Lai gan pasākums tika pieteikts kā diskusija, faktiski to drīzāk varētu saukt par inteliģentu viedokļu apkopošanu. Iespējams, lai sauktu to par diskusiju, pietrūka viedokļu apmaiņas asuma, varbūt pat zināma konflikta. Pēc liecinieku stāstiem kaut kas no tā gan esot bijis žurnāla Latvijas Būvniecība rīkotajā diskusijā, kas notika 22. februārī un ir arī atreferēta arī žurnāla jaunākajā numurā. Tā vairāk pievērsās tieši bērnudārzu trūkumam un iespējamajiem risinājumiem.
Viens faktors, visdrīzāk ir Jāņa Dripes nopelns — viņa diplomātiskā vadīšanas maniere ļāva pasākumam noritēt gludi un bez itin kādas aizķeršanās. Otrs, — mazliet ir sajūta, ka pēc pēdējos piecos gados notikušajiem konkursiem, pēc Rīgas domes aktīvajiem centieniem dažādi risināt vietu trūkuma problēmu pirmskolas izglītības iestādēs un arī pēc jau pieminētās diskusijas varētu likties, ka bērnudārzi kā arhitektūras sarunu tēma lielā mērā ir izsmelta. Iespējams, pietrūka arī skaidra, uzstādījuma vai fokusa, — kādā jautājumā atbildes tieši vēlamies rast.
Tomēr šādam pasākumam var ieraudzīt arī citu jēgu. Sanākuši bija dažādu jomu pārstāvji, taču vairums no tiem noteikti tuvu pazīstami ar tēmu, tādi kurus nav īpaši nepieciešams par kaut ko pārliecināt. Tāpēc tie bija drīzāk viens otru papildinoši viedokļi, ko izteica dažādu nozaru profesionāļi, skatot gan no pedagoģijas un psiholoģijas, gan privāta bērnudārza veidošanas, gan arī no pašvaldības viedokļa. Kā arī — no arhitektūras skatu punkta. Žēl varbūt vienīgi par to, ka no klātesošajiem praktizējošajiem arhitektiem, kas darbojušies tieši ar bērnudārzu projektēšanu, publiskajā diskusijā iesaistījās vai tika iesaistītas vienīgi Māra Ābele un Ruta Krūzkopa. Taču sarunas turpinājās arī neformālākā gaisotnē un tiem, kas vēlējās, bija iespēja dzirdēt arī citu viedokļus un atziņas.
Līdz ar to, mēģinot aptvert pasākuma saturu, tā nosacīti, var teikt, ka šī bija saruna ne tik daudz par akūtā bērnudārzu trūkuma risinājumiem, bet drīzāk par to, kādiem tad bērnudārziem vajadzētu būt, tātad it kā sperot vienu soli tālāk. Jo patiesībā jautājuma būtība jau nav par to vai pašvaldības, kurās ir aktuālas bērnudārza problēmas, turpmāk rīkos arhitektūras konkursus jauniem bērnudārziem vai izvēlēsies kādus tipveida projektus, vai arī ierīkos bērnudārzus esošās ēkās vai atbalstīs privātos bērnudārzus. Būtība drīzāk ir par to, kādas būs telpas un vide, kurā uzaug bērni. Protams, cieši pakārtojot šo jautājumu tam, kas tad notiks šajās telpās, kā bērni tur tiks audzināti, socializēti un mācīti. Kompaktajā pasākumā redzamās uzstāšanās un izteiktās domas tika nofilmētas, un izgriežot lieko, ir samontēts videomateriāls, ko var uzskatīt par tādu kā ātri iegūtu, ērti pieejamu un no autortiesībām atbrīvotu atziņu kopojumu par šo tēmu. Tā tad arī varētu būt lielākā pasākuma vērtība. Tādā ziņā šis brīdis, kad pašvaldībām, arhitektiem, sabiedrībai jau ir kaut kāda jaunu bērnudārzu būvniecības un ierīkošanas pieredze, ir vērtīgs moments, lai analizētu esošo un iespējams, mainītu kaut ko pieejaās, normatīvos un domātu, ko un kā labāk darīt turpmāk.
Kas labāk — liels vai mazs? Pašvaldības vai privāts?
