Reaģējot uz komentāru pie iepriekš
A4D publicētās raksta Arhitektūras valoda,
Jānis Taurens atbildi izvērsis jaunā esejā, tiecoties sniegt dažus no
skaidrojumiem par to, kas ir arhitektūra.
Kas ir arhitektūra? — šādu jautājumu man savā komentārā
uzdeva Ausma Skujiņa. Tas rosināja pārdomāt semantisko telpu (kā to varētu
saukt, lai nerastos pārpratumi), kurā iespējamas jēgpilnas un interesantas
atbildes. (Termins «interesants» nav nemaz tik nevainīgs un teorētiski
nenoslogots kā sākumā varētu šķist — bet tas jau nedaudz cits temats.)
Viens veids, ka iegūt jaunu un varbūt
negaidītu izpratni par arhitektūru, — paskatīties uz līdzīgu jautājumu par
mākslu. Tā institucionālā teorija (Arturs Danto, Džordžs Dikijs) noraida nekonvencionālu
mākslas izpratni, kas, to definējot, balstītos uz kādas noteiktas estētiskas
īpašības vai īpašību kopas. Māksla ir konvencija, proti, tas, ar ko nodarbojas
mākslas skolas, muzeji, mākslinieki, kritiķi utt. neatkarīgi no formālām
definīcijām. Situāciju arhitektūrā var viegli modelēt, nomainot vārdu «māksla»
ar «arhitektūra». Formāla (nekonvencionāla) izpratne būtu, piemēram, Gerita
Rītvelda uzskats par arhitektūru kā telpu, ko apliecina, teiksim, šāds viņa
izteikums: «Arhitekti, gleznotāji un tēlnieki ir
sākuši ļoti precīzi definēt savu lauku. Gleznotāji mums nesniedz neko citu kā
vien krāsu, pilnīgi plakanu un primāru. Tēlnieki sāka ar kubu un pamazām sāka
pētīt citas formas. Arhitekta gādībā palikusi telpa — viņš mēģina to definēt
tādā veidā, lai iegūtu salīdzināmas telpas gan iekšpusē, gan ārpusē. [..] Ir skaidrs, ka materiāli un to
formas pieder tēlniecībai, ka gaismu atstarojošās sienu virsmas ir gleznotāja
joma; arhitektam nepaliek nekas cits kā tukša telpa. Viņa vienīgā nodarbošanās
ir ar tās iespaidu uz cilvēkiem, kas ir tajā, uz tās vai ap to.» (Jaunais
funkcionālisms Holandes arhitektūrā, 1932.)
Šķiet, ka Rītvelda
atbilde derētu gandrīz jebkurai arhitektūrai, taču tās piemērojamība slēpjas
vārda «telpa» interpretāciju
daudzveidībā (arī vēsturiskā atšķirībā — Antīkajā pasaulē diez vai bija tāds
jēdziens kā «kibertelpa»). Turklāt varam iedomāties kādu kultūru, kur par
arhitektūru uzskata tikai mākslinieciskus zīmējumus un gleznas (varbūt tie ir
tikai abstrakti vai tikai klusās dabas, vai ziedi), kuri kalpo par iedvesmas
avotu būvniekiem, viņu darinājumus savukārt apzīmē pēc to mērķa un nelieto tiem
vienu nosaukumu (pašus būvniekus, piemēram, varētu dēvēt «iedvesmas vadītie»).
Mēs, protams, uz šo kultūru varētu attiecināt savu izpratni par arhitektūru,
taču vai tā nebūtu vienas kultūras vēršanās pret kādu citu, kas ir atšķirīga?
Turklāt viņi — varam turpināt modelēt šo situāciju —, redzot dažādās celtnes,
ko apzīmējam ar vārdu «arhitektūra», vai mēģinot tulkot mūsu teorētiskos
darbus, varētu neizpratnē vaicāt «Bet kur ir tās gleznas, kas iedvesmojušas jūsu
celtniekus?» un par mehāniskiem, nehumāniem un arhitektūras vārdu nepelnījušiem
nosauktu objektus, kas darināti, realizējot arhitektūras projektus. Vai šeit
varētu notikt saprašanās? Droši vien — savstarpēji izmainot izpratni par «telpu».
