Kritiskais reģionālisms. Intervija ar Andreju Andersonu

«Man
nešķiet, ka Latvija ir vieta, kur ir viegli strādāt»,
saka Andrejs Andersons, viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu arhitektiem, ar kuru viņa mājā
Sidnejā sarunājas Pauls Bankovskis. Raksts pārpublicēts no žurnāla Rīgas laiks.

Andrejs Andersons ir dzimis 1942. gadā Rīgā, kopš 1949. gada dzīvo
Austrālijā. Pēc studiju beigšanas Jeila universitātē ASV viņš sāka strādāt par
arhitektu Austrālijas Jaunās Dienvidvelsas štata valdības Sabiedrisko darbu
departamentā, drīz vien kļuva par departamenta īpašo projektu nodaļas galveno
arhitektu, vēlāk – par štata galvenā arhitekta vietnieku. 1988. gadā viņam
tika piedāvāts štata galvenā arhitekta amats, taču viņš atteicās. Andersons ir
viens no četriem arhitektu biroja PTW Architects direktoriem, daudzu sabiedrisko ēku
un privātu projektu autors gan Sidnejā, gan citviet Austrālijā. Viņš ir viens
no namīpašnieka un būvuzņēmēja Ludviga Neiburga mantiniekiem. Viesnīcā Neiburgs, kas ierīkota vienā no Neiburga celtajiem namiem Vecrīgā, Andersons līdzdarbojās viesnīcas skiču projekta
izstrādē, viņš veidojis arī pamatzīmējumus viesnīcai Bergs. Šoruden Melburnā atklāts Andersona projektētais Nacionālās mākslas
galerijas jaunais spārns, kas jau izpelnījies kritiķu atzinīgu vērtējumu.

P. B.

Rīgas Laiks: Vai tam, ka tu esi kļuvis par
arhitektu, tavuprāt, ir kāda saistība ar abiem taviem vectēviem –
būvinženieri un Rīgas pilsētas galvu Alfrēdu Andersonu un būvuzņēmēju un
namīpašnieku Ludvigu Neiburgu?

Andrejs Andersons: Man šķiet, ka noteikti. No vecāku stāstiem es, protams,
zināju, ka Neiburgs bijis būvuzņēmējis, ko viņš būvējis un ar kādiem
arhitektiem ticies. Jā, starp citu, uz Austrāliju atbrauca arī viens no
Aleksandra Klinklāva arhitektu biroja darbiniekiem – kā zināms, Klinklāvs
projektēja Neiburga namu Brīvības ielā 40. Un Alfrēdam Andersonam arī bija
saistība ar šādām lietām. It kā Centrālais tirgus, – tas gan nav
pierādīts, bet tā ticēja mūsu ģimenē – esot bijusi viņa ideja. Katrā ziņā
viņš tajā laikā, kad to būvēja, bija pilsētas galva. Viņš vadīja Brīvības
pieminekļa padomi. Tā visa bija mana ģimenes vēsture. Arhitekts no Klinklāva
biroja – Andrejs Ilsums – maniem vecākiem Sidnejas priekšpilsētā 1952.
gadā projektēja māju. Man bija desmit gadi, bet es redzēju, kā tas arhitekts
pie mums nāca, klausījos, ko viņš runā, un skatījos, kā viņš kaut ko tur skicē.

RL: Latviešiem patīk lepoties ar Rīgā un Latvijā dzimušajiem,
pat ja vēlākajos gados ar Rīgu un Latviju šiem cilvēkiem nav bijusi nekāda
saistība. Arī tu vēl paguvi piedzimt Rīgā 1942. gadā, pirms jūsu ģimenes
aizceļošanas. Vai tev tas šķiet svarīgi?

Andersons: Es nedomāju, ka tas būtu pārāk svarīgi. Latviešu
emigrācijai tas šķiet svarīgi, bet es zināmā mērā esmu bijis dumpinieks uz
latviešu emigrācijas ierastā domāšanas veida fona. Bija manas paaudzes labie
bērni, kas gāja uz latviešu sestdienas skolām, mācījās latviski, iestājās
studentu korporācijās, bet man tas viss likās pilnīgi nelietderīgi dzīvei
Austrālijā. Es tādām lietām nekad nepiekritu un tur negāju.

RL: Tas bija paša lēmums?

Andersons: Jā. Es saprotu, ka manai vecāku paaudzei bija ļoti sāpīgi
atstāt visu, ko viņi Latvijā bija atstājuši. Un līdz ar visām milzīgajām
pārmaiņām, daudziem tā bija tāda bēdīga lieta, ar ko viņi varēja nodarboties,
bet kurai vairs nekādas nozīmes nebija. Tie bija visvisādi noslēpumaini
rituāli, to pamatā bija, piemēram, studentu korporāciju strīdiņi Rīgā 30.
gados, kuru eksistenci pirmskara Latvijā es uzskatītu par augstākajā mērā
apšaubāmu. Emigrācijas sabiedrību es uzskatu par visādā ziņā nospiedošu –
to vieno upura kompleksi.

