Labie vai sliktie treknie gadi?

Vasaras vidū Neatkarīgajā Rīta Avīzē avīzē žurnāliste Laura Brokāne bija sagatavojusi apjomīgu un nopietnu publikāciju, veltītu arhitektūrai. Nozīmīgu tās daļu veidoja arhitektu viedokļi, atbildot uz jautājumiem par treknajiem jeb karstajiem gadiem un to ietekmi uz arhitektūras nozari Latvijā.

Kādi ir galvenie secinājumi, vērtējot karsto gadu arhitektūru? Labie un sliktie piemēri? Ko arhitektiem nozīmē krīzes laiks?

Jānis Dripe

Rīgas pilsētas arhitekts

Kāpēc Rīgas arhitektūrai ir raksturīgas arī neveiksmes? Latvijas apritē pavisam nesen tika iegūta nauda, un šādus finanšu resursus reti pavada izsmalcinātība, tradīciju izpratne un rūpes par laba mantojuma atstāšanu nākamajām paaudzēm. Pēdējās desmitgades arhitektūra ir tapusi divu Rīgas attīstības plānu nomaiņas periodā. Maiņai bija raksturīgs politisks un ekonomisks lobisms un kritēriju neskaidrība. Strauja attīstība parasti nav pavadonis augstai kvalitātei, tāpēc pilsētā patlaban ir vesela virkne vidējas un pat zemas kvalitātes būvju un atsevišķas tehniski labas būves ar viduvēju arhitektūru.

Ulmaņa gatves lielveikalu virkne nav nekāda rota ceļam starp Latvijas galvaspilsētu un Latvijas populārāko kūrortu, kā arī ceļam uz Valsts prezidenta rezidenci, kuru mēro daudzu valstu vadītāji. Pārlieku komerciāla ir arī Krasta ielas apbūve, īsti labas kopējās attīstības koncepcijas nav arī Skanstes ielai, nepamatots un Rīgu neraksturojošs ir akcentēto dzīvojamo ēku komplekss Lielirbes ielā. Tas viss nav nekas traģisks, bet varēja būt labāk. Dažām tipveida ēkām gals pienāks dabiskā ceļā — paneļus savienojošo metāla detaļu mūžs tuvojas beigām, citas piedzīvos siltināšanu un telpisko renovāciju, taču kopumā padomju laika mantojums ilgtermiņā paliks kā pilsētvidi degradējošs elements.

Pēdējos gados netrūkst arī veiksmīgu piemēru — Kalnciemu un Mūrnieku ielas rekonstrukcijas. Šeit straujas attīstības laikā izdevies saglabāt raksturīgo ielas telpas mērogu un koka arhitektūras mantojumu. Tāpat Ķīpsalas centrālā daļa ir ļoti labs piemērs pārdomātai pilsēttelpas attīstībai. Arī Berga Bazārs ir veiksme.

Andris Kronbergs

Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs, Arhis

Pēdējos trīs četros gados arhitektiem bija jāstrādā ļoti daudz un ātri. Ātrā tempā darbojoties, īpaši arhitektu profesijā, var tapt rezultāti, kas nav tik labi, kā varētu būt. Jau iepriekš esmu teicis, ka, iespējams, mūsu profesijā krīze bija trekno gadu laiks. Ātrums un steiga, kas valdīja, garīgā aspektā ir ļoti bīstami. Šobrīd mums ir iespēja pārvērtēt visu, kas pa šo laiku noticis. Protams, no otras puses — patlaban daudzi cieš no tā, ka arhitektu profesija ir apdraudēta. Vienkāršoti runājot, ir ļoti maz darba un mums ir jādomā, kā izdzīvot.