Vēl vienu veidu, kā noraidīt
mēģinājumu definēt mākslu, atrodot kādu tās esenciālu īpašību, piedāvā Nelsons
Gudmens (Pasauļu darināšanas veidi,
1978). Viņš jautājumu «Kas ir māksla?» pārformulē par «Kad ir māksla?». Tas,
protams, uzsver konvencionālus un no situācijas atkarīgus mākslas (lasiet:
arhitektūras) aspektus. Taču šeit Gudmena argumentāciju un piemērus neaplūkošu —
mans teksts iecerēts vien kā rosinoša replika, ne plašāks apcerējums —, tā
vietā gribu pievērsties citam atbilžu iegūšanas jeb jautājuma semantiskās
paplašināšanas veidam, atgriežoties pie arhitektūras un valodas saistības.
Proti, mēs varam paskatīties, kas
notiek, ja Donalda Deividsona apgalvojumu, ka valoda nepastāv («Jauks epitāfiju sajaukums», 1986), attiecinām uz arhitektūru.
Apgalvojums, protams, ir skandalozs, lai arī atzīta un pasaulslavena filozofa
izteikts. Deividsons gan piemetina: «.. nepastāv, ja valoda ir jebkas līdzīgs
tam, ko daudzi filozofi un lingvisti ir iedomājušies». Nākamajā solī viņš
formulē trīs vispārīgus pieņēmumus par vārdu nozīmi, kuros iekļautos dažādas
valodas teorijas. Attiecināt to uz arhitektūru nozīmētu pateikt, ka arhitektūra
nepastāv, ja ar to saprotam mūsu līdzšinējos pieņēmumus par to. Svarīgākais
būtu saprast, kādi tie ir, kāpēc tie ir apšaubāmi un ko likt to vietā.
Deividsons iesaka noraidītās valodas
teorijas aizvietot ar dinamisku saprašanas modeli, kurā nozīmes veidošanā runātājam
līdzvērtīgs ir arī klausītājs. Turklāt pati valoda Deividsonam nav kāda slēgta,
pašpietiekama, no runātāja un klausītāja neatkarīga sistēma. Komunikācijas
dalībniekiem var būt pavisam dažādi priekšstati par gaidāmo sarunu un vārdu
nozīmēm (piemēram, kāda personvārda nozīme anekdotē un vēsturiskā diskursā ir
taču atšķirīga), priekšstatiem nav jābūt kopīgiem pirms aktuālās komunikācijas
situācijas un arī savstarpējā saprašanās, kas, iespējams, prasīs sākotnējo
pieņēmumu abpusēju korekciju, var notikt, var nenotikt vai būt tikai daļēja. Līdz
ar to nozīme nav kaut kas ontoloģiski fiksēts, tai nav atbalsta pasaules
ontoloģiskajā struktūrā (kā tas ir Vitgenšteina Traktāta valodas modelī, no kura viņš atteicās par labu valodspēļu
koncepcijai). Nozīme ir situatīva un rodas komunikācijas procesā.
Ja šādu izpratni attiecinām uz arhitektūru — pieņemot, ka arhitektūrai
ir nozīme (arī emocionālā nozīme būtu šeit ietilpināma), — tad atsevišķas
celtnes un arhitektūras notācijas sistēma (grafiskā, datorizētā vai jebkāda
cita, kas attīstīsies nākotnē) ir tikai komunikācijas līdzeklis, kas jāvērtē
nevis pēc tiem piemītošajām īpašībām, bet balstoties uz konkrēto komunikācijas
situāciju. Bet šādas situācijas var būt ļoti daudzveidīgas, un, ja Visumā mēs
sastaptu citas domājošās būtnes (teiksim, mūs apciemotu tie paši «zaļie
cilvēciņi»), tad viņu izpratne par mūsu celtnēm arī veidotu arhitektūras nozīmi,
tas ir, to, kā arhitektūra tiek uztverta un saprasta, citiem vārdiem sakot —
to, kas ir arhitektūra. Nedomāju, ka viņi noliegtu, ka kāda Vierzehnheiligen tipa baroka katedrāle ir arhitektūra, bet, iespējams, viņi visu Zemes
virsmu dēvētu par arhitektūru. (Es šeit izlaižu valodas tulkojuma apgūšanas
modelēšanu). Viņi, teiksim, varētu uzskatīt, ka mūsu darbība ir ietekmējusi to
tik lielā mērā, ka atšķirības no mērķtiecīgi veidotās arhitektūras vides ir
nebūtiskas.
