No postsociālisma līdz izrādes pilsētai

Gudra un izdevusies arhitektūras recenzija ir kas vairāk par celtnes formālo kvalitāšu vai trūkumu uzskaitījumu. Andresa Kurga recenzija par divām zīmīgām jaunāko laiku Tallinas centra biroju būvēm ― City Plaza augstceltni un ēku Rēveles prospektā 4, vienlaikus ir ne vien veikls ieskats biroja Alver Trummal Arhitektid daiļlradē, bet arī trāpīgs arhitektūras laikmeta raksturojums.

I

Izskatās, ka dažas no nesen uzbūvētajām celtnēm Tallinas centrā apliecina, ka arhitektūra var radīt efektīgu papildu vērtību. Piemēram, augstās konusveida «budistu stūpas» Narvas ielas sākumā, spožās tērauda caurules viesnīcas Tallink fasādē vai plikie zari, kas spraucas ārā no jaunuzceltās Tallinas Angļu koledžas sporta zāles pamatiem. Katra ēka parāda citu šīs tendences aspektu – ja pirmajai no tām piemīt transcendentāls raksturs, otrā demonstrē jaunu ornamentālismu, bet trešā ir nedaudz absurda. Taču visi šie piemēri liecina par jauna veida brīvību arhitektūrā un bezierunu apgalvojumu (¥€$ režīmu, ja vēlaties), kam gandrīz nav nekāda sakara ar iepriekšējām vērtībām.

Šāda diagnoze varētu būt arī diezgan labvēlīga, liecinot par pāreju no pārlieku egocentriskām (teorētiskām) pagātnes metodēm uz daudz ekstravertāku arhitektūru, bet varbūt tā ir atbilde sabiedrības kritizētajam celtniecības bumam Igaunijā pagājušā gadsimta beigās, kad tika saražota «nepievilcīgu konservu kārbu arhitektūra». Taču jo vairāk šī arhitektūra noliedz savu pagātni, jo vieglāk šādam uzstājīgam viedoklim ir nevis radīt jaunu paradigmu, bet gan veicināt principu izzušanu, par darba rīku izmantojot saukli «noder jebkas», kas apmierina klienta vēlmi izcelties vai dod materiālu dzīves stila žurnāliem. Šāda arhitektūra interpretē jauno brīvību tāpat kā savulaik Tallinas bijušais mērs Tīnu Palts interpretēja toleranci, attiecinot to uz uzņēmējdarbību. Tādējādi sākotnējais, nozīmīgu pārmaiņu raksturojošais jēdziens sāk apzīmēt tieši pretējo, bet arhitektūra, tā vietā, lai atbrīvotos no važām, nonāk vēl lielākā atkarībā no pasūtītāja.

II

Viss liecina par to, ka kritiski noskaņotā Alvera ― Trummala biroja radītā arhitektūra ir pacēlusies virs šādas attieksmes. Būdami Tallinas desmitnieka grupas jaunākie biedri, Andress Alvers un Tīts Trummals sāka aktīvi projektēt astoņdesmitajos gados postmodernisma uzplaukuma laikā, tādējādi izejot cauri gan literārajam, gan vēsturiskā atskata periodam. Taču, vai nu dēļ tā, ka viņi bija nedaudz norobežojušies no pārējā desmitnieka, vai citu iemeslu dēļ, viņiem nebija iepriekšējās paaudzes nostalģijas pēc pagātnes, nedz arī ciešas saistības ar Igaunijas arhitektūras 1920.―30.gadu funkcionālismu. Tas gan nenozīmē, ka kontekstuālisms vai pagātne viņiem būtu aizliegtas sfēras.

