Vēl pagājušā gada pēdējā darbdienā, 29.decembrī, uz Liepājas Būvniecības konsultatīvās padomes (LBKP) otro sēdi pulcējās kolēģi — gan rīdzinieki, gan liepājnieki, lai izskatītu teju viena un tā paša pasūtītāja 3 apbūves koncepcijas Liepājai.
Kāpēc vienā gadījumā jāsamierinās vien ar mums sveša austriešu arhitekta specialitātes pieminēšanu, ja otrā — pazīstama latviešu arhitekte cieņu pilsētai, kuras pārveidošanā piekritusi piedalīties, izrāda personiski ar izcilu darba prezentāciju klātienē?
1. Apbūves koncepcija zemesgabalam Rožu laukumā 1/4
Nākamās klauves Liepājas sirdij nesīs kārtējais pieteikums tirdzniecības, darījumu un izklaides centra būvniecībai kārdinošākajā no Rožu laukumam piegulošajiem, tukšajiem zemesgabaliem, kas atrodas valsts nozīmes pilsētbūvnieciskā pieminekļa — Liepājas vēsturiskā centra (LVC) — teritorijā ar pieļaujamo perimetrālās apbūves blīvumu 60 procenti un maksimālo stāvu skaitu — 4.
Ar Mēs Liepājai plāniem būvēt vērienīgu veikalu no pašvaldības iznomātajā Rožu laukumā 1/4 liepājnieki iepazinās pirms 4 gadiem. Pirmais uzmetums tapa arhitekta Andra Kokina birojā. Nepilnu gadu vēlāk savu vīziju tirdzniecības un komunikāciju centram rādīja Arhitekta U.Pīlēna birojs — centra ikdienas dzīvē ilgspēlējošāku, stiklotu, neviengabalainu 3—4 stāvu būvi ar fasādē eksponētiem komunikatīvajiem elementiem, kuru nokautēja cīņas par teritorijā augošiem kokiem. Vairāk: Rožu laukums Liepājā.
Aktuālā projekta autori — atkal Kokinu AKA birojs. Arī viņu priekšlikumā stikla fasādēs redzami komunikatīvie elementi, un to iecerēts izmantot tirdzniecībai un izklaidei proporcijā 50:50. Apjoma augstums būtu LVC atļautie 4 stāvi plus 2 antresolstāvi, pārsniegtos nosacījumu metrus aizstāvot ar pakāpenisku fasādes atkāpšanos vertikālajā kompozīcijā un pretim esošās augstskolas ēkas staļiniskā auguma ievērtēšanu.
Iejūtīgi apbūvējot, neatgriežoties pie mazstāvu namiņiem, 2003.gada pavasara plānošanas plenērā tika noteikts sakārtot izplūdušo Rožu laukuma telpu. Kokini bija divi no 18 arhitektiem plenērā, kura kopsavilkumu bijušajā ļeņinekļa vietā «nepārsniegt 3—4 stāvus» viņi it kā apvienojuši ar: «paredzēt diferencētu augstumu pret gruntsgabala sānielām».
Jaunajā koncepcijā uzmanību saistošākā sadaļa atrastos pazemē. Autostāvvietu izbūve 3 līmeņos zem zemes, tās ekstremitātes — tuneļi, kas iestieptos tuvējo ēku pagrabstāvos, Latvijā vēl nepieredzētā izdomas kvalitātē sola apkalpot ne tikai pasūtītāja interešu objektus — jaunbūvi, blakus esošos viesnīcu Līva, kinoteātri Balle un tirdzniecības namu Kurzeme, bet arī citas sabiedriskās celtnes, piemēram, netālos Pētertirgu, teātri vai jauno koncertzāli.
Pilsētas arhitekte Iveta Ansone LBKP 2.sēdes diskusijai izvirzīja šī projekta — autotransporta magnēta — raisītās kustību problēmas ne tikai ap pašu ēku, Rožu laukumā un tā tuvumā, bet visā LVC, tai skaitā izvērtējot divu no piekļautajām ielām (Zivju, A.Pumpura) izmantošanu nobraukšanai pazemē/izbraukšanai, satiksmei tās slēdzot. Lai gan vēl plenēra slēdzienā Zivju iela jau tika atdota gājējiem.