„Kas ir arhitektūra?….. …Viens veids, ka iegūt jaunu un varbūt negaidītu izpratni par arhitektūru, — paskatīties uz līdzīgu jautājumu par mākslu…” __________________________________ Atvainojoties raksta autoram, es tomēr nedaudz izraušu šo domu no kopējā raksta konteksta… jo bieži nākas saskarties ar "arhitektūra vs māksla" tēmu. Tik tiešām, salīdzinot arhitektūru ar mākslu, mēs varētu iegūt visnotaļ negaidītas atklāsmes, lai neteiktu vairāk.. Bet vai šīs atklāsmes varētu būt jēgpilnas, ja mēs runājam par 21.gs. arhitektūras lomu? Domāju, ka ne visai un paskaidrošu kāpēc: Pirmkārt, man personīgi, kā praktizējušam arhitektam, ir diezgan grūti savu profesiju salīdzināt ar mākslu.. vai 21.gs. arhitektus ar gleznotājiem, skulptoriem…… Lasīt vairāk »
Par ārstu un mākslu viedoklis saprotams. Vai vari man neattapīgajam paskaidrot – kas tad Tavuprāt ir mainījies 21gs arch. lomā un kāda ir Tava "misija"? [ja emocionālā komponente ir sekundāra, tad primāra ir triviāla "pakalpojuma sniegšana" m2 pavairošanā?] Un kas tad tavuprāt ir A?
Emocijas šodien var ķert par kudī lētāku naudu citās vietās. Ja Tev ir kāds, kas par tavām emocijionālajām komponentēm maksā, tad jau viss ir kārtībā, bet uzpiest pasūtītājam šo komponenti tapēc vien ka Arhitektūrai tā patīk, piedod, nav vairs tie laiki.
Ja cien Z. pavērotu, kas notiek viņa galvā, tad ievērotu, ka A sākas un pastāv tikai un vienīgi tajā brīdī, kad jebkāda sensora kontakta rezultātā sākas mentāls process. Tas savukārt vienmēr ir emocionāls – pozitīvs, negatīvs vai neitrāls. "Šajos" laikos gan meinstrīma izglītība un pasaules uzskats novedis pie pārpratuma, ka A vrētu būt uztverama vai mērāma m2, kw, lūmeņos, "funkcionalitātē", energoefektivitātes punktos, papagaiļos vai ananāsos
Neattapīgais mans :), es šeit nepretendēju uz kādu absolūto patiesību. Esejas sakarā es izplūdu šeit par A tēmu, jo priekš manis – A, kā process, nav gluži mākslinieciski radoša nodarbe „skaistuma” meklējumos, tad jau drīzāk „šaha spēle” vai, ja vēlies, „kubika-rubika” salikšana. Par 21.gs… Esmu starp tiem kas uzskata, ka līdz ar jēdziena „sustainability” (sākumi jau laikam meklējami vēl 20.gs.) parādīšanos šodien mainās arhitektūras loma, vērtēšanas kritēriji (ar „mērāma m2, kw, lūmeņos…., papagaiļos vai ananāsos”, tam it kā nebūtu sakara :)), attiecīgi – mainās pieeja projektēšanas procesam. No šejienes arī izriet atbilde par to – kas ir arhitekta misija (piemēram,… Lasīt vairāk »
Par eseju prieks, pēc vairākiem gadiem beidzot izdevās pierunāt J.T. pakustināt teorijas lauciņu. Tajā pausto domu [pārfrāzējot], ka A nav meklējama ēkai, telpai vai videi piemītošajās īpašībās, bet gan “konkrētajā komunikācijas situācijā”, esmu šajā vietnē dažādos veidos mēģinājis paust ne reizi vien, savukārt izklāstīt personīgās atklāsmes būtu diezgan gari, tāpēc viedokļa ieskicēšanai vien dažas tēzes: 1.Austrumu info ietekmē visu, tai skaitā A mēģinu uztvert holistiski, tai pašā laikā nejaucot konceptuālo realitāti ar fizikālo, mentaltāti ar materialitāti. Tas ļauj precīzāk domāt – piem. telpas gabarīti ir izmērami, tāpat kā tās insolācija, akustiskie apstākļi, temperatūra, siltumzudumi, apzaļumojuma daudzums pilsētvidē, u.c materialitātei piemītoši… Lasīt vairāk »
1.punkts. Domu sapratu. Lai Tev veicas – īpaši harmonisku proporciju, labskanīgas akustikas, scenogrāfiskas gaismas meklējumos.