RL: Taču arī šāds noskaņojums latviešiem nav svešs. Kārlis
Skalbe, pēc tam, kad bija Stokholmā apmeklējis pirmo latviešu kopsapulci, bija
teicis: «Nevienu latvieti man še, Stokholmā, vairs nerādiet, es viņiem visiem
iešu apkārt ar līkumu!»

Andersons: O, lai arī nezinu apstākļus, kādos tas bija noticis, es
tomēr viņu diezgan labi varu saprast. (Smejas.)

RL: Atšķirībā no daudziem trimdā dzīvojošajiem latviešiem tu
uz Latviju pirmoreiz aizbrauci jau diezgan agri.

Andersons: Ā, jā, es Latvijā pirmoreiz biju 1967. gadā. Austrālijas
imigrācijas latviešu sabiedrība uzskatīja, ka braukt uz padomju Latviju nav
pareizi, un šādi iebildumi latviešiem bija arī citur. Man tas šķita aplami.
Protams, tam pamatā bija arī emocionāls pārdzīvojums – manas ģimenes un
mātes pieredze, piespiedu nošķirtība no pārējās ģimenes, pat vēstuļu sarakstes
ierobežojumi –, man gribējās to visu iepazīt pašam. Kāpēc gan vajadzētu
dzīvot pašiem sev uzspiestos ierobežojumos?

RL: Kādi bija tavi pirmie iespaidi Latvijā?

Andersons: Protams, tas bija ļoti aizkustinošs pārdzīvojums. Mana
tante bija bijusi izsūtīta uz Sibīriju, arī mans onkulis bija bijis izsūtīts.
Bija ļoti aizkustinoši satikt omīti Almu un viņas māsu Katrīnu Grantu, viņas
bija apbrīnojamas dāmas, tobrīd jau astoņdesmit vai vairāk gadus vecas. Un arī
viņiem tas bija kaut kas īpašs, jo, visticamāk, es biju pirmais cilvēks no
Rietumiem, ko viņi satika kopš kara beigām. Latviešu emigrantiem bija ārkārtīgi
idealizētas atmiņas par Latviju, un tāpēc bija ļoti interesanti to ieraudzīt
īstenībā, lai gan daudz kas, protams, bija mainījies padomju laikā. Katrs
atšķirtības gads viņos bija radījis tādu arvien pastiprināta oreola iespaidu –
pirmskara Latvija, tāda, kāda tā pastāvēja līdz 1940. gadam, 60. gados jau bija
pārvērtusies bezmaz vai par paradīzi. Un lai gan es uzskatu, ka sasniegumi
pirmskara Latvijā – visas tās apbrīnojamās pamatskolas, kas tika saceltas
mazos Latgales miestiņos utt., – patiešām bija visai ievērojami un tie
bija krietni vien ievērojamāki, nekā patētiskie sasniegumi tagad, 20 gados pēc
neatkarības atgūšanas, ļaudīm laikā gaitā veidojās progresējoši nereālistisks
skatījums uz šo laiku. Es atceros, manas tantes Renātes vīrs Alfrēds man
aizdeva savas padomju drēbes un mēs ar viņa motociklu apbraukājām Vidzemi un
apmeklējām mana tēva senču māju Duntes pagastā. 

RL: Pastāsti, kā tu nonāci līdz Austrālijas valdības
arhitekta vietnieka vietai 1984. gadā un vēlāk arī līdz piedāvājumam pašam
ieņemt valdības arhitekta vietu – šo piedāvājumu tu gan noraidīji.

Andersons: Tas ir diezgan garš stāsts. Kad es studēju universitātē,
man bija piešķirta Jaunās Dienvidvelsas štata valdības stipendija. Man
nepienācās valsts stipendija studentu iztikai, jo, lai to saņemtu, vecāku
ienākumiem bija jābūt zemākiem par noteiktu līmeni. Lai gan mani vecāki nebija
nekādi bagātnieki, pietika ar to vien, ka abi viņi strādāja. Tā nu es pieteicos
štata stipendijai, un viens no nosacījumiem, lai to saņemtu, bija tāds, ka pēc
studiju beigšanas kā arī kādu laiku brīvlaikos ir jāstrādā štata valdībai. Kad
beidzu universitāti, es tiku Jeila universitātē, un tāpēc man tika piešķirts
divu gadu atbrīvojums no darba valdības iestādēs, taču ar noteikumu, ka pēc tam
man jānostrādā vēl pieci gadi. Kad atgriezos no Amerikas un Anglijas, kur
pavadīju kādu laiku, un sāku strādāt Jaunās Dienvidvelsas Sabiedrisko darbu
departamentā, man bija 27 gadi, taču priekšnieks man uzticējās un tādam pavisam
jaunam arhitektam piešķīra nopietnus darbus – piemēram, projektēt Jaunās
Dienvidvelsas Mākslas muzeja pārbūvi. Mūsdienās kaut kas tāds, visticamāk,
nenotiktu un nebūtu pat iedomājams. 1976. gadā bija valdības maiņa, es biju
iesaistīts štata parlamenta ēkas pārbūves projekta izstrādē un iepazinos ar
premjerministru un viņa vietnieku, Sabiedrisko darbu departamenta vadītāju
Džeku Fergusonu. Viņš bija interesants cilvēks, ārkārtīgi kreisi noskaņots un
zināja daudz par Latvijas vēsturi – Pirmo pasaules karu, latviešu
strēlniekiem, kas sargāja Ļeņinu…