Vai pieļaut atkāpes no prasītā apbūves blīvuma, ja masīvumu kompensē ar alternatīvu pieejamību? T.i. segtu publisko telpu — pasāžu, kas aizņem 3/5 no 1.stāva laukuma, un sabiedrībai pieejamu jumta terasi ar sezonas atrakciju — baseinu vai slidotavu. Prasītos 60 procentus arhitektoniskā matemātikā aizstātu ar dobumu 30 procentos no kopapjoma, kas par visiem 90 procentiem aizbūvētu pēckara robu. Uz blakus viesnīcas vai Biedrības nama blīvāk apbūvēto platību nekā atļauts norāda AKA birojs pārstāvis, bet ne koncepcijas līdzautors, arhitekts Uģis Kaugurs, kas autoru prombūtnē to tikai skaidroja.
Piegādes pievadceļš (Bāriņu, Baznīcas ielas) šķērsotu Jauno tiltu, neaktivizējot Lielajā ielā pieaugošos sastrēgumus. Piekļūšanu ēkai virzienā no Tramvaja tilta kreisā pagrieziena vietā nodrošinātu mini apvedceļš un regulējams krustojums.
Jaunbūves pazemē 3 līmeņos un zem slēgtajām ielu daļām izvietot paredzētās autostāvvietas plānotas 750 transporta līdzekļiem, sastādot tikai pusi no aplēstā stāvvietu deficīta 500 metru rādiusā ap jaunceltni, taču 3 reizes palielinātu zemesgabalā izvietotās pagaidu auto novietnes vienību skaitu. «750» atņemot pasūtītāja objektiem nepieciešamās 450 vietas, «300» būtu gūtais labums pilsētai. Turklāt «450» intensīvajai darījumu vai iepirkšanās plūsmai pēc plkst.17.00 atbrīvotos kultūras sektoram.
Pievilcīgākie projekta āķi būtu klientu iespējas nokļūt vajadzīgajos, Rožu laukumu ieskaujošajos servisa objektos, pasargātiem no Liepājas klimata untumiem, kā arī populārās atpūtas zonas izmantojums jau divos līmeņos, ko publikai saistošu darītu jauninājumi labiekārtojuma detaļās, piemēram, uzejas vai skulpturālas nogāzes otrajai gaismai.
Sergejs Ņikiforovs paņēmienu sintezēt publisko telpu no ārpuses iekšpusē redz vēju pilsētai piemērotu. Edgars Bērziņš samulsina ar piemēru, kā viesnīcai piebraucis autobuss nokļūtu pazemē — pirms izkāpj ekskursanti vai pēc. Risinājuma iešanu pāri objekta ietvariem uzteic Elmārs Daniševskis, atzīstot, ka stāvvietas tehnoloģija cītīgi analizējama, bet transporta sadaļa iekļaujama darbā pie Liepājas centra zonas plānojuma. Pēdējam piekrita vairums. Uldis Pīlēns izvēlēto jaunbūves mērogu vērtē esam par monolītu un par lielu LVC pilsētvidei, lai tāpēc mainītu apbūves noteikumus, atgādinot, ka sarežģījumus sagādās apakšzemes inženierkomunikācijas. Pēc Gundara Vīksnas domām, būvniecībai centrā, turklāt ar šādām investīcijām apkārtnes teritorijā, jādod pielaides, taču pievērš uzmanību juridiskajam aspektam situācijā, kad pārbūvē ielu.
Nenoliedzot modernās arhitektūras klātbūtni LVC, Juris Dambis saskata problēmu projektējamajā funkcijā. Milzu lielveikals vēsturiskajā centrā veicinātu mazo bodīšu atmiršanu, līdz ar ko — veco namu nerekonstruēšanu. Neatbilstošs mērogs (viena būve, kur vēsturiski bija 8) un strīdīgais saturs rosinot minēt, kāpēc šai vietai vairs atrasties aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Dambis iesaka vairāku nelielu stāvlaukumu ierīkošanu LVC, nevis viena liela. Turpretī Kaugurs konkrēto stāvlaukumu akceptē un oponē arī lielveikala izspiešanai piepilsētā, kas savukārt nozīmētu dzīvības izzušanu visā centrā. Un klāt neskaidrībām par apakšzemi viņš pieskicē tās īpašumtiesības. Gunta Šnipke jautātajam atbildes nesaņēma: Vai problēmu loks (funkcija, apjoms, intensitāte) risināms APU nosacījumiem? Vai pie priekšlikuma jāatgriežas tikai pēc Liepājas centra detaļplānojuma izstrādes?
