Pirms pāris nedēļām LU 70. zinātniskās konferences ietvaros
Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē notika plānošanai veltīto sekciju sēdes,
kas ierasti skar jomu starp arhitektūru, plānošanu un ģeogrāfiju.
Kā ierasts, starp pasākuma dalībniekiem bija arī pa kādam
arhitektam, jo konference tematiski aptver
robežzonu starp arhitektūru, plānošanu un
ģeogrāfiju, kā arī antropoloģiju / socioloģiju. Atsevišķi referāti pievērsās noteiktiem
attīstības un plānošanas aspektiem konkrētās Rīgas vai Pierīgas vietās. Starp
tām bija, piemēram, Maskavas priekšpilsēta (Katrīna Kukaine), Rīgas vēsturiskais
centrs (Jānis Lejnieks), Pils laukums (Helēna Gūtmane), Brīvības aleja (Artis
Zvirgzdiņš), Sarkandaugava (Ilze Rukšāne), Mežaparks (Kristīne Āboliņa),
Jūrmala (Gunta Lukstiņa), Ķekavas novada jaunie ciemi (Margarita Miklaša, Maija
Ušca). Interesants bija Rīgas 20. gadsimta 40.-60. gadu plānošanas vēsturei, —
Pētera Bērzkalna saiknei ar pirmskara Rīgas plānotāja Arnolda Lamzes darbiem, —
veltītais priekšlasījums (Eric Le Bourhis).
Citu vidū divas uzstāšanās bija veltītas plānošanas izglītībai šodien un
tuvākajā nākotnē gan Igaunijā (Garri Raagmaa, Antti Roose), gan Latvijā (Jonas Buechel).
