Kad arhitektiem jādomā tikai par arhitektūru

«Tikai pirmajā mirklī Ārona Betska piedāvātais šāgada Venēcijas biennāles starptautiskās arhitektūras izstādes vadmotīvs un tā interpretācija galvenajās izstādēs Arsenālā un Itālijas paviljonā Dārzos var šķist salīdzinoši viegli uztverama un ne īpaši komplicēta,» par 11.Venēcijas arhitektūras biennāli — Kristīne Budže.

Pagājušajā Ričarda Bardeta kūrētajā Venēcijas biennāles starptautiskajā arhitektūras izstādē uzreiz un visiem bija skaidrs, ka piedāvātā tēma ir svarīga, tās interpretācija — gana iespaidīgi nomācoša. Pasākuma, kura attīstību jāskata ilgtermiņā, ne tikai viena gada izstādes ietvaros, loģisks nākošais solis būtu pretstata izvēle. No vienas puses tā arī ir. Ja Bardets skatīja arhitektūras mijiedarbību ar ārējiem apstākļiem un nosacījumiem, tad Betskis piedāvā pašrefleksiju — arhitektūru tikai arhitektūras dēļ, citu jomu pārstāvjus aicinot palīgā arhitektūrai, nevis otrādi.

Iespējams, objektīvi nemaz nevar izsvērt, kura tēma būtiskāka pasaulei kopumā. Pašiem arhitektiem Betska biennāle šķiet neērts, bet ļoti noderīgs atgādinājums — pirms steigties palīgā citiem, vispirms jātiek skaidrībā pašiem ar sevi. Vienmēr būs kāds, kurš atgādinās, ka arhitektūra tikai arhitektūras dēļ, ka nozares pašrefleksija ir lieka greznība, kas pieļaujama vien tā sauktajos treknajos gados, mītiskajā zelta laikmetā, vai arī to labprāt nodēvēs par dekadencei piederīgu jomas attīstības pazīmi.

Vienmēr ir vieglāk risināt citu problēmas. Šis šķietami vienkāršotais, ikdienišķi sadzīviskais pārspriedums attiecas arī uz arhitektūras jomu. Par gana svarīgu un patīkamu nodarbošanos teju visos laikos atzīti mēģinājumi izstrādāt labākas pasaules modeļus, izmantojot arhitektūru. Risina sociālas problēmas, uzlabo vidi vai rada pievienoto vērtību kādam atsevišķam uzņēmumam, pilsētai vai valstij. Tie visi, protams, ir būtiski jautājumi, kuriem meklējot atbildes sava teikšana ir arī arhitektiem.

Taču Betskis biennālē piedāvā diskutēt par to arhitektūru, kas paliek pāri, ja noloba visas ap arhitektūru savijušās sfēras. Viņš izvairās skart daudzus tikai pašai arhitektūrai būtiskus jautājumus, piemēram, par tās pārlieku lielo vizualitāti, iegrimšanu stārkitektu dievināšanā, ārišķību utml. Arhitekti aicināti vien domāt par pašu arhitektūras radīšanas procesu un rezultātu, kas top, cenšoties neņemt vērā nevienu radošo lidojumu ierobežojošu aspektu.

Izstādīto instalāciju un ekspozīciju kvalitāte ir atbilde jautājumam, vai arhitekti labprātāk cenšas glābt pasauli, vai spēj izglābt paši sevi — pirms izdara sava scenārija piedāvājumu, kā mainīt citas sfēras, izmantojot arhitektūru. Jāatzīst, tikai salīdzinoši mazā Venēcijā redzēto ekspozīciju un atsevišķu instalāciju daļā bija manāma patiesa ļaušanās arhitektūras beznosacījumu brīnuma radīšanai. Lielākoties autoriem tomēr bija ērtāk atbalstīties uz nozarei ārējo problēmu kruķiem. Betskis gan teica priekšā, ka arhitektūra, kas atrodas pāri, aiz vai viņpus ēkām, jāmeklē eksperimentālajā un papīra arhitektūrā, kā arī datortehnoloģiju teju neierobežoto iespēju pārbaudes eksperimentos, atbalstot bieži vien nievāto blobarhitektūru.

