Mākslas muzeja arhitekts. Intervija ar Vītautu Biekšu

Pēc pāris dienām, nu jau ar iekārtotām izstādēm, svinīgi
tiks atklāts Nacionālais Mākslas muzejs. Pārpublicējam Kristīnes Budžes interviju, kurā muzeja projekta
komandas vadošais arhitekts, biroja Processoffice
līderis Vītauts Biekša (Vytautas Biekša),
skarot būtiskas arhitekta profesijas nianses, runā arī par savām šaubām un centieniem.

Dzirdēju, ka
brīvi runājat latviski.

Mazliet. Par
profesionālām lietām runāt esmu pieradis angliski. Šajā valodā jūtos pat ērtāk
nekā dzimtajā lietuviešu.

Mākslas
muzeja projekta izstrādes un būvniecības laikā daudz laika pavadījāt Rīgā.

Jā, trīs vai
četras dienas nedēļā. Varbūt tas skanēs savādi, bet man līdz uzvarai konkursā
par Rīgu bija diezgan miglains priekštats. Vairumam lietuviešu Rīga atrodas
kaut kur tālu — ne jau fiziski, bet sajūtu ziņā. Visi esam šeit bijuši, tomēr
Latvijas galvaspilsētu uztveram galvenokārt kā tranzītpunktu, un mums tā
saistās galvenokārt ar lidostu, no kuras doties uz Skandināviju vai kur citur.
Rīga mums nav galamērķis, vērtība pati par sevi. Vairumam lietuviešu Latvijas
kultūra ir sveša. Arī pirms tam zināju latviešu slavenāko arhitektu vārdus,
tomēr šo pasauli sev atklāju, tikai strādājot pie muzeja projekta. Tad pamazām
iepazinu pilsētu ikdienā, īpaši vasarās, braucot ar divriteni.

Mēs esam
ļoti prasīgi pret ārzemju arhitektu darbu: gan pret Birkertu, gan pret
austrieti Folkeru Gīnki un viņa projektēto Liepājas koncertzāli Lielais
dzintars.

Jā, es to
zinu, tāpēc izjutu milzīgu spiedienu, strādājot pie Nacionālā mākslas muzeja.
Vēl nevaru saprast, vai mums izdevās. Pats arī neesmu īstais, kam par to spriest.
Laiks rādīs. Zinu, ka ne viss ir īstenojies tā, kā gribētos. Bet tā jau laikam
notiek vienmēr. Šis projekts mūsu birojam nebija ierasts darba uzdevums.
Protams, izmantojām to pašu arhitektūras valodu, ko lietojam citos mūsu
projektos. Taču Nacionālo mākslas muzeju nevar dēvēt par tipisku ne Processoffice, ne mūsu sadarbības
partneru arhitektu biroja Andrius
Skiezgelas Architecture
darbu.

Kādā ziņā?

Gan
funkcijas, gan mēroga, gan izmantoto konstrukciju ziņā mākslas muzeja projekts
ir unikāls. Nevarējām balstīties uz iepriekš gūto pieredzi vai zināšanām. Daudz
mācījāmies muzeja tapšanas laikā. Te arī nav daudz mūsu personiskās
pašizpausmes ar kaut kādu īpašu estētiku vai formām. Lielākā daļa risinājumu
bija atkarīgi no ēkas funkcijām vai dotās situācijas, piemēram, pat laukuma
forma muzeja aizmugurē bija atkarīga no koku izvietojuma parkā. Var teikt, ka
estētika tapa piespiedu kārtā, nevis kā mūsu pašu brīva radoša izpausme.

Kāpēc
izlēmāt būt tik toleranti pret vēsturisko muzeja ēku?

