Lielais jaunais veikals

Jau vairāk nekā
mēnesi Rīgas centrā ir atvērts ilgi gaidītais veikals. Lai gan, būvei topot, šķita, ka tā noteikti būs
atzīstama par gada Rīgas lielāko pilsētbūvniecisko neveiksmi, gatavā ēka
darbībā liek uz to paraudzīties plašāk. Ēkas lielākais trūkums ir nevērība pret
ielas telpu —, atrodoties pilsētas centrā, pašu pilsētu tā lielā mērā ignorē.

Veikali, vēl jo vairāk iepirkšanās centri, ir drīzāk tādā kā
marginālās arhitektūras sfērā, tiem arhitektūras apskatos parasti lielu
uzmanību nepievērš. Kaut gan arhitekta ietekme uz plašāku sabiedrību, projektējot veikalus un
iepirkšanās centrus,
noteikti ir ievērojamāka,
nekā projektējot kultūras centrus, bibliotēkas, muzejus un koncertzāles.

Diezin vai arī es konkrētajam veikalam pievērstu lielāku
uzmanību, ja vien tas nepretendētu uz tik nozīmīgu vietu pilsētā. Runa nav
tikai par tā atrašanās vietu, bet arī par lomu Rīgas centrā. Jo ar savu programmu
un izmēru tas
neizbēgami iespaidos noteiktu pilsētas daļu. To, vai lielais veikals izkonkurēs mazos savā
apkārtnē, tādējādi
noplicinot Rīgas centru (kas tieši krīzes laikā atklāja sen nepieredzētu pilsētnieciskās dzīves potenciālu, sarodoties
jauniem, salīdzinoši nelieliem veikaliņiem, kafejnīcām, konditorejām, kebabu vietām un dažādām
citām aktivitātēm) vai tieši otrādi — pievilks vairāk cilvēku, tātad pircēju un
patērētāju arī citām vietām savā apkaimē — to šobrīd vērtēt ir pāragri, tas
atklāsies tuvākajos gados.

Par jaunās iestādes ambīcijām liecina veikala atklāšanas preses relīzēs paustais
apzīmējums — «Baltijā greznākais tirdzniecības centrs». Savā ziņā tam piebalso
arī žurnāls Latvijas Architektūra, kas pēdējā
burtnīcā (#91(5/2010),
piesakot nākamo numuru, Galleria Riga nodēvē
par «ekskluzīvās arhitektūras» piemēru. «Komfortabla un patīkama noskaņa,
gaumīgas telpas un izsmalcinātas mēbeles, importēti interjera priekšmeti — to
raksturo ar vārdu «ekskluzīvi,»» — tā Latvijas
Architektūra. Jāatgādina gan, ka citas vārda «ekskluzīvs» nozīmes ir: izņēmuma, izslēdzošs, nepieejams. Taču diezin vai
veikala turētāji, kuru mērķis taču ir vairāk pārdot, vēlētos, lai viņu iestādījums tiek uztverts šādi.

Atklāšanas ziņās veikala īpašnieks vai direktors sacīja: «Iepirkšanās centra koncepts
būs unikāls priekš
visas Eiropas». Tālāk
gan iepriekšminētā koncepcija izklāstīta nav, tiek vienīgi salīdzināts ar
Londonas Harrods un sacīts, ka te
tikšot piedāvāti zīmoli, kas nav atrodami citos Latvijas veikalos. Citu
unikalitāti šobrīd laikam ieraudzīt nevar. Ja nu vienīgi varbūt apsolītā slidotava uz
jumta.

Iekštelpa

Vērtējot interjeru kā telpu apdari un dekorējumu, tiešām nebūtu vērts daudz
vārdu tērēt. Palēti mākslīgie materiāli, krāsu izvēle — veidojot acīmredzami ko
tādu, kam vajadzētu atbilst vietējās sabiedrības izpratnei par greznību un par
minēto Londonas universālveikalu. Taču, no arhitektūras viedokļa, vērtējot veikala iekšienes telpiskās
kvalitātes, to tomēr grūti nosaukt par ekskluzīvu — stāvu augstums un ar eskalatoriem
aizkrautā, šaurajam kanjonam līdzīgā ātrija telpa šādu noskaņu diezin vai
raisa. Stāvu augstums ir tāds,
kāds nu iespējams, ja vēlas septiņus stāvus iespiest Rīga centra apbūves
normās. Savukārt eskalatoru pārpilnība un izvietojuma shēma nojauc telpas
skaidrību.