Attēlu galerija apbūves koncepcijai Rožu laukumā 1/4
2. Detaļplānojums Jūrmalas parka Ziemeļu daļai
Saskaņā ar MK 29.12.2005. rīkojumu Par sanatorijas būvniecību Jūrmalas parkā Liepājas pašvaldība Arhitekta G.Vīksnas birojam pasūtīja detaļplānojuma izstrādi Jūrmalas parka Ziemeļu daļai, uzdevumā iestrādājot 2005.gada novembrī notikušā starptautiskā plenēra Jūrmalas parka Ziemeļu daļas attīstība padomus. 2006.gada vasarā detaļplānojuma 1.redakciju Attīstības komiteja atzina kā neatbilstošu MK rīkojumam. APU tika pārstrādāts — reducējot līdz viena apjoma, plānojamā SPA hoteļa, aprišu, novietojuma, apkalpes teritorijas modelēšanai parkā.
LBKP netika vairāk kā kolēģa prasmju ēku piesaistīšanā pārbaude un pārstrādātā APU sākotnējā priekšmeta, tai skaitā tehnisko atkāpju apspriešana. Turklāt Vīksnas sērīgais atstāsts, kas «politisks, nevis profesionāls», radīja adekvātu apmulsumu, kam nelīdzēja pasūtītāja Andra Griģa (Livland Resort) piebildes par plānotās ēkas specializācijā kompetento autoru un tās satura pilsētai draudzīgo dalījumu: viesnīca aizņemtu tikai 1/3 no būves, sanatorijas pakalpojumi — 2/3. Kaugurs bija tiešs, viņš neredz kritērijus «klucīša stumdīšanai pa zaļu tepiķīti». Kopīgi rosinātais, ka precizējama būvlaide, pēc gadu garā ļembasta ļautu parkā notikt attīstībai pēc MK prāta, vienlīdz dotu iespēju nākotnē būvēt arī blakus.
3. Apbūves koncepcija teritorijai Bāriņu ielā 1, 1a
Lielbūvei arī bijušās Liķiera fabrikas ansambļa adresē, kas atrodas LVC aizsargjoslā ar pieļaujamo perimetrālās apbūves blīvumu 50 procenti un maksimālo stāvu skaitu — 4, savu redzējumu reiz gatavoja AKA birojs. Atmiņā iegūlis fakts, ka ieejas akcentēšanai, no rekonstruētās nokļūstot jaunceltajā daļā, tika apsvērts nograut koka māju. Laika nogrieznī tai tomēr palaimējies. Mēs Liepājai arvien paplašinātākā uzņēmējdarbība iesniegusies Rīgā, antikvāro arhitektūru čubinošajai Liepājai piesaistot konservatīvi askētiskas domāšanas profesionāli. Bāriņu ielu ievadošā koka māja nonākusi Latvijas koka arhitektūras krustmātes pārraudzībā.
Tamlīdzīgu situācijas izpētes dziļumu liepājnieki nebija pieredzējuši. Kā desertu padomes vecgada vakarēdienā arhitektes Zaigas Gailes biroja darbu izgaršoja visi. Rūpīga rekonstrukcija bija sagaidāma. Pārsteigumu sniedza novatoriski kontekstuālā piebūves ideja, ko iedvesmojusi iejušanās Liepājas apbūves niansēs. Stikla arhitektūra ar līmēta koka karkasu — gandrīz grafiski etnogrāfiska — tas ir jaunums Latvijas būvmākslā.
Vai pārbūves priekšlikums Liķiera fabrikas darījumu centrs ir būvintensitātes pārkāpuma vērts? Kontrastā ar nule Rožu laukumā vērtēto šo nopietno izpratni Dambis uzskata par esošās pilsētvides uzlabošanu — vēsturi mūsdienīgā skatījumā. Pīlēns slavē monotonās kokmateriāla faktūras pretnostatījumu Policijas pārvaldes ažūri betonmūrētajai struktūrai, un blīvuma palielinājumam neiebilst: «brīva, bet korekta attieksme pret esošo». Pārējie atzīmēja vien ortogonālā objekta nobīdi no Ādu ielas būvlaides vektora.
Projekta autori ierosina pat pārskatīt detaļplānojumu, kuru radot, fabrikas siluets, nedz tās loma pilsētnieku bohēmā nav tikuši novērtēti.