Jau pirmajā
reizē, kad atbraucām apskatīt muzeju un tā apkārtni, nolēmām, ka konceptuāli
centīsimies no sevis pielikt pēc iespējas mazāk un parādīsim to, kas te jau ir —
izcelsim ikonisko, Neimaņa projektēto muzeja ēku. Jaunā piebūve radīja
virszemes laukumu kā scēnu, kas atvēra skatu uz vēsturisko ēku, kuru agrāk
daļēji sedza koki. Pēc sākotnējās ieceres jaunajā piebūvē bija jāatrodas tikai
muzeju apkalpojošo funkciju telpām, piemēram, restaurācijas darbnīcām un
arhīvam. Plāni mainījās, un tagad te ir arī vairākas izstāžu zāles. Taču mēs
estētiski saglabājām sajūtu, ka jaunā piebūve ir tikai tehniska un funkcionāla
nepieciešamība. Visur centāmies skaidri nodalīt veco no jaunā. Un skaidrs, ka
vēsturiskā ēka ir svarīgāka nekā jaunā piebūve. Divi galvenie muzeja
vēsturiskās ēkas stāvi ir vairāk vai mazāk restaurēti. Ēkas bēniņi un kupols ir
balti krāsoti, no jauna atklājot šeit bijušās, bet neizmantotās telpas. Tās ir
neitrālas, bez īpašiem dekoriem, tikai ar jauniem funkcionālajiem elementiem,
piemērām, kāpnēm. Pazemes daļa ir tehniska, no betona un nekrāsota metāla.
Jaunā izstāžu zāle ir vienkārši tukša kaste bez jelkādām sadalošām
konstrukcijām, lai izstāžu veidotāji to var pilnībā izmantot pēc sava prāta un
vajadzības. Mūsu vienīgā ekstravagance ir misiņa kāpes, kas ved uz pagrabstāvu
un jauno piebūvi. Tās ne tikai uzsver, kas ir mūsdienās celtais un jaunais, bet
ir arī pāreja un atsauce uz daudzajiem zeltījumiem vēsturiskajā ēkā. Mums bija
svarīgi kāpnēm izmantot īstu, nevis sintētisku vai krāsotu materiālu. Ar laiku
kāpņu tonis mazliet mainīsies.

Tikāt
kritizēti par to, ka viss laikmetīgais paslēpts pazemē.

Saprotam un
pieņemam šo kritiku. Piekrītu, ka zināmā mērā pievienojāmies sabiedrības
aizspriedumiem par laikmetīgās arhitektūras neiederību vēsturiskā vidē. Lietuvā
situācija ir vēl sliktāka — pēdējās desmitgadēs sazēlušas jaunas ēkas, kas
izskatās it kā būtu būvētas pirms simts gadiem. Jaunais izskatās kā vecais, un
ir pieņemts, ka vēsturiskā vidē labāk neeksperimentēt. Centāmies iet vidusceļu —
neko neatdarināt, bet arī pašmērķīgi neizcelt jauno. Mūsu pienesums ir nevis
kāds jauns apjoms, bet gan publisks laukums muzeja parka pusē.

Tagad tiek
daudz runāts par tā saukto jauno autentiskumu — tam izdodas radīt seno laiku
sajūtu, precīzi neatdarinot katru detaļu. Šķiet, esat izvēlējušies šo ceļu.

Jā, daļēji.
Ziniet, vari darīt, kā gribi — restaurēt pavisam precīzi vai mazāk, bet tik un
tā tas būs mūsdienās radītais, nevis vēsturiskais oriģināls. Zudušo principā
nav iespējams atjaunot. Es kā arhitekts nelepojos, ka nācās iejaukties
vēsturiskajā ēkā, lai nodrošinātu mākslas darbiem nepieciešamo klimatu, tā
kontroli, ventilāciju un citas tehniskās prasības, turklāt visas šīs funkcijas
noslēptu. Varbūt būtu bijis pareizāk tik daudz neaizrauties ar tehniskajiem
uzlabojumiem. Piemēram, saglabāt oriģinālo ventilāciju un ierobežot muzeja
apmeklētāju skaitu, jo, lai nodrošinātu mūsdienās pieņemtās komforta prasības,
vēsturiskā ēka tiek mainīta un daļēji iznīcināta. Šāda izvēle ir atkarīga arī
no pasūtītāja — kas viņam ir svarīgāks: nodrošināt maksimālu drošības un
komforta līmeni vai pēc iespējas pilnīgāk saglabāt vēsturisko un oriģinālo.
Piemēram, Rīgas Biržā ir atjaunots tur kādreiz bijušais bagātīgais dekors, mēs
mākslas muzeja telpas mazliet neitralizējām, lai te vieglāk iekārtot izstādes.
Tagad gan arī pilnībā neitrālā baltā kuba ideja tiek uzskatīta par novecojušu.
Neesmu pilnībā pārliecināts par visiem izvēlētajiem risinājumiem. Mums tagad ir
vairāk šaubu nekā tad, kad piedāvājām savus priekšlikumus konkursā.

