Papīra arhitekts Šigeru Bans

Turpinot sadarbību ar žurnālu Pastaiga, A4D pārpublicē sarunu ar Šigeru Banu un aprakstu par arhitektu, kurš visplašāk pazīstams ar savām kartona ruļļu celtnēm. Intervija tapusi Londonas Dizaina festivālā, kurā arhitekts bija radījis pasaulē augstāko papīra torni.

 

«Mani draugi saka, ka uzvedos un pasauli uztveru tā, it kā es nebūtu japānis,» smaida arhitekts Šigeru Bans — viens no pasaulē slavenākajiem un respektētākajiem japāņu arhitektiem. Viņš pats atzīst, ka slava noder, lai vienkāršāk realizētu iecerēto. Tehniskās problēmas atkrītot, cilvēki ieklausoties un vairāk uzticoties. Šigeru pieder pie tiem Uzlecošās saules impērijas (tā dēvēt savu dzimteni patīk pašam Banam) arhitektiem, kuriem izdevies veiksmīgi apvienot visus labākos Rietumu un Austrumu sasniegumus, kā arī veidot vienādi izdevušos karjeru abās pasaules daļās.

Viens no Bana pārrietumnieciskošanās iemesliem neapšaubāmi ir fakts, ka viņš profesionālo izglītību ieguvis ASV. Arhitekta māte bijusi modes dizainere un regulāri devusies uz Parīzi apmeklēt iksezonas modes skates. Vienas no Bana spilgtākajām bērnības atmiņām ir mammas sagaidīšana Tokijas lidostā, viņas kofera atvēršana un visu skaisto un neparasto no Eiropas pārvesto lietu aplūkošana. Kopš šiem laikiem Banu fascinējot viss, kas nācis no ārzemēm, tāpēc diezgan likumsakarīga bijusi izvēle studēt ārpus Japānas. Taču arhitektūras aprakstnieki Bana darbos saskata arī tikai japāņiem raksturīgo, piemēram, tā sauktās universālās grīdas izmantojumu – visās mājas telpās ir vienāds grīdas segums, tas apvieno visu interjeru vienā veselumā, nenodalot dažādas funkcionālās zonas.

Šigeru Bana jājamzirdziņš ir presēta kartona caurules un to konstrukcijas, kuras viņš izmanto visdažādāko funkciju būvju celtniecībai. Viņš sajūsminās par šī materiāla lētumu, iespēju vairākkārt to pārstrādāt un lietot atkārtoti.

Pirms pāris gadiem Barbican izstāžu zālē Londonā, veidojot izstādi Alvars Ālto, skatot ar Šigeru Bana acīm, jūs atzināties mīlestībā somu arhitektam. Vai jums ir arī citas autoritātes?
Reiz biju pārliecināts tā sauktā internacionālā modernisma piekritējs. Jūsmoju par Lekorbizjē, Mīsu van der Roi un viņiem līdzīgajiem arhitektiem. Spēcīgu iespaidu uz mani atstāja arī Kūpera biedrības arhitektūras skolas pasniedzējs Džons Heidjuks — viens no grupas Ņujorkas piecinieks, kurā ietilpst arī Pīters Aizenmans, Maikls Greivs, Čārlzs Gvetmeijs un Ričards Meijers. Tieši viņš manī attīstīja to, ko vēlāk kritiķi nodēvēja par arhitektonisko poētismu. Pēc studijām daudz ceļoju un tā nonācu Somijā. Alvars Ālto man atvēra acis uz to, cik nozīmīgs ēkai ir vietas konteksts, tās apkārtne. Viņa uzcelto var saprast, tikai atrodoties Somijā. Man liekas, ka es to visu nojautu jau iepriekš, bet Alvars Ālto man it kā norāva plīvuru no acīm un arhitektūru lika skatīt citā gaismā.

Bet kādus iedvesmas avotus jūs varētu ieteikt mūsdienu jaunajiem arhitektiem?
Pērn pārtraucu savu pasniedzēja darbību, bet man joprojām pietrūkst studentu. Es jaunajiem varu vien ieteikt ceļot, ceļot pēc iespējas vairāk. Tas nozīmē – redzēt citas zemes, kultūras un paplašināt savu redzes lauku.