Šķiet, vienīgais aspekts, kur iezīmējās kāda viedokļu sadursme, bija par atšķirībām, kas pastāv starp privātajām un pašvaldības pirmskolas izglītības iestādēm. Nedaudz vienkāršojot, Latvijas apstākļos šo atšķirību var reducēt uz lielumu — cik daudz grupiņām un bērniem iestādes paredzētas. Vairums pašvaldību bērnudārzu ir ievērojami lielāki par privātajiem.
Ir gluži saprotami pašvaldību centieni risināt vietu trūkumu, paplašinot esošos bērnudārzus vai būvējot jaunus, lielus, kur ir 12-14 grupas un kas paredzēti vairāk nekā 200, reizēm pat vairāk nekā 250 bērniem. Skaidrs, ka tādā veidā vienas vietas vidējās izmaksas var panākt lētākas. Un arī kādas īpašākas koplietošanas telpas, galvenokārt ar to domājot baseinu, var atļauties tikai liela izmēra bērnudārzos. Baseini bija tā lieta, ko aizstāvēja vairāki runātāji, pamatojot ar atziņu, ka tajos bērnudārzos, kuros tie ir, bērni epidēmiju laikā kopumā slimojot mazāk. Taču cits risinājums, kas zināmā mērā arī ir saistīts ar bērnu veselību, ir atsevišķās ieejas katrai grupai. Kā zināms, vairāki no jaunajiem Latvijas bērnudārziem veidoti ar uzvērtām galvenajām ieejām, gandrīz vai pompozi monumentālām, rādot pasūtītāja vai bērnudārza vadītāju vēlmi kontrolēt, tā lai visiem bērniem ierodoties un pametot bērnudārzu jāiet pa vienām durvīm un gaiteņiem. Šādos centienos ir jaušama kāda daļa padomju mantojuma, kura klātbūtni arvien jūtam arī daudzos jaunajos bērnudārzos, un protams, ka šādas iestādes daudz vairāk raisa asociācijas ar bērnu audzēšanas rūpnīcām. Taisnības labad gan jāsaka, ka padomju laikos izplatītajam, 70. gadu beigās radītajam bērnudārza tipam, kas daudz sastopams arī Rīgas mikrorajonos, nebūt nav vienas galvenās ieejas, — to ir četras, pa vienai uz katrām trim grupiņām.
Ir vērts atgādināt igauņu normas, atbilstoši kurām ir būvēti arī viņu bērnudārzi šodien. Adaptējot Rietumeiropas, it īpaši Ziemeļvalstu pieredzi, Igaunijas jaunajos bērnudārzos ir pieļautas, lielākais, sešas grupas, līdz 20 bērniem katrā, — tātad kopā 120 bērniem. Šo normu pieļauts pārsniegt augstākais par 20 procentiem, tātad maksimums ir iestādes 144 bērniem. Vēl cita norma ir gruntsgabala lielums — 40 kvadrātmetri uz vienu bērnu. Līdz ar to platības pietiek, lai atļautos būvēt vienā stāvā, kas ikdienas lietošanā ir daudz ērtāk un patīkamākas kā bērniem, tā personālam. Kopumā tie ir būtiski faktori, kas ļauj apgalvot, ka jaunie igauņu bērnudārzi atstāj humānāku iespaidu. Bērnudārzi vienā stāvā — tā jau sen ir Eiropas tendence.
Atšķirības starp privātajiem un pašvaldību bērnudārziem akcentēja vairāki speciālisti — ja pašvaldību bērnu dārzos uzsvars ir uz normām, lielām telpām, tad privātajos — drīzāk uz saturu — pašiem bērniem un pedagoģijas metodēm, ka arī ekonomiskajiem aspektiem šajā gadījumā tiek pievērsta īpaša uzmanība. Ja privātie bērnudārzi Latvijā lielākoties ir ierīkoti, piemērojot telpas kādās esošās ēkās, tad Lienes Griezītes projektētā ēka bērnudārzam Vinnijs Babītē, šķiet, ir vienīgais no jauna celtais privātais dārziņš Latvijā. Sarunā savā pieredzē dalījās tā veidotāja un īpašniece, uzņēmēja Regīna Deičmane. Likumsakarīgi, ka viņa aizstāvēja tieši neliela izmēra pirmskolas iestādes. Un nevar noliegt, ka aplūkojot kaut vai bildēs no jauna celtos Latvijas bērnudārzus, Vinnijs patiešām atstāj iespaidu, kā viens no humānākajiem.
