Baltijas valstu pēdējo 15 gadu attīstībā ir daudz vairāk kopīgā kā atšķirīgā. Kaimiņu pieredze, procesu un notikumu skaidra formulējums ļauj tos labāk apzināties arī mums.
Igaunijas neatkarības atgūšana 1991.gadā Tallinas pilsētas ekonomikā izraisīja fundamentālas izmaiņas īpašumattiecībās un privatizācijas procesā, kas izpaudās pilsētas telpas un izmantošanas transformācijā. Tā kā viens no atgūtās neatkarības pamatprincipiem bija pirmās Igaunijas Republikas vēsturiskā un tiesiskā pēctecība, par šī procesa leģitimizācijas sastāvdaļu kļuva arī 1940.gadā nacionalizēto īpašumu atdošana to pirmskara īpašniekiem. Tas nozīmēja radikālas pārmaiņas ― visa zeme, kas līdz šim piederēja valstij, nu kļuva par privātīpašumu. Process bija saistīts gan ar neticību attīstības plāniem kā vienai no centrālās plānošanas izpausmēm, gan publiskajai sfēras un infrastruktūras ignorēšanu, koncentrēšanos uz mobilitāti, kas saistīta ar automašīnām un nobīdi mājokļu industrijas jomā pilnībā uz privātajiem attīstītājiem.
Privatizācijas vilni atbalstīja jaunās neokonservatīvās valdības tečeriskais kurss, kas sveica tirgus liberālismu kā progresīvu attīstību un iespēju sasniegt rietumu dzīves standartus. Neregulērtās tautsaimniecības modelis, kas radās 70.gados pēc ekonomiskajām krīzēm un konservatīvās attieksmes pieauguma rietumos, 90.gados kā trumfējošā rietumu kapitālisma stadartversija, nerēķinoties ar vēsturisko pēctecību, akli tika pārņemts Austrumeiropā. Ekonomiskās pārmaiņas 90.gadu vidū nesa būvniecības bumu, kas nozīmēja lielu skaitu banku un darījumu ēku, monumentālu augstceltņu un ekspansīvu piepilsētas tirdzniecības centru rašanos pilsētā. Tas likās īstais brīdis, lai aipildītu tukšumus pilsētas centrā, tādā veidā arhitektūrā paužot straujo Igaunijas saimniecisko progresu. Mājokļu sfērā deviņdesmitajos radās daudz jaunu piepilsētas dzīvojamo ciematu, no kuriem daži bija slēgto vārtu kopienas. Savukārt lielākā daļa pilsētas centra pilsētvides tika orientēta uz augošo tūrismu un patēriņu.
Pārmaiņas veicināja pilsētas patērēšanu. Visas jaunās tipoloģijas, iepirkšanās centri, autostāvvietu ēkas, biroju nami utt. pirmkārt veidoja jaunu identitāti pilsētai, kā piederīga «rietumu» patērētāju kultūrai. Pretstatā padomju laiku centralizēti pārvaldītajiem nelielajiem specializētajiem veikaliem, kas bija kļuvuši par simbolu deficītam, nepievilcīgiem skatlogiem un neviesmīlīgai apkalpošani, jaunie tirdzniecības centri tika saistītiti ar pārpilnību, krāsainu rietumu iepakojumu, acīs krītošu higiēnu un drošību, tāpēc tika uztverti kā progresīvs patērēšanas veids. Iekšup vērstie dižveikali ar krāšņiem maldinoši publiskajiem ātrijiem pa vidu desmit gadu laikā ir kļuvuši lielāli, daudzfunkcionālāki un piepilsētniciskāki, kā pirms tam un, liekas, neļauj apšaubīt jaunā dzīvesstila priekšrocības. Taču pilsēta, kas pagātnē bija atvērta nejaušiem piedzīvojumu meklētājiem vai pilsētas klaiņotājiem, nu bija sakārtota atbilstoši uz īpašumu centrētai drošības domāšanai: augsti metāla žogi, slēgti iekšpagalmi, novērošanas kameras. Arī arhitektūras ziņā tirdzniecības centri reprezentē pavisam citu pieeju ēkai salīdzinot, piemēram, ar agrākajiem universālveikaliem. Valdot ātri pelietojamām sistēmām un materiāliem un gatavām interjera dizaina koncepcijām, arhitekta darbs ir reducēts līdz vienīgi kosmētiskiem žestiem.
Izmaiņas zemes izmantošanā, īpašumtiesībās un pilsētas kā patēriņa vietas veidošanās ir pārveidojušas Tallinas vēsturisko centru, sevišķi tūrisma industrijas attīstības dēļ. Kaut gan masu tūrisms pilsētā nav nekas jauns ― Tallina bija populārs padomju iekšzemes ceļojumu mērķis jau 60.gados, tomēr 90.gadu tūristiem ir citi nolūki un vēlmes, ko tie gaida no pilsētas. Padomju gados vecpilsētu apdzīvoja galvenokārt trūcīgā strādnieku šķira, kas mitinājās sadalītos komunālajos dzīvokļos un sapņoja par pārvākšanos uz modernajiem nomales mikrorajoniem. Postmodernisma reakcijas laikā 80.gados vecpilsēta atkal tika atklāta kā iespējami grezna dzīves vide, kam nepieciešama revitalizācija. Lai popularizētu šo ideju, pilsētniekiem tika rīkoti dažādi svētki, vespilsētas slēptie pagalmi un dārzi tik atvērti publiskai izmantošanai. 90.gadu privatizācija situāciju mainīja uz pretējo, pārvēršot vecpilsētu par iekārotu un dārgu dzīvojamo rajonu ar drošības nolūkos slēgtiem pagalmiem, savukārt klaiņojošus pilsētniekus nomainīja jaunas tūristu grupas.
Visbeidzot, augošās piepilsētas ap Tallinu pēdējā desmitgadē piedāvā jaunas sociālas un ekonomiskas izvēles — prom no 60.―70.gadu mikrorajoniem uz savu privātmāju. Arvien aktuāla ir vēlme padomju laiku prefabricētos standartizētos dzīvojamos rajonus, kas tika uztverti kā homogēnas socoiālisma pilsētas simbols, aizvietot ar vienģimens mājām piepilsētā. Jaunie piepilsētu dzīvojamie rajoni straujāk sāka augt 90.gadu beigās un jaunās tūkstošgades sākumā. Ekonomika ir kļuvusi stabilāka, dzīves standarti ir auguši un, pats svarīgākais, bankas piedāvā hipotekāros kredītus ar tīkamiem nosacījumiem.
Jau 90.gadu sākumā mājokļu industrija no valsts nozares pārveidojās par privātu uzņēmējdarbību. Pašvaldību mājokļi tika uzlūkoti vien kā aizvietotājtelpa piespiedu īrniekiem, dienesta dzīvokļi policistiem vai mitekļi tiem, kam trūka māju pēc ugunsgrēka. Īrnieka statuss ir marginalizējies un tiek uztverts kā īslaicīga pietura ceļā uz «īstu īpašumu». 2005.gadā jau tūkstoši cilvēku ir pārvākušies uz jaunajiem piepilsētas rajoniem tallinas apkārtnē un tirgus piedāvā plašu izvēli gan cenu, privātuma, arhitektūras un sociālās struktūras jomā.