Šis ir pārmaiņu laiks. Kādu jūs redzat arhitektūras nākotni? Kā jaunā situācija to mainīs?
Protams, tagad būtu lieki apspriest jau uzcelto ēku likteni. Tomēr… Cilvēki ir izslāpuši pēc mīlestības. Mūsdienās pilsētās vairs nav nekādu aizliegumu. Kā un kur būvēt, nosaka nekustamā īpašuma attīstītāji. Viņu vienīgais mērķis ir nopelnīt naudu. Taču bez cilvēkmīlestības labus projektus nav iespējams realizēt. Turpmāk arhitekti vairāk domās par apkārtējo vidi. Tiks būvētas celtnes, kuras var vienkārši pārvietot uz citu vietu, izjaukt, pārbūvēt, pārveidot un pielāgot dažādām funkcijām.

Jūs esat radījis daudzas ēkas, kuru kalpošanas mūžs jau sākotnēji noteikts ļoti īss, piemēram, pagaidu mitekļus dabas vai cita veida katastrofās cietušajiem, jūsu paša īslaicīgo biroju uz Žorža Pompidū mākslas centra jumta Parīzē. Vai tiešām arhitektūrai nevajag būt mūžīgai un kalpot daudzām paaudzēm?
Bieži vien pašas celtnes mūžs ir nevajadzīgi garāks nekā nepieciešams funkcijai, kuras dēļ celtne būvēta. Piemēram, tepat Anglijā pirms simt gadiem celtās rūpnīcu ēkas joprojām varētu kalpot šiem nolūkiem vismaz vēl tikpat garu mūžu. Bet… Bet teju visa rūpniecība jau labu laiku pārcelta uz Āziju, tātad šīs būves jāpiemēro citām vajadzībām. Cilvēku vajadzības arvien biežāk mainās. Viņi nemitīgi pārceļas no vienas vietas uz citu. Arhitektūrai ir viņiem jāseko.

Kā jūs atklājāt papīru kā teju ideālu būvniecības materiālu?
Lūkojoties uz faksa aparāta papīra ruļļiem. Es par to domāju trīs gadus — un tikai 1989. gadā pirmo reizi papīru patiesi pielietoju praksē. Materiālu daudz testēju un visus pētījumus finansēju pats. Nu tas ir kļuvis par manas vizuālas izteiksmes galveno līdzekli. Papīrs patiesībā ir rūpniecisks materiāls. To var izmantot gandrīz visur un visām funkcijām. Kādas konstrukcijas ilglaicība un izturība nekādi nav saistīta ar materiālu, no kā tā izgatavota. Arī uzstādot šo instalāciju (Papīra torni Londonas Dizaina festivālā. – Red.), es vēlējos cilvēkiem pierādīt, ka papīrs nav nekāds trauslais materiāls, kas šķīst ūdenī un ko ir viegli iznīcināt.