2.punkts: 10-kā!
3.punkts. domāju, ka piekritīsi – katram cilvēkam (pirmkārt jau ne-arhitektiem) ir sava izpratne par skaistumu, estētiku un harmoniju (šajā portālā redzamā viedokļu daudzveidība par atsevišķiem projektiem neļauj man samelot).
Par telpas uztveres fenomenu, protams, ir jārunā, jāpēta arhitektūras vēsture, sabiedrības viedoklis, arī arhitektiem savā starpā jāapmainās viedokļiem…utt, tāpēc arī man prieks par šīs tēmas kustināšanu.
Lai veicas.
Andis jāuzteic, ka viņš ir bez maz vai vienīgais no arhitektiem, kurš regulāri piemin akustikas labskanīgumu, kas pēc būtības nozīmē skaņu telpas organizēšanu tā, lai cilvēks justos komfortabli. Gribu uzsvērt, ka akustiskais komforts nav tikai koncertzāļu vai citu ar mūziku saistītu telpu obligāta sastāvdaļa, bet arī aktuāla nepieciešamība ikvienai telpai, kurā strādā vai dzīvo ļauži. Diemžēl bieži A piedāvājumā dominē vizuālas kvalitātes, kurām verbāli tiek piedēvēts arī atrisināts pasūtītājam nepieciešamais funkcionālisms, bet par akustisko komfortu 21.gs otrajā desmitgadē A radītāji izvairās runāt. Dažkārt ir vēl sliktāk – aizraujoties ar minimālisma stilā risinātiem interjeriem (īpaši – gludās monolītās dz.bet. sienas, griesti),… Lasīt vairāk »
nav tur ko prātot un mēģināt sintezēt jaunus vārdu salikumus- arhitektūra ir PROCESS no idejas līdz gatavai ēkai un viss.
Vikipēdijas raksts
”Arhitektūra (latīņu architectura, no sengrieķu: ἀρχι-, archi- — galvenais, τέκτων, tektōn — celtnieks) ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Tā ir arī celtņu un dabas objektu kopums, kas veido šo vidi.”
Man ir pieņemams šāds skatījums. Ko Jūs par to sakat?
vienkārši, latviski un precīzi skaidri!
lai katram arhitektam tik lakoniska un tīra valoda!
paldies!
Vikipēdijas info bieži ir tikpat pavirša, cik arhitekti A definīcijās. Ja seko Ausmas citētā teksta [A = "celtņu un dabas objektu kopums" + A = "mākslas veids"] loģikai, tad var izsecināt, ka piem Māksla ir gleznu un citu izstādes zālē izvietoto objektu "kopums". Vai vēl jautrāk – "Māksla" gleznas gadījumā ir uz audekla uztriepto krāsu, faktūru uc materiālo substanču "kopums"
Precizējums. Lietojot vārdu “māksla”, es nedomāju glezniecību un tēlniecību (lai arī pasniedzu LMA), bet gan laikmetīgo mākslu, kuru ietekmējuši tādi 60. gadu avangarda virzieni kā minimālisms, konceptuālisms, performance un zemesmāksla. (Piemēram, Donalds Džads jau 1965. gada esejā “Specific Objects” norādīja, ka vārdi “glezniecība” un “tēlniecība” nav atbilstoši jaunajai mākslas praksei un savus darbus sauca par “objektiem”; savukārt Klements Grīnbergs viņam pārmeta, ka tas ir labs dizains, ne vairāk…)
Re: 2008. gada novembrī apm. tie paši personāži esam te pat vien spriedelējuši par to pašu vien:"Kas ir LABA arhitektūra?" http://www2.a4d…li_ii/comments/ Jau toreiz paspīdējusi doma, ka derētu vispirms fiksēt, kas tā A vispār tāda ir, tad- kā tās labums vai daudzums mērāms un tikai tad – mērīt un labo un slikto atzīt. Nav pagājuši ne 4 gadi un mums atkal ir ko par šo tēmu teikt. Apmēram jau to pašu :))) Bez mazākās ironijas pateicoties mācīta filosofa esejām, šī tēma laikam saucama par filosofisku (teju vai mūžīguma aspektā). Varbūt, varam sevi latviskā manierē mazliet mierināt, ka atbildes nav atrastas arī… Lasīt vairāk »