Protams, eskalatori ir neatņemama iepirkšanās centra
sastāvdaļa, un, kā reiz
pauda Kolhāss, eskalatori,
ģipškartons un ventilēšanas tehnoloģijas — tie ir trīs elementi, kas
sekmējuši iepirkšanās centru fenomena rašanos, ļaujot milzīgu pircēju daudzumu ievilkt telpās ēkas
dziļumā. Tomēr pirms dažiem gadiem veidotajā universālveikala paplašinājumā
eskalatoru novietojums ir atrisināts nenoliedzami veiksmīgāk. Ja jaunā veikala
ātriju un tam piegulošās
telpas vērtē pēc izmēriem,
proporcijām un noskaņas, tad noteikti krietni vairāk ekskluzivitātes, elegances
un cēluma var saskatīt un sajust gan universālveikala paplašināšanā aizbūvētajā
Rīdzenes ielā, gan Dominas gaiteņos,
ko varētu nodēvēt arī par
ielām.

Ielas telpa. Dzirnavu iela

Ja veikala iekštelpa pēc dažiem gadiem liksies kā 80. gados tapusi, tad galvenā
fasāde nezinātājiem droši vien šķitīs kā 90. gadu darinājums. Taču būtiskākā
problēma ir ne jau stilā un formālos risinājumos, bet attieksmē pret ielu un
ielas telpu. Protams, ēka noteikti neatbilst tiem kritērijiem un priekšstatiem
par pilsētas apbūvi, ar kādiem tapuši Rīgas centra daudzstāvu nami un kādus
aizstāv arī pieminekļu sargāšanas institūcijas. Var pārmest aklo fasādi; brīvi citējot pazīstamo
profesoru, tā ir ēka, «kas pret ielu pavērsta ar dekorētu pretuguns mūri». Tas,
protams, ir trūkums no pilsēttelpas viedokļa un arī neizmantota iespēja iekšpusē, ko īpaši var
novērtēt, atrodoties
ēkas septītajā stāvā, kas pret ielu ir pilnībā stiklots, tādējādi ļaujot baudīt vietas
pievilcību.

Taču visvairāk ielas telpu sabojā pirmais stāvs. Tas ir līmenis, ko izjūt ikviens, kurš iet (un arī brauc) garām. Ārpilsētas tirdzniecības centru princips — uz iekšu
vērsta kaste, kas pret ārpasauli pavērsusi vairāk vai mazāk dekorētu, bet tomēr
aklu sienu — vēl būtu saprotams un attaisnojams augšējos stāvos, savukārt ielas līmenī tas ir
nepiedodami. Ja reiz veikala turētāji vēlējās, lai tas kļūtu par tādu kā
pilsētnieciskās dzīves epicentru, tad pirmajam stāvam vajadzēja būt atvērtākam
un aicinošākam, iekšpusei veidojot kādu vizuālu saikni un komunikāciju ar ielu.

Lai arī par zināmu plusu var uzskatīt iedziļināto ieejas kabatu, šāda mēroga un ambīciju
iestādei tā šķiet niecīga un izveidota
stīva un neiedvesmojoša. Pārējā daļā ēka pret ielu pauž uzsvērtu aroganci, to
nekādi neglābj skatlogi un
dekoratīvā vēsturiskās ēkas aplikācija. Ja arī nav bijis iespējams izveidot
ietves paplašinājumu uz iekšpusi,
zināmu priekšlaukumu pirmā stāva
(vai kā lielpilsētnieciskāk — pirmo divu) līmenī, tad taču pirmo vai pirmos divus stāvus noteikti varēja veidot
stiklotus, tā, lai iekšā notiekošais dotu
dzīvību arī ielas telpai, padarot to daudz patīkamāku. Izvietojot visas
kafejnīcas un ēstuves augšstāvā un neatstājot nevienu pie ielas, ir neizmantota iespēja
veikalam un zaudējums pilsētai. Ēka atrodas pilsētas centrā, taču pašu pilsētu lielā
mērā ignorē.

Itin kā saprotot šo aplamību, veikala turētāji tagad, Ziemassvētku laikā, vienā skatlogā ieviesuši atrakciju —
kustīgos leduslāčus, kas gluži kā manā bērnībā Bērnu pasaules skatlogs piesaista mazo garāmgājēju uzmanību. Taču
lieki teikt, ka tā ir tikai vārga imitācija, kam ar īstu dzīvību nav sakara.