Viņu kaitina mūsdienu modes vārds «zaļā arhitektūra», jo Bans par saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi un vairākkārt pārstrādājamiem materiāliem domāja jau tad, kad lielākajai daļai tā likās smieklīga nodarbošanās. Sākumā Bana papīra konstrukciju idejas tika izmantotas īslaicīgai dažādu bēgļu un dabas katastrofās cietušo izmitināšanai. Turklāt arhitekts domā ne tikai par šādu mītņu lētumu un vienkāršību, bet arī skaistumu. Viņš uzskata, ka cilvēki, kuri jau tāpat ir daudz cietuši, ir pelnījuši vizuāli glītu patvērumu, lai atgūtu ticību ierastajai pasaules kārtībai. Tā tika radīta arī Kobes katoļu baznīca 1995. gadā. Tas ir projekts, kas Banu padarīja slavenu, bet pašiem iedzīvotājiem baznīcas jaunā ēka tā iepatikās, ka to izmantoja krietni ilgāk, nekā sākumā bija plānots. Savu roku arhitekts pielika arī zemestrīces nopostītās Itālijas pilsētas L’Akvilas atjaunošanā. Viņš piedāvāja kartona koncertzāles projektu dabas stihijā nopostītā mūzikas mājokļa vietā. Papīrs izmantojams arī reprezentablām celtnēm. Piemēram, Japānas valsts sasniegumu demonstrācijai Pasaules izstādē Expo 2000 tika izvēlēts Šigeru Bana radītais kartona paviljons. 72 metrus garais režģveida paviljona karkass bija veidots no papīra caurulēm. Tāds bija iecerēts arī jumta pārsegums, bet Vācijas būvniecības drošības stingro noteikumu dēļ jumta konstrukciju nostiprināja papildus. Pēc izstādes paviljonu nojauca, pārstrādāja un pārvērta atpakaļ papīra masā. No papīra Bans radījis pat tiltu — gājēju tiltu pār Gārdonas upi Francijas dienvidos.

Šigeru Bans atgādina, ka papīra lomu viņa profesionālajā darbībā gan nevajagot pārspīlēt. Arhitekts izmantojot arī citus materiālus. Arī koks, piemēram, ir viens no atjaunojamajiem dabas resursiem, kura iespējas vēl nav pilnībā izmantotas. Pašlaik visvairāk apspriestais Šigeru Bana projekts ir Žorža Pompidū modernās mākslas muzejs Francijas pilsētā Mecā. Tā iespaidīgā jumta konstrukcija ir no koka, kas savīts gluži kā ķīniešu tradicionālās salmu cepures. Šī galvassega arī bijusi arhitekta iedvesmas avots. Izgājis no kāda Parīzes restorāna Senžermēna bulvārī (arhitektam patīk labi paēst, tas esot viņa hobijs un mīļākā nodarbošanās), Bans ķīniešu preču veikaliņā turpat blakus ieraudzījis tradicionālo cepuri. Tās forma arhitektu tā sajūsminājusi, ka viņš ne vien iegādājies cepuri, bet arī nolēmis to atveidot muzeja ēkā. Mecas Popmpidū muzeja oficiālā atklāšana paredzēta maijā.

Pretēji lielākajai daļai mūsdienu arhitektu Šigeru Bans nicina betonu. Tas esot neiedomājami trausls materiāls, īpaši nederīgs vietās, kur bieži notiek zemestrīces, turklāt, tāpat kā akmens, ir neatjaunojams un ierobežota daudzuma resurss. Toties arhitektam patīk tērauds. Nesen pabeigta Bana projektēta ekskluzīvu apartamentu ēka Ņujorkā – Metāla žalūziju nams. Tas atrodas mākslas galeriju rajonā Čelsijā līdzās Frenka Gerija, Žana Nuvēla un Anabellas Seldorfas stikla un tērauda brīnumiem. Metāla žalūziju nams ir lakoniskas formas daudzstāvu ēka, ko neprastu dara metāla žalūziju sistēma, ar kuru var nosegt plašos apartamentu stiklojumus. Nams atklājas pilnībā tā atturīgajā skaistumā tad, kad visas žalūzijas ir aizvērtas un ēka līdzinās elegantai dārglietu kārbiņai. Taču arī tas nav viss. Šigeru Bans strādā pie kāda vērienīga projekta Apvienotajos Arābu Emirātos, kas tiks realizēts no … smiltīm. Neraugoties uz pasaules ekonomikas ķibelēm, kas skar arī šo šķietamo finanšu paradīzi, un par pārsteigumu pašam arhitektam, darbs pie smilšu mājām turpinās. Šigeru Bans dusmojas, kad viņam jautā, kurš būs nākamais materiāls, ko arhitekts atklās no tam neierastas puses, taču atzīst, ka pat draugi sakot – viņš nevēlas atgriezties pie lietām, kuras ir jau izpētījis.