RL: …un šī iemesla dēļ uzticējās arī tev?

Andersons: (Smejas.) Jā,
uzticējās arī man. Tas nekas, ka tavi vecāki ir kapitālistu emigranti, viņš
teica, bet es zinu, ka latviešiem nav ne vainas. Tas, protams, bija joks, un
galvenais bez šaubām bija mans darbs, taču mums izveidojās labas attiecības.
1988. gadā, kad atkal mainījās valdība, man piedāvāja galvenā arhitekta vietu –
amatu, kur man būtu jānodarbojas ar darbinieku izraudzīšanu un dokumentu rakstīšanu.
Tas nu bija darbs, kas mani nepavisam neinteresēja.

RL: Tu pieminēji Mākslas muzeja pārbūvi, parlamenta ēku. Ko
vēl tu tajā laikā paveici?

Andersons: Pirmais lielais darbs, ko es sāku 1969. gadā, bija
piebūve Jaunās Dienvidvelsas Mākslas muzejam. Tāpat es projektēju lielu piebūvi
štata bibliotēkai, un, kā jau teicu, parlamenta ēkas rekonstrukciju. Tāpat bija
dažādi ar pilsētas infrastruktūru saistīti projekti, trīs teātru kompleksi
Sidnejas Paramatas priekšpilsētā, kā arī tiesu ēkas, izglītības iestādes u.tml.

RL: Pie mākslas muzeja piebūvēm un pārbūves tu esi
atgriezies vairākkārt, turklāt šis nebūt nav vienīgais muzejs, kura
projektēšanā tu esi bijis iesaistīts. Vai var teikt, ka pastāv kaut kāda muzeju
arhitektūras mode, kas laika gaitā mainās, un vai tu tai seko?

Andersons: Tas ir ne tik daudz saistīts ar pašu muzeju iekārtojumu,
cik ar to, kas laika gaitā ir noticis ar arhitektūru. Mēs dzīvojam tā dēvētās
autorarhitektūras (signature
architecture) laikmetā, kur valda ikoniskas formas un apjomi. Es
neesmu tā visa piekritējs un uzskatu, ka šādai pieejai ir arī daudz trūkumu. Tā
ir arhitektūra, kas tiek reducēta līdz preču zīmei kā tāda Chanel rokassoma. Teiksim, Ričards Meiers varbūt ir ļoti labs
arhitekts, bet kāpēc gan Laikmetīgās mākslas muzejam Barselonā, kas uzcelts
pilsētas gotiskajā kvartālā, ir jāizskatās tāpat kā muzejam Losandželosā? Man
tas nešķiet nekāds milzu sasniegums. Taču var saprast, kāpēc tēlu un preču
zīmju apsēstajā pasaulē kas tāds notiek. Man tuvāka ir kritiskā reģionālisma teorija,
ko izstrādāja Kenets Fremptons, un pēc kuras ir jāņem vērā ne vien celtnei
paredzētās vietas sociālais un fiziskais konteksts, bet arī kultūras vēsture.
Tā ir pilnīgi cita pieeja, nekā nolīgstot Zahu Hadidu un zinot, ka celtne tad
izskatīsies tā, vai nolīgstot Ričardu Meieru un zinot, kā celtne izskatīsies
tad. Taču tas nu ir virziens, kurp pasaule iet. Mēs dzīvojam tēlu apsēstā
globālā sabiedrībā. Muzeji un citas kultūras celtnes ir kļuvušas par mūslaiku
katedrālēm, līdz ar to ēkas ārējais veidols arī ir kļuvis ārkārtīgi nozīmīgs.
Tas nebūt ne vienmēr ir tas, kas rūp muzeju direktoriem. Muzeja direktorus
parasti vēl arvien nodarbina tas, kā nodrošināt apmeklētāju saskarsmi ar
eksponātiem, kā nodrošināt eksponātu sistematizāciju, un bieži vien šīs lietas
nonāk pretrunās. Pazīstams piemērs ir Ebreju muzejs Berlīnē, kuram ir
apbrīnojams veidols, kas simboliski ataino ebreju vēsturi un holokaustu. Tā
bija ārkārtīgi veiksmīga celtne, kamēr vēl bija tukša. Taču pēc atvēršanas
publikai ir tikusi pamatīgi kritizēta.