Nevar noliegt, ka karstajos gados daudzi investori bija sadomājušies — vēlēšanās bija lielāka par pamatojumu. Labs piemērs ir Zaķusala. Ja būvniecības bums nebūtu beidzies, iespējams, sasteigtu risinājumu būtu vēl vairāk. Redzam, ka ir sabūvēti daudz dzīvojamo ēku ārpus Rīgas, kas šobrīd nav izpirkti. Iespējams, arhitektiem vajadzēja uzstājīgāk attīstītājiem skaidrot, ka tas ir tuvredzīgs un nerezultatīvs ceļš. Iespējams, mums vajadzēja būt aktīvākiem, aģitējot par kompleksas, kvalitatīvas vides veidošanu.

Tomēr šajā laikā ir pietiekami rūpīgi strādāts pie vecpilsētas un centra kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas. Ir nodibināta Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kas izdarīja daudz laba, nepieļaujot sasteigtus risinājumus. Tā rezultātā ir izdevies izvairīties no lielām kļūdām.

Treknie gadi noteikti neveicināja arhitektu kopības rašanos, jo mēs strādājām katrs savā lauciņā un komunikācijai nebija pārāk daudz laika. Kopīgs viedoklis tajā laikā nebija iespējams. Tagad, kad ir vairāk laika, Arhitektu savienība kļūst arvien aktīvāka. Mēs mēģināsim izveidot vienotu arhitektūras politiku, programmu, kā būtu jāpilnveido profesionālā vide, kā būtu jārīkojas ar konkursu praksi, kā būtu jāmaina savstarpējās attiecības ar klientiem, pilsētvaru utt. Jautājumu ir ļoti daudz. Mums ir jādomā par ilgtspēju — gan arhitektūru, gan citās jomās.

Visvaldis Sarma

Sarma & Norde

Es nedomāju, ka treknie gadi arhitektūrā vispār bija iestājušies. Šķita, ka tie tūlīt pienāks, taču nepienāca. Tas arhitektiem bija ļoti labs laiks, jo viņi varēja daudz mācīties. Arhitekti varēja strādāt, redzēt rezultātu, analizēt kļūdas. Tāpat kā dārzkopībā — augļus plūksim tur, kur zeme būs labi iemēslota. Iespējams, daudzām kļūdām vajadzēja rasties, lai no tām varētu mācīties. Arhitektūra, kā zināms, ir ļoti garš process, un kvantitāte pēc kāda laika sasniedz kvalitāti. Jāņem vērā arī, ka daudzi no karstajos gados uzbūvētajiem objektiem bija projektēti jau krietnu laiku pirms tam. Un tas, ko mēs esam iemācījušies karstajos gados, izpaudīsies tikai nākotnē.

Lielāks trieciens arhitektūras kvalitātei būs no liesajiem gadiem, kas šobrīd iestājušies. Arhitektūra, pirmkārt, ir daudzu iztikas veids, tāpēc agri vai vēlu arhitekti ar pasūtītājiem izies uz kompromisiem. Sākumā tie nebūs dramatiski, bet ar laiku kļūs arvien redzamāki.

Tagad, kad ir atelpas brīdis, mēs varam diskutēt par pilsētas plānošanu ilgtermiņā — Rīgā ir daudz labu, brīvu teritoriju, piemēram, salas, tomēr nevajadzētu haotiski apgalvot, ka tās visas būtu attīstāmās. Karstajos gados tapa grandiozi plāni, un daudzi attīstītāji tagad atviegloti nopūšas, ka tos nav realizējuši. Vispirms mums vajadzētu saprast, kas notiks Ķīpsalā un Klīversalā, arī Torņakalnā. Ja pēc divdesmit gadiem mēs varēsim atgriezties pie Lucavsalas, tas būs labi. Bet pagaidām tur vajadzētu attīstīt mazdārziņu kultūru. Rīgā vajadzētu koncentrēties uz kādu konkrētu vietu, ko pamazām attīstīt. To ļoti konsekventi izdarījusi Viļņa. Tas var patikt vai nepatikt, bet attīstība tur, atšķirībā no Rīgas un Tallinas, notikusi ļoti koncentrēti. Jautājums, vai Rīgas centrs atrodas īstajā vietā, ir ļoti pamatots. Šis ir ļoti labs laiks plānošanai, jo ir pazuduši sirmie, bārdainie onkuļi, kas visu gribēja tikai ātrāk, vairāk un augstāk.

