Lai arī Uģis Kaugurs nav LAS biedrs, bijušais Liepājas galvenais arhitekts vairākkārt minēts kā atbalstāma kandidatūra LAS priekšsēdētāja amatam. Viņš prāto, kas vēl arhitektus vieno bez īpašuma Torņa ielā?
Vai ievēlēšanas gadījumā piekritīsiet kļūt par LAS vadītāju? Kāpēc jā vai nē?
Nedomāju, ka mana vārda pieminēšanai ir vairāk kā gadījuma raksturs. Protams, mani tas aizkustina un pagodina. Vispirms — es neesmu LAS biedrs. Man arvien vairāk jāpārdomā, vai man būtu jākļūst par biedru tādā organizācijā, kura par savu priekšsēdi nominē personu, kas pat nav tās biedrs, nav pierādījusi savas spējas un noderību darbojoties šīs organizācijas (neskaidro un plaši diskutēto) mērķu labā.
LAS priekšsēža nominācija per se nebūt nav īstā problēma, nedz arī «īstās personas» atrašana varētu dot nopietnu atrisinājumu. Problēma ir — kas ir LAS? Kam tā vajadzīga? Kāpēc? Kādu mērķu sasniegšanai, problēmu risināšanai vai pasākumu organizēšanai?
Kādu pozitīvo pieredzi pārmantot no līdzšinējā LAS priekšsēdētaja pozīcijas? Kādus trūkumus saskatījāt?
Starp jēdzieniem «LAS» un «priekšsēdetājs» nav liekama vienlīdzības zīme. Nevar visu organizāciju reducēt uz priekšsēdi, nobalsot par to un it kā ar padarīta darba apziņu mierīgi iet mājās.
Kā sekmēt paaudžu dialogu, diskusiju kultūru un komunikāciju arhitektu vidū ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās?
Lai rastos dialogs, jābūt kaut kam, ko vēlas apspriest, par ko ir vēlēšanās, spēja un iespēja padomāt. Tik daudz, lai vēl kādam šīs domas būtu arī nolieguma vērtas. Nepieciešami vismaz divi, kurus vieno arī pretējas domas par vienu tēmu. Diskurss nav primārs. Intereses ir. Vai mums ir kopīgas intereses?
Kur meklējama zelta atslēdziņa arhitektu izglītības sistēmas atveseļošanai Latvijā?
Zelta atslēdziņu varētu būt apēdis Laimes lācis. Tā kā abi ir pasaku atribūti, laimīga atrisinājuma atrašana ir bezcerīga. Nāksies vien strādāt.
Kāda ir Latvijas arhitekta pašreizējā loma sabiedrībā (arī starptautiskā)? Kādai tai būtu jābūt?
Katram (arī arhitektam) ir tāda loma, kādu viņš pelnījis un arī vēlējies. Ja uzskatām, ka esam daļa sabiedrības, kura virzās, tikai neklausās mūsu ieteikumus, apoloģijas, apoteozes vai varbūt murmuļošanu, tad — varbūt tomēr vaina ir mūsu pašu — arhitektu — nespējā komunicēt šai sabiedrībai saprotamā valodā par tai svarīgām arhitektūras tēmām? Ja uzskatām, ka šī sabiedrība nav tā vērta, lai mēs tai savas pērles kaisītu, kāpēc uztraukties par lomu tajā?
Kādas pamatnostādnes profesijā ir jāpārkārto atbilstoši valsts prioritātēm un kādas jāpakārto arhitektūras nozarei?
Apšaubu iespēju, ka var pastāvēt kopīga profesijas politika, ja nav formulētas iepriekšminētās kopējās (profesionālās) intereses. Pieļauju, ka tādas pastāv. Pieļauju, ka daudzi protam dažas nosaukt. Bet tas nenozīmē, ka tiek nosauktas patiešām pastāvošās un ka pastāv nosauktās. Tas, ka kāds kaut kur kaut ko ir uzrakstījis, un (iespējams) mēs visi par to pat esam balsojuši, nemaz nenozīmē, ka tam visam ir lielāka vērtība par utilizētu papīru, ja tur rakstītais nav katra patiesa interese, par kuru šis katrs ir gatavs arī reāli cīnīties. Vismaz ziedot laiku vai naudu.
Jūsu priekšlikumi LAS rīkotās gada skates pilnveidošanai un dalībai arhitektūras biennālē?
Ja mērķis ir nodrošināt pēc iespējas lielāka skaita latviešu arhitektu uzvārdu parādīšanos uz planšetēm Venēcijā, tad pērnā metode ir laba. Citugad būs cita kosmētika. Ja ir drosme nosaukt vienu un paciest visu pārējo ņerkstēšanu, tad var runāt par koncepcijām un cerēt uz spilgtāku rezultātu. Nav teikts, ka labāku.
Vai būt par LAS priekšsēdētāju ir praktizējoša arhitekta sabiedrisks pienākums vai patstāvīgs un atalgots amats?
Vēlreiz. Ko mēs gribam no LAS? Ja nopietnu darbu veikšanu, pie tā nopietni jāstrādā un par to ir nopietni jāmaksā. Ja tā — poguļaķ višel — tad var sabiedriski pastaigāties.