Taču noteikti taisnība ir arī Privāto pirmsskolu biedrības vadītājai Dainai Kājiņai, ka bērni jau uzturas galvenokārt savā grupiņā, — telpā, kurai jābūt funkcionālai un drošai, tāpēc varbūt nav nemaz tik būtiski, cik liels ir bērnudārzs kopumā, — ja pareizi funkcionāli izplānots un organizēts, tad arī liels varbūt labs. Un kā sarunas sākumā sacīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Pirmsskolas nodaļas vadītāja Iveta Nagla — vajadzības un vēlmes ir dažādas un galvaspilsētas pašvaldības uzdevums ir piedāvāt dažādas izvēles iespējas. To apstiprināja arī Māra Ābele, — lieliem bērnudārziem ir labākas iespējas nodrošināt kompleksu infrastruktūru — jau pieminēto baseinu, sporta nodarbības un citas papildiespējas, kas, uztverot bērnudārzu kā pakalpojumu, ir vērā ņemamas priekšrocības.
Atgriežoties pie arhitektūras un būvniecības, — lielām, bet kompaktām, divstāvu un nevis vienstāvu ēkām par labu, neapšaubāmi, runā arī energoefektivitātes apsvērumi. Saprotams, ka minētie Eiropas paraugi ar vienstāvu ēkām, kas plešas plašumā, nevis augstumā, nodrošinot no vairākām pusēm norobežotus pagalmus — tas nozīmē ēkas ar lielāku virsmu, tātad lielāku enerģijas patēriņu. Tāpēc tas droši vien gan varētu būt arhitektu uzdevums, plānojot bērnudārzus turpmāk, — tiekties uz saprātīgiem kompromisiem starp energoefektīvām un bērniem piemērotām ēkām ar jēdzīgi, draudzīgi organizētu ārtelpu.
Nebūs pārspīlēti apgalvot, ka privātie bērnudārzi noteikti daudz vairāk pielieto un kopj jaunākas un alternatīvākas pedagoģiskās pieejas un metodoloģijas, tādas, kas vairāk orientējas uz bērna individualitāti un personību. Ņemot vērā šos apsvērumus un neraugoties uz pašvaldību uzstādījumiem par 21. gadsimta bērnudārziem, šķiet, ka nākotnē latvijas arhitektiem lielāki izaicinājumi un, varbūt arī, bērnudārzs kā arhitektūras notikums drīzāk sagaidāms tad, kad jaunu iestādi grasīsies veidot un būvēt kāds privāts pasūtītājs. Zināmu optimismu gan viesa arī diskusijā minētais, ka jau šobrīd tiek strādāts pie jaunām normām bērnudārzu jomā, tāpat reformas sagaida arī pati izglītība.
Kā varam redzēt, šodien atjaunoto, no jauna celto vai tikai projektos skatāmo Latvijas bērnudārzu izskatu ļoti lielā mērā nosaka klišejas un stereotipi par bērna telpisko uztveri, iemīļotajiem krāsu toņiem un logu formām. Bet kā diskusijā, runājot par ierasto deminutīvu lietošanu bērnudārzu nosaukumos, ironizēja Jānis Dripe un sarunā apstiprināja arī psiholoģe, — lielu daļu šo priekšstatu rada ne jau bērni paši, bet drīzāk pārņem no pieaugušajiem viņu projicēto.
Lai arī ir saprotams, ka daudzu arhitektu vēlme būtu radīt modernu, iespējami inovatīvāku un pārsteidzošāku bērnudārzu arhitektūru, skaidrs, ka kādi formāli, pašmērķīgi centieni šajā jomā ir bezjēdzīgi, tie nekur īpaši nevestu. Jo jaunam bērnudārzam vispirms jāsākas ar saturu, ar pedagoģiskajiem modeļiem, ar izpratni par dabisku, mājīgu un katram vecumposmam un uztverei atbilstošu vide, kurā bērnam justies droši un brīvi. Kā diskusijā sacīja bērnu psiholoģe Evita Štāla: «Vide ir neatņemams pedagoģiskā procesa dalībnieks.»
Tāpēc jebkurā gadījumā, — vai pasūtītāji būtu privāti vai pašvaldība, — noteikti sadarbībai starp arhitektiem un pedagogiem, bērnu psihologiem un bērnudārzu vadītājiem būtu jātop ciešākai. Domājams, ka tieši tajā tad varētu rasties arī augsne inovācijām, jauniem telpiskiem un arhitektūras risinājumiem.