Artis Zvirgzdiņš

A4D redaktors

Arhitektūru nevajadzētu vērtēt atrauti no visa pārējā, jo arhitektūra materializē kultūru, plašākā kontekstā — tā atspoguļo visas sabiedrības centienus. Līdzīgi kā valsts un sabiedrības attīstība šajos gados bijusi visai pretrunīga, tā arī attīstījusies arhitektūra — radies šis tas labs, bet, iespējams, vēl vairāk ir kļūdu, sabojātu vietu, nozagtas publiskās telpas. Turklāt arhitektūru (ar to saprotot atsevišķas ēkas) nevajadzētu vērtēt atsevišķi no pilsētas attīstības un plānošanas.

Austrumeiropas attīstībai postkomunisma periodā ir raksturīga amerikanizācija, proti, neoliberālais ceļš ekonomikā. Tas nozīmē strauju investoru ienākšanu, kas īpaši nerēķinās ar vietējām vajadzībām, bet koncentrējas uz ātru peļņu. Ja sabiedrībā trūkst demokrātisko tradīciju un kontroles institūcijas ir vājas, šādas naudas spiediens, kam iepretī stāv vāji atalgoti un nereti arī neprofesionāli pieminekļu aizsardzības institūciju un būvvalžu ierēdņi, ir neizbēgama vide korupcijai. Tādejādi šī milzu nauda nodarījusi ļaunumu ne tikai sabiedrībai, bet arī Rīgai kā pilsētai.

Visas jaunāko laiku latviešu arhitektūras iezīme ir ne-pilsētnieciskums. Tajā liela daļa vainas jāuzņemas Rīgas arhitektūras skolai, kurā neiemāca mūsdienīgu izpratni par pilsētbūvniecību (urbānismu). Tādejādi lielākā daļa arhitektu nemaz nespēj saskatīt pilsētas mēroga likumsakarības un izvērtēt to sarežģītību — arhitekti rada ēkas kā objektus, domājot tikai par apjomiem un fasādēm, bez izpratnes par pilsētas telpiskajiem un sociālajiem aspektiem.

Ja jārunā par «vietām, kas ir sabojātas», visupirms jānosauc tās, kurās bija iespēja radīt kaut ko pilsētniecisku, taču notikusi suburbāna (piepilsētnieciska) attīstība — domāta nevis cilvēkiem, bet automašīnām. Skumji, ka šādā veidā tika sabojāta Skanstes ielas apkārtne — rajons, kas varēja kļūt par centra turpinājumu. Nepamatotā augstceltņu būvniecība dažās Rīgas vietās ir viena no investoru alkatības un nesakarīgā attīstības plāna izpausmēm. Savukārt vietās, kur augstceltnes varēja būt, to arhitektūras kvalitāte bieži vien ir nepieņemama, piemēram, Panorama Plaza. Savā ziņā ir labi, ka krīze daudzus no šiem murgainajiem projektiem apstādinājusi. Tāpat par sabojātām vietām jāsauc tās, kur ir degradēta, nozagta vai pat iznīcināta publiskā telpa, piemēram, viesnīcas Latvija kvartāls, kur gājējiem pašā Rīgas centrā, pilsētas centrālajā ielā, atstāta vien šaura un ne visai droša ietve. Apšaubāma ir arī Stockman veikala atrašanās vieta un Rīdzenes ielas aizbūvēšana.