Kas bija
grūtākais projekta tapšanas laikā?

Bija daudz
tehnisku sarežģījumu, pat neskatoties uz detalizētiem rasējumiem un rūpīgu
izpēti projektēšanas laikā.

Kā pašam
arhitektam izdodas sadzīvot ar to, kā viņa ieceres ir realizētas?

Grūti, ļoti
grūti, ļoti, ļoti grūti. Man tas ir ļoti grūti. Kad aizeju uz muzeju, redzu
tikai defektus. Ir lietas, par kurām man ir pilnīgi skaidrs, ka tā vairs nekad
nedarīšu. Nespēju distancēties no sava darba. Te vispār nevar būt runas par
rezultāta izbaudīšanu — es pat nevaru objektīvi paskatīties uz veikumu, pārāk
koncentrējos uz atsevišķām detaļām. Nekādā ziņā neesmu apmierināts ar savu
darbu. Arhitekts jau pats nevar uzcelt to, ko ir iecerējis un uzzīmējis.
Muzeja celtniecībā kopumā iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku. Katru dienu
būvlaukumā bija vidēji 130 — 150 meistaru. Kā lai viņus visus kontrolē? Celtniecība
ir sniega bumba, kas ripo no kalna. Tu nespēj kontrolēt tās kustību, tikai
nedaudz pavirzīt uz vienu vai otru pusi. 
No malas šķiet, ka ēku uzcelt ir viegli, jo mēs visu laiku atrodamies
starp mājām vai tajās iekšā, apbūvētu vidi uztveram kā pašsaprotamu. Protams,
būvniecībā ir daudz lietu, kuras šķietami var paveikt ikviens, bet viss process
kopā ir ļoti sarežģīts.

Arhitekti
parasti baidās izrādīt savas šaubas.

Jā,
cenšamies sevi un citus pārliecināt par sava viedokļa pareizību, bet beigās tik
un tā tikai laiks rādīs, vai mums bija taisnība. Ideju paturēt līdz galam,
izejot visu būvniecības procesu, nav viegli. Katram celtniekam ir viedoklis,
kā, viņaprāt, vajadzētu rīkoties, un arhitektam ne vienmēr izdodas visus
pārliecināt. Mākslas muzejā ir vietas, ar kurām neesmu apmierināts. Varbūt pat,
skatot ēku kopumā, tās nav īpaši svarīgas, bet es šīs kļūdas visu laiku pamanu
un redzu savu acu priekšā. Taču man ļoti patīk, piemēram, muzeja fasādes krāsa.
Man prieks, ka muzejs atbalstīja ideju, ka daļa mākslas darbu krātuves ir
redzama apmeklētājiem. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa muzeju šādam
risinājumam nepiekristu. Man patīk, ka muzejs ir ceļš no vienas telpas uz
nākamo. Arī jaunajā piebūvē ir saglabāts šis princips, virzoties uz priekšu,
atklājas arvien kas jauns.

Vai Latvijas
un Lietuvas būvniecības standarti ir atšķirīgi?

Es teiktu,
ka nav pārāk lielu atšķirību. Attieksme pret dokumentāciju, defektu novēršanu,
kas vienmēr rodas, būvējot jebkuru ēku, ir līdzīga. Protams, katram uzņēmumam
ir savs stils un principi, tomēr tik un tā viss ir atkarīgs no meistariem, kas
strādā būvlaukumā, no katra pat visvienkāršāko darbu veicēja, no viņa
kvalifikācijas un attieksmes pret darbu. Kāda tā ir, var uzzināt tikai darba
procesā, un to ir grūti kontrolēt. Arhitektam ir jāuzticas šiem meistariem.