Dažādi un pretrunīgi var vērtēt tādas Rīgas neseno laiku
ēkas kā viesnīcu Elizabetes ielā pretī Vērmaņdārzam un «Nordea» banku Alojas ielā, taču to attieksme pret ielas telpu ir daudz,
daudz pilsētnieciskāka un patīkamāka — tās nenorobežojas, iekštelpa ar ielu veido saikni, padarot ēku
apkārtni patīkamāku. Var
jau sacīt, ka minētajās ēkās ir citas programmas un funkcijas, bet tad der
palūkoties uz universālveikala paplašinājumu Vecrīgā Kalēju un Teātra ielas stūrī — arī
tas ir iepirkšanās centrs, taču stiklotās fasādes pret ielu ēku pilsētas
struktūrā ieauž daudz
organiskāk. Līdzīgi var teikt arī par būvi ar metāla kolonnām tā paša kvartāla otrā
pusē — pret Audēju ielu. Pat arhitektu nicinātais Stockmanis šajā ziņā ir daudz
veiksmīgāks, pret ielu izvietojot picēriju, un arī skatlogi galvenās ieejas pusē ir
caurspīdīgi, kas ļauj
nojaust iekštelpu.
Tāpēc šobrīd, ejot pa Dzirnavu ielu garām jaunajam veikalam, daudz patīkamāk ir pāriet
ielas otrā pusē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir picērija un kafejnīca, kas
cauri plašajam logam atklāj aicinošu un intriģējošu telpu divos stāvos, rādot
piemēru, kā jādarbojas pilsētnieciskai fasādei.

Blaumaņa iela

Savādāka, taču nevar teikt, ka saudzīgāka, savā ziņā pat vēl
skarbāka ir jaunās ēkas attieksme pret Blaumaņa ielu un nelielo Eižena Laubes
projektēto ēciņu. Pret šo pusi jaunā būve vārda tiešā nozīmē pavēršas ar
pretugunsmūri, kas atrodas aiz divstāvu mājas un pagalmiņa. Lai kompensētu ne
visai pamanāmo un
aicinošo ieeju, šo pusi mēģināts izveidot burtiskā nozīmē atvērtu pret ielu. Tas gan darīts ar
diskutabliem paņēmieniem — izlaužot vairākas ejas (un, liekas, arī
caurbrauktuvi) vēsturiskās ēciņas pirmajā stāvā.

Liktos saprotami un loģiski, ja vēsturiskā ēka kompleksā būtu izveidota par tādu kā
pērli ietvarā, saudzīgi atjaunojot un iekārtojot pievilcīgu iekšpagalmu,
vienalga, vai pārsedzot
to ar stikla jumtu vai ne.
Tomēr tas nav darīts. Vienalga,
vai tur atrastos kafejnīca vai kas cits — liktos pašsaprotami, ka jaunajai ēkai
ar kādiem logiem nāktos atvērties pret iekšpagalmu, paredzot vismaz kaut
nelielu labiekārtojumu. Taču te atstāts vien pats necilākais betona bruģis un
bezpersonisks pagalms, kopumā apliecinot, ka šī ir pilnīgi utilitāra ieeja ēkā,
un neļaujot nopietni
uztvert veikala īpašnieku pretenzijas uz greznību un ekskluzivitāti.

Plusi

Un tomēr jāsaka, ka lielā ēka, iespējams, nenodara tādu kaitējumu pilsētai, kā
iztēlojos sākumā, un ir
vērts ieraudzīt arī plusus. Vispirms — tā patiešām ir alternatīva piepilsētas
iepirkšanās centriem, tādējādi
rosinot pilsētai attīstīties iekšpusē, nevis izplūstot. Un, ja reiz ir kas šajā
projektā ekskluzīvs, tad tā ir vieta. Par īpašu, protams, var uzskatīt arī
jumta terasi, kuras potenciāls pilnībā atklāsies vasarā. Ieguvums pilsētai un
pilsētniekiem ir arī ceļi, kas ļauj pārvietoties nevis apkārt kvartāliem, bet
cauri tiem; vēl jo tīkamāk šejienes klimatiskajos apstākļos aukstajā sezonā, ja
tā ir segta pasāža. Pie plusiem noteikti jāpieskaita arī energoefektivitātes
risinājumi, kas ziemā ēkai
ļauj tērēt salīdzinoši maz enerģijas.

Pie ieguvumiem noteikti jāmin arī, ka tā vienkārši ir jauna vieta. Nu — tāda, kur cilvēkiem patīk.
Un droši vien jau veikala attīstītāju priekšstati un zināšanas par Rīgas
pircēju gaumi attiecībā uz interjeru arī ir savā ziņā pamatotas. Daļēji arī tāpēc baseins ar
plastmasīgā izskata strūklaku ātri kļūst par vietu, kur satikties vai
fotografēties veselām ģimenēm, vienalga, vai būtu ieradušies no laukiem vai mikrorajona.