Aizvadītos gadus raksturo arī publiskās arhitektūras trūkums — ēkas, kuru pasūtītājs ir valsts vai pašvaldība. Rīgā ir vien pāris pabeigtas dzīvojamās mājas un bērnudārzs Dreiliņos, kā arī policijas administratīvā ēka Čiekurkalnā, tas arī viss. Atšķirībā no daudz pieminētās Igaunijas, kur pēdējo desmit gadu laikā dažādās pilsētās tapušas jaunas koncertzāles, bibliotēkas, muzeji, arī sociālās mājas, apliecinot gan valsts un pašvaldību ieinteresētību, gan arī arhitektu talantu un profesionalitāti.

Manuprāt, vislabākie aizvadīto gadu arhitektūras piemēri Rīga ir tie, kas saistīti ar vides un pilsētas telpas atjaunošanu un atdzīvināšanu, piemēram, Berga Bazārs, Ķīpsala ap Balasta dambi, Kalnciema ielas kvartāls, Mūrnieku iela. Ne visai iedvesmojoša man šķiet Vecrīgas straujā atjaunošana, kas novedusi pie tā, ka daudzviet vēsturiskas ēkas izskatās tikai pēc to kopijām, zaudējot vecuma patīnu un vēsturisko vērtību. Kopā ar pārspīlēto tūrisma industrijas ekspansiju un komercializāciju, Vecrīga palikusi par atrakciju parku, īstas pilsētas simulakru.

Viesturs Celmiņš

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija, sociologs

Lai domātu par šo procesu, jāpievērš uzmanība trim nošķīrumiem. Pirmkārt, būvniecība un arhitektūra nav viens un tas pats. Otrkārt, privātais un publiskais pasūtījums. Treškārt, pilsētvides un lauku teritoriju arhitektūra. Ja būvniecība/celtniecība labākajā gadījumā tiecas būt pragmātiska, tad arhitektūra mēģina organizēt attiecības starp cilvēku, laiku un telpu, un radīt virsvērtību — ar materiālu palīdzību veidot un atspoguļot sabiedrības vēsturi, kultūras fenomenus un nākotni. Pirmais process ir īsāks, otrais, protams, daudz garāks. Tāpēc ir grūti runāt par trekno gadu arhitektūru — tie ir tikai 4-5 gadi, kas arhitektūrā ir ļoti maz. Turklāt šajā laikā radusies arī laba arhitektūra un veiksmīgi būvniecības projekti.

Publiskas naudas gadījumā vismaz teorētiski pastāv iespēja par nodokļu maksātāju naudu prasīt ēkas iekļaušanos ainavā, būt harmonijā ar pilsētas, vietas kontekstu. Tas var tikt izdarīts, pateicoties stiprām institūcijām un sabiedriskajai domai. Protams, ne vienmēr iedzīvotāji vai sabiedrības grupas ir kvalitātes garants, bet laika gaitā tas rada stiprāku, atbildīgāku un labāku sabiedrību, kas arī ir arhitektūras mērķis. Pagaidām Latvijā sabiedriskā apspriešana neko būtisku ietekmēt nevar. Savukārt privātas naudas gadījumā pasūtītājs dara, kā vēlas. Tāpēc tas, vai tiks realizēts publiski saistošs darbs, ir atkarīgs tikai no arhitekta pārliecināšanas spējām un pašvaldības apbūves noteikumiem.

Diemžēl ne viss, kas uzcelts pēdējos gados, ir arhitektūra. Daudz no tā ir vienkārši būvniecība/celtniecība. Ļoti žēl, ja šāda situācija veidojas publisko iepirkumu gadījumā. Jāpiebilst, ka tas vienmēr nav akmens pašu arhitektu biroju dārziņā. Nedz pasūtītāju, nedz izpildītāji nebija gatavi tādai dinamikai. Celtniecības, materiālu izmaksas dzina procesu uz priekšu, atstājot projekta un plānošanas aspektus ēnā. Un tas, protams, liecina par sabiedrības, mediju un kaut kādā ziņā arī arhitektu kopienas mazasinību plēsonīga kapitālisma jeb «izaugsmes mašīnas» priekšā.