Mākslas
muzeja projekts jebkuram arhitektam ir nozīmīgs darbs.

Protams,
īpaši jauniem arhitektiem tas ir sapņu darbs. Telefons arhitektu birojā nezvana
pārāk bieži, t. i., pasūtījumi tik vienkārši no gaisa nekrīt. Ir jauki
projektēt kaut ko tik interesantu un lielu kā mākslas muzejs, bet tā ir arī
liela atbildība, apzinoties riskus, kas parasti rodas piedāvājot uz nacionālo
kultūras mantojuma jaunu skatījumu. Īpaši tāpēc, ka Latvijas Nacionālais
mākslas muzejs ir sarežģīts un komplekss projekts pats par sevi — tā atrašanās
vieta, funkcija, simboliskā nozīme. Redzēsim, kā mūsu darbu pieņems kolēģi un
sabiedrība.

Vai sekojat
līdzi, ko par jūsu projektu saka Latvijas arhitekti?

Mazliet. Ir
izskanējuši dažādi novērtējumi, bet tas laikam ir normāli. Ja patiktu visiem,
tad gan būtu jāsāk uztraukties, vai viss ir kārtībā. Par konkursu uzvarētājiem
vienmēr ir dažādi viedokļi, vinnētājs tiek apspriests un kritizēts. Latvijas
Nacionālā mākslas muzeja konkursā iesniegtie priekšlikumi bija diezgan līdzīgi,
jo noteicošā loma bija dotajai situācijai. Te nebija tukšs laukums, kurā katrs
arhitekts varētu pašizpausties.

Vai tagad
kādu laiku par mākslas muzejiem negribēsiet pat dzirdēt?

Man dažkārt
gribas mainīt ne tikai projektējamos objektus, bet nodarbošanos vispār.

Pamest
arhitektūru?!

Jā,
piemēram, kādu laiku pastrādāt par taksometra šoferi. Bet neko darīt – mums vēl
martā jāpabeidz Viļņā diezgan liels projekts – izglītības centrs, kurā varēs
uzzināt kā nozīmē valsts un kas to veido.

Marks
Viglijs, žūrijas vadītājs Helsinku Gugenheima muzeja konkursam — vienam no
vērienīgākajiem pēdējos gados notikušajiem arhitektūras notikumiem —, par
sešiem finālistiem teica, ka jauno arhitektu biroji pārstāvot nākotnes
arhitektūru — globālu, dažādu un kompleksu, bet paši arhitekti esot gados
jauni, strādājot starptautiski un izvairoties no preses uzmanības. Šķiet, arī
jūs atbilstat šim aprakstam.

Pasaulē ir
desmit mobilo telefonu ražotāji, bet tikai divus zīmolus ikdienā redzam uz
ielas vairumam cilvēku. Arhitektūrā šādas monopolsituācijas nav. Pat, ja
lielākā daļa arhitektūras ir viduvēja un vienāda, atlikušie divi procenti ir
ļoti dažādi. Skalā no japāņu mūsdienu arhitektūras, kas šeit būtu pilnībā
nesaprotama, līdz lielajām zvaigznēm, kas arī rada labus un interesantus
darbus. Mūsdienās arhitektūra ir tik dažāda — no Frenka Gerija ekstravagantajām
ēkām līdz nevienam nezināmiem birojiem Indijā, ko būvē no lētiem vietējiem
materiāliem. Interesanti vērot kā vienām un tām pašām problēmām tiek meklēti un
atrasti tik dažādi risinājumi.

Kopīgas
tendences tomēr ir: piemēram, pusmūža arhitektu biroju nosaukumos lielākoties
ir līderu vārdi, bet jaunie arhitekti no tiem izvairās, uzsverot komandas
darbu. Jūsu biroju arī sauc Processoffice, nevis Vītauta Biekšas birojs.