Atvaino, Andi S, par pilnīgi nevietā ievazātu "r"! Nospiestu pogu atpakaļ neatspiedīsi 🙁
Arhitektūras definīcija šodien acīmredzot ir tik ļoti sarežģījusies aizvien jaunu un jaunu tehnoloģisko novitāšu dēļ. Aizvien parādās jauni virzieni, kuros iezīmējas arhitekta kā spēles vadītāja, režisora loma. Neviens vairs neprojektē atrautu ēku ar tādām un tādām kvalitātēm, bet "režisē" to kādā jau gatavā stāstā. Tā kā kultūras mantojumam ir tendence kļūt aizvien plašākam, parasto skatītāju pamanākam, tad arī parādās tendence uz aizvien izsmalcinātāku arhitektūras valodu. Šobrīd nav iespējams pasludināt kādu stilu par vadošo, meklējumi notiek daudzos virzienos un tādas kopējas valodas, kurā runāja , piemēram, arhitekti 19. gs. šobrīd nav. Tiek pielietoti visi līdz šim runātie dialekti un radītas aizvien… Lasīt vairāk »
"Marketing is dead" says Saatchi & Saatchi CEO
http://www.the…hi-saatchi-ceo
“Everyone wants a conversation. They want inspiration. Inspire people with your website [vai- arhitektūru?]. Don’t just interrupt, but interact. Asking about Return on Investment is the wrong question today. You should be asking about Return on Involvement.”
"Ja šādu izpratni attiecinām uz arhitektūru — pieņemot, ka arhitektūrai ir nozīme , tad atsevišķas celtnes un arhitektūras notācijas sistēma ir tikai komunikācijas līdzeklis, kas jāvērtē nevis pēc tiem piemītošajām īpašībām, bet balstoties uz konkrēto komunikācijas situāciju." Te es saīsināti citēju Deividsonu – no J.Taurena raksta. Man tāds skaidrojums ir ļoti pa prātam. Ja arhitektūra "ir celtņu un dabas objektu kopums", tad atsevišķas celtnes vērtību var noteikt tās atbilstība konkrētai vietai – komunikācijai ar to. Varbūt te var sākties saruna par identitāti?
Arhitektūra ir viss, tas, kas nav bizness. Tāpēc arī pasaules lielākās ģimenes ir vienojušās, ka to neatbalstīs, kamēr tā nereaģēs un neģenerēs naudu. Un nav ko brīnīties, ka citas nozares, tādas kā autobūvniecība un automaģistrāles ir par kārtu izredzētākas par arhitektūru, jo tur kopumā reāli var nopelnīt n-tās reizes vairāk. Tad nu galvenais šobrīd ir jaunatnei maksimāli izskalot smadzenes, lai tā neuztvertu šo amata nodarbi par nozīmīgu. To ar lielāko mēdiju korporāciju palīdzību šīs minētās ģimenes cenšas arī paveikt – radīt jaunu sabiedrību, kur pastāvētu pavisam citas vērtības, tādas, kuras veicina azartu izrauties pārākumā, radot vēl nebijušu EKO patēriņu un… Lasīt vairāk »
Lūk, kā par šo jautājumu "Kas ir arhitektūra?" savas domas izteicis Santiago Calatrava: http://www.arc…iago-calatrava/
NU beidzot nonāk pie jautājuma, kas ir ARHITEKTŪRA,? Urā! AS trāpa naglai uz galvas, bet lielākā daļa raksta ,,esejas”. Man gan liekas, ka sapulcējies grafomānu pulciņš, Novēlu iepazīties, kas ir ESEJA !
Šī man šķiet diezgan laba replika, kuras kopsavilkums varētu skanēt šādi: "arhitektūra, arhitekt, ir tas, ar ko tu nodarbojies. Bet ja tu nezini, ar ko tu nodarbojies, nu, tad es arī nezinu". Es to nopietni saku.
nu atklāti sakot, šāds kopsavilkums varētu aizvainot sevi cienošu arhitektu. Tā galīgi nav, ka ja tev ir arhitekta diploms un tu nodarbojies ar projektēšanu, tā ir arhitektūra.
sijas salikt var jebkurš, arhitektūru var radīt 🙂
vēl mazliet padomājot, ir jāsanāk, ka šāds kopsavilkums var aizvainot vienīgi cacu, sevi cienošu, kas nodarbojas ar projektēšanu, nevis arhitektu.
