Ordera arhitektūras jēdziens

Šis mazais apcerējums radies kā fragmentu apkopojums no mana LMA maģistra darba Stils kā metode arhitektūras projektēšanā un netieši sasaucas ar intelektuālā ringa Iesildīšanās diskusijas tēzēm. Domāju, ka nav svarīgi, kurš no oponentiem gūs virsroku, bet gan pacensties izprast, kāpēc kāda ēka izskatās tāda, kāda tā ir, noteiktajā vietā, laikā un apstākļos.

Manuprāt, arhitektūra kopumā nav un nevar būt radīta reiz par visām reizēm — tā ir tikai rezultāts un ietvars visai civilizācijas attīstībai, tā attīstās kopā ar zinātnes un tehnikas procesiem, tā iemieso personas un sabiedrības filozofiju. Pretējā gadījumā — arhitektūru būtu jāmāca konservatorijā.

Arhitektūru var iedalīt vismaz divās ļoti lielās grupās — statiskā un dinamiskā (nosacīti dinamiskā) arhitektūra.

Pie pirmās grupas būtu piederīgas visas tās būves, kuru konstruktīvā būtība balstīta uz Zemes gravitācijas spēka statisku, lineāru, ortogonālu interpretāciju, kas, būtībā, reducējama uz atsevišķu elementu krāvumu (spilgtākais piemērs — antīko ORDERU ARHITEKTŪRA).

Turpretim dinamiskā arhitektūra konstrukciju noturības nodrošināšanai izmanto vairākas citas galveno būvniecības materiālu īpašības, kā stiepi, lieci, elastību, adhēziju u.c., bet ne tikai  — statisko noturību spiedē. Dinamiskās arhitektūras strukturālā būtība varētu tikt definēta kā dažādu, dažādos virzienos un telpā patvaļīgi kombinētu spēku un reakciju līdzsvars, kas tādējādi nodrošina konstrukcijas nestspēju un stabilitāti.

Statiskā arhitektūra, kuras vēsture sniedzas antīkajos laikos, sastopama un izplatīta arī mūsdienās kā lēts un viegli saprotams celtniecības veids, kurpretim nākotne un daudz lielāka emocionālā ietekme un mākslinieciskās iespējas piemīt daudz aktīvākajai dinamiskajai arhitektūrai.

Lai precīzāk noskaidrotu, ko domāju ar sevis izvirzīto apzīmējumu orderu arhitektūra, būtu lietderīgi izdarīt nelielu vēsturisku ekskursu vidēji attālā pagātnē — mūsu ēras sākumā — un paanalizēt tos konstruktīvos un tēlainos principus, kas likti orderu arhitektūras metodes (stila) pamatā.

Ordera konstruktīvās shēmas pašā pamatā balstās uz tiešu un vienkāršu zemes gravitācijas principu traktējumu — spēku un reakciju vertikālu, nosacīti statenisku, bet patiesībā, globālā mērogā — radiālu izkārtojumu. “Zemes pievilkšanas spēka likumi un ģeometrija diktē tādus jēdzienus kā augša un apakša, griesti un grīda un dažādus slāņus starp tiem, tieši tāpat, kā skaņas izplatības un valodas veidošanās likumi nosaka līdzskaņu, patskaņu eksistēšanu un to izrunas veidus. Šie nepārvaramie spēki rada to, kas var būt nosaukta kā arhitektūras sintakse, t.i., dažādu vārdu, kā durvis, logi, sienas, kombinēšanas likumi.” (Č. Dženkss). Pamatu pamatos tas ir brīvu elementu krāvums — vertikāli stabi (kolonnas kā balsti) un līmeniskas sijas (pārsedzes un pārsegumi).

Arī jaunākajos laikos netrūkst šādu reminiscentu detaļu un formālu risinājumu, kuri savā dziļākajā būtībā cēlušies no amatnieciskās arhitektūras principiem un atražo tūkstošgadu senas kvalitātes. Šādos gadījumos priekšplānā izvirzās autoru vai pasūtītāja centieni pēc tās asociatīvās bagāžas, ko sevī spēj nest senatnes klasisko pieminekļu principi — stabilitātes, statiskuma, šķietama solīduma un pārticības, konservatīvas gaumes ideāliem. Šādas vēstures spekulācijas elegantā formā redzam arī, piemēram, Bofila darbos un vēl, un vēl, un vēl… 

Attīstoties celtniecības tehnoloģijai un iespējām kā orderu arhitektūrai līdzīga pēc tās gnozeoloģiskajiem principiem, bet jau mūsu gadsimtā, varētu tikt raksturota STRUKTURĀLĀ ARHITEKTŪRA. Tā statiskos principus noved līdz pilnībai. Tā varētu būt orderu celtņu idejiskais turpinājums un iemiesojums jaunos paņēmienos. Minēto strukturālo objektu pamatiezīme ir ēkas dizaina un funkcijas pakārtotība un realizācija uzkrītoši tehnoloģiskā statiskajā risinājumā. 

