas jeb amata brālības interešu pusē.

Manuprāt, vēl viena
reģionam raksturīga un ne pārāk pozitīva iezīme ir noslēgtība. Ne vienmēr var
sasniegt labākos rezultātus, ja kādu vietu attīsta vai projektē autors, kas
attiecīgo vietu ļoti labi pazīst. Gadās, ka no ārpuses iespējams piedāvāt
risinājumus, kas uzreiz varbūt sabiedrībai nav mīļi, bet ar laiku izrādās
veiksmīgi objekti, ar ko pat var lepoties, piemēram, mūsdienu mākslas muzejs
Kiasma Helsinkos, ko arī nebūvēja somu arhitekts. Šeit to nedomāju izvērst kā
ekonomisku investīciju problēmu, paliekam pie korporatīvajām arhitektu un
sabiedriskajām interesēm. Tātad jāprojektē labiem vienalga kādas valsts
arhitektiem, ievērojot pilsētas telpisko kodu. Tad arī cilvēks, kas piebrauks
ar kuģīti pie šīs mūsu iedomātās pilsētas, redzēs, ka tā ir tieši tā pilsēta
vai vismaz ka tā ir cita pilsēta.

Kāda ir Sanktpēterburgas jauno arhitektu paaudze?

Manuprāt, jaunie autori ir brīnišķīgi, daudz
plašāku redzesloku nekā iepriekšējā paaudze. Turklāt atšķirībā no kolēģiem, kam
nācās strādāt pēcpadomju apstākļos vai pēc tam vēl ļaunākajos ekonomiskā buma
apstākļos, jaunieši var mēģināt nodarboties ar arhitektūru kā mākslu, nevis kā
attīstītājus apkalpojošu nozari. Ar to saprotu centienus atrast kaut kādu
patiesību — vienalga, vai kādā materiālā, dizaina tīrībā, sabiedrisko telpu
konceptos. Tas ir virziens, par ko pastāvīgi raksta, piemēram, Rems Kolhāss,
proti, atteikties uztvert arhitektūru kā servisu. Arī Rīgā ir ļoti interesanti
autori, piemēram, sabiedrība ap Ievu Zībārti. Skaidrs, ka ne viss ir ārkārtīgi
veiksmīgi, bet būtisks ir centienu virziens.