„Kas ir arhitektūra?….. …Viens veids, ka iegūt jaunu un varbūt negaidītu izpratni par arhitektūru, — paskatīties uz līdzīgu jautājumu par mākslu…” __________________________________ Atvainojoties raksta autoram, es tomēr nedaudz izraušu šo domu no kopējā raksta konteksta… jo bieži nākas saskarties ar "arhitektūra vs māksla" tēmu. Tik tiešām, salīdzinot arhitektūru ar mākslu, mēs varētu iegūt visnotaļ negaidītas atklāsmes, lai neteiktu vairāk.. Bet vai šīs atklāsmes varētu būt jēgpilnas, ja mēs runājam par 21.gs. arhitektūras lomu? Domāju, ka ne visai un paskaidrošu kāpēc: Pirmkārt, man personīgi, kā praktizējušam arhitektam, ir diezgan grūti savu profesiju salīdzināt ar mākslu.. vai 21.gs. arhitektus ar gleznotājiem, skulptoriem…… Lasīt vairāk »
Par ārstu un mākslu viedoklis saprotams. Vai vari man neattapīgajam paskaidrot – kas tad Tavuprāt ir mainījies 21gs arch. lomā un kāda ir Tava "misija"? [ja emocionālā komponente ir sekundāra, tad primāra ir triviāla "pakalpojuma sniegšana" m2 pavairošanā?] Un kas tad tavuprāt ir A?
Emocijas šodien var ķert par kudī lētāku naudu citās vietās. Ja Tev ir kāds, kas par tavām emocijionālajām komponentēm maksā, tad jau viss ir kārtībā, bet uzpiest pasūtītājam šo komponenti tapēc vien ka Arhitektūrai tā patīk, piedod, nav vairs tie laiki.
Ja cien Z. pavērotu, kas notiek viņa galvā, tad ievērotu, ka A sākas un pastāv tikai un vienīgi tajā brīdī, kad jebkāda sensora kontakta rezultātā sākas mentāls process. Tas savukārt vienmēr ir emocionāls – pozitīvs, negatīvs vai neitrāls. "Šajos" laikos gan meinstrīma izglītība un pasaules uzskats novedis pie pārpratuma, ka A vrētu būt uztverama vai mērāma m2, kw, lūmeņos, "funkcionalitātē", energoefektivitātes punktos, papagaiļos vai ananāsos
Neattapīgais mans :), es šeit nepretendēju uz kādu absolūto patiesību. Esejas sakarā es izplūdu šeit par A tēmu, jo priekš manis – A, kā process, nav gluži mākslinieciski radoša nodarbe „skaistuma” meklējumos, tad jau drīzāk „šaha spēle” vai, ja vēlies, „kubika-rubika” salikšana. Par 21.gs… Esmu starp tiem kas uzskata, ka līdz ar jēdziena „sustainability” (sākumi jau laikam meklējami vēl 20.gs.) parādīšanos šodien mainās arhitektūras loma, vērtēšanas kritēriji (ar „mērāma m2, kw, lūmeņos…., papagaiļos vai ananāsos”, tam it kā nebūtu sakara :)), attiecīgi – mainās pieeja projektēšanas procesam. No šejienes arī izriet atbilde par to – kas ir arhitekta misija (piemēram,… Lasīt vairāk »
Par eseju prieks, pēc vairākiem gadiem beidzot izdevās pierunāt J.T. pakustināt teorijas lauciņu. Tajā pausto domu [pārfrāzējot], ka A nav meklējama ēkai, telpai vai videi piemītošajās īpašībās, bet gan “konkrētajā komunikācijas situācijā”, esmu šajā vietnē dažādos veidos mēģinājis paust ne reizi vien, savukārt izklāstīt personīgās atklāsmes būtu diezgan gari, tāpēc viedokļa ieskicēšanai vien dažas tēzes: 1.Austrumu info ietekmē visu, tai skaitā A mēģinu uztvert holistiski, tai pašā laikā nejaucot konceptuālo realitāti ar fizikālo, mentaltāti ar materialitāti. Tas ļauj precīzāk domāt – piem. telpas gabarīti ir izmērami, tāpat kā tās insolācija, akustiskie apstākļi, temperatūra, siltumzudumi, apzaļumojuma daudzums pilsētvidē, u.c materialitātei piemītoši… Lasīt vairāk »
1.punkts. Domu sapratu. Lai Tev veicas – īpaši harmonisku proporciju, labskanīgas akustikas, scenogrāfiskas gaismas meklējumos.