Mēs
cenšamies strādāt komandā, būt viens pret otru atvērti un demokrātiski. Nav tik
viegli nodalīt, vai ideja rodas vienā galvā vai visiem kopā domājot. Dažkārt
šķiet, ka dažādu faktoru izraisītas idejas ir kaut kur gaisā un tad tās
materializējas. Viena cilvēka ideja tālākajā darbā, to attīstot komandā un
izstrādājot līdz realizācijai, var mainīties līdz nepazīšanai. Turklāt šajā
darbā paiet daudzas stundas.  Ja gribi
radīt kaut ko ģeniālu, īpašu un agrāk nebijušu, pie tā ir jāstrādā. Nevaru
teikt, ka kolektīvisms ir risinājums visiem gadījumiem. Dažkārt strādājot
gandrīz vienpersonīgi, piemēram, šveicieša Pētera Cumtora gadījumā, tiek radīti
unikāli un interesanti darbi. 

Apskatot
jūsu mājaslapu, pamanāms, ka biroja darbiem raksturīga holandiešu un jaunās
dāņu arhitektūras ietekme.

Jā, to
necenšamies slēpt un ietekmes atzīstam. Studējot un arī pēc tam strādājot,
kolēģu darbs tevi iespaido pat negribot. Man, piemēram, patīk padomju
modernisms. Turklāt ne tikai agrīnais, 20. gadsimta pirmās puses, bet arī 70.
gadu brutālais stils. Tā laika arhitektūrai ir spilgts rokraksts, kura iemesls
lielākoties ir padomju laiku nabadzība — arhitektiem bija jāizdomā kaut kādi
individuāli risinājumi, jo nekā gatava nebija. Šajos darbos nav nekā no art deco elegances. Tie ir raupji un
bieži vien no sliktiem materiāliem, piemēram, arhitektu radītas lampas no vecām
caurulēm. Tās ir jaukas. Ēkas un telpiskie risinājumi vienkārši. Labā nozīmē
vienkārši. Mana mīlestība pret 70. gadu arhitektūru izpaužas arī mākslas
muzejā. Piemēram, dažās vietās izmantojām tā saukto teraco grīdas klājumu, kas
bija populārs padomju modernajā arhitektūrā. Zinu, daudziem šīs grīdas šķiet
neglītas, bet man patīk. Jā, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības ministrijas
ēka ir viens no maniem mīļākajiem namiem Rīgā.

Jūs zināt,
ka to gandrīz nojauca?

Jā, zinu.
To, ka man šī ēka ļoti patīk, nesaku, lai provocētu, bet domāju pavisam
nopietni. Man 60. un 70. gadi šķiet tāds optimisma un visatļautības laiks. Šajā
laikā uzcēla Dvīņu torņus Ņujorkā un cilvēks izkāpa uz Mēness. Tikai tad kaut
ko tādu kā Lauksaimniecības ministrijas ēka varēja uzbūvēt tik tuvu Vecrīgai.
Tagad šāda arogance pret vēsturisko vidi un apkārtni nebūtu iespējama. Mums ir
bail kaut ko radikāli mainīt. Mums ir pārāk liela bijība pret visu vēsturisko.
Padomju laikā būvniecība pilnīgi nerespektēja pagātni, un, protams, šādai
attieksmei bija ideoloģiski apsvērumi, tomēr mani tik un tā fascinē tas laiks.

Pamanīju, ka
bieži piedalāties ārzemēs rīkotos arhitektūras konkursos. Jūsu mērķis ir
strādāt globāli?

Jā, mēs
mēģinām. Man gan nav lielu ilūziju par iespēju strādāt patiesi
starptautiski. To sasniegt ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, bet nevari
taču sēdēt birojā un gaidīt, kad kāds tev piedāvās darbu. Ir pašiem
jāiet un jāmeklē iespējas. Lielākoties piedalāmies Austrumeiropā rīkotos
konkursos. Esam reālisti.

Jūsu
e-pastos ir pievienota strikta piebilde, ka jūsu sūtītās skices un risinājumi
nedrīkst tikt izmantoti bez atļaujas vai mainīti. Neko līdzīgu neesmu manījusi
ne latviešu, ne ārzemju arhitektu e-pastos.

