Pēdējie pāris mēneši, bet jo īpaši — dažas pēdējās nedēļas mediju telpā dominē nacionālās koncertzāles tēma, kopumā atstājot visai sājas izjūtas. Koncertzāles būvniecības publisko attiecību kampaņa gan tiek dēvēta par “diskusiju”, tomēr acīmredzami tādu, kuras rezultāts ir izlemts jau iepriekš. To apliecina viena no “diskusijas” pusēm, demonstrējot nepiekāpīgu apņēmību un nesatricināmību, neieklausīšanos nevienā argumentā, kas pamatoti apšauba vietas izvēli. Ir mesti lieli spēki, lai pārliecinātu, ka vienīgā iespējamā vieta koncertzālei Rīgā ir uz AB dambja, — vai nu uz AB dambja, vai koncertzāles nebūs vispār. Kampaņas kulminācija ir ieplānota šodien, noslēdzot to ar speciālu konferenci.
Šai kampaņā iesaistīta tikusi vai iesaistījusies pati arī daudzus arhitektus vienojošā organizācija — Arhitektu savienība, pasludinot savu nostāju, kas tādejādi pretendē uz visu arhitektūras nozari un visu Latvijas arhitektu kopienu reprezentējošu viedokli. Kaut kā tradicionāli tiek pieņemts, ka no arhitektiem var sagaidīt vērā ņemamus un profesionālus spriedumus ne vien attiecībā par kādu atsevišķu būvi, bet arī par plašākiem ar pilsētu, pilsētas attīstību, pilsētplānošanu saistītiem jautājumiem. Tomēr šis lēmums vēlreiz apliecina, ka šodienas Latvijas situācijā no arhitektiem kopumā to laikam nevajadzētu gaidīt vis, jo pāri pilsētplānošanas argumentiem acīmredzami dominējuši pavisam citi apsvērumi.
Lai pieņemtu lēmumu, vispirms bija nepieciešama tieši vispusīga pilsētplānošanas analīze, iespējamo novietņu izpēte un salīdzināšana, kas balstīta skaitļos, tehniski ekonomiski aprēķinos. Taču nekas tāds nenotika ne 2005. gadā, kad voluntāri un daudziem par pārsteigumu tika izvirzīta AB dambja lokācija, ne arī tagad, kad atkal atgriežamies pie trekno gadu projekta. (Ja vien par tādu nesauc biroja “Nams” darbu kultūras ministrijas uzdevumā — tabulu ar iekrāsotām rūtiņām, visai tendenciozu vērtējumu, kura rezultāti pievilkti tā, lai atbalstītu Kultūras ministrijas nostāju).
Rīgā ar pilsētplānošanu nav spoži, arhitekti no šīs jomas ir attālinājušies, lielā mērā šai sfērā dominē domes Satiksmes departaments, kuru intereses ir auto maģistrāles, daudzlīmeņu šķērsojumi un iespējami lielāki rādiusi ielu krustojumos un tiltu pievados. Izpaliekot pilsētplānošanas analīzei un izvērtējumam, arhitekti degradē arī paši savu profesionālu lēmumu pieņemšanas praksi, aizstājot ar “viedokļu apmaiņu” un vienkāršu nobalsošanu “par”. Tā nu iznāk, ka arhitektu vidū vienīgās publiskās “pret” balsis, ir bijis tas, ko pauduši profesors Jānis Krastiņš, pilsētas arhitekts Gvido Princis, kā arī — no pilsētplānotājiem, — Neils Balgalis.
Rīgas arhitektūras skolai lielā mērā ir raksturīgs skatījums uz arhitektūru kā uz atsevišķiem objektiem, nevis kā telpas mākslu vai kā pilsētas sastāvdaļu. Atbilstoši tam pilsēta iznāk kā daudzu ēku kopums, nevis pilsēta kā telpa vai kompleksa un komplicēta sistēma. Liela, brīvi stāvoša būve pati par sevi jau iemieso šādu — objektu arhitektūras pieeju, taču novietota uz AB dambja, atstatus no pārējās pilsētas, no ikdienas maršrutiem un satiksmes infrastruktūras tā ir jo sevišķi autonoma. Taču patiesi veiksmīgai un mūsdienīgai publiskais ēkai, arī koncertzālei būtu jābūt organiskai pilsētas sastāvdaļai, kur cilvēki iegriežas ne tikai uz vakara koncertiem, bet arī citos laikos; šādai kultūras iestādei vajadzētu stimulēt arī apkārtējās pilsētvides attīstību — apkalpes infrastruktūru, veikalus, kafejnīcas, taču noliekot to uz AB dambja tas nav iespējams. Šai gadījumā dominē nevis centieni to labāk iekļaut pilsētas struktūrā un pilsētas ikdienas dzīves ritmos, bet gan likt tai izcelties un apliecināt izšķērdīgas ambīcijas.