2.punkts: 10-kā!
3.punkts. domāju, ka piekritīsi – katram cilvēkam (pirmkārt jau ne-arhitektiem) ir sava izpratne par skaistumu, estētiku un harmoniju (šajā portālā redzamā viedokļu daudzveidība par atsevišķiem projektiem neļauj man samelot).
Par telpas uztveres fenomenu, protams, ir jārunā, jāpēta arhitektūras vēsture, sabiedrības viedoklis, arī arhitektiem savā starpā jāapmainās viedokļiem…utt, tāpēc arī man prieks par šīs tēmas kustināšanu.
Lai veicas.
Andis jāuzteic, ka viņš ir bez maz vai vienīgais no arhitektiem, kurš regulāri piemin akustikas labskanīgumu, kas pēc būtības nozīmē skaņu telpas organizēšanu tā, lai cilvēks justos komfortabli. Gribu uzsvērt, ka akustiskais komforts nav tikai koncertzāļu vai citu ar mūziku saistītu telpu obligāta sastāvdaļa, bet arī aktuāla nepieciešamība ikvienai telpai, kurā strādā vai dzīvo ļauži. Diemžēl bieži A piedāvājumā dominē vizuālas kvalitātes, kurām verbāli tiek piedēvēts arī atrisināts pasūtītājam nepieciešamais funkcionālisms, bet par akustisko komfortu 21.gs otrajā desmitgadē A radītāji izvairās runāt. Dažkārt ir vēl sliktāk – aizraujoties ar minimālisma stilā risinātiem interjeriem (īpaši – gludās monolītās dz.bet. sienas, griesti),… Lasīt vairāk »
nav tur ko prātot un mēģināt sintezēt jaunus vārdu salikumus- arhitektūra ir PROCESS no idejas līdz gatavai ēkai un viss.
Vikipēdijas raksts
”Arhitektūra (latīņu architectura, no sengrieķu: ἀρχι-, archi- — galvenais, τέκτων, tektōn — celtnieks) ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Tā ir arī celtņu un dabas objektu kopums, kas veido šo vidi.”
Man ir pieņemams šāds skatījums. Ko Jūs par to sakat?
vienkārši, latviski un precīzi skaidri!
lai katram arhitektam tik lakoniska un tīra valoda!
paldies!
Vikipēdijas info bieži ir tikpat pavirša, cik arhitekti A definīcijās. Ja seko Ausmas citētā teksta [A = "celtņu un dabas objektu kopums" + A = "mākslas veids"] loģikai, tad var izsecināt, ka piem Māksla ir gleznu un citu izstādes zālē izvietoto objektu "kopums". Vai vēl jautrāk – "Māksla" gleznas gadījumā ir uz audekla uztriepto krāsu, faktūru uc materiālo substanču "kopums"
Precizējums. Lietojot vārdu “māksla”, es nedomāju glezniecību un tēlniecību (lai arī pasniedzu LMA), bet gan laikmetīgo mākslu, kuru ietekmējuši tādi 60. gadu avangarda virzieni kā minimālisms, konceptuālisms, performance un zemesmāksla. (Piemēram, Donalds Džads jau 1965. gada esejā “Specific Objects” norādīja, ka vārdi “glezniecība” un “tēlniecība” nav atbilstoši jaunajai mākslas praksei un savus darbus sauca par “objektiem”; savukārt Klements Grīnbergs viņam pārmeta, ka tas ir labs dizains, ne vairāk…)
Re: 2008. gada novembrī apm. tie paši personāži esam te pat vien spriedelējuši par to pašu vien:"Kas ir LABA arhitektūra?" http://www.a4d…li_ii/comments/ Jau toreiz paspīdējusi doma, ka derētu vispirms fiksēt, kas tā A vispār tāda ir, tad- kā tās labums vai daudzums mērāms un tikai tad – mērīt un labo un slikto atzīt. Nav pagājuši ne 4 gadi un mums atkal ir ko par šo tēmu teikt. Apmēram jau to pašu :))) Bez mazākās ironijas pateicoties mācīta filosofa esejām, šī tēma laikam saucama par filosofisku (teju vai mūžīguma aspektā). Varbūt, varam sevi latviskā manierē mazliet mierināt, ka atbildes nav atrastas arī… Lasīt vairāk »
