Rīgas balva šogad uzsver mājokļu arhitektūru

Rīgas pilsētas arhitekta birojs nupat paziņojis 11 būves, kas pretendē uz Gada balvu Rīgas arhitektūrā. Vairums no šogad izceltajiem darbiem — veseli septiņi — ir dažāda veida dzīvojamie namu projekti, —  gan atjaunotas vēsturiskās ēkas centra perifērijā un Pārdaugavā, gan centra jaunbūves un ekskluzīvais apartamentu nams Klīversalā, kā arī tādi projekti, ko var dēvēt par “jaunajiem mikrorajoniem”.

Rīgas balvas iezīme ir centieni aptvert un novērtēt objektīvo situāciju, — tiecoties gūt pārskatu par visu jaunāko arhitektūru un būvniecību galvaspilsētā. Atlase tiek veikta, izejot cauri visu Rīgā pagājušajā gadā nodoto būvobjektu sarakstam, kas šoreiz nozīmēja vairāk nekā 700 vienības. Saraksts, protams, ietver ne jau tikai to, ko pieņemts dēvēt par arhitektūru, bet ļoti plaša spektra un mēroga būvobjektus, ieskaitot  arī necilas satiksmes infrastruktūras būves vai elektrības transformatoru būdas. Pamazām atsijājot nonāk līdz īsajam sarakstam, kas šoreiz bija 26 būves, ko tad klātienē apmeklēja žūrija, uzklausot arhitektus un pasūtītājus. Izvērtējot, diskutējot žūrija ir palikusi pie 11 finālistiem, kas reprezentē pilsētas iepriekšējā gada arhitektūras ražu/ainu.

“Tradicionāli, balvu pretendentu loks atspoguļo redzamāko veikumu Rīgas arhitektūrā un pilsētbūvniecībā, kā arī objektus ar pievienoto vērtību pilsētvides kvalitātes uzlabošanā. Šī gada finālistu vidū absolūti dominējoša ir mājokļu tēma. Mēs redzam, ka privātie attīstītāji izmanto situāciju, kad “buksē” esošā dzīvojamā fonda renovācijas process, un piedāvā virkni kvalitatīvus un arhitektoniski interesantus projektus pircējiem ar dažādām vēlmēm un pirktspēju dažādās pilsētas teritorijās un apkaimēs. Tāpat šogad finālistu vidū redzam objektus ar publisko resursu iesaisti, kas reaģē uz aktuālo sabiedrības pieprasījumu pēc vides vērtību respektēšanas, kvalitātes uzlabošanas un iespēju paplašināšanas,” uzsver Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis.

2019. gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus vērtē kompetenta žūrija: Latvijas Būvinženieru savienības pārstāvji Inese Aizstrauta un Ilmārs Leikums, biedrības “Zaļās mājas” pārstāvis Kristaps Ceplis, biedrības “Icomos Latvia” pārstāvis Jānis Lejnieks, Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes pārstāvji Gints Miķelsons un Mārtiņš Žvīgurs, biedrības “Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmija” pārstāvis Jānis Krastiņš, Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāve Lolita Sarma, Latvijas Arhitektu savienības pārstāvji Renārs Putniņš, Edgars Bērziņš, Juris Skalbergs un Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas pārstāve Evita Zavadska.

Kā labi redzams no finālistu saraksta un pilsētas arhitekta sacītā, — pārliecinoši lielākais pārsvars šo darbu vidū ir dažādi daudzdzīvokļu ēku projekti. Jau iepriekšējos gados Rīgā sevi pieteica vairāki t.s. “lēnās naudas” projekti, — Rietum- vai Ziemeļeiropas investīcijas, kas ieguldītas vēsturisko īres namu atjaunošanā centra perifērijā, un rezultātā iegūtos mūsdienu prasībām atbilstošos dzīvokļus nevis izpārdodot, bet izīrējot. (Viens no tādiem darbiem,  —  pēc Agneses Lāces projekta atjaunotais īpašums Ģertrūdes ielā pērn guva atzinību arī Arhitektu savienības gada balvā).

Arī šogad ir viens līdzīga rakstura projekts — Tallinas ielā, kur aiz restaurētās fasādes nu slēpjas atjaunota, un mūsdienu dzīves stila un komforta prasībām piemērota māja. Manāmākais jaunpienesums ir izgaismota kāpņu telpa ar liftu. Mūsdienu arhitektūras klātbūtne ēkā nav spilgta un apliecinoša, taču tas noteikti ir kvalitatīvs un apsveicams pienesums Rīgas vēsturiskā «dzīvojamā fonda» un plašākā nozīmē, —  centra pilsētvides atjaunošanā vispār. Otrs līdzīga rakstura projekts ir vēl necilāks, — koka ēciņa Torņakalnā, kuras atjaunošanā un paplašināšanā izmantotās pieejas ir stipri diskutablas, taču, neraugoties uz to, arī tas neapšaubāmi ir ieguldījums Pārdaugavas dzīvesvides sakopšanā un uzlabošanā. Abus šos darbus zināmā mēro vieno arī autostāvvietu faktors, atspoguļojot kompromisus, ar kuriem nākas rēķināties šodienas apstākļos, — abu citādi atšķirīgo māju pagalmi nav vis pievilcīgi dārzi un atpūtas vietas, bet galvenokārt, — bruģēti un plaši automobiļu turēšanas plači.

