Šodienas apstākļos pilsētu plānošanai jārisina jauni uzdevumi, un tā vairs nevar nodrošināt pilsētu konkurētspēju, pastāvot kā klasiska tehniska disciplīna. Savas pārdomas pēc Starptautiskās pilsētvides attīstības asociācijas INTA kongresa pauž Valters Māziņš un Aigars Kušķis.
Valters Māziņš
Jaunrīgas attīstības uzņēmuma valdes priekšsēdētājs
Kongresa pēcgarša rosina uzdot vairākus jautājumus. Vai Rīga izmantoja iespējas, ko sniedza šis kongress? Analizēt projektus, testēt pilsētas izvēlētos risinājumus, aktīvi iesaistīties diskusijās, domāt un līdzdarboties. Domāju, ka NĒ. Atvēlētajos diskusiju laikos tā arī nedzirdēju uzdotos jautājumus no daudzajiem Latvijas klausītājiem, ne publiski skaļi izteiktus viņu viedokļus ar savu profesionālu skatījumu no malas, kas varbūt liktu palūkoties pāri iesīkstējušajam pašapmierinātības plīvuram kādam no lektoriem.
Sākotnējā dienaskārtībā bija iekļauta arī Rīgas gadījuma analīze – žēl, bet tā izpalika. Acīmredzot Rīga nevēlējās izmantot dažādo ekspertu viedokļus, nevēlējās iepazīstināt ar Rīgas attīstību un problēmu risināšanas pieredzi. Kā varēja novērot šo piedāvājumu izmantoja citas Latvijas pilsētas – Jūrmala, Jelgava, Valmiera.
No savas puses izmantojām iespēju iepazīstināt klausītājus ar Riga Port City un mūsu veikumu šī projekta izstrādē. Parādījām neviendabīgajai starptautiskai auditorijai to pilsētas daļu, kas jau tagad ir piesaistījusi ne tikai rīdzinieku, bet arī ārvalstu viesu uzmanību.
Kā iedvesmojošāko lektoru mani iepriecināja Charles Landry uzstāšanās un iespēja personīgi ārpus konferences ar viņu diskutēt par dažādām pilsētu attīstības problēmām. Viņa teiktais deva papildus motivāciju un ievirzi tālākam, liekot uz pilsētplānošanu, vides attīstību un radošu pilsētu veidošanu raudzītos no citas perspektīvas (out-of-box), liekot uzdot jautājumu: «Kādu cenu maksāsim, ja iesim gadiem ierasto ceļu pilsētu attīstībā?»
Aigars Kušķis
Arhitekts, teritoriālplānotājs
Piekrītot kolēģu vidū izskanējušajam viedoklim, ka visas prezentācijas nebija vienlīdz augstā līmenī, kā arī samierinoties ar to, ka šāda veida pasākumā diezgan liels laiks tiek veltīts dalībnieku un organizatoru savstarpējām laipnībām un nākamā kongresa reklāmai, tomēr uzskatu, ka kopumā profesionālo atziņu un ieguvumu ir vairāk. Iepriecināja, ka kongresā ar lielām dalības maksas atlaidēm varēja piedalīties Latvijas profesionāļi (Latvijas Teritoriālplānotāju asociācijai bija grupa ar 23 dalībniekiem) un varēja redzēt arī nevalstisko organizāciju pārstāvjus, īpaši — studentus no Latvijas Universitātes un Kultūras akadēmijas.
Uzskatu, nozīmīgs bija plašais pārstāvēto valstu loks (35 valstis), vairums aplūkoto pilsētu piemēru un kopējais informatīvais lauks, kas parādīja prezentēto un apspriesto jautājumu aktualitāti, kā arī galveno atziņu plašo izplatību ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā, Amerikas kontinentā un dažās Āfrikas valstīs.