Atvaino, Andi S, par pilnīgi nevietā ievazātu "r"! Nospiestu pogu atpakaļ neatspiedīsi 🙁
Arhitektūras definīcija šodien acīmredzot ir tik ļoti sarežģījusies aizvien jaunu un jaunu tehnoloģisko novitāšu dēļ. Aizvien parādās jauni virzieni, kuros iezīmējas arhitekta kā spēles vadītāja, režisora loma. Neviens vairs neprojektē atrautu ēku ar tādām un tādām kvalitātēm, bet "režisē" to kādā jau gatavā stāstā. Tā kā kultūras mantojumam ir tendence kļūt aizvien plašākam, parasto skatītāju pamanākam, tad arī parādās tendence uz aizvien izsmalcinātāku arhitektūras valodu. Šobrīd nav iespējams pasludināt kādu stilu par vadošo, meklējumi notiek daudzos virzienos un tādas kopējas valodas, kurā runāja , piemēram, arhitekti 19. gs. šobrīd nav. Tiek pielietoti visi līdz šim runātie dialekti un radītas aizvien… Lasīt vairāk »
"Marketing is dead" says Saatchi & Saatchi CEO
http://www.the…hi-saatchi-ceo
“Everyone wants a conversation. They want inspiration. Inspire people with your website [vai- arhitektūru?]. Don’t just interrupt, but interact. Asking about Return on Investment is the wrong question today. You should be asking about Return on Involvement.”
"Ja šādu izpratni attiecinām uz arhitektūru — pieņemot, ka arhitektūrai ir nozīme , tad atsevišķas celtnes un arhitektūras notācijas sistēma ir tikai komunikācijas līdzeklis, kas jāvērtē nevis pēc tiem piemītošajām īpašībām, bet balstoties uz konkrēto komunikācijas situāciju." Te es saīsināti citēju Deividsonu – no J.Taurena raksta. Man tāds skaidrojums ir ļoti pa prātam. Ja arhitektūra "ir celtņu un dabas objektu kopums", tad atsevišķas celtnes vērtību var noteikt tās atbilstība konkrētai vietai – komunikācijai ar to. Varbūt te var sākties saruna par identitāti?
Arhitektūra ir viss, tas, kas nav bizness. Tāpēc arī pasaules lielākās ģimenes ir vienojušās, ka to neatbalstīs, kamēr tā nereaģēs un neģenerēs naudu. Un nav ko brīnīties, ka citas nozares, tādas kā autobūvniecība un automaģistrāles ir par kārtu izredzētākas par arhitektūru, jo tur kopumā reāli var nopelnīt n-tās reizes vairāk. Tad nu galvenais šobrīd ir jaunatnei maksimāli izskalot smadzenes, lai tā neuztvertu šo amata nodarbi par nozīmīgu. To ar lielāko mēdiju korporāciju palīdzību šīs minētās ģimenes cenšas arī paveikt – radīt jaunu sabiedrību, kur pastāvētu pavisam citas vērtības, tādas, kuras veicina azartu izrauties pārākumā, radot vēl nebijušu EKO patēriņu un… Lasīt vairāk »
Lūk, kā par šo jautājumu "Kas ir arhitektūra?" savas domas izteicis Santiago Calatrava: http://www.arc…iago-calatrava/
NU beidzot nonāk pie jautājuma, kas ir ARHITEKTŪRA,? Urā! AS trāpa naglai uz galvas, bet lielākā daļa raksta ,,esejas”. Man gan liekas, ka sapulcējies grafomānu pulciņš, Novēlu iepazīties, kas ir ESEJA !
Šī man šķiet diezgan laba replika, kuras kopsavilkums varētu skanēt šādi: "arhitektūra, arhitekt, ir tas, ar ko tu nodarbojies. Bet ja tu nezini, ar ko tu nodarbojies, nu, tad es arī nezinu". Es to nopietni saku.
nu atklāti sakot, šāds kopsavilkums varētu aizvainot sevi cienošu arhitektu. Tā galīgi nav, ka ja tev ir arhitekta diploms un tu nodarbojies ar projektēšanu, tā ir arhitektūra.
sijas salikt var jebkurš, arhitektūru var radīt 🙂
vēl mazliet padomājot, ir jāsanāk, ka šāds kopsavilkums var aizvainot vienīgi cacu, sevi cienošu, kas nodarbojas ar projektēšanu, nevis arhitektu.