Bans bieži vien izsakās nicinoši par jaunākajām tehnoloģijām un to radītajiem nākotnes materiāliem. Viņš veiksmīgu nākotnes pasaules modeli redz prasmīgā un neparastā tā saukto zemo tehnoloģiju materiālu izmantojumā. Taču dažkārt arī šis taupīgais japānis nespēj pretoties jaunā vilinājumam. Šogad viens no Milānas starptautiskās mēbeļu izstādes i Saloni hitiem bija japāņa un somu kompānijas Artek kopdarbs: krēslu sistēmas no jauna kompozītmateriāla, kas iegūts no plastmasas un papīra rūpnieciskajiem atkritumiem. Šī pavasara Artek jaunums nav vienīgais piemērs tam, ka Bans mēdz pievērsties arī atsevišķu objektu dizainam. Viņu interesējot savu arhitektūras ideju pārvēršana cita mēroga priekšmetos. Piemēram, nelielai dāņu kompānijai when objects work Bans ir radījis bļodu, kuras formā ir transformēts Mecas Pompidū muzeja veidols.

Esat nosaukts par vienu no 20. gadsimta inovatīvākajiem arhitektiem. Ko inovācija nozīmē jums?
Arhitektūra bez inovācijām nav nekas cits kā vien īslaicīga modes parādība. Visi šie neoklasicisti, postmodernisti – viņi tikai seko modei. Inovācija ir spēja kaut ko radīt, izgudrot pašam.

Vai tad mūsdienās vēl ir iespējams radīt kaut ko pilnīgi jaunu?
Tam ir nepieciešami lieli naudas un cilvēku resursi. Es neapgalvotu, ka radu kaut ko pilnīgi jaunu. Es tikai ņemu vērā esošos apstākļus un daru ierastas lietas citādā veidā.

Ar ko arhitektūra atšķiras no atsevišķu priekšmetu dizaina?
Starp šīm jomām nav nekādas atšķirības, pilnīgi nekādas.

Fakti

  • Šigeru Bans dzimis 1957. gadā Tokijā
  • No 1977. līdz 1980. gadam studējis Dienvidkalifornijas Arhitektūras institūtā ASV
  • No 1980. līdz 1984. gadam studējis Kūpera biedrības Arhitektūras skolā Ņujorkā
  • Pēc studijām atgriezies Japānā, vienu gadu strādājis pie arhitekta Arata Isozaki
  • 1985. gadā nodibinājis savu biroju, kuram tagad ir filiāles ar dažādiem partneriem arī Parīzē un Ņujorkā
  • Galvenokārt slavens ar celtnēm no presēta kartona caurulēm, taču tas nav vienīgais Bana izmantotais materiāls
  • Pazīstamākie projekti ir Aizkaru sienu māja Tokijā (1995), Japānas paviljons Expo izstādē Hannoverē (2000), Takatori katoļu baznīca Kobē (1995, 2005. gadā nojaukta), Žorža Pompidū modernās mākslas muzejs Mecā (2009)
  • Bans ir projektējis īslaicīgus izstāžu paviljonus, kā arī mājokļus iedzīvotāju izmitināšanai un sabiedriskas ēkas Kobē pēc 1995. gada zemestrīces, Turcijā un Ruandā, kā arī Itālijā pēc šāgada pavasara zemestrīces. Nodibinājis brīvprātīgo arhitektu biedrību, kas palīdz pilsētām un to iemītniekiem atgūties pēc dabas katastrofām vai citām nelaimēm
  • Izstrādā arī mēbeļu un pat trauku dizainu
  • Pasniedzis arhitektūru Tamas Mākslas universitātē, Jokohamas Nacionālajā universitātē, Kolumbijas Universitātē, Keidžo Universitātē un citur
  • Ieguvis Tokijas Arhitektūras institūta 1997. gada Labākā jaunā arhitekta nosaukumu, Pasaules arhitektūras balvu par Japānas paviljonu Expo 2000 un Tomasa Džefersona medaļu arhitektūrā 2005. gadā, Times Magazine viņu ierindojis visinovatīvāko arhitektu sarakstā

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x