Gluži pretēji, piemēram, Ferrum universālveikals Kuresāres centrā (2003.) projektēts, rūpīgi ievērtējot apkārtējās apbūves formas un apjomus, kā arī ņemot vērā funkcionālās līnijas pilsētvidē. Tomēr tai pašā laikā šis kontekstuālisms ir nedaudz atsvešināts no vēsturiskās vides, ēka ir pārklāta ar Cor―Ten tērauda apšuvumu ― sešdesmito un septiņdesmito gadu tēlnieku minimālistu iecienītu materiālu, bet izmantotās detaļas apzināti padara to aukstu. De la Gardie universālveikals (1999.) Viru ielas sākumā Tallinā ar tā trīskāršo fasādi, kas iezīmē apbūves gabala vēsturiskās robežas, arī atbilst pilsētvides kontekstam, taču arī šai ēkai ir vairākas detaļas, kas pretrunā ar Tallinas vecpilsētas vēsturiskās apbūves tradīcijām ― stabu un siju konstrukcija nesošo sienu vietā, viena milzīga telpa bez skaidra formulējuma aiz trīskāršās fasādes u.tml.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem Alvers un Trummals ir aktīvi veicinājuši pārmaiņas pilsētplānošanā Igaunijā. Jau no paša sākuma pilsēta bija viņu galvenais intereses un izpētes objekts (viņi strādāja vienā birojā no 1992. līdz 2006.gadam). Pētījumi noveda līdz secinājumam, ka atsevišķu ēku būvniecība ir atkarīga no pilsētvides un pakārtota tai. Šajā sakarā Andress Alvers rakstīja par 1995.gadā Tartū centrā uzbūvēto deviņstāvu namu: «Ir negaidīti un pārsteidzoši apjaust, ka viena ēka var tā ietekmēt pilsētu un vidi, ja tā ir uzcelta īstajā vietā un tai ir pareizā forma. Es gribētu atzīmēt, ka mani neinteresē vispārējā statistika par ēkām un tajās izmantotajām detaļām…» (Maja, 1995., Nr. 4). Grāmatā Pāri mājām (Üle majade, izdota 1999.gadā sadarbībā ar Veljo Kāsiku), programmatiski teksti apzināti salikti kopā ar Alvera ― Trummala biroja atlasītajām skicēm un plāniem. (Vienīgā «māja» šajā grāmatā patiesībā ir priekšlikums 1993.gada Igaunijas Mākslas muzeja konkursam, kas parāda ne tikai ēkas simboliskās funkcijas izzušanu «topogrāfijā», bet arī demonstrē, kā apbūve var pastiprināt vietas identitāti un pārvērst to par notikumu. Šāda pieeja bija tieši pretēja tai, ko savā godalgotajā projektā bija izmantojis somu arhitekts Peka Vapāvuori.)

Nākotnes vērtētāji varēs spriest, kāda precīzi ir saistība starp to, ko arhitekti izmantojuši no pilsētplānošanas teorijas, un to, cik patiesībā maza ir arhitektu loma pilsētplānošanā, kuru tie zaudēja tajā pašā desmitgadē. Šī arhitektu «izstumšana» varētu būt cita raksta tēma. Taču kopš tā laika arhitekti ― pilsētplānotāji nonāca paradoksālā situācijā, kad vienas ēkas projektēšana vairs netika uzskatīta par svarīgu, tomēr tas joprojām bija gandrīz vienīgais veids, kā veidot pilsētas telpu. Tādējādi atsevišķai ēkai vajadzēja vēstīt par pilsētu kaut ko vispārīgāku.

III

Alvera ― Trummala biroja projektētā City Plaza augstceltne un ēka Rēveles (Rävala) prospektā 4, Tallinas centrā ir kas vairāk par milzīgiem arhitektoniskiem apjomiem, kas aplūkoti vienkopus. Runājot par ēku Rēveles prospektā, jau daudz diskutēts par jauna veida pilsētas telpu, kas izveidojusies zem garās, horizontālās konsoles, un Andress Alvers pats uzsvēris šīs ēkas, kas atrodas svarīgā krustpunktā pilsētas centrā, simbolisko nozīmi (Eesti Ekspress, 6.11.2006.). City Plaza (papildus tās nosaukumam Pilsētas laukums) arī arhitektoniski organizēta atbilstoši pilsētas dzīves funkcionālajiem ceļiem ― ēkas galvenā ieeja atrodas Tartu ceļa strupceļā; no šejienes jauna, šaura gājēju ietve ved tieši līdz pasāžai Kaubamaja universālveikala apakšstāvā; rosīgajā Laikmaa ielā atrodas autostāvvieta, bet tai pāri klusumā slejas biroju augstceltne. Turklāt vienīgi katras ēkas sānu ieejas izvietotas Laikmaa ielas pusē. Rävala augstceltne iziet uz Rēveles prospektu, kuru Alvers veidojis kā iespējamās kultūras promenādes sākumu, kur biznesa vide satiekas ar kultūru. City Plaza savukārt laipni sagaida apmeklētājus, kas ierodas automašīnās ― ieeja autostāvvietā atrodas tieši līdzās galvenajai ieejai.

Par spīti apzinātai novatorisku materiālu izvēlei (piemēram, apdrukāts stikls City Plaza fasādē) un no starptautiskā modernisma aizgūtu detaļu izmantošanai, abas celtnes tomēr ir diezgan atšķirīgas. City Plaza daudzslāņaino programmu iespējams gandrīz pilnībā uztvert no fasādes ― apakšā atrodas autostāvvieta, virs tās izvietoti biroji, bet pa vidu atrodas kafetērija. Blakusesošā celtne ar augsto, melno pamatni skaidri nenorāda uz savām funkcijām, tās var vienīgi nojaust pēc SPA centra ūdeņu ņirbas, kas iespējams kādu dienu metīs atspulgus uz laukuma cauri stikla fasādei, kas vērsta pret Rēveles prospektu.

