15 gadi ir vienlaicīgi niecīgs laika sprīdis civilizācijas gaitā, bet nopietni ņemams produktīvas dzīves posms indivīdam, un katram to ir vien divi, trīs. Un pirms savā pēdējā posmā es skaidri sapratu, kas man visvairāk pietrūkst darba dzīvē — brīvas profesionālas domu apmaiņas, analītiskas kritikas un vienkārši sajūtas ka jaunībā izvēlētā profesija nav pilnīgi margināla un sabiedrībai ir kaut niecīga interese par to. Vienmēr, ar skaudību vēroju un sekoju attīstīto un turīgo valstu profesionālās dzīves izpausmēm — periodikai, grāmatām, izstādēm, konkursiem un īpaši to raisītām diskusijām un sabiedrības ieinteresētībai. Atrados ilūzijas varā , — ka tikko radīsies iespēja, tā arī mēs varēsim pievienoties civilizācijas kultūras augļu baudīšanai un varbūt pat radīšanai.
Pirms 15 gadiem radās sajūta, kura izrādījās maldīga, ka 15 formālas neatkarības gadi ir pietiekams laiks, lai varētu sākt kaut ko darīt, lai sekmētu sabiedrības intelektuālus procesus, kas stātos pretī spekulatīvu vērtību sistēmai. Jaunās publiskas komunikācijas formas pavēra jaunas iespējas izveidot atvērtu un visiem pieejamu arhitektūras domas veicināšanas vietu. Skaidrs ka iecere, manuprāt, noklājās ar vara bļodu (pilnībā izgāzās).
Etnoss, kas tikai pirms 150 gadiem iesaistījās urbānās kultūras procesos un pirms 100 gadiem guva iespēju sākt veidot savu lokālu kultūru, un spēja vien pārtulkot no visas civilizācijas 2500 gados radītiem arhitektūras tekstiem vienu grāmatu (Kamilo Zitte, izdota laikam tikai krievu valodā) un vienu komiksu (BIG). Skaidrs, ka sokrātiskas diskusijas ar tādu bagāžu ir grūti realizējamas.
Mums par laimi, spēka jēdzienā balstītā tektoniskā paradigma, kas pastāvēja visas šīs civilizācijas laikā, patlaban tiek atstāta kultūrvēsturei. Un mums viss šis diskurss beidzies tā arī nesācies. Tas nav tikai no teorētiska skatpunkta, tam ir arī faktiska izpausme — jaunā tūkstošgade iesakās ar mērķtiecīgi realizēto vissenākās arhitektoniskās kultūras katastrofālu iznīcināšanu — Mesopotamijā, Ēģiptē, Sīrijā un Lībijā.
Patērētāju sabiedrības vērtību un tikumu kopums, katalizēts ar digitālo tehnoloģiju pilnveidošanu, piebeigs veco paradigmu dažu paaudžu laikā un cerams pavērs cilvēcei jaunus apvāršņus. Varbūt tā ir iespēja arī mūsu nelielai, bet arkārtīgi radošai sabiedrībai pievienoties un kļūt līdzparautai šajā progresa straumē un atsakoties no novecojušām zināšanām un rakstīšanas prasmēm — pāriet pie procesa radošās un ilgspējīgas vizualizācijas — komiksiem, video, 3d realitātes, hologrammām un digitāla seksa.
VTN (Vot Tebe Na)
