KOKO arhitektūra

Pēdējā desmitgade igauņu arhitektūrai ir bijusi ļoti ražīga, padarot pazīstamus vairākus birojus, kuros strādā gados jauni, bet nu jau ievērojamu pieredzi guvuši arhitekti. Tādi ir arī KOKO, birojs, kurš atstājis būtiskas vietzīmes Tallinas pilsētvidē.

2000.gada pasaules izstādē Expo Hanoverē, tajā, kur Latvija piedalījās ar Andreja Ģelža biroja interpretēto latviešu tradicionālās būvniecības arhetipu — apvērsto riju, igauņu paviljons pārsteidza ar savu jokaino paviljonu. Metāla — stikla kaste, kur konstrukcijas augšā elektromotora maigi kustinātas liegi šūpojās plastikāta eglītes, kuras izauga no tādiem kā burkāniem, no kuriem savukārt uz leju gāja troses, kas kastes iekšpusē, zem tās griestiem tādā pašā ritmā kustināja kaļķakmens mākoņus.

Tā autori bija toreiz nesen studijas beigušie Raivo Kotovs (Raivo Kotov, 1976) un Andruss Koresārs (Andrus Kõresaar, 1975). Viņu projekta realizācijai Igaunijas valsts galu galā piešķīra piecreiz vairāk naudas, nekā bija atvēlēts sākumā.

Paviljons bija viņu pirmais pasūtījums, un ar to sākās KOKO. Tagad, pēc nepilniem 10 gadiem vairākas viņu projektētās ēka ir labi pamanāmas gan Tallinas centrā, gan arī citur — Kuresārē, Pērnavā un Viljandi. Kad Raivo Kotovs izvadāja pa šīm ēkām Tallinā, no kurām divas bija vēl būvniecības stadijā, abstrahējoties varēja apcerēt — visnotaļ krāšņi tādai nepilna pusmiljona pilsētai. Taču aptverot, ka to radījis tikai viens ne ļoti liels birojs, kura vadītājiem vēl nav trīsdesmit pieci, — tas vēlreiz liek pārdomāt par šo pēdējās desmitgades igauņu arhitektūras fenomenu.

Fahle

Līdztekus Rotermana kvartālam Fahle ir viens no veiksmīgākajiem Tallinas piemēriem industriālā mantojuma pārdzimšanai mūsdienīgā «dzīvesstila rūpnīcā». Fahle — kādreizējā celulozes rūpnīca Tartu ielā, kas ir ceļš, iebraucot pilsētā no lidostas. Līdz lidostai gan no tās vai kājām aiziet 15 minūtēs, jo tā no Fahles ir tik pat tālu kā pilsētas centrs.

No dolomīta būvēta ēka kalna galā veidoja masīvu, kas dominēja pār zināmu pilsētas daļu. Astoņstāvīgajam apjomam KOKO pievienoja vēl sešus stāvus — zaļgana stikla kasti, un nu šī superstruktūra ieraugāma no vēl lielāka attāluma.

Ēkas pirmajā stāvā ir iecienīts un stilīgs restorāns, augstāk — biroji un dzīvokļi. Arī kompānijas Koger & Partnerid — ēkas īpašnieku un attīstītāju birojs. Biroja interjerā vecā un jaunā salikums rada tīkamu atmosfēru. Metrīgās dolomīta sienas nav nepieciešams siltināt, un arī tas piedod īpašu noskaņu iekštelpām. Koger latviski nozīmē karūsa, un biroja telpā ir liels akvārijs ar šim zivīm. Tā kā ēka nav būvēta dzīvošanai, īpatna ir sajūta, klīstot pa plašajiem gaiteņiem ar augstajiem griestiem.

Ēkas torņa daļā ir arī pašu KOKO birojs, izvietojoties pa diviem stāviem vienā galā. Biroja īpašo atmosfēru nav iespējams attēlot, ar rokas kameru cauri skrejot, tomēr tā nudien liekas īpaša, tāda, kādu nav gadījies sajust nevienā citā birojā. Starp stāviem, saistīts ar ražošanas procesu un iekārtām, oriģināli bijis liels caurums — tajā iekārtota biroja apspriežu telpa, ap kuru gar malām kārtojas darba vietas un kādi atpūtas un sarunu stūrīši. Viena no tehnoloģiskās vides paliekām ir arī milzu piltuve, kas telpā nokarājas no griestiem, pēc KOKO biroja ieceres te ierīkota bibliotēka. Ēkā ir trīs šādas piltuves un citā, kura atrodas dzīvoklī, ierīkota sauna. Skats no biroja logiem — pāri pilsētai, uz Tallinas centru un jūru — protams, vien ir ko vērts.