Visspilgtākā Rēveles prospekta ēkas detaļa ― 17 metru garā konsole ― ir neapšaubāmi viens no iespaidīgākajiem inženierzinātnes sasniegumu piemēriem Igaunijas arhitektūrā (būvinženieris Eido Ūstalu). Formāli atgādinošs El Lisicka horizontālo debesskrāpju projektu, šīs spēcīgās formas ideoloģiskais vēstījums lielā mērā sasaucas ar 21.gadsimta ideju par mūsdienīgumu un tehniskajiem sasniegumiem, stāstot mums par pilsētas dzīves dinamisko ekonomisko modeli, ātrumu un mainību. Nedrīkst aizmirst, ka bijusī arodbiedrības māja, kuras vietā tagad slejas Rēveles prospekta augstceltne, bija tikai 25 gadus veca. Bet arī tad, ja Rēveles prospekta ēka šķietami necenšas sasniegt augstus vēlīnā modernisma ideālus, tās apdare un apgaismojums liecina par centieniem sasniegt pavisam citus mērķus. Citiem vārdiem sakot, ja ēkas mērķis būtu bijis vienīgi modernisms, galvenā uzmanība būtu pievērsta stipri noslogotajai konsolei (arhitektūra kā inženierzinātne), kuru tai pat laikā klāj gaismas slānis, kas piesaista uzmanību telpai zem konsoles. Pats laukums ēkas priekšā gandrīz sāk atgādināt milzīgu skatuvi (Trīna Ojari to nosaukusi par pilsētas uzvedumu), kam nav nekāda sakara ar teātri, bet drīzāk ar rokmūzikas koncertu, vai pat televīzijas studiju, kur šādu koncertu varētu ierakstīt (šo iespaidu pastiprina no laukuma redzamais lielizmēra ekrāns ar nepārtraukti defilējošām Armani Emporium modelēm). Tādējādi rodas jautājums, vai augstceltne Rēveles prospektā ir vēl viens šādas arhitektūras kā izrādes piemērs. Un ja jā, tad kā Alvera un Trummala izpratne par izrādi atšķiras no iepriekš aprakstītās?

Alvera ― Trummala arhitektu biroja darbi pieder pie tā paša ¥€$ režīma (dinamika, ātrums, mainīgums); bet tajos ir saskatāmas arī zināmas atkāpes no formālajiem stila kanoniem. Tomēr atšķirībā no citiem viņi neatsakās no līdzšinējās arhitektūras pieredzes, kas balstījās uz racionalitāti un skaidrību. Rēveles prospekta ēkā ir veiksmīgi izdevies apvienot praktisko ar simbolisko, nedodot priekšroku ne vienam no abiem. Šī pieeja pati par sevi nav nekas jauns ― pasūtītājam, kas meklē ko nebijušu, tas ir vispieņemamākais veids, kā sevi apliecināt, un, ņemot vērā starptautiski atzītu arhitektu (Normana Fostera vai Renco Piano) pieredzi, šī pieeja visbiežāk nodrošina veiksmīgu iznākumu. Tomēr blakus tīri uz patēriņu orientētai telpai, ēkā ir izveidota arī cita, iespējams daudzfunkcionālāka telpa. Tās radīšanā ir izmantoti mūsdienīgi risinājumi, cenšoties izveidot publisku telpu, kas būtu kas vairāk par vienkāršu, apjumtu veikalu pasāžu. Izskatās, ka Alvera ― Trummala arhitektu birojs vēlas pierādīt, ka, ja viss ir izrāde un šovs, tad to ir iespējams izmantot pilsētvides interesēs, izvirzot priekšplānā un pārvēršot par jaunu telpiskās kvalitātes veidu.

IV

Tagad skeptiķi varētu pārmest arhitektiem gremdēšanos nostalģijā par ideālu publisku telpu, kas nekad nav eksistējusi. «Pirmais pilsētas mīts ir tāds, ka tas pastāv» ― vēsta uzraksts Igaunijas Mākslas akadēmijas Pilsētas studiju mājas lapā. Ja mēs pieņemtu, ka Alvers un Trummals cenšas kultivēt kādu nostalģisku mītu, tad nu vienīgi šo.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
2 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
žoržs

var tikai vēlēties, lai arī Latvijā kāds tā spētu rakstīt par arhitektūru.

gārnis

nav jau tik traki. Ķempes kundze gan liek smagi sapūlēties, lasot viņas rakstus, lai arī viens otrs ārkārtīgi sarežģītais – un brīžiem pat liekas pašmērķīgi sarežģītības dēļ lietotais – vārdu sakopojums ir tīri asprātīgs.

2
0
Would love your thoughts, please comment.x