Šajā nozīmē svarīgākā atziņa bija tā, ka dzīvojam un turpmāk dzīvosim globalizācijas apstākļos, kad valstu robežu nozīme samazinās un daļēji izzudīs (varbūt tā atkal par jaunu pieaugs kādā citā kvalitātē, bet tuvākajā laikā tas neizskatās aktuāli), kā arī situācijā, kad pirmo reizi cilvēces vēsturē lielākā daļa planētas iedzīvotāju dzīvo pilsētās (tas arī kaut ko nozīmē, ja atceramies, ka vairākumam parasti ir arī noteicošās tiesības). Šādā kontekstā pilsētu plānošanai jārisina jauni uzdevumi, un tā vairs nevar nodrošināt pilsētu konkurētspēju, pastāvot kā klasiska tehniska disciplīna. Šeit ir lauks radošām pieejām, un šajā ziņā mums ir daudz darāmā. Ir jāatrod motivācija un spēja plānošanas procesā iesaistīt gan visdažādāko nozaru speciālistus, īpaši jau ekonomistus un sociālo attiecību lietpratējus, gan visdažādākos sabiedrības slāņojumus un strāvojumus. Iesaistīt, tas nozīmē gan dot iespējas, gan prasīt reālu ieguldījumu. Mūsu līdzšinējā formālā prakse, kas noved pat pie iecerētajam pretējiem rezultātiem un pastiprina konfrontāciju starp attīstības iniciatoriem un tās opozicionāriem, ir nožēlojama.
Man personīgi visnozīmīgākās atziņas deva divi kongresa dalībnieki. Čārlzs Landrijs (Charles Landry, Comedia, Lielbritānija), kura sarakstītās 3 grāmatas varēja iegādāties kongresa grāmatu galdā, un Eriks Koreins (Eric Corijn, Briseles Brīvās universitātes pilsētu, kultūras un sabiedrības profesors). Šo kungu uzstāšanās un vadītās meistarklases varētu nosaukt par kongresa jautājumu un tēmu vadmotīvu atspoguļojumu un pilsētvides un kultūras attīstības tendenču kopsavilkumu.
Organizatoru lielākā kļūda bija prezentācijas tehnisko iespēju un prezentētāju prasmes nepārbaudīšana, kas nostādīja neveiklā situācijā vairākus runātājus. Īpaši bija žēl irāņu profesora, kuram neviens pat necentās palīdzēt. Cienījamais kungs bija gatavojies prezentēt kādu Irānā pazīstamu (varbūt Islāma pasaulē plašāk pazīstamu (?)) teoriju par arhitektūras objektu kā vidi veidojošu darinājumu cilvēciskās uztveres īpatnībām. Man tas šķita interesanti, bet saturu uztvert diemžēl nebija iespējams. Tulkošana no franču valodas, kas bija viena no darba valodām, nebija veiksmīgi atrisināta un klausītāji zaudēja vismaz pusi no šajā valodā paustajām domām.
Nepatīkami pārsteidza divas lietas no vietējā Latvijas konteksta. Pirmkārt, Latvijas mediju pilnīgā ignorance pret šo kongresu. Es to uztveru kā signālu, ka pilsētvides attīstības jautājumi medijus Latvijā interesē tikai saistībā ar skandāliem un mediju tā saukto VIP aktivitātēm (kuras tad vai nu apbrīno, vai par kurām šausminās atkarībā no pasūtītās sižeta ievirzes). Jaunākās pilsētu attīstības atziņas neliekas uzmanības vērtas un nejūt vēlēšanos augt līdzi un dot informāciju plašākai sabiedrībai.
Otrkārt, Rīgas pašvaldības augstāko amatpersonu attieksme. Jā, Igors Graurs atšķirībā no visiem pārējiem bija rezervējis savu laiku, lai varētu atbildīgi un pilnībā piedalīties kongresa darbā, bet tāds bija vienīgais. Visi citi vadošie darbinieki «atzīmējās», pa reizei ienākot un pasēžot kādu stundu. Labi, ka vismaz domes struktūru darbiniekiem bija iespēja būt klāt un sekot kongresam kā dalībniekiem. Redzēju daudzus Pilsētas attīstības departamenta, Ekonomikas pārvaldes un Būvvaldes darbiniekus.