RL: Bet muzeju arhitektūru taču noteikti iespaido arī
pārmaiņas priekšstatos par muzeju iekārtojumu. Var jau būt, ka tas ir tikai
tāds paviršs iespaids, taču man šķiet, ka muzejus – un jo īpaši,
dabaszinātnēm veltītos muzejus – pārņēmusi izmisīga tieksme būt
izklaidējošiem.

Andersons: Atšķirības starp mākslas muzejiem un dabas vēstures,
tehnoloģiju muzejiem kļūst arvien uzskatāmākas. Muzejiem ir jāsacenšas ar citu
brīvā laika pavadīšanas un izklaides iestāžu lērumu, un cenšoties piesaistīt
jaunus apmeklētājus, viņi mēģina likt lietā visdažādākos uzmanības pievēršanas
paņēmienos. No otras puses, mākslas muzeji ir paredzēti mākslas darbu
izstādīšanai, tie nenodarbojas ar to, ko varētu nodēvēt par tematisku notiekošā
interpretāciju.

RL: Šķiet, nevienu dabas muzeju tu neesi projektējis?

Andersons: Nē, neesmu. Parīzē ir brīnišķīgs dabas vēstures muzejs.
To ir grūti aprakstīt un es to nemaz nemēģināšu, bet varētu teikt, ka tas ļoti
izsmalcinātā veidā vada tevi cauri dažādiem interpretācijas slāņiem. Tas ir pierādījums,
ka dabas vēstures muzeji var arī nenodarboties ar lietu primitivizēšanu vai
komercializēšanu. Tādu piemēru ir daudz. Lai gan parasti jau muzejiem rūp
valsts finansējums, valstij ir vajadzīgi pierādījumi tam, ka no muzeja ir kāds
labums, un to var pierādīt ar apmeklētāju skaitu. Līdz ar to par būtisku
aspektu kļūst populisms.

RL: Kurus pasaules muzejus tev patīk apmeklēt?

Andersons: Man patīk mākslas muzeji, dabas vēstures muzeji pārsvarā
man šķiet garlaicīgi. Laika gaitā muzeju loma ir būtiski mainījusies. Kādreiz
eksponāta aplūkošana muzeja vitrīnā bija vienīgais veids, kā kaut ko uzzināt.
Tagad nākušas klāt daudz citas informācijas iegūšanas iespējas – skaņu
ieraksti, filmas, arī ceļošana, jo, piemēram, Austrālijā pat samērā trūcīgi
cilvēki uzskata, ka brīvdienas ir jāpavada Bali. Nemitīgi mainīgā sabiedrībā
līdz ar to arī kaut kā jāmainās ir muzejiem. Nozīmīgs, protams, ir arī
jautājums par to, ko cilvēki saprot ar apmierinošu vai patīkamu muzeja
apmeklējumu.  Cilvēki vairs nejūtas
laimīgi ar savu pieredzi, ja kaut ko nav arī nopirkuši. Tas var šķist
smieklīgi, bet tieši šī iemesla dēļ par nozīmīgu muzeju pieredzes daļu ir
kļuvuši muzeju veikali. Ja lieliskā muzejā nav laba muzeja veikala, cilvēki būs
nelaimīgi.

RL: To tu saki arī par sevi?

Andersons: Jā, jā! Man nav nekas iebilstams, ja pēc izstādes
apskatīšanas ir iespējams nopirkt labu katalogu. Var jau izlikties, ka tu esi
par citiem pārāks, bet tu neesi. Tu esi pakļauts tām pašām sociālajām ieražām
kā kurš katrs cits. Vienīgi es nepirkšu kaut kādu suvenīru, bet pieņemšu
saprātīgu lēmumu iegādāties katalogu, taču process būs viens un tas pats –
es iziešu no muzeja ar kaut ko rokā. Es uzskatu, ka nav nekas nosodāms, ja
muzeji no vienīgi izglītojošām iestādēm pārtop vietās, kur var paplašināt visdažādāko
veidu pieredzi – satikties ar draugiem, ieturēt maltīti vai noklausīties
koncertu. Pieredžu dažādība, līdzsvars starp pastāvīgo un mainīgo ekspozīciju,
ēkas atbilstība muzeja vajadzībām tie visi ir priekšnoteikumi, lai muzejā būtu
patīkami atgriezties. Viens no samērā nomācošiem vērojumiem, apmeklējot
Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, ir tajā valdošais sastingums. Lai gan tur
regulāri notiek arī jaunas izstādes, ir sajūta, ka trūkst svaiguma, centienu
esošos muzeja krājumus aplūkot citā gaismā – jau gadiem 20. gadsimta 20.
gadu gleznas atrodas aptuveni turpat, kur vienmēr. Tas ir viens no grūtākajiem
muzeju uzdevumiem – saglabāt svaigumu un noturēt interesi. Jaunās
Dienvidvelsas muzejs ir brīnišķīga vieta, lai gan štata finansējums tam ir ļoti
neliels. Tajā strādā ļoti gudri un prasmīgi darbinieki, un viņi regulāri
pārkārto pastāvīgās ekspozīcijas iekārtojumu.

