Par Runājošo akmeņu arhitektūru

No radošā viedokļa darbs pie Ērika Stendzenieka idejas bija ļoti interesants. Tāpat saspēles moments. Paviljona forma, vietas iekārtojums, projekciju shēma un dzelzs rūsas faktūra tika akceptēti viegli, pat zibenīgi. Sarunas izvērtās par uzskatāmo aģitāciju — tā to varētu nosaukt. Kulmināciju konceptuālās diskusijas pieredzēja vēl pašā Parīzes centrā.

Projekta iesākumā arī man nācās piedalīties diskusijās par ekspozīcijai izvēlēto izteiksmes līdzekļu līdzību ar mākslinieka Tonija Ourslera darbiem. Racionālo pamatu uzpūstajai problēmai nesaskatu lielāku kā gadījumā, ja kāds šādu jautājumu izvirzītu kinematogrāfam. Režisori vairāk kā simt gadus savu ieceru īstenošanai izmanto filmēšanas un projekcijas mehānismus. Festivāla ekspozīcijā izmantotie paņēmieni pazīstami aptuveni divdesmit gadus. Bez tam autora nolūks nav bijis rādīt runājošas sejas uz akmeņiem kā autonomu mākslas darbu. Projektā būtiskākais ir oriģinālais — sirsnīgais un personiskais — vēstījums franču tautai un akmeņu kā ziņu nesēju atbilstība Latvijas dabai un kultūrai.

Kāds bija arhitekta ieguldījums ekspozīcijas veidošanā? Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka arhitekta veikums šajā vides mākslas objektā ir tas, ko redz, kad ir izslēgti video projektori un skaļruņi klusē. Ļoti svarīga bija ideja par centrālo objektu kā informācijas paviljonu, jo tieši ar paviljonu, tā izmēru un formu izdevās radīt vienota ansambļa tēlu, kā arī nodrošināt vajadzīgo telpisko organizāciju un ekspozīcijas iekļaušanos vēsturisko laukumu pilsētbūvnieciskajā vidē. Projekta interaktīvo daļu izstrādāja un nodrošināja brīvmākslinieks Gints Apsītis un Balta pārstāvis Ginters Pļavpurs.

Runājošie akmeņi izvietojās Luvras muzeja centrālajā priekšlaukumā — uz vienas ass un tieši iepretim ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekta I.M.Pei 1989.gadā veidotajai stikla piramīdai pils pagalmā. Parīzē pārliecinājos, ka gan laukuma vides mēroga, gan akmeņu attiecība ar paviljona izmēriem un formu bija izvēlētas precīzi — uz harmoniju atsaucās arī daudzie apmeklētāji, arhitekti un citi mākslinieki.

Materiāls. Paviljona materiāls tika izvēlēts, balstoties uz vairākiem apsvērumiem. Dzelzs ir tāds pat dabas pamatelements kā zeme, gaiss, ūdens un uguns, ko raksturo pamatīgums un senatnīgums. Turklāt dabīgās rūsas faktūra paviljonam nodrošināja saskanīgu iekļaušanos Francijas pilsētu vēsturisko laukumu vidē.

Forma. Paviljona arhitektūra veidota t.s. negatīvās skulptūras formā. No ārpuses vienkāršas, industriālas konstrukcijas iekšienē veidotās nišas un tuneļi rada savdabīgu, it kā amorfu telpu. Apjoms sastāv no diviem teju jūras transporta konteinera standarta lieluma (2,5m x 2,5m x 6,0m) taisnstūra paralēlskaldņiem. Tie ir ērti transportēšanai. Forma ir arī simboliska — atvestie akmeņi ir it kā izlidojuši no kastes, atstājot tajā dobumus, un izkārtojušies lokā, kas piepilda laukuma brīvo ārtelpu.

Konteksts. Projekta izstrādē svarīgs bija lēmums par paviljona, tā velvju un arku saspēli ar Francijas pilsētu laukumu vēsturisko ēku kontekstu un arhitektūras barokālajām detaļām.

Jau divas dienas pirms atklāšanas visa ekspozīcija veiksmīgi funkcionēja. Atbrauca Ēriks. Tika izvirzīta prasība: jābūt arī uzrakstam! Vēlams — vairākās vietās un pietiekami liels: PĀRSTEIDZOŠĀ LATVIJA. Protams, franciski. Kompromisu izdevās panākt — trafareta krāsojuma toni izvēlējās tuvu rūsai — oranžu. Objekts, kas varēja pretendēt uz mākslu, ieguva savu «marku».  Tas — nedaudz par atšķirīgu skatījumu uz kopējām lietām.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
2 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
sandis

lox lox

sandis

lox lox

2
0
Would love your thoughts, please comment.x