Kas veido pilsētas identitāti?

«Ir ļaudis, kas ar savu darbošanos, pat nedomājot par to, ka piedalās dizaina procesā, klusi rada pilsētas identitāti.» Savukārt citi, «kam nav pietātes pret vēsturiskām vērtībām, vēlētos to mainīt līdz nepazīšanai, un mēs zaudētu pilsētu, ko pazīstam.» Par pilsētas identitāti, pārmantojamību un jaunradi — dzejnieks Sergejs Timofejevs.

Pilsēta ir divu telpu savienība: viena no tām tiek mērķtiecīgi organizēta, otra stihiski attīstās pati par sevi. Pilsētas mērija un arhitekti mērķtiecīgi veido pilsētvidi, domājot nākotnes mērogā. Tas zināmā mērā ir mēģinājums iedarboties uz vidi pēc sadomātiem principiem. Tomēr vides raksturu bieži nosaka stihiskā, cilvēku pastāvīgā, kaut arī neapzinātā iedarbība. Profesionāli dizaineri vai mākslinieki savā redzējumā ir kosmopolīti pat tad, ja viņus interesē lokālas īpatnības. Taču ir ļaudis, kas ar savu darbošanos, pat nedomājot par to, ka piedalās dizaina procesā, klusi rada pilsētas identitāti. Rīgai ir kāda Austrumeiropas problēma. Ilgā laikposmā šāda pašdarbība bija apturēta un valsts to kontrolēja.

Tagad pašizpausmes brīvība ir lielāka, taču nevar teikt, ka tā izpaužas maksimāli spilgti. Tas varbūt ir saistīts arī ar kaut kādu vietējo mentalitāti – cilvēkiem ir vieglāk apgūt gatavas formas un pievienot tām oriģinālas detaļas, nevis izdomāt ko pilnīgi jaunu. Eksistējošais viņos neizsauc asu noliegumu, tāpēc nav attiecību drāmas. Tādēļ varbūt nav arī tāda «mākslinieciska» rajona kā Užupe Viļņā. Taču tādas lietas nevar radīt mākslīgi. Ja jūs atverat kafejnīcu vai galeriju ar vienīgo mērķi taisīt biznesu, tas diez vai ko jaunu ienesīs pilsētas telpā. Tādai vietai ir jāpauž idejas, kam jūs vēlaties atrast vietu mūsu pilsētā. Šajā nozīmē labs paraugs ir kafejnīcas Goija un Istaba. Man nāk prātā arī Maskavas piemērs, kur veiksmīgi attīstās biznesa projekti, kuros kafejnīcas ir savienotas ar galerijām un grāmatveikaliem (piemēram, iestādījumu tīkls ОГИ). Tie veidojušies no kādreizējās, neformālās «virtuves» kultūras. Bieži tāds bizness sākās ar to, ka kāds cilvēks pārveidoja savu dzīvokli par kafejnīcu. Tādējādi virtuve izpleta sienas pa visu dzīvokli, un dzīvoklis kļuva par publisku telpu.

Rīgā diemžēl ir tikai viena tāda vieta — kafejnīca Žako, ko saimnieki atvēra savā privātmājā Pārdaugavā. Pirms pāris gadiem šeit notika aktīva dzīve ar dīdžeju uzstāšanos un tematiskiem vakariem. Te mēdza pulcēties jaunie mākslinieki. Tagad, īpaši vasarā, viņus biežāk var satikt Andrejsalā. Vispār Rīgā aktīvā vide koncentrēta pilsētas centrā, kur telpas ir dārgas, tādēļ šādiem emocionāliem, ne gluži komerciāliem projektiem ir grūti attīstīties. Andrejsalas parādīšanās šo situāciju nedaudz ir mainījusi, radusies teritorija ar ļoti zemu īres maksu, tuvu pilsētas artērijām, sākušas vērties vaļā galerijas utt. Pagaidām nav skaidrs, kas šeit notiks pēc gadiem pieciem. Perspektīvā būtu labi, ja Andrejsalā eksistētu kāds liels kultūras objekts, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzejs, kas ar pastāvīgu programmu pievilktu cilvēku plūsmu. Tas palīdzētu arī mazajiem projektiem.

Pilsētas organizētajai mākslinieciskajai struktūrai šobrīd ir vairāk aizsargājošs raksturs. Turīgie cilvēki, kam nav pietātes pret vēsturiskām vērtībām, vēlētos to mainīt līdz nepazīšanai, un mēs zaudētu pilsētu, ko pazīstam. Tomēr es neredzu nekādas kultūras enkurvietas, kas būtu uzbūvētas publiskajā telpā un piesaistītu sabiedrību, — tādas varbūt būs jaunā koncertzāle vai bibliotēka. Būtu jātop kādam fondam, kas atbalstītu nelielus projektus, piemēram, seno ideju par grāmatu bāru un citus.

Ja pilsētai pietiek līdzekļu sava tēla konkretizācijai, tas ir tikai apsveicami, globalizācijas procesā vērtību iegūst atšķirības. Svarīga ir saikne ar tradīciju. Ja zviedru dizains ir konstants lielums, kas var virzīties tālāk, domājot, piemēram, ar ko Gēteborgas tramvaja vagons atšķirsies no Stokholmas, turpretī Latvijas situācija ir cita. Mūsu grūtākais uzdevums ir radīt pārmantojamību, atrast lietas — varbūt tie varētu būt, piemēram, VEF radioaparāti, kurām būtu tēls, emocionalitāte, kas varētu iedvesmot nākotnes objektus. Grūtākais ir radīt līdzsvaru starp tradīciju un inovāciju. Pagaidām pastāv pretruna starp pilsētas tēla oficiālajiem veidotājiem un iedzīvotāju interesēm, kuri mēģina pilsētu pārveidot. Taču abām pusēm būtu jāsadarbojas, tie varētu būt ekonomiski pamatoti sadarbības modeļi. Rīgai ir īsa atmiņa, no tās ātri tiek aizslaucītas nesenas pagātnes — 60., 70.gadu — kultūras zīmes. Katra jauna paaudze pilsētu būvē no jauna.

Runājot par Rīgas subkultūru — graffiti vecpilsētā izskatās pēc vardarbības, senajām ēkām pašām pietiek informācijas. Cita lieta ir jaunie rajoni ar standarta daudzstāvu mājām (bērnībā es vienmēr ar grūtībām atradu vecmāmiņas māju Juglā), te šādas pieturzīmes ir vietā. Īstam graffiti meistaram ir jābūt apveltītam ar japānisku takta izjūtu. Mūsu graffiti autors vairāk ir partizāns, kam galvenais ir kaut ko uzzīmēt, bet pēc tam aizmukt. Bieži tā ir vajadzība izteikties bez jebkādas vēstījuma jēgas un bez jebkāda komunikācijas stila. Tas vairs nav graffiti, bet vizuāli atkritumi. Mani vienmēr interesē subkultūru attīstība — kā tās viena otru nomaina, taču šobrīd ir vērojama stagnācija, nav nekā kardināli jauna. Varbūt tas ir saistīts ar sociālo formāciju, agras ekonomiskās karjeras iespējas, īpaši Austrumeiropā, likvidē alternatīvas kustības. Tas rada noteiktu smadzeņu deficītu, talants tūlīt tiek pieprasīts. Pagātnes protesta kustības bija globāli mēģinājumi dzīvot citādi. Tagad tas vairāk ir stila jautājums — dzīvot «normālu» dzīvi un padarīt to krāsaināku, noformējot ar atbilstošu subkulturālo dizainu.