Kāds kolēģis
man iekopēja šīs rindas. Striktie noteikumi vairāk attiecas uz komerciāliem
projektiem. Nekustamo īpašumu attīstītāji ļoti uzmanās, lai kāds neuzzinātu
viņu biznesa un arhitektūras plānus iegādātajiem gruntsgabaliem. Esam šādiem
klientiem veikuši izpēti gruntsgabaliem, ko tur varētu būvēt un attīstīt, un
piebilde domāta, lai viņus nomierinātu. Autortiesības mūsdienu arhitektūrā ir
ļoti slidens jautājums. Kaut ko pilnībā oriģinālu un nebijušu uzcelt pilsētās
ir gandrīz neiespējami. Pat pasaules mērogā šādi pārsteigumi nenotiek bieži.

 

Vītauts
Biekša (Vytautas Biekša)

  • Dzimis 1979. gadā.
  • No 1998. līdz 2004. gadam studējis Viļņas Mākslas akadēmijā, lai iegūtu
    maģistra grādu arhitektūrā.
  • 2007. gadā kopā ar kolēģiem Roku Kilčjausku un Marju Kaneviču nodibina
    arhitektu biroju Processoffice.
  • 2010. gadā uzvar konkursā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atjaunošanu un
    jaunas piebūves celtniecību. Toreiz starp labākiem priekšlikumiem nebija
    neviena latviešu arhitektu biroja, un tas izraisīja diskusijas par vietējo
    arhitektu talantu un kvalifikāciju.
  • Latvijā piedalījies arī dzīvokļu nama
    Miera ielā 31 un Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas konkursos. Jaunā Rīgas
    teātra rekonstrukcijas priekšlikums saņēma augstu žūrijas atzinību.
  • Daudzkārt izstrādājuši izstāžu stendu
    un ekspozīciju dizainu, t. sk. Lietuvas pārstāvniecībai dažādos
    starptautiskajos grāmatu gadatirgos.
  • Aktīvi piedalās arhitektūras
    konkursos ne tikai Lietuvā un Latvijā, bet arī Igaunijā, Krievijā, Ungārijā,
    Polijā un citur Eiropā.
  • Drīz Viļņā tiks atvērts Processoffice
    veidotais izglītības centrs, kas vēsta par to, kā funkcionē valsts. Arhitekti
    ir radījuši ne tikai centra interjeru un ekspozīcijas dizainu, bet arī veido
    ekspozīcijas virtuālās sadaļas.
  • Strādā pie Lietuvas Ceļu un
    transporta muzeja projekta un viesnīcas Viļņas vecpilsētā.

Dalīties ar ierakstu:

1
Pievienot komentāru

avatar
10000
1 Komentāru pavedieni
0 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
1 Komentāru autori
Ingurds Lazdiņš Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Ingurds Lazdiņš
Guest
Ingurds Lazdiņš

drosmīga intervija, drosmīga… … Vienmēr būs arhitekti, kuriem dominē interjera dizainisms, "aktuālās vēsmas" un detalizācija, pakārtojot tam lietojamību un konceptuālo skaidrību attiecībā pret pašu vēsturiskā artefakta substanci (kā šajā gadījumā) vai Lielajai Metaforai pakārtojot – iekšējās struktūras skaidrību un (ne)veiklu iekšējo izveidojumu – kā Lielajā Dzintarā. … Kas vainas LNMM vecās ēkas "substancei"? Esmu jau rakstījis. Konceptuāli atzīstams varētu būt pats pretnostatījums starp "veco-vēsturisko-virszemes" un "jauno-konceptuālo-pazemes", jeb gandrīz vai "neredzamo", bet … Bet – nav pieņemama attieksme pret pašu vēsturisko būvi – kas vēsturiski sastāvēja no 1. cokolstāva/palīgtelpām; 2. no 2 (diviem) stāviem, un 3. bēniņiem/jumta konstrukcijas, to tagad līdz… Lasīt vairāk »