Izskats gan ir otršķirīgs jautājums, taču koncertzāles funkcionālajiem trūkumiem, izvietojot to uz šādas šauras, garenas zemes strēles, jau ir runāts — pašas zāles un daudzas citas telpas jāizvieto viena aiz otras, izslēdzot iespēju radīt kompaktu, ekonomisku un iespējami ērtu ēku. Un ar visu to, konkrētais projekts vēl pretendē uz būvēšanu ūdenī, jo ar dambi ir par šauru.
Zīmīgi, ka viens no šī projekta bīdītājiem, izceļot no aizmirstības padsmit gadus veco projektu, ir tagadējais kultūras ministres padomnieks Dripe. Viņš arī iepriekšējais Rīgas pilsētas arhitekts, kurš proponēju Rīgu, kā “modernās arhitektūras kosmopoli”, kas nozīmēji tieši to — objektu arhitektūru, — dižošanos ar augstceltnēm, siluetiem un krāšņām fasādēm, nevis iestāšanās par cilvēkam piemērotas un dzīvīgas pilsētvides veidošanu (lai atceramies viņa augstceltņu vīzijas — “kreisā krasta koncepciju”, “pilsētas vārtus”, kam iepretim — gājēju pārejas starp Centrālstaciju un Stokmani aizvietošana ar apakšzemes tuneli). Šodienas centieni uzbūvēt koncertzāli, tur, kur tai trūkst vietas, kur ir slikta piekļuve, un tikai tāpēc, lai tā krāšņotu skatu, raugoties no Vecrīgas, — tās, protams, ir tās pašas ambīcijas un pieeja, kas raksturo laiku, ko pieņemts dēvēt par treknajiem gadiem.
To, ka vēriens un milzu būves Latvijas kultūrpolitikā dominē pār racionālu un pragmatisku pieeju, apliecina arī tādi Kultūras ministrijas projekti, kā Mežaparka estrāde un Daugavas stadiona pārbūve. Dziesmu svētki apriori ir pieņemti kā latviešu būtības un identitātes sastāvdaļa, kam nekādu tēriņu nav žēl. Rezultātā top izteiksmīga, arhitektūras ziņā iespaidīga, tomēr ne jau nu ļoti pragmatiska celtne — daudzmiljonu būves faktiskā noslodze taču ir tikai divas reizes piecos gados (vispārējie plus skolēnu dziesmu svētki). Ļoti līdzīgi arī ar Daugavas stadiona pārbūvi — lielās tribīnes stadiona galos izbūvētas galvenokārt priekš tik pat reti notiekošajiem deju svētkiem, — sportam tās nemaz diez ko nav vajadzīgas.
Protams, ja apzinās, cik labi ar šiem pasūtījumiem nopelna dažas būvkompānijas, un gan jau arī tām pietuvinātie lēmēji, — tad jau, iespējams, pārmest pragmatisma trūkumu vairs tik droši nevar. Atceroties to, kā ministre Melbārde kopā ar padomnieku Dripi izstūma cauri Okupācijas muzeja pārbūves projektu, kas degradē esošo modernisma ēku, nav lielu šaubu, ka kas līdzīgs izdosies arī šoreiz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šoreiz mūziķu un būvnieku intereses sakrīt ar politisko konjunktūru — Kultūras ministriju pārraugošās Nacionālās apvienības un Rīgu apsaimniekojošās Saskaņas / GKR partiju interesēm. Un Arhitektu savienība tam piebalso.
Nu jau ir sajūta, ka apstādināt šķietami negrozāmo lēmumu par koncertzāli uz AB dambja var vienīgi tāds pavērsiens, kā nesenajā Skanstes tramvaja lietā. Jāatceras gan, ka šī brīža steiga koncertzāles lietā ir saistīta ar Eiropas Savienības 23 miljoniem, — centieni ielikt kāju durvīs, cerībā pārējo sagrabināt un izspiest turpmākajos 12 gados. Atceroties gan JRT sāgu, kur izmaksas projekta gaitā ir pieaugušas krietni vairāk nekā tikai divas trīs reizes vien, nav arī ticības, ka 118 miljoni būtu robeža AB dambja projekta gadījumā.
Beigās gan jāpiebilst, ka, protams, esmu par koncertzāli, tikai — atbilstošā vietā.
