Jauna «žurku ala» Rīgas centrā

Kā ziņots, nupat Rīgā sākts būvēt gājēju tuneli zem Gogoļa ielas pie Stockmann centra. Risināt satiksmes problēmas pilsētas centrā, kājāmgājējus nogrūžot pazemē ― tas šodien liktos neiedomājami ikvienā Eiropas pilsētā.

Gājēju tunelis zem Gogoļa ielas savienošot Stockmann veikala ieeju un jau esošo tuneļu sistēmu zem Stacijas laukuma. Tunelis tikšot aprīkots ar liftu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tā teritorijā nenotikšot komerciāla darbība. Pēc darbu pabeigšanas esošā virszemes gājēju pāreja tikšot slēgta.

Iespējams, ka arī ir kādas Rīgas amatpersonas, kas tagad nu beidzot var sajusties apmierinātas, ka panākušas savu. Tomēr no ikviena nopietna Rīgas pilsētvides plānotāja vai veidotāja viedokļa šādam tunelim vajadzētu likties absurdam.

Kā gan vispār mūsdienās, 21.gadsimtā, prātā varēja ienākt doma satiksmes problēmas Rīgas centrā risināt uz kājāmgājēju un publiskās telpas rēķina? Tā vietā, lai gājēju pāreju šai vietā paplašinātu, padarot ērtāku, nolemts no gājējiem atbrīvoties, tos nogrūžot pazemē. Tas nešķiet ne eiropeiski, ne civilizēti.

Likās, ka nekas tāds nebūtu iedomājams tad, kad jau 30 un vairāk gadus Eiropā un visā civilizētā pasaulē pilsētas tiek nemitīgi pārveidotas tā, lai vismaz to centri kļūtu arvien vairāk piemēroti gājējiem, kad Rīgas vēsturiskais centrs jau vairāk nekā 10 gadus iekļauts UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā. Gājēju pārejām ielas līmenī stacijas apkārtnei kā vienīgo humāno risinājumu pirms turpat 10 gadiem Rīgai ieteica arī ievērojamais dāņu pilsētplānotājs Jans Gēls.

Šķita ― tai būtu jābūt kā aksiomai, ka Rīgas centrā gājējiem jāpārvietojas zemes līmenī. Un ja arī saprotamu iemeslu dēļ nav iespējams uzreiz atbrīvoties no esošajiem tuneļiem, tad šāda doma tomēr jāpatur prātā nākotnei. Bet nekādā gadījumā ― plānot un būvēt jaunu tuneli, likvidējot pāreju ielas līmenī.

Jautājums par tuneli zem Gogoļa ielas tika skatīts arī Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas sēdē 2007.gada 13.decembrī, kopā ar jautājumu par Stockmann centra iecerētajām autostāvvietām zem 13.janvāra ielas. Liekas jocīgi, ka kolēģija toreiz nenoraidīja tuneļa ideju kā tādu. Kolēģijai tikai nebijis pieņemami, ka «gājēju tuneļa pamatfunkcija, kas nav papildināta ar tirdzniecības funkciju, ir utilitārs risinājums». Pret to iebilda pilsētplānotājs Sigurds Grava, sakot «kā nopietni cilvēki var pārrunāt ko tādu» un nosaucot šādus tuneļus par «žurku alām», kurās neviens negribēs ieiet.

Arhitekts Andris Kronbergs norādījis, ka projekta autori nav izmantojuši iespēju pazemi izveidot par ļoti patīkamu uzturēšanās vietu ar veikaliņiem, mūziku, gaismām. Šodien pilsētas arhitekts Jānis Dripe situāciju atzīst par pilsētas, tātad arī viņa vadītās institūcijas neveiksmi. Rīgas domes līgumsaistības nostādījušas pilsētu juridiska pakta situācijā, pilsētas prasības tikšot īstenotas formāli, ievērojamus uzlabojumus nesniedzot. Tomēr var saprast, ka Dripe par neveiksmi uzskata nevis gājēju pārejas zaudēšanu, bet tikai to, ka tuneļi nebūs pietiekoši skaisti un bez veikaliem.

Īsti nav saprotama Dripes un Kronberga kungu paustā nostāja par kādu «pazemes urbanizāciju», smukiem veikaliņiem, kas cilvēkus vilinātu līst zem zemes. Urbāna, tātad pilsētnieciska vide vispirms nozīmē kvalitatīvu un pilsētniecisku vidi zemes līmenī, publisko telpu, vietas, kur patīkami uzturēties cilvēkiem. Šai gadījumā tāda nevis tiek attīstīta, bet samazināta, zaudējot pāreju.

Protams, citādāk uz šo lietu varētu raudzīties, ja Rīgā būtu metro ― ja no tuneļa, kas savieno abas ielas puses tālāk būtu noeja uz metro staciju ― tad tunelis būtu saprotams. Respektīvi ― ja Rīgā būtu daudz vairāk cilvēku, un tie būtu gan virszemes, gan apakšzemē, nevis kā šajā gadījumā ― cilvēki zem zemes, mašīnas ― virs. Citādāk tas varētu arī būt ārpus centra, kur jāšķērso kādas maģistrāles. 

Tā pat nav tikai satiksmes problēmu risināšana uz gājēju rēķina vien. Situācija atklāj pilsētas administrācijas un reizē visas sabiedrības vainas. Var to saukt par postpadomju mentalitāti vai par divkosību ― kad tiks uzbūvēts aplamais tunelis, Rīgas dome varēs teikt, ka Stokmans prasības izpildījis un nu viss kārtībā, izliekoties neredzam īstos pārkāpumus. Piemēram, to, ka veikals uzbūvēts pāri Rīgas kanālam, privatizējot publiskās (tātad visiem piederošās) telpas daļu.

Sigurds Grava:

«Tas ir muļķīgs pasākums bez praktiskas nozīmes un varbūt pat bīstams. Tas tiek darīts tikai tādēļ, lai ierēdņi varētu teikt, ka Stockmann kaut kā tiek sodīts. Īstie pārkāpumi tiek ignorēti.

Lielākās lielpilsētās ir šur un tur izveidotas veiksmīgas un patīkamas apakšzemes publiskās telpas (ne alas), bet ar lieliem apmeklētāju apjomiem, kas dod tām dzīvību. Rīgā nav tik daudz ļaudis nekur, lai pietiekoši piepildītu vairākus līmeņus, un nav arī vajadzīgie līdzekļi.

Ja gājēju ielu krustošana parastajā līmenī traucē spēkratu kustību, tad ir vienkārša moderna atbilde, pie kā rīdziniekiem vajadzēs pierast: lai tie motoristi iet citur. Lai viņi brauc lēnam, apstājas bieži, un noliek mašīnas ārpusē. Nākotnes modelis priekš Rīgas lielākajam ielām (visām centrā) vajadzētu būt Parīzes bulvāri, ne Amerikas ātrgaitas lielceļi.»