RL: Tas, ka tu nosauci Jaunās Dienvidvelsas muzeju, kuru
pats esi vairākkārt pārbūvējis, ir skaidrs, bet tu nenosauci nevienu citu
pasaules muzeju.

Andersons: (Smejas.) Manuprāt,
Ņujorkas Modernās mākslas muzejs ir brīnišķīga vieta. Tajā ir viss, par ko
runāju, un pat vēl vairāk. Tas atrodas vienā no blīvāk apbūvētajām vietām
Ņujorkā, taču tā centrā ir dārzs – īsta oāze. Bez šaubām, būtiska ir arī
muzeja kolekcija – viena no labākajām 20. gadsimta un jo īpaši 20.
gadsimta sākuma mākslas kolekcija, kas mani interesē, taču arī viss pārējais –
grāmatnīca, filmu kolekcija, mainīgās ekspozīcijas… Jā, pilnīgi noteikti, tas
ir viens no maniem mīļākajiem muzejiem.

RL: Tu jau pieminēji arhitektus, kuru ēkas bieži vien mēdz
ignorēt apkārtnes īpatnības un būtībā ir kā pa visu pasauli izmētāti lielizmēra
autogrāfi. Varbūt viņiem ir taisnība un arhitektūra ir māksla?

Andersons: Jā, tā ir māksla, taču ne tikai māksla. Redzi,
arhitektūra nav tēlniecība, tā nav glezniecība. Taču mākslinieciskais elements
tajā ir būtisks. Protams, ir pieminekļi vai monumenti bez jebkāda, ja tā var
sacīt, praktiska pielietojuma, un arī to tapšanā mēdz būt iesaistīti arhitekti,
taču, runājot vispārināti, arhitektūrai ir jāspēj apmierināt kaut kādas
funkcionālas vajadzības.

RL: Gan fotogrāfijās, gan dabā redzot tavus darbus, man
radies iespaids, ka tieši šis funkcionālisms tev ir svarīgs.

Andersons: Var jau būt, lai gan man nešķiet, ka tā pilnībā ir
patiesība. Es ārkārtīgi lielu nozīmi piešķiru vēsturiskajai topoloģijai,
piemēram, projektējot teātrus. Piemēram, tu pats teici, ka ieejot Sidnejas
teātrī, ir sajūta, it kā tu būtu nonācis vecā teātrī. Mani šis vērojums ļoti
iepriecināja. Tā ir absolūti moderna celtne, ja runājam par estētiku,
materiāliem un detaļām, taču tajā ir mēģināts notvert to sajūtu, kāda ir
tradicionālajos teātros. No 50. līdz 70. gadiem notika īsta teātra zāļu
būvniecības revolūcija, un tika radīts liels lērums ārkārtīgi neveiksmīgu
teātra zāļu un operu. Šo neveiksmju pamatā bija pārāk vienkāršoti priekšstati
par to, kam teātra zāles ir paredzētas, proti, ka viss noslēpums ir «skatienu
asīs» – vienkāršoti izsakoties, tas nozīmē, ka ikvienam zālē jāspēj
vienlīdz labi redzēt to, kas notiek uz skatuves. Lielākā daļa šo teātru ir
drausmīgi, jo uz skatuves notiekošais ir tikai daļa no teātra pārdzīvojuma –
ir jāņem vērā, ka to veido arī skatītāju sabiedriskā uzvedība, kā skatītāji
mijiedarbojas cits ar citu. Tas, ko gribu sacīt – kinoteātri var
projektēt, vadoties vienīgi pēc šādiem redzamības apsvērumiem, jo uz ekrāna
notiekošais nemainīsies atkarībā no skatītāju mijiedarbības vai reakcijas. Taču
uz skatuves notiekošajam, vienalga, vai tas būtu koncerts, opera, balets vai
dramatisks uzvedums, šī mijiedarbība ir ārkārtīgi svarīga. Un tāpēc, izejot
simtiem gadu ilgu evolūcijas ceļu, vēsturiskajās teātru topoloģijās ir atrasti
ļoti labi atrisinājumi. Viena no modernisma problēmām ir priekšstats, ka itin
visam, kas tiek radīts, jābūt unikālam jaunizgudrojumam – sākot jau no
pašiem pamatiem. Šāds priekšstats bieži vien ir vainojams pie nekam nederīgiem
rezultātiem.