No jaunceltajiem centra namiem savdabīgākais un intriģējošākais, protams, ir Uģa Zābera un kolēģu radītais darbs — māja ar nosaukumu ´Aizkulises´. Ir saprotams, ka stingrāk noskaņotu modernistu un funkcionālistu rindās (nezinu, gan cik tādu Rīgā atlicis) šai ēkai varētu būt noliedzēji. Kā sava vērtējumā raksta Jānis Lejnieks,  — ēkā jaušama saikne ar jūgendstila laikmeta Rīgu, — viņaprāt ‘Aizkulises’ ar savu noslēpumainību un iracionalitāti ir kā  Alberta ielas Eizenšteina arhitektūras mūsdienu pāriemiesošanās. Katrā ziņā šāda pietiekami unikāla ēka patiešām bagātina Rīgas ārišķīgās arhitektūras fasāžu daudzveidību, — par šo varu priecāties kā par vēl vienu otru citu galvaspilsētas namu, — ir jauki, ka pa kādam tādam piemēram Rīgā ir. Jāpiebilst gan, ka bez intriģējošās fasādes arī dzīvokļu funkcionālā un telpiskā kvalitāte ir visnotaļ līmenī. Istabas un lodžijas aiz fasādes “aizkara” krokām vietām iegūst erkeru cienīgus skatupunktus, no kuriem iespējams ieraudzīt ne tikai to, kas ir tieši pretī, bet arī slīpi, ielas garenvirzienā.

Respektabls un cienījams pretendents, protams, ir arī Venta Didrihsona projektētā ‘Riverbreeze’ ēka Klīversalas galā. Bet saprotams arī, ka šis ir arī pats ekskluzīvākais no aizvadītā gada mājokļu projektiem, un viens no dārgākajiem pēdējā desmitgadē. Tāpēc ir gandarījums, ka papildus īpašajai vietai  un skatiem no ēkas, ir nodrošināta arī atbilstoša funkcionālā un telpiskā kvalitāte apartamentos. Tāpat patīkama ir ēkai pieguļošā apkārtne, ko nenoslogo autostāvvietu laukumi,  nav arī nejēdzīgas slēgto vārtu kopienas gaisotnes, jaušams līdzsvars starp privāto un publisko ārtelpu, ūdensmalas ir pieejamas ikvienam.

Divi pārējie daudzdzīvokļu māju projekti pieskaitāmi “jauno mikrorajonu” kategorijai, kuros brīvstāvošas, pēc viena vai pāris projektiem celtas tipizētas ēkas tiek atkārtotas lielāka kvartāla robežās, telpu starp ēkām atvēlot autostāvvietām, kā arī kādiem bērnu rotaļlaukumiem un nelieliem apstādījumiem. Viens no tiem ir kompānijas YIT nosacīti lētais projekts, kas šādas mikrorajona kvalitātes ienes reizēm par ekskluzīvo uzskatītajā Teikas apkaimē, pārņemot kādreizējo rūpnīcas teritoriju (kas kādreiz sen, pirmskara laikos bija pazīstama kā mašīnfabrika ar skaisto vārdu “Sirius”. Diemžēl jaukais toponīms ir zudis, jo kvartālam ir dots stipri pliekanāks vārds, veidots atbilstoši mūsdienu komerciālajai modei.)

Otrs tipoloģiski līdzīgais projekts finālistu sarakstā, ir stipri tālāk Rīgas nomalē, vēl aiz Dreiliņiem. Arhitektūras ziņā tas gan  ir vairāk izsmalcināts, nekā iepriekšminētais, tapis Izraēlas investoriem, kuri nāca ne vien ar naudu, bet ar savām prasībām un redzējumu, sadarbojoties ar pieredzējušiem vietējiem birojiem (ARHIS, MARK arhitekti). Dzīvokļu kvalitāti šajās ēkās nav iemesla apšaubīt, drīzāk taisni otrādi. Bez tam jāatgādina, ka treknajos gados šai vietā tika zīmēts ‘Solevillas’ projekts — augstceltņu puduris, ar kuru salīdzinot, šis kvartāls var šķist kā investoru pieticības, samērīguma un humānas vides iemiesojums. Un tomēr tā nepārprotami ir suburbāna, resp., piepilsētas vide —mikrorajona jauna inkarnācija nomalē, nevis pilsētas telpa.

Ja salīdzina ar laiku pirms gadiem pieciem vai desmit, tad, protams, mājokļu arhitektūras un būvniecības kvalitāte Rīgā ir augusi. Un ir arī interesanti ieraudzīt daudzveidību, ko reprezentē pašvaldības arhitektūras balvai izvirzītie darbi. Tomēr, ja domājam par nākotnes mājokļu attīstību Rīgā, tad, protams, gribētos redzēt tipoloģiskos meklējumus un eksperimentālas pieejas, — ne tikai pašu dzīvokļu izveidojumā, bet jo vairāk, — mājokļu namu saistībā ar pilsētas telpu un vidi, tiecoties mūsdienu izaicinājumiem atbildēt ne tikai ar kādreizējās piepilsētas pļavu apgūšanu. Noteikti arī pašas pašvaldības loma jaunu municipālo mājokļu attīstīšanā un novecojušos renovācijā varētu būt aktīvāka. Tāpat, saprotams, gribās ieraudzīt vairāk atjauno vēsturisko īres namu.