Kuldala

Kuldalas «kvartāls» atrodas apmēram 3 km ārpus pilsētas, pa Tartu ceļu garām lidostai. Apbūvi veido divas paralēlas māju rindas, kas kopā sakārtotas lielā pakavā, kura sānu malas ir 300 un 400 m garas, bet vidējā mala — 250 m, tādējādi kopā aizņemot turpat 7 ha. Kvartāla vidū — «mežs», pareizāk būtu teikt — bērzu briksnājs, pa kuru izlīkumo celiņi.

Kompleksā atkārtojas 7 dažādas mājas un 50 atšķirīgi dzīvokļu veidi. Pavisam ēkās ir 418 dzīvokļu, kuru kopējā platība — 29 tūkst m². Ielas pusē mājas ir nedaudz augstākas: 2—4 stāvi, pakava iekšpusē esošo rindu savukārt veido 1—3 stāvu augstas ēkas. Ielas pusē pirmais stāvs nav apdzīvots — ēkas paceļas uz stabiem, un tur ir mašīnu stāvvietas. Kā arī «šķūnīši» — noliktava katram dzīvoklim. Mājās nav iekšējo kāpņu telpu (ja neskaita kāpnes atsevišķo divstāvīgo dzīvokļu iekšienē), stiklotas, segtas kāpnes ir izvietotas joslā starp māju rindām, to sadalot atsevišķos humāna izmēra pagalmos. Dažādas ēku un pagalmu un kāpņu variācijas rada telpiski intriģējošu vidi.

KOKO šajos iekšpagalmos bija paredzējuši vairāk zaļumu, diemžēl pasūtītājs uz to ekonomējis, vietām vien nelielas puķu dobes, bet lielāko pagalma daļu sedz flīzes. Bet, protams, nevar apgalvot, ka šeit trūktu zaļumu — bērzu audze pakava iekšpusē veido apmēram 150 m platu joslu. Iekšējai ēku rindai pret šo zaļo kvartāla vidu zemes līmenī ir āra terases. Protams, dzīvokļiem ir arī jumtu terases.

Kvartāla vidū KOKO bija paredzējuši bērnu dārzu. Pasūtītājs no tā attiecās, uzdodot projektēt dzīvojamo māju. KOKO iebilda, tādejādi uz kādu laiku sabojājot attiecības ar pasūtītāju (tie paši Koger), bet saglabājot savus principus. Dzīvokļu māju kvartāla vidū gan uzprojektēja cits arhitekts (Meelis Nurm).

Kuldalu gan nevar saukt par urbānu vienību, tā ir piepilsētas apbūve, nekā cita bez mājokļiem te nav, un vietu ar pilsētu pagaidām nesaista sabiedriskā transporta līnijas. Tomēr šis komplekss ir kvalitatīvi pārāks par vairumu piepilsētas ciematu, radot reizē kompaktu, skaidri organizētu, vienlaikus intriģējošu dzīvojamo vidi, vienlaikus piedāvājot dabas un brīvās telpas klātbūtni.

Sinagoga

Kā stāstīja Raivo, šis bijis konkurss nevis par labāko, bet par lētāko projektu. Un KOKO apzinoties, ka diez vai otra šāda ēka Igaunijā tiks būvēta, izvēlējās šo darbu, zinot, ka ar to nenopelnīs. Pazīstot būvi tikai no bildēm, man tā nešķita diez ko saistoša, taču, ieraugot klātienē un apskatot ēku no iekšpuses, viedoklis radikāli mainījās. Tas ir meistardarbs.

Ēka ir it kā brīvstāvoša, taču reizē tā pieslēdzas 30.gados būvētajai ebreju skolai. Tomēr vienlaikus tā ir arī ļoti pilsētnieciska, radot nepārprotamu vietzīmi šajā pilsētas daļā. Ēka ir ne tikai lūgšanu vieta, tā reizē ir sabiedrisks un kultūras centrs, kurā ir gan organizācijas birojs, gan neliels veikaliņš un košera ēdnīca / restorāns.

Ēka šķiet neliela, gan āra, gan iekštelpu mērogi ļoti humāni, bet vienkārša kopforma un novietojums piešķir tai monumentālu tēlu. Iekšpusē kāpnes, kas ved uz lūgšanu zāli otrajā stāvā, reizē ir amfiteātris, kas kalpo kā vieta dažādiem kopienas pasākumiem. Pati lūgšanu telpa, kas ir ēkas kodols, ietverta kā dubultā ietvarā. Ārējais ir stiklotā ēkas fasāde, iekšējais — lūgšanu telpas sienas no saplākšņa paneļiem, kuros izgriezts ornamentāls raksts, veidojot caurspīdīgu mežģīni. Šie slāņi, puscaurspīdīgums, kā arī gaisma, kas zālē krīt no augšas, — tas telpai piedod tādu īpašu poētismu un gaisotni, ko nav viegli atklāt vārdos. Ēkas arhitektūra un iekštelpu dizains ir kā viens vesels, mūsdienīgiem līdzekļiem veidotā sakrālā ēka šķiet tiešām pārsteidzoša.