RL: Tas droši vien būs pavisam muļķīgs jautājums, bet,
klausoties par skatītāju mijiedarbību, gribēju pavaicāt – vai «valdības»
jeb «prezidenta» ložu atrašanās balkonā pie pašas skatuves, kur redzamība nebūt
nav tā labākā, toties pati loža un tajā notiekošais ir redzams no jebkuras
vietas zālē, arī ir izskaidrojama tieši ar šo vēsturisko topoloģiju? Un vai tu
esi kādā no jaunākajos laikos projektētajiem teātriem manījis ko līdzīgu?

Andersons: Jā, pilnīgi noteikti! Mūsdienās celtajos teātros gan
neko tādu nekad neesmu redzējis, tomēr var droši teikt, ka pirmā rinda pirmajā
balkonā vēl vienmēr ir tāda izcila vieta, kur, ja atnāks kāds valdītājs, viņš
tur parādīsies. Rīgas operas teātris šajā ziņā ir ļoti interesants, jo katram
līmenim, ja tā var teikt, ir atsevišķas kāpnes un atsevišķi foajē. Tas bija
projektēts tā, lai sabiedrības dažādie slāņi nemaz nevarētu satikties. Man tas
ļoti patīk, ka visos padomju laikos tā iekārta nemainījās, un tikt no partera
uz galveno foajē bija gandrīz neiespējami, un no otrā un trešā balkona tu
netiec uz pirmā balkona foajē. Jāsaka gan, ka privātās ložas – tādas kā
prezidenta vai ministru prezidenta loža – vairumā vēsturisko teātru tomēr
nav skatītāju zāles «pakava» sānos, bet gan pa vidu, tieši pretī skatuvei.
Varbūt tāpēc, ka Rīgā sociālā statusa novērtēšana bija daudz svarīgāka par
operas izrādi, bet tā tas nebija, piemēram, Vīnē. (Smejas.)

RL: Kāpēc dažas celtnes, pat ja tās būvētas pirms gadiem
desmit, šķiet jau neglābjami novecojušas, bet uz citām – neatkarīgi, vai
tās tapušas pirms desmit, divdesmit vai divsimt gadiem, nav kauns lūkoties vēl
arvien?

Andersons: Tas ir ļoti grūts jautājums, jo šķiet, ka tajā ir
ietverta pretruna. Ļaudis mēdz runāt par pārlaicīgu arhitektūru ar mūžīgu
vērtību, taču vienlaikus cilvēkiem mēdz patikt noteiktā laika periodā tapusi
arhitektūra, kas dažkārt pat tiek uzskatīta par visizteiktāko laikmetu raksturojošo
iezīmi. Es tomēr nekādu pretrunu nesaskatu, jo uzskatu, ka gan vienā, gan otrā
gadījumā runa ir vispirms par arhitektūras kvalitāti. Ja tas ir labs darbs, tam
būs ilgstoša nākotne, ja slikts – nekādas nākotnes nebūs.

RL: Nu, labi, bet līdzīgi ir arī ar kino. Ir filmas, kas
tiek uzskatītas par šedevriem, tomēr ir grūti tās skatīties, jo traucē,
piemēram, frizūras vai aktieru tēlojums, kas šķiet neglābjami novecojis. Un ir pat
tajā pašā laikā tapušas filmas, kurās tas paliek nepamanīts.

Andersons: Rīgā visiem tagad patīk Eizenšteina jūgendstila ēkas, bet
esmu pārliecināts, ka vēl 30. gados par tām varēja domāt kā par ārkārtīgi
sliktas gaumes izpausmi. Tāpat arhitekts Eižens Laube vēlākajos savas karjeras
gados ļoti kritiski vērtēja savu nacionālā romantisma garā ieturēto veikumu 20.
gadsimta sākumā. Tagad jūs skatāties uz šīm celtnēm un tajās redzat 1904. vai
kāda cita gada skulpturālu atveidu. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Daļēji tas ir
arī tāpēc, ka tagad neviens neko tādu vairs nebūvētu, un tas vairs nav
jautājums par labu vai sliktu gaumi, bet gan par vēsturi.

RL: Atgriežoties pie teātru arhitektūras un atmiņā
paliekošiem arhitektūras tēliem – ko tu domā par Sidnejas operu?