Pats Betskis, veidojot izstādes Arsenālā un Itālijas paviljonā Dārzos, nebija īpaši pūlējies skatītājus pārliecināt par savas izvēlētās tēmas aktualitāti, jaunatklājot līdz šim mazdzirdētus arhitektu vārdus. Abās skatēs galvenais smaguma punkts bija atsevišķie stārhitekti vai pasaulē labi zināmi biroji, pārējiem pieaicinātajiem autoriem atvēlot vien masu skata dalībnieku lomu, uz kuru fona izcelties meistariem. Šķita, biennāles apmeklētāju acīs un prātos viņš cenšas reabilitēt vairāk vai mazāk popstāriem līdzīgās zvaigznes, nodēvējot viņus par lielākajiem, pirmajiem, veiksmīgākajiem eksperimentētājiem un vairāk vai mazāk kardināla lūzuma jomas virzībā izdarītājiem.

Taču šo lielo arhitektūras grandu instalācijas un / vai eksponāti Itālijas paviljonā apmeklētājus maz pārsteidza ar kaut ko līdz šim neredzētu un sev pašiem vai apmeklētājiem neparastu, ar citu skatpunktu vai izteiksmes līdzekļiem. Varēja teikt — nu, jā, Zaha Hadida kā jau Hadida, Frenks Gerijs kā jau Gerijs utt. Varbūt izstādīto darbu autori ir bez vainas vainīgie, jo arvien grūtāk, varbūt pat neiespējami pārsteigt biennāles apmeklētāju visu redzējušās acis, nerunājot par emociju un prāta aizkustināšanu. Iespējams, ikdienā kopumā apkārt esošās informācijas un iespaidu pārsātinātība ir viens no iemesliem, kāpēc mazāk zināmo arhitektu un viņu apvienību izstādītās idejas biežāk šķita naivas un jau redzēti virspusīgas, nevis izvēlētajā problemātikā un tās risinājuma piedāvājumā neierasti vai ar pamatīgu iedziļināšanos skatītas.

Nacionālie paviljoni tipiski dzīvoja savu Venēcijas biennāles starptautiskās izstādes tēmai paralēlo dzīvi. Iespējams, visu biennāles nacionālo ekspozīciju un daudzo satelītpasākumu kuratoru piesliešanās Betska vadmotīvam apmeklētājiem nemaz nebūtu interesanta. Taču sekošana vienam — galvenajam — idejiskajam uzstādījumam darītu biennāli saturiski viengabalaināku, kā arī ļautu izvirzīto tēmu atklāt pēc iespējas pilnīgāk.

Nacionālajās ekspozīcijās kopumā šogad vērojama koncentrēšanās uz saturu, nevis formu. Teju visām valstīm ir skaidrs, ka ar monitoru daudzumu, jaunāko tehnoloģiju izmantojumu vai iekārtojuma reprezentatīvu monumentalitāti kādu pārsteigt arvien grūtāk. Bieži izvēlēta cita pieeja, kas pašlaik populāra ne tikai arhitektūras skatēs, t.i. kādas problemātikas atklāšana, izmantojot diskusijas, seminārus, darbnīcas vai citus procesu, nevis gala rezultātu uzsverošus līdzekļus. Iedziļināšanās šādi izklāstītajās tēmās no biennāles apmeklētāja prasa lielāku pacietību un laika ieguldījumu, nekā garu, paskaidrojošu tekstu lasīšana vai stundām ilga skatīšanās monitorā. Uzmanības lokā izvirzītās tēmas, protams, lielākoties bija īpaši konkrētajai valstij lokāli svarīgas, taču tās spēja ieinteresēt arī no malas vērojošos.

Latvijas dalība Venēcijas biennāles arhitektūras izstādēs, šķiet, ataino mācīšanās ceļu domāt par arhitektūru, nevis tikai ēkām. Protams, diskutabla ir šī ceļa virzība — vai arvien tālāk aizvirzoties no ēkām, spējam pietuvoties arhitektūrai. Šogad Dustroom ekspozīcijā varēja vēlēties lielāku arhitektūras klātbūtni. Gana interesantās, lai gan ne neparastās tēmas atklāšana palika vien mākslinieka interešu lauciņa robežās, arhitektu piesaistot nevis tālākai izvēlētās problēmas virzībai, bet gan tikai kā tās dizaina (pie tam šī jēdziena visšaurākajā un tiešākajā nozīmē) izstrādātāju.