Piebūve angļu koledžai

Ēku Tallinas centrā, Pērnavas ielā, turpat netālu no Brīvības laukuma, nevar nepamanīt. Spraugā starp divām vēsturiskām ēkām izlien stiklots apjoms, kas turas uz žuburotiem koku stumbriem līdzīgiem balstiem. Taču iespaidīgs ir ne tikai ielas skats, no konceptuālā viedokļa vēl interesantāka liekas tā ēkas daļa, kas tālāk no ielas.

No pasūtītāju puses telpu programma ne visai plašajam gruntsgabalam bija iespaidīga — sporta zāle, peldbaseins un autostāvvietas. KOKO to atrisinājuši ar Kolhāsa cienīgu krāvumu — peldbaseins izvietojas pagraba līmenī, virs tā, zemes līmenī — autostāvvieta, bet augstāk — sporta zāle. Uz stabiem paceltajā ēkas daļā divos stāvos vēl ir biroji. Kā vēl viens elegants risinājums jāmin iedziļinājums pagalma līmenī, jaunās ēkas dienvidu pusē. Tas veidots kā amfiteātris, reizē ļaujot arī baseinā iespīdēt saulei.

Ēkas līdzautors ir Kaurs Stors (viņš arī līdzautors sinagogai), kurš Rīgā pazīstams ar Igaunijas vēstniecības projektu, kas pārliecinoši uzvarēja konkursā pagājušajā gadā.

Ēkas Rotermana kvartālā

Biroju ēka Metro Plaza veido Rotermana kvartāla stūri pret vecpilsētu. Septiņstāvīgais stiklotais nams brīvi «uzsēžas» divstāvīgai eklektisma ēciņai, turpinot to lielpilsētniecisko gaisotni, kas šai vietā blakus Viru laukuma īpaši attīstījusies pēdējā desmitgadē.

Otra ēka atrodas kvartāla iekšpusē. Kādreizējai galdnieku darbnīcai, vienkāršai divstāvu dolomīta ēciņai virsū «uzsprausti» trīs torņi. Četrstāvīgajos apjomos, kas uz augšu nedaudz sašaurinās ir telpas birojiem.

Abas ēkas vasarā vēl tika būvētas, un ir pabeigtas pirms pāris mēnešiem. Krīzes dēļ gan tās stāv patukšas — Metro plazā aizņemta tikai trešā daļa, bet otrā ēkā izīrēts viens stāvs vienā tornī. Kad vasarā, skatoties uz visai sirreālās ēkas būvi, vaicāju, kā gan attīstītājs krīzes laikā ņemas turpināt šādu projektu, Raivo sacīja, ka projekts uzvarēja konkursā un tāpēc tiek īstenots.

Citas ēkas

Ēka Vabriku ielā 33 atrodas vēsturiskā Tallinas rajonā Kalamajā — vienā no senākajām priekšpilsētām. Tās apbūvi lielākoties veido 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma divstāvu koka ēkas — tipisks strādnieku rajons, kurš šodien, protams, iegūst citu elpu. Tieši vēsturiskais apkārtnes konteksts noteicis  ēkas galveno ideju.

Viens no godalgotiem KOKO darbiem ir Georg Ots SPA viesnīca Kuresārē. Šajā pašā Sāremas kurortpilsētā ir arī viņu projektētā viesnīca Arensburg. Savukārt Pērnavā — trīs vienādas astoņstāvīgas dzīvokļu mājas (līdzautors — Lembit Tork), kuras var ieraudzīt, iebraucot pilsētā pa Rīgas ielu.

Ar ieguldījumu Igaunijas mūsdienu arhitektūrā KOKO savā ziņā ir arī tās spogulis. Sākot ar uzdrošināšanos un rotaļīgu eksperimentēšanu — dīvaino EXPO paviljonu 2000. gadā līdz tādiem kompleksiem kā Fahle vai Kuldala — tā ir nozīmīga attīstība. Tā atklāj gan atsevišķa biroja noieto ceļu, gan visas nozares izaugsmi valsts mērogā. Raivo Kotovs bija arī viens no kandidātiem jaunā arhitekta balvai, ko šogad pirmo reizi pasniedza Igaunijā.