Andrejs: Man tā noteikti patīk. Sidnejas opera ir kā grieķu
traģēdija. Iemesli, kas to padara par brīnišķīgu būvniecības pieminekli, ir tie
paši, kuru dēļ šo ēku nevar diez ko labi izmantot tai paredzētajām funkcijām,
un tā ir liela nelaime. Tā kā divas zāles ir novietotas viena otrai līdzās, tur
nav vietas skatuves blakustelpām. Uzvest izrādes šajā teātrī ir ārkārtīgi
grūti. Tas ir lielisks objekts, brīnišķīga vieta, ko apmeklēt, un arī man pašam
patīk turp doties, taču ja tu nesēdēsi noteiktā vietā, neko nevarēs dzirdēt.
Akustikas ziņā tā ir pilnīga izgāšanās, īpaši, ja jāsēž kaut kur malā. Tāda
pati izgāšanās ir orķestra bedre. Mūziķiem jācīnās ar industriālo kurlumu, jo
viņi atrodas zem skatuves. Skatuves ietilpība ir smieklīga – tā ir viena
no mazākajām operas skatuvēm. Tā visa pamatā ir Jerna Utzona radītais celtnes
veidols, taču viņam nebija ne jausmas par to, kā būtu projektējamas teātra
telpas. Arī koncertzāle ir pilnīga neveiksme. Tā kā ēkai ir šī gliemežvāka
forma, zāles augstākais punkts atrodas virs skatuves. Klasiskās koncertzālēs
griesti tiek veidoti vienā līmenī, bieži vien pat virs skatuves tie ir zemāki
nekā pārējā zālē, lai skaņa atstarotos. Utzons bija lielsks tēlnieks, ja tā var
teikt, un ēkā var atrast daudz iepriecinājumu, kas kompensē tās trūkumus –
kaut vai aplūkojot gliemežvāku formas no āra terases, kas pilnīgi noteikti var
būt spēcīgāks pārdzīvojums, nekā viduvēja koncerta apmeklējums zālē ar sliktu
akustiku. Tomēr Sidneja var būt ļoti laimīga, ka pilsētā ir šāda ēka. Pēc tās
pilsētu pazīst visā pasaulē, tā ir kļuvusi par neatņemamu Sidnejas un
Austrālijas tēla daļu. Protams, šis ir ārkārtējs gadījums, taču tas mudina
uzdot jautājumus par to, kāpēc tiek būvēts operas nams, kāpēc tiek būvēta
koncertzāle.

RL: Kāda tev šajā ziņā šķiet Gunara Birkerta projektētā
Nacionālās bibliotēkas ēka?

Andersons: Bibliotēkām, lai tās normāli darbotos, nav izvirzāmas
tik stingras prasības kā koncertzālēm vai teātriem. Faktiski bibliotēka var
funkcionēt jebkurā ēkā, neatkarīgi no tās formas. Šī nebūt nav pirmā Birkerta
bibliotēka un varētu pat teikt, ka viņš ir bibliotēku speciālists, tāpēc esmu
pārliecināts, ka tā darbosies ļoti labi. Protams, par to varēs spriest vienīgi
tad, kad ēka būs pabeigta, taču man nav nekas iebilstams pret to, ka Daugavas
kreisajā krastā parādās jauni spēcīgi vizuāli akcenti. Labajā krastā ir brīnišķīgais
Rīgas siluets, kuru nevajadzētu pārveidot un augstceltnes vajag turēt no tā pa
gabalu. Vēl viena viesnīca Latvija tur nebūtu
vajadzīga, lai gan arī tā vēl ir saprātīgā attālumā un lielu postu nenodara.
Manuprāt, šādu jaunu iezīmīgu celtņu tapšana pilsētai ir krietni vien
vērtīgāka, nekā mēģinājumi imitēt zudušu vēsturisku apbūvi – piemēram,
uzceļot rātsnamu.

RL: Vai «atjaunojot» Turaidas pili.

Andersons: Jā! Nevarētu teikt, ka man nepatīk tur aizbraukt. Es
atceros, vēl padomju laikos, kad ciemojos Latvijā, man teica – aizbrauksim
uz Turaidu, paskatīsimies, kas tur jauns. Kas jauns viduslaiku pilī! Taču ņemot
vērā ķieģeļu kvalitāti un to, ka no sala un mitruma tie drūp un jūk, jau pēc
kāda laika pils izskatīsies pārliecinoši. (Smejas.) Ja jau ir
Disnejlenda, kāpēc nevar būt Turaida? Tāds pats ir arī Melngalvju nams, taču
paies gadi simts, un tam, ka ēka ir viltojums, neviens uzmanību vairs
nepievērsīs. Labs piemērs ir Ķelnes katedrāle – lielākā tās daļa ir būvēta
19. gadsimtā, būtībā tā ir jauna celtne, taču visi to uzskata par gotiskās
arhitektūras pieminekli.