Sākot no klasiskās ordera shēmas visi stili līdz renesanses un baroka daudzkupolu katedrālēm būtībā attīsta un pilnveido vienu principu — gravitācijas spēku panešanu un sadalīšanu akmens konstrukcijā, arvien sazarotākās, arvien kompozicionāli bagātīgākās. “Arka ir daudz sarežģītāks elements, daudz smalkāks; var teikt – daudz subjektīvāks, nekā stabs un latiņa, tajā ir daudz vairāk cilvēciska. Tāpēc to var skatīt divējādi: gan kā uzvaru pār haosu gan kā paša haosa kristalizāciju”. (L. Sallivens).

Tas ir radošās domas attīstības ceļš no vienkāršas pārsedzes, caur arku un velvēm līdz ažūrai, smalkai gotikas ribotajai velvei, kas balstās uz pilastru saišķa — viena no arhitektūras inženierzinātnes spožākajām virsotnēm.

Ja līdz nesenam laikam vēl arhitekts bija vislielākā mērā atkarīgs no sava laika būvtehniskajām iespējām un, līdz ar to, lielā mērā spiests darboties kāda noteikta stila vai konstruktīva paņēmiena ietvaros, XX gs. beigās XXI. gs. sākumā tehniskās iespējas un celtniecības attīstības līmenis radošam arhitektam varētu sniegt gandrīz neierobežotu brīvību, iespējas un neatkarību no senāku laiku tehniskajiem ierobežojumiem.

Projektēšanas metodoloģijas mūsdienu virsotne — ORGANISKĀS ARHITEKTŪRAS princips. Tas vairākkārt pavīdējis dažādos laikposmos un dažādos objektos. Tad atkal aizmirsts un no jauna atzīts, bet mūžam jauns un aktuāls. Organiskā arhitektūra, tā arī — tektoniskā, kontekstuālā. Organiskajā arhitektūrā nepastāv noteikumu, kanonu, pašmērķu. To arī nevar ilustrēt, parādot — tā tas ir, tā tam jābūt un tā tas izskatīsies. Katrs risinājums izriet no virknes nosacījumu un nav iespējami divi vienādi risinājumi.

Organiskā arhitektūra — ne tik daudz pēc galarezultāta formas, cik paša tapšanas procesa. Tā rodas organiski. Tā ir būtiska, patiesa, tieša, piederoša. Divas reizes subjektīva un vienu reizi objektīva. Tā ir subjektīva — kā pasūtītāja vēlme, subjektīva — kā projektētāja interpretācija, un tā ir objektīva, jo radīta konkrētai vietai, situācijai, laikam un kontekstam.

“Mēs neizmantojam vārdu “organisks” tādā nozīmē kā “piemītošs augu vai dzīvnieku pasaulei”. “Organisks” — nozīmē būtisku, iekšēju, piemītošu kaut kam, veselo filozofiskā nozīmē, kur veselais attiecas uz daļu, kā daļa uz veselo…” (F.L.Raits). “Tā ir arhitektūra, kurā veselais pret atsevišķo attiecas tāpat kā atsevišķais pret kopumu, kur materiālu daba, nolūku un vajadzību daba kļūst skaidra un uzstājas kā nepieciešamība.”(F.L.Raits). “Projektēšanas process, kurš virzīts no ārpuses uz iekšieni un no iekšienes uz ārpusi, rada to nepieciešamo spriedzi, bez kuras neradīsies arhitektūra. Par cik iekšējais principiāli atšķiras no ārējā, siena — vārda līnija — nozīmē arhitektūras notikumu. Arhitektūra rodas uz iekšējo, funkcionējošu un telpisku ārējo spēku sadursmes robežas.” (R. Venturi).

Atbildot uz jautājumu par organiskās arhitektūras būtību, atbilde varētu būt: “Celtne ir nopietna arhitekta nopietns mēģinājums radīt ēku, dabiski, loģiski un poētiski izrietošu no esošajiem nosacījumiem, bet diez vai apmierinās jautātāju, ja nesakritīs ar viņa nosacītajiem priekšstatiem, kas vienmēr dominē pār cilvēku, ja vien viņš nav patiesas kultūras nesējs.” (L. Sallivens).

REZUMĒ. Katru arhitektūras tendenci, novirzienu vai stilu SAVĀ LAIKA PERIODĀ var raksturot kā progresīvu vai reakcionāru(konservatīvu), vairāk produktīvu vai vairāk reproduktīvu, kur progresīvie risinājumi balstīti uz jaunām tehnoloģijām un jaunām materiālu iespējām, vai vienkārši — jauniem telpas organizācijas principiem, kurpretim reakcionārā (konservatīvā) arhitektūra savā būtībā ir vairāk eklektiska, sevi un pagātnes principus atražojoša vai, citā gadījumā, bezstila, kuras vienīgās kvalitātes ir funkcija, lētums un pierastums, kas jau robežojas ar utilitāro.