RL: Starp citu, vai arhitektūru no citiem mākslas veidiem –
protams, ja to vispār uzskata par piederīgu mākslām – nepadara atšķirīgu
arī tas, ka ikviens jūtas kompetents to apspriest un vērtēt? Mēs visi
arhitektūrā dzīvojam, diendienā tai ejam garām. Arī tev ir pieredze ar šādiem
vērtējumiem, jo citstarp tu esi izpelnījies «Sidnejas neglītākās ēkas»autora
slavu, un daudzi tavu projektēto daudzdzīvokļu namu līča krastā pašā Sidnejas
centrā nicīgi dēvē par «tosteri».

Andersons: Ja ikviena ēka būs projektēta ar mākslinieciskām
ambīcijām, jūs diez vai rezultātā iegūsiet pilsētu, kurā būs patīkami dzīvot.
Pilsētām ir hierarhiska uzbūve. Ir brīnišķīgs Leona Krīra (Léon Krier, 1946, Luksemburgā dzimis arhitekts, arhitektūras teorētķis un
pilsētplānotājs) zīmējums, kurā ir redzami nebeidzami anonīmi vienādu ēku
kvartāli un starp tiem ir monumenti – katedrāles, opernami, – un tas
viss kopā veido pilsētu. Monumenti izskatās pēc monumentiem tikai uz pārējās
pilsētas apbūves fona. Ja ikviena celtne būs kā monuments, nekādas pilsētas
sajūtas vairs nebūs, būs viens vienīgs juceklis. Leons Krīrs varbūt vairs nav
īsti modē, bet viņam bija pilnīga taisnība. Tā ir būtiska problēma mūsdienu
arhitektūrā. Ja ikviena celtne tiecas pēc atmiņā paliekošas monumentālas
formas, visa vide kopumā kļūst ārkārtīgi nepievilcīga. Runājot par ēku līča
krastā, jāsaka, ka ekonomiskā ziņā tā ir ārkārtīgi veiksmīga – tur ir labi
un populāri restorāni, tā ir dzīva sabiedriskā vieta, ēkā ir Sidnejas vēsturē
par visaugstāko cenu pārdotais dzīvoklis. Taču tās izskatā lielā mērā
atspoguļojas ēkas tapšanas vēsture, kurā liela loma bija gan Sidnejas pilsētas
vadībai, gan bijušajam premjerministram Polam Kītingam, gan daudzām citām
personām un apstākļiem, kuru iespaidā tās izskats, tā teikt, vairs ne gluži
atbilst sākotnējai iecerei. Tomēr jāsaka, ka ir vairākas lietas, ko ir izdevies
īstenot ļoti veiksmīgi – piemēram, pirmie stāvi ar kolonādi. Jāpiebilst
gan, ka tās pseidovēsturisko izskatu uzspieda Sidnejas pilsētas valde. Taču
šķiet, ka cilvēki pie šīs ēkas jau ir pieraduši, viņi to apdzīvo un viņiem
patīk tajā uzturēties – kaut vai pa ceļam uz operu vai nākot atpakaļ. Vēl
pirms desmit gadiem pat tūrisma ceļvežos bija ieteikts mest šai vietai līkumu,
tagad tas ir mainījies.

RL: Vai tev nav gribējies kaut ko projektēt Latvijā?

Andersons: Ne īpaši. To nav viegli darīt no liela attāluma. Mūsu
birojs piedalījās viesnīcas Bergs projekta
izstrādē, pēc tam – viesnīcas Neiburgs skiču
projekta izstrādē, taču tas gan ir atšķirīgs stāsts, jo runa ir par mūsu
ģimenes uzņēmumu. Man nešķiet, ka Latvija ir vieta, kur ir viegli strādāt.

RL: Grūtāk nekā Ķīnā? (PTW Architects projektēja ūdenssporta centru Pekinas olimpiskajām spēlēm –
P.B.)

Andersons: Noteikti. Ķīnā viss darbojas. Bet Latvijā ir pārāk daudz
nedomājošas un aizspriedumainas birokrātijas. Kamēr tev ir darīšana ar
atsevišķiem cilvēkiem, viss ir jauki, taču kolīdz iznāk darīšana ar kādu
iestādi, iespaids ir nepatīkams. Es nezinu, kāpēc tā. Man gan ir aizdomas, ka
latvieši vienmēr bijuši birokrāti – gan 19. gadsimtā ar visu cara laika
grāmatvedību, gan arī Ulmaņa laikā. Un arī padomju laikā birokrātija, protams,
negāja mazumā. Man patīk katru gadu aizbraukt uz Latviju, aizbraukt uz laukiem,
pastaigāt pa Rīgas ielām, apmeklēt operu, taču tas nenozīmē, ka es